Izpratne par islāmu
Getty Images ilustrācijas
19. gadsimta mozaīka, kurā ilustrēta Kaaba Mekā, kas ir Muhameda dzimtā pilsēta un vissvētākā pilsēta islāma pasaulē.
Vai tas ir uz labu vai ļaunu, taču nepaiet gandrīz ne diena, kad par islāmu un musulmaņiem nebūtu dzirdams ziņās. Tāpēc ir saprotams, ka daudzos, kas nepieder islāmam, — starp kuriem ir arī pēdējo dienu svētie — tas raisa ziņkārību un pat bažas. Vai mums ir jebkas kopīgs ar saviem musulmaņu kaimiņiem? Vai mēs varam kopā dzīvot un strādāt?
Vispirms varētu būt noderīga neliela vēsturiskā informācija:
m. ē. 610. gadā kāds pusmūža arābu tirgotājs, kuru sauca Muhameds, uzkāpa kalnā pie savas dzimtās pilsētas Mekas, lai gremdētos pārdomās un lūgtu Dievu par visapkārt valdošo reliģisko apjukumu. Pēc tam viņš pastāstīja, ka bija saņēmis vīziju, kurā tika aicināts par pravieti savai tautai. Ar to aizsākās reliģija, kas pazīstama kā islāms. Šī vārda nozīme ir „pakļaušanās” (Dievam). Ticīgais islāmā tiek saukts par musulmani, kas nozīmē — „tāds, kas pakļaujas”.
Vēlāk Muhameds teica, ka saņēmis daudzas atklāsmes līdz pat savai nāvei — nepilnus 25 gadus vēlāk. Vispirms viņš tās pastāstīja savas dzimtās pilsētas iedzīvotājiem, brīdinot par gaidāmajiem Dieva sodiem, aicinot savus klausītājus nožēlot grēkus un pienācīgi rūpēties par atraitnēm, bāreņiem un nabagajiem un sludinot par vispārējo augšāmcelšanos no mirušajiem un pēdējo Dieva tiesu.
Tomēr izsmiekls un vajāšana, kam viņš un viņa sekotāji bija pakļauti, kļuva tik spēcīga, ka viņiem bija jābēg uz Medīnu, pilsētu, kas atradās aptuveni četru dienu gājiena attālumā uz ziemeļiem, jājot ar kamieli.
Tur Muhameda loma dramatiski mainījās.1 Būdams tikai sludinātājs un brīdinātājs, viņš kļuva par likumdevēju, soģi un politisko vadītāju nozīmīgā arābu pilsētā un ar laiku visā Arābijas pussalā. Šāda agrīna ticīgo kopienas nodibināšana piešķīra islāmam reliģisko identitāti, kas sakņojas likumā un taisnīgumā un kas joprojām ir viena no tā visspilgtākajām un svarīgākajām iezīmēm.
Pēc Muhameda nāves, m. ē. 632. gadā, viņa sekotāji sadalījās divos galvenajos atzaros. Sākotnēji dalīšanās iemesls bija jautājums par to, kam vajadzētu būt viņa pēctecim — islāma kopienas vadītājam.2 Lielāko atzaru sauc par sunnītiem (kas apgalvo, ka ievēro sunnu jeb Muhameda paraugu, un kas ir samērā liberāli attiecībā uz pēctecības jautājumu). Otrs atzars, kas izveidojās no Muhameda znota Alī sekotājiem, tika saukts shi‘at ‘Ali (Alī atzars) un tagad ir plaši pazīstams vienkārši kā šīa. Atšķirībā no sunnītiem, šīa (pazīstami kā šiīti vai šiītu musulmaņi) uzskata, ka tiesības būt par vadītājiem kopienā pēc Muhameda nāves īstenībā piederēja pravieša Muhameda tuvākajam vīriešu kārtas radiniekam Alī un viņa mantiniekiem.
Neskatoties uz šīm nesaskaņām, islāma pasaule reliģiski ir bijusi vienotāka par kristietību. Turklāt vairākus gadsimtus (aptuveni pēc m. ē. 800. gada) islāma civilizācija, iespējams, bija visattīstītākā pasaulē, runājot par tādām nozarēm kā zinātne, medicīna, matemātika un filozofija.
Musulmaņu doktrīnas un paradumu avoti
Atklāsmes, kuras saņēma Muhameds, desmit vai divdesmit gadu laikā pēc viņa nāves tika apkopotas grāmatā ar nosaukumu Korāns (no arābu valodas darbības vārda qara’a, kas nozīmē „lasīt” vai „deklamēt”). Korāns sastāv no 114 nodaļām un nav stāsts par Muhamedu. Līdzīgi Mācībai un Derībām, tas nemaz nav stāstījums; musulmaņi to uzskata par Dieva vārdu (un vārdiem), kas doti tieši Muhamedam.3
Kristieši tajā atradīs pazīstamas tēmas. Tajā ir runāts, piemēram, par to, ka Dievs radīja Visumu septiņās dienās, ka Viņa pārraudzībā Ādams un Ieva dzīvoja Ēdenes dārzā, ka viņus kārdināja velns, par viņu krišanu un turpmāk par virkni praviešu aicināšanu (lielākā daļa no tiem ir minēti arī Bībelē). Šie pravieši ir aprakstīti Korānā kā musulmaņi, kas pakļāvuši savu gribu Dievam.
Ābrahāms, kas ir raksturots kā Dieva draugs, bieži ir minēts Korānā.4 (Starp citu, tiek uzskatīts, ka viņš saņēma citas atklāsmes, kuras viņš pierakstīja, taču kuras tika nozaudētas.5) Sava loma ir arī Mozum, faraonam un Israēla bērnu iziešanai no Ēģiptes.
Pārsteidzoši, bet Marija, Jēzus māte, ir minēta 34 reizes Korānā, salīdzinot ar 19 reizēm Jaunajā Derībā. (Viņa patiesībā ir vienīgā — vārdā nosauktā — sieviete Korānā.)
Korānā pastāvīgi tiek atkārtota mācība par tauhīdu, kas var tikt tulkots kā monoteisms jeb, burtiskāk, „padarīt par vienu”. Tas attēlo vienu no centrālajiem islāma principiem: ka ir tikai viena pilnīgi unikāla dievišķa būtne. „Viņš nedzemdina un netiek dzemdināts,” ir paziņots Korānā, „un nav neviena viņam līdzīga.”6 No tā izriet visnozīmīgākā atšķirība starp islāmu un kristietību: musulmaņi netic Jēzus Kristus dievišķumam un Svētajam Garam. Tajā ir norādīts: lai arī visi cilvēki ir vienlīdzīgas Dieva radības, atbilstoši islāma doktrīnai, mēs neesam Viņa bērni.
Tomēr musulmaņi tic, ka Jēzus bija bezgrēcīgs Dieva pravietis, dzimis no jaunavas, un ka Viņam ir iepriekšnoteikta centrālā lomu pēdējo dienu notikumos. Viņš ir bieži un ar godbijību minēts Korānā.
Galvenās musulmaņu mācības un paradumi
Tā sauktajos „Piecos islāma pīlāros” — visprecīzāk tie ir rezumēti nevis Korānā, bet kādā paziņojumā, kas tradicionāli ir piedēvēts Muhamedam, — ir izteikta islāma pamata doktrīna:
1. Liecība
Ja islāmam būtu universāls kredo, tas būtu šahāda — „ticības apliecināšana” jeb „liecība”. Šis termins attiecas uz formulējumu arābu valodā, kas tulkojumā skanētu tā: „Es liecinu, ka nav cita dieva, kā vien Dievs [Allāhs] un ka Muhameds ir Dieva sūtnis.” Šahāda ir ieejas punkts islāma reliģijā. Lai kļūtu par musulmani, tas ir jānodeklamē ar patiesu ticību.
Arābu valodas ekvivalents vārdam Dievs ir Allāhs. Tā ir vārdu al- („tas”) un ilah („dievs”) kontrakcija, tas nav īpašvārds, bet gan tituls, un tas ir cieši saistīts ar ebreju vārdu Elohims.
Tā kā islāmā nav priesterības, tad nav arī priesterības priekšrakstu. Nav arī vienas vienīgas islāma „baznīcas”. Tādējādi šahādas atklāta paziņošana savā ziņā ir islāma ekvivalents kristībām. Pašreiz formālas, vienotas pasaules mēroga vadības struktūras trūkumam ir arī citas sekas. Piemēram, musulmaņiem pasaulē nav kopēja vadītāja, kas varētu runāt visas kopienas vārdā. (Muhameds gandrīz vispārēji tiek uzskatīts par pēdējo pravieti.) Tas arī nozīmē to, ka nav baznīcas, no kuras teroristi vai „ķeceri” varētu tikt izslēgti.
2. Lūgšana
Daudzi nemusulmaņi zina par musulmaņu rituālo lūgšanu salāt, kas ietver konkrētu skaitu fizisku noliekšanos piecas reizes katru dienu. Noteiktu pantu deklamēšana no Korāna un pieskaršanās ar pieri zemei demonstrē pazemīgu pakļaušanos Dievam. Spontānākas lūgšanas, ko sauc par duā, var teikt jebkurā laikā, un tām nav nepieciešama noliekšanās.
Dienas vidus lūgšanas piektdienās musulmaņu vīriešiem ir obligāti jāteic mošejā (no arābu valodas vārda masjid, kas nozīmē „noliekšanās vieta”), bet musulmaņu sievietes tiek mudinātas to darīt. Tur grupās, kas sadalītas pēc dzimuma, viņi izveido līnijas un skaita lūgšanas mošejas imama (no arābu valodas amama, kas nozīmē „priekšā”) vadībā, un klausās īsu sprediķi. Tomēr piektdienas nav tas pats, kas sabats; lai arī „nedēļas nogale” vairumā musulmaņu valstu centrējas ap yawm al-jum‘a („pulcēšanās diena”) jeb piektdienu, strādāšana šajā dienā netiek uzskatīta par grēku.
3. Žēlastības dāvanu došana
Zakā (kas nozīmē „tas, kas šķīstī”) nozīmē žēlsirdīgu ziedojumu maksāšanu, lai atbalstītu nabagos, kā arī mošejām un citiem islāma pasākumiem. To parasti rēķina 2,5 % apmērā no islāmticīgā kopējās bagātības virs noteiktas minimālās summas. Dažās musulmaņu valstīs to ievāc valdības iestādes. Citās valstīs tas ir brīvprātīgs.
4. Gavēšana
Katru gadu dievbijīgi musulmaņi atturas no ēdiena, dzēriena un seksuālām attiecībām no saullēkta līdz saulrietam — visa lunārā mēneša — ramadāna laikā. Parasti šī mēneša laikā viņi arī izrāda īpašu žēlsirdību pret nabagajiem un nododas Korāna lasīšanai.7
5. Svētceļojums
Musulmaņiem, kuriem to atļauj veselība un līdzekļi, vajadzētu doties svētceļojumā uz Meku vismaz vienu reizi savā dzīvē. (Parasti tiek iekļauts arī Medīnas, musulmaņu otrās svētākās pilsētas, apmeklējums, taču tas nav obligāts.) Ticīgiem musulmaņiem tas ir ļoti garīgs un aizkustinošs pasākums, ko varētu pielīdzināt vispārējās konferences apmeklējumam klātienē vai pirmajam tempļa apmeklējumam.
Dažas pašreizējās problēmas
Trīs galvenie jautājumi, par kuriem mūsdienās visvairāk bažījas nemusulmaņi, ir reliģiskā vardarbība, islāma tiesību sistēma jeb šariats un izturēšanās pret sievietēm islāmā.
Daži ekstrēmisti izmanto terminu džihāds, attiecinot to konkrēti uz „svēto karu”, taču šis vārds patiesībā nozīmē „praktiskais darbs” pretstatā „tikai” lūgšanai un Svēto Rakstu studēšanai.
Musulmaņu juristiem un domātājiem ir atšķirīga sapratne par džihādu. Standarta tiesību avotos, piemēram, ir apgalvots, ka pieņemamam militārajam džihādam jābūt aizstāvēšanās džihādam un ka pretinieki ir jābrīdina iepriekš, un ka viņiem ir jādod iespēja izbeigt provokatīvās darbības. Daži juristi un citi musulmaņu domātāji mūsdienās uzskata, ka džihāds var nozīmēt jebkuru praktisku darbību, kuras nolūks ir dot labumu islāma kopienai vai vispārīgi uzlabot pasauli. Muhameds esot izšķīris „lielāko džihādu” un „mazāko džihādu”. Mazākais džihāds, viņš teica, ir karošana. Taču lielākais džihāds ir cīņa pret netaisnību, kā arī pret savu personīgo pretošanos taisnīgai dzīvei.
Mūsdienu islāmistu terorisms pretendē uz to, ka tam ir reliģiska izcelsme, taču tas, visdrīzāk, atspoguļo sociālās, politiskās un ekonomiskās problēmas, kam ir maza saistība vai vispār nav saistības ar reliģiju kā tādu.8 Turklāt ir svarīgi atzīmēt, ka lielākā daļa pasaules musulmaņu nav pievienojušies šiem teroristiem viņu vardarbībā.9
Šariats ir vēl viens jautājums, par ko bažījas daži nemusulmaņi. Tas ir ņemts no Korāna un hadīta — īsiem ziņojumiem par to, ko Muhameds un viņa tuvākie sekotāji teica un darīja, kas ir par paraugu musulmaņu uzvedībai, kā arī papildina un paskaidro Korāna rakstvietas, — un ir musulmaņu uzvedības kodekss.10 Noteikumi, kas nosaka gan vīriešu, gan sieviešu apģērbu (piemēram, hidžaba jeb plīvura valkāšanu), ir atrodami šariatā; dažās musulmaņu valstīs tie ir noteikti ar likumu, bet citās — to ievērošana ir brīvprātīga. Šariatā ir aptverti tādi jautājumi kā personīgā higiēna, lūgšanu ilgums un saturs un noteikumi, kas nosaka laulību, šķiršanos un mantošanu. Tādējādi, kad musulmaņi aptaujās norāda, ka vēlas tikt pārvaldīti ar šariata likumiem, tas var būt un var arī nebūt politisks apgalvojums. Tādā veidā viņi vienkārši var paust savu vēlmi — dzīvot kā patiesiem musulmaņiem.
Daudzi nemusulmaņi, domājot par to, kā islāmā izturas pret sievietēm, uzreiz sāk domāt par poligāmiju un plīvuriem. Taču kultūras realitāte ir daudz sarežģītāka. Daudzās rakstvietās Korānā sievietes ir pasludinātas par vienlīdzīgām ar vīriešiem, kamēr citās — viņām ir piešķirtas pakārtotas lomas. Daudzās islāma valstīs ir noteikti tādi paradumi — bieži vien tie ir cēlušies no cilšu kultūras „pirmsislāma” laikmetā vai no citām agrāk pastāvējušām paražām —, kas padara sievietes par kalponēm. Tomēr musulmaņi uzskati par sieviešu lomu ievērojami atšķiras dažādās valstīs un par valstu iekšienē.
Pēdējo dienu svēto skatījums uz islāmu
Kā pēdējo dienu svētie var veidot attiecības ar musulmaņiem, neraugoties uz mūsu atšķirīgajiem uzskatiem?
Vispirms mums būtu jāatzīst musulmaņu tiesības „[pielūgt] kā, kur vai ko tie vēlas” (Ticības apliecinājumi 1:11). 1841. gadā pēdējo dienu svētie Navū pilsētas padomē izdeva rīkojumu par reliģisko brīvību, garantējot „labprātīgu iecietību un vienlīdzīgas privilēģijas … katoļiem, presbiterāņiem, metodistiem, baptistiem, pēdējo dienu svētajiem, kveikeriem, episkopāļiem, universālistiem, unitāristiem, muhamedāņiem [musulmaņiem] un visām citām reliģiskajām sektām un konfesijām, lai kādas tās būtu”.11
Mums arī jāatceras, ka mūsu Baznīcas vadītāji parasti ir pauduši pārsteidzoši pozitīvu attieksmi un atzinību islāma dibinātājam. Piemēram, 1855. gadā laikā, kad daudzi kristieši nosodīja Muhamedu kā antikristu, elderi Džordžs A. Smits (1817–1875) un Pārlijs P. Prets (1807–1857) no Divpadsmit apustuļu kvoruma nolasīja garus sprediķus, ne tikai nodemonstrējot iespaidīgu, zinošu un taisnīgu novērtējumu par islāma vēsturi, bet arī slavējot pašu Muhamedu. Elders Smits piebilda, ka Muhameds „bez šaubām bija Dieva iecelts ar nolūku”, lai sludinātu pret elku pielūgšanu, un viņš pauda līdzjūtību pret musulmaņiem, kuriem, līdzīgi pēdējo dienu svētajiem, ir grūti panākt, ka par viņiem tiek uzrakstīta „godīga vēsture”. Runājot uzreiz pēc eldera Smita, elders Prets pauda apbrīnu par Muhameda mācībām un musulmaņu sabiedrības tikumību un iestādēm.12
Jaunāku oficiālo paziņojumu sniedza Augstākais prezidijs 1978. gadā. Tajā Muhameds ir īpaši pieminēts kā viens no „dižajiem reliģiskajiem vadītājiem pasaulē”, apgalvojot, ka, līdzīgi viņiem, viņš „saņēma daļu no Dieva gaismas. Dievs deva [šiem vadītājiem] morālās patiesības,” rakstīja prezidents Spensers V. Kimbals, N. Eldons Teners un Merions G. Romnijs, „lai apgaismotu veselas tautas un sniegtu cilvēkiem lielāku sapratni.”13
Sadarbība, balstoties uz kopīgo
Lai arī pēdējo dienu svētajiem un musulmaņiem acīmredzami ir atšķirīgi uzskati par svarīgiem jautājumiem — sevišķi par Jēzus Kristus dievišķumu, Viņa kā Glābēja lomu un par praviešu aicināšanu mūsdienās, — mums ir daudz kā kopīga. Piemēram, gan mēs ticam, gan viņi tic, ka esam tikumiski atbildīgi Dieva priekšā, ka mums ir jātiecas gan pēc personīgā taisnīguma, gan pēc labas un taisnīgas sabiedrības un ka mēs tiksim augšāmcelti un atvesti Dieva priekšā uz tiesu.
Gan musulmaņi, gan pēdējo dienu svētie tic, ka stiprām ģimenēm ir ļoti liela nozīme un ka mums ir dota dievišķa pavēle — palīdzēt nabagajiem un trūcīgajiem, un ka mēs parādām savu ticību, rīkojoties kā mācekļi. Šķiet, ka nav iemesla, kāpēc pēdējo dienu svētie un musulmaņi nevarētu šo visu darīt plecu pie pleca un, kad parādās tāda iespēja, pat sadarbojoties kopā kopienās, kur arvien biežāk mēs atskārstam, ka dzīvojam kaimiņos cilvēkiem, kas kļūst arvien pasaulīgāki. Kopā mēs varam parādīt, ka reliģijai un ticībai var būt spēcīga ietekme, lai vairotu labo, nevis tikai būt par konfliktu avotu vai pat vardarbības avotu, kā to daži kritiķi apgalvo.
Pašā Korānā ir izteikta doma par miermīlīgu sadzīvošanu, neskatoties uz atšķirībām: „Ja Dievs to būtu vēlējies, Viņš jūs būtu darījis par vienu kopienu. Taču Viņš ir vēlējies jūs pārbaudīt ar to, ko jums ir devis. Tādēļ sacentieties cits ar citu labos darbos. Jūs visi atgriezīsieties pie Dieva, un Viņš jums atklās to, kam jūs agrāk nepiekritāt.”14