Vecās Derības pravieši
Jeremija
„Jeremija dzīvoja grūtos laikos un grūtos apstākļos, taču Tas Kungs ļāva viņam skatīt „cerības pilnus laikus, kad notiks Israēla sapulcināšana pēdējās dienās”.”1 — Linda K. Bērtone, Palīdzības biedrības vispārējā prezidente
Tīstokļa fotogrāfija no dimdimich/iStock/Thinkstock; Valtera Reina glezna Jeremija © IRI
Es esmu Hilkijas dēls, priesteris Anatotā, netālu no Jeruzālemes. Manā jaunībā „pār mani nāca Tā Kunga vārds, kas man sacīja:
pirms Es tevi radīju mātes miesās, Es tevi jau pazinu, un, pirms tu piedzimi no mātes miesām, Es tevi svētīju un tevi izredzēju par pravieti tautām.”
Es jutos nesagatavots šim aicinājuma, tādēļ atbildēju: „Redzi, es neprotu runāt, jo es esmu vēl jauns!”
Tas Kungs teica: „Nesaki: es esmu jauns, — jo tev jāiet visur, kurp Es tevi sūtīšu, un jārunā viss, ko Es tev pavēlēšu.
Nebīsties no viņiem, jo Es esmu ar tevi un tevi pasargāšu!” Tad Tas Kungs „aizskāra manu muti” un ielika tajā vārdus.2
Es pravietoju Jeruzālemē 40 gadus — no 626. līdz 586. gadam pirms Kristus — Josijas, Jojakima un Cedekijas valdīšanas laikā.3 Es biju Mormona Grāmatas pravieša Lehija laikabiedrs. Mēs abi nosodījām Jeruzālemes cilvēku ļaundarību un pravietojām par šīs dižās pilsētas sagrāvi.4
Tas Kungs pavēlēja, lai es pierakstu savus pravietojumus „rakstu ritulī”.5 Kad ķēniņš Jojakims izdzirdēja pravietojumus, viņš šo tīstokli sadedzināja. Tas Kungs pavēlēja, lai es pierakstu šos pravietojumus no jauna, pievienojot tiem vēl daudzus citus.6
Sludinot Tā Kunga vārdu, es sastapos ar pastāvīgu pretestību. Pašhurs, virspriestera dēls, lika mani nopērt un ielikt siekstā. Ļaužu pulki gribēja mani nonāvēt manas sludināšanas dēļ. Es biju nepopulārs pravietis, kuru bieži ieslodzīja apakšzemes cietumos un bedrēs. Es dzīvoju laikā, kad valdīja patiesi liela ļaundarība.7
Taču, par spīti pārbaudījumu pilnajai dzīvei, Tas Kungs ļāva man skatīt pēdējās dienas, kad israēlieši tiks sapulcināti, Tas Kungs ierakstīs Savu likumu „viņu sirdīs” un atvedīs viņus uz Ciānu — „vienu no katras pilsētas un [divus] no katras cilts”.8
Turpinot sludināt Tā Kunga vārdu — pat tad, kad tas bija grūti, — es uzzināju, ka uzticība evaņģēlijam dāvā mieru. Uzsākot personīgu sadraudzību ar To Kungu, mēs visi varam rast cerību — par spīti pārbaudījumiem un likstām.