Augstākā prezidija vēstījums
Mūsu pienākums glābt
Pēdējo dienu svētajiem vajadzībai glābt mūsu brāļus un māsas, kuri dažādu iemeslu dēļ baznīcā ir kļuvuši neaktīvi, ir mūžīga nozīme. Vai mēs pazīstam šādus cilvēkus, kas reiz pieņēma evaņģēliju uz dzīvoja atbilstoši tam? Ja pazīstam, tad kāda ir mūsu atbildība viņu glābšanā?
Padomājiet par zudušām avīm starp veciem cilvēkiem, atraitnēm un slimiem. Pārāk bieži viņi atrodas sausā un pamestā „izolācijas tuksnesī”, ko mēs saucam par vientulību. Kad jaunieši pamet mājas, kad veselība pasliktinās, dzīves spars zūd, kad cerību gaisma pamazām nodziest, viņiem var palīdzēt un viņus var stiprināt ar roku, kas palīdz, un sirdi, kas pazīst līdzjūtību.
Protams, ir arī citi, kurus ir jāglābj. Daži cīnās ar grēku, kamēr citi klīst bailēs, vienaldzībā vai neziņā. Lai arī kāds būtu iemesls, viņi ir norobežojušies no līdzdalības baznīcas dzīvē. Viņi gandrīz noteikti pazudīs, ja vien mūsos — aktīvajos baznīcas locekļos — nepamodīsies vēlēšanās glābt.
Kāds, kas parāda ceļu
Pirms kāda laika es saņēmu vēstuli, kuru bija uzrakstījis kāds vīrietis, kas bija aizgājis no baznīcas. Šī vēstule raksturo ļoti daudzus mūsu baznīcas locekļus. Pēc tam, kad viņš bija aprakstījis, kā kļuva neaktīvs, viņš rakstīja:
„Man bija tik daudz, un tagad man ir tik maz. Es esmu nelaimīgs, un man ir tāda sajūta, ka es ciešu neveiksmi it visā. Evaņģēlijs nekad nav pametis manu sirdi, lai arī tas pameta manu dzīvi. Es lūdzu, lai jūs lūgtu par mani.
Lūdzu, neaizmirstiet tos no mums, kas ir šeit, — pazudušos pēdējo dienu svētos. Es zinu, kur ir baznīca, bet dažreiz es domāju, ka man ir nepieciešams kāds cits, lai parādītu ceļu, iedrošinātu mani, aizdzītu manas bailes un liecinātu man.”
Lasot šo vēstuli, es atcerējos, kā apmeklēju vienu no pasaules lielajām mākslas galerijām — slaveno Viktorijas un Alberta muzeju Londonā, Anglijā. Tur izsmalcinātā rāmī atrodas Melorda Viljama Tērnera 1831. gadā gleznotais šedevrs. Glezna attēlo apmākušos melnus mākoņus un vētrainās jūras trakošanu, kas vēsta par briesmām un nāvi. Gaisma, ko izstaro uz sēkļa uzskrējušais kuģis, ir redzama ļoti tālu. Priekšplānā ir redzama liela glābšanas laiva, kuru mētā putojošās jūras viļņi. Glābšanas laivai ienirstot negaisā, vīri spēcīgi airē. Krastā stāv sieva un divi bērni, kas ir izmirkuši lietū un kurus šūpo vējš. Viņi satraukti, nenolaižot acis, skatās jūras virzienā. Savā prātā es saīsināju gleznas nosaukumu. Es šo gleznu saucu par Glābšanu.1
Dzīves vētrās mums uzglūn briesmas. Vīri un sievas, zēni un meitenes atklāj, ka ir uzskrējuši uz sēkļa un saskaras ar iznīcību. Kurš vadīs glābšanas laivas, pametot ērtības, mājas un ģimeni, un dosies viņus glābt?
Mūsu uzdevums nav neiespējams. Mēs darbojamies Tā Kunga uzdevumā; mums ir tiesības saņemt Viņa palīdzību.
Savā kalpošanas laikā Skolotājs aicināja zvejniekus Galilejā pamest savus tīklus un sekot Viņam, paziņojot: „Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.”2 Pievienosimies vīru un sievu zvejnieku rindām, lai mēs varētu sniegt visu iespējamo palīdzību.
Mūsu pienākums ir sasniegt un glābt tos, kuri ir kļuvuši neaktīvi un vairs nav drošībā, lai viņi varētu tik vesti pie Tā Kunga galda baudīt Viņa vārdu …, lai baudītu Viņa Gara sabiedrību un lai nebūtu vairs „svešinieki un piedzīvotāji, bet vienas valsts pilsoņi ar svētajiem un Dieva saime”.3
Mīlestības princips
Es esmu atklājis divus galvenos iemeslus, kas lielā mērā nosaka to, vai cilvēks atgriezīsies baznīcā un vai mainīs attieksmi, ieradumus un uzvedību. Pirmkārt, cilvēki atgriežas baznīcā, tāpēc ka ir bijis kāds, kurš parādījis viņiem viņu mūžīgās iespējas un ir palīdzējis viņiem nolemt īstenot šīs iespējas. Mazāk aktīvi baznīcas locekļi nevar justies apmierināti ar viduvējību ilgu laiku, kad ir sapratuši, ka viņi var sasniegt izcilību.
Otrkārt, citi atgriežas, tāpēc ka mīļotie vai „vienas valsts pilsoņi ar svētajiem” ir sekojuši Glābēja pamudinājumam un ir mīlējuši savus tuvākos kā sevi pašu,4 un ir palīdzējuši citiem īstenot viņu sapņus un mērķus.
Kā katalizators šajā procesā vienmēr ir bijis — un būs — mīlestības princips.
Ļoti reālā nozīmē, tie cilvēki, kas ir uzskrējuši uz sēkļa bangojošā jūrā, Tērnera gleznā, līdzinās daudziem mūsu mazāk aktīviem baznīcas locekļiem, kas gaida, kad tie, kas vada glābšanas laivas, viņus izglābs. Viņu sirdis alkst saņemt palīdzību. Mātes un tēvi lūdz par saviem dēliem un meitām. Sievas lūdz debesis, lai viņu vīri atvērtu sirdis. Dažreiz bērni lūdz par saviem vecākiem.
Tā ir mana lūgšana, lai mums būtu vēlēšanās glābt mazāk aktīvos baznīcas locekļus un atgriezt tiem Jēzus Kristus evaņģēlija prieku, lai viņi varētu kopā ar mums baudīt visu to, ko piedāvā pilnīga līdzdalība baznīcā.
Sniegsimies pēc pazudušajiem, kas mums ir apkārt, lai tos glābtu, — pēc tiem, kas ir veci, pēc atraitnēm un atraitņiem, pēc slimiem, pēc tiem, kam ir kāda invaliditāte, pēc mazāk aktīviem baznīcas locekļiem un tiem, kas netur baušļus. Padosim viņiem roku, kas palīdz, un atvērsim sirdi, kas pazīst līdzjūtību. Šādi rīkojoties, mēs nesīsim prieku viņu sirdīs un mēs pieredzēsim lielu gandarījumu, kas rodas, kad mēs palīdzam citiem ceļā uz mūžīgo dzīvi.
Kā mācīt no šī vēstījuma?
Apsveriet iespēju pajautāt cilvēkiem, kurus jūs apmeklējat, vai viņi pazīst kādu, kuram sagādā grūtības apmeklēt baznīcu. Jūs varētu izvēlēties vienu cilvēku un apspriest veidus, kādos parādīt viņam mīlestību, piemēram, uzaicinot viņu piedalīties ģimenes mājvakarā vai pusdienās.
Glābšanas laiva un Menbai iekārta dodas pie kuģa, kas ir uzskrējis uz sēkļa, sūtot (ar zilām ugunīm) briesmu signālu, Džozefs Melords Viljams Tērners © Viktorijas un Alberta muzejs Londonā, www.vandaimages.com