Kā es varu kļūt par veiksmīgu misionāri?
Raksta autore dzīvo Menas štatā, ASV.
Lai arī cik ļoti mēs ar pārinieci nopūlējāmies, visi mūsu vēstījumu noraidīja. Kas mums bija jādara, lai kļūtu par veiksmīgām misionārēm?
Biju pavadījusi misijā mazliet vairāk par gadu, kad iestājās īpaši grūts laiks. Drūmā un pelēcīgā sezona bija pašā plaukumā — aukstā ziema tik tikko vērtās pavasarī. Un, lai arī cik ļoti mēs ar pārinieci nopūlējāmies, visi, kurus uzrunājām, tūlīt pat noraidīja mūsu vēstījumu. Tiekoties ar citiem misionāriem, uzzinājām, ka viņu darbs iet pilnā sparā. Es neredzēju nevienu iemeslu, kādēļ mums tā neveicas. Biju misijā pietiekami ilgi, lai būtu labi apguvusi valodu, mēs ar pārinieci bijām labas draudzenes, mums bija uzticības pilnas attiecības ar baznīcas locekļiem, un mēs centāmies sekot Garam un pilnībā ievērot misijas likumus.
Taču, lai cik ļoti pūlējāmies, mūs visur gaidīja noraidījums. Pēc nedēļām ilgas neveiksmes es ļāvos rūgtumam. Beigu beigās kādas plānošanas apspriedes laikā iesaucos: „Kāda tam visam jēga? Tāpat neviens mūsos neklausīsies!” Mana pāriniece, kura uz visu raudzījās pozitīvāk, vienkārši teica: „Mēs izvirzām mērķus, lai parādītu ticību. Mēs izvērtējam sasniegtos mērķus, lai uzskaitītu savas svētības.”
Domājot par viņas atziņām, es sapratu, ka, izvērtējot misionāru darba panākumus, esmu lietojusi nepareizu mērauklu. Sludini Manu evaņģēliju: misionāru kalpošanas rokasgrāmatā ir sniegts veiksmīga misionāra apraksts1, un es sapratu, ka visas šajā sarakstā minētās lietas ir misionāru pašu ziņā. Es nevarēju ietekmēt to, vai cilvēki manā misijā pieņems evaņģēlija vēstījumu, taču es varēju ietekmēt to, par kādu misionāri izvēlos būt. Mana pāriniece man parādīja, ka lielāka ticība Jēzum Kristum un lielāka pateicība par Viņa svētībām palīdzēs man saskatīt, ka daudzējādā ziņā es jau esmu veiksmīga misionāre.
Ticība izgaismo brīnumus
Es izjutu pazemību, atskāršot, ka man trūkst ticības. Cenšoties saskatīt jomas, kurās varētu stiprināt savu ticību, atklāju, ka, redzot, ka viss neiet tā, kā plānots, esmu ļāvusies mazdūšībai. Sludini Manu evaņģēliju vēsta: „Nezaudē drosmi, citādi tava ticība vājināsies. Ja tu pazemināsi savas gaidas, tava efektivitāte kritīsies, vēlme veikt misionāru darbu vājināsies, un tev būs grūtāk sekot Svētajam Garam.”2 Es sapratu, ka esmu ļāvusi neveiksmēm vājināt savu ticību.
Es sāku lūgt pēc tā, lai mana sirds mainītos un es iegūtu lielāku ticību. Es paļāvos arī uz solījumu, kas dots Mormona 9:21: „Katram, kas tic Kristum, nešaubīdamies ne nieka, viss, ko tas lūgs Tēvam Kristus Vārdā, tiks viņam dots; un šis solījums ir visiem, līdz pat pašiem zemes galiem.” Šis solījums vedināja mani dedzīgāk lūgt par tām svētībām un brīnumiem, pēc kuriem mēs ar pārinieci jutām nepieciešamību, vienmēr beigās piebilstot: „Lai notiek Tavs prāts.” Šīs lūgšanas palīdzēja ar lielāku ticību pieņemt neveiksmes un izmaiņas iecerētajos plānos, zinot, ka Debesu Tēvs vienmēr atbildēs uz ticībā izteiktām lūgšanām — pat, ja atbilde netiks dota tā, kā esam to gaidījušas. Es arvien skaidrāk spēju saskatīt, kā Tas Kungs vadīja mūs dienas gaitās.
Cenšoties stiprināt savu ticību, es atklāju, ka grāmatā Sludini Manu evaņģēliju paustais apgalvojums ir patiess, raugoties arī no apgalvojuma pozīcijas: ja tu paaugstināsi savas gaidas, tava efektivitāte palielināsies, vēlme veikt misionāru darbu kļūs spēcīgāka un tev būs vieglāk sekot Svētajam Garam. Un vēl es sajutu lielāku optimismu saistībā ar misionāru darbu un savu kalpošanu, kad sāku atpazīt brīnumus, kas notika katru dienu, un justies pateicīga par tiem.
Pateicība neitralizē skaudību
Tas Kungs parādīja man, ka ik dienu dara brīnumus, lai mums palīdzētu, bet es neesmu bijusi spējīga tos saskatīt, kamēr nepieliku apzinātas pūles būt patiesi pateicīgai. Pateicības paušana ir kas vairāk par krietnu paradumu vai labām manierēm. Paužot pateicību Tam Kungam un pasakoties citiem, es kļuvu stiprāka. Es atklāju, ka skaudības vietā izjūtu prieku par citu misionāru panākumiem (skat. Almas 29:14, 16). Es daudz lielākā mērā spēju pievērsties tam, kas man dots un ko esmu paveikusi, nevis savām neveiksmēm un tam, kā man trūkst.
Es sapratu, ka pateicība ir pretlīdzeklis sevis salīdzināšanai ar citiem. Brīži, kad nejutos kā veiksmīga misionāre, parasti pienāca tad, kad domāju: „Man tas nesanāk tik labi kā citiem” vai „Viņiem tas sanāk labāk nekā man”. Es sapratu arī, ka Tas Kungs, saskaņā ar Savu nodomu, sniedz mums taisnīgu piemēru, kam līdzināties vai kam sekot, bet Sātans sagroza to, kārdinādams mūs salīdzināties ar citiem, lai noteiktu, cik esam vērti un kādi ir mūsu panākumi. Taču grāmatā Sludini Manu evaņģēliju skaidri teikts: „Izvairies no sevis salīdzināšanas ar citiem misionāriem un sava darba uzskatāmo rezultātu salīdzināšanas ar viņējiem.”3 Beigu beigās pateicība palīdzēja man izvairīties no lepnības un atgādināja, ka Tas Kungs pats vada Savu darbu. Man nav jāizjūt skaudība, ja šķiet, ka maniem līdzbiedriem, misionāriem, veicas labāk.4
Patiesā panākumu mēraukla
Pirms mainīju savu perspektīvu, es tik ļoti biju pievērsusies noteiktam svētības veidam, ka aizmirsu atvērt acis un paraudzīties uz citiem veidiem, kādos Tas Kungs atbild uz mūsu lūgšanām un svētī mūsu misionāru darbu. Pakāpeniski Tas Kungs sāka svētīt mūsu teritorijas misionāru darbu pavisam negaidītā un skaistā veidā. Mēs neatradām cilvēkus, kuri gribētu pieņemt mūsu vēstījumu, taču es jau biju iemācījusies nespriest par saviem panākumiem pēc citu cilvēku izvēlēm.
Prezidents Gordons B. Hinklijs (1910–2008) dalījās kāda misijas prezidenta padomā saistībā ar misionāru darbu: „Dari labāko, ko vari — pašu, pašu labāko. Lūdz Dievu, uzcītīgi strādā un tad atstāj ražu Tā Kunga ziņā.”5 Līdzīga atziņa par veiksmīgiem misionāriem tiek mācīta arī grāmatā Sludini Manu evaņģēliju: „[Dari] labāko, ko vari, lai vestu dvēseles pie Kristus, un no visas sirds centies mācīties un pilnveidoties.”6
Kamēr vien vēlējos nožēlot grēkus, kamēr vien varēju godīgi atskaitīties Tam Kungam, ka daru labāko, ko varu, es varēju justies droša, ka esmu veiksmīga misionāre, neatkarīgi no tā, vai cilvēki pieņem mūsu vēstījumu vai ne. Daudzējādā ziņā par to, cik veiksmīga esmu kā misionāre, varēja spriest pēc tā, cik liela bija mana vēlme nožēlot grēkus un cik apņēmīgi vēlējos turpināt strādāt.
Manā misijas dienasgrāmatā var lasīt par daudziem brīnumiem, kas tolaik notika. Cenšoties kļūt ticīgāka un pateicīgāka, es ieguvu pozitīvāku perspektīvu, neieslīgu mazdūšībā un strādājot daudz lielākā mērā izjutu Svēto Garu. Es atklāju, ka grāmatā Sludini Manu evaņģēliju mācītais ir patiesība: „Ja būsi darījis visu, kas tavos spēkos, tu vēl arvien vari piedzīvot vilšanos, taču tu nebūsi vīlies sevī. Ja tu jūti, ka caur tevi darbojas Svētais Gars, tu vari būt drošs, ka Tas Kungs ir ar tevi apmierināts.”7 Un, sajūtot, ka Tas Kungs ir ar mani apmierināts, es varēju izturēt visus pārbaudījumus.
Daudzējādā ziņā par to, cik veiksmīga esmu kā misionāre, varēja spriest pēc tā, cik liela bija mana vēlme nožēlot grēkus un cik apņēmīgi vēlējos turpināt strādāt.
Dela Bensona fotogrāfijas