Mājas sajūta

Džūdija Rašera, Kolorādo, ASV

Es nebiju gatava saņemt šādu telefona zvanu no sava brāļa. „Mamma ir mirusi,” viņš teica. „Viņa nokrita un sasita galvu.”

Es biju satriekta. Manas mammas vairs nebija, vēl vakar vakarā es ar viņu sarunājos. Es turpināju sev jautāt, kāpēc tas tā notika. Es nevarēju saprast, kāpēc viņai vajadzēja mani atstāt. Es biju dusmīga. Vairākas nedēļas es dzīvoju savās dusmās.

Tad es izdomāju, kurš ir pie vainas. Dievs pie tā bija vainīgs. Viņš pārāk ātri paņēma viņu prom no manis. Mana mamma palaida garām daudzus manas dzīves svarīgākos notikumus, un es domāju, ka tas bija Viņa dēļ. Toreiz es nebiju Baznīcas locekle, bet es biju uzticama kristiete. Tā vietā, lai paļautos uz Dieva spēku, es no Viņa novērsos un izslēdzu Viņu no savas dzīves.

Man tik ļoti pietrūka mammas. Kad es augu, mājas un mani vecāki bija mans drošais patvērums. Lai arī kur es būtu vai ko darītu, ikreiz, kad parunāju ar savu mammu vai pavadīju ar viņu laiku, es jutos kā mājās. Tagad šīs „mājas” sajūtas, ko tik ļoti mīlēju, vairs nebija.

Gadiem ejot, es gandrīz pilnībā zaudēju ticību. Es mēģināju saprast, kāpēc manai mammai bija jāmirst, taču nekas man nesniedza mieru. Tad, kādu nedēļu no vietas, man prātā atkal un atkal nāca doma — lai saprastu, man jāraugās debesu virzienā. Es par to pastāstīju draudzenei, kura bija Baznīcas locekle. Viņa vaicāja, vai es vēlos uzzināt ko vairāk par viņas ticību.

Es toreiz to nesapratu, taču Gars bija pamodinājis manu dvēseli no dziļa miega. Jo vairāk es mācījos par evaņģēliju, jo vairāk es sajutu, ka atkal esmu atradusi drošo patvērumu. Šīs „mājas” sajūtas atgriezās.

Es kristījos 2013. gada maijā. Es esmu pateicīga par to, ka mana ticība atgriezās. Es vairs nenovēršos no Dieva. Tā vietā es pieņemu Viņu. Es joprojām jūtos apbēdināta mammas pēkšņās nāves dēļ, taču, pateicoties savai ticībai Dievam, es zinu: kādu dienu būšu „mājās” kopā ar savu mammu un ģimeni mūžīgi.