Evaņģēlija klasika
Tas spožais svētdienas rīts
No 2006. gada oktobra vispārējās konferences uzrunas.
Tajā dienā augšāmcēlies Kungs sarāva nāves saites. Viņš iznāca no kapa un triumfālā godībā parādījās kā visas cilvēces Glābējs.
Mēs zinām, kas ir augšāmcelšanās — gara un ķermeņa atkal savienošanās tā pilnīgajā formā. …
Vai jūs to varat iedomāties? Dzīve mūsu ziedu laikos? Nekad neslimot, nekad nejust sāpes vai slimību nastas, kas tik bieži mūs pārņem laicīgajā dzīvē?
Augšāmcelšanās ir mūsu, kristiešu, ticības centrs. …
… Kad Glābējs augšāmcēlās no kapa, …Viņš izdarīja ko tādu, ko nevarēja neviens cits. Viņš sarāva nāves saites ne tikai par Sevi, bet par visiem, kas jebkad bija dzīvojuši, — gan taisnīgajiem, gan netaisnīgajiem. …
… Viņš pasniedza šo dāvanu visiem. Un ar šo brīnišķo rīcību Viņš mīkstināja postošās, mokošās bēdas, kas grauž to cilvēku sirdis, kuri ir zaudējuši savus dārgos tuviniekus.
Es domāju par to, cik tumša bija tā piektdiena, kad Kristu pacēla pie krusta. …
… Zeme trīcēja un kļuva tumša.
Tie ļaunie cilvēki, kuri meklēja pēc Viņa dzīvības, priecājās. …
Tajā dienā tempļa priekškars pārplīsa uz pusēm.
Marija Magdalēna un Marija, Jēzus māte, bija bēdu pārņemtas. … Lieliskais Cilvēks, kuru viņas mīlēja un godāja, nedzīvs karājās pie krusta. …
… Apustuļi bija sagrauti. Jēzus, viņu Glābējs, — vīrs, kurš staigāja pa ūdens virsu un atdzīvināja mirušos, bija nodots ļaunu cilvēku varā. …
Tā bija piektdiena, kas bija pilna ar postošām un mokošām sērām. …
Es domāju, ka kopš pasaules vēstures pirmsākumiem tā piektdiena bija vistumšākā.
[Taču] izmisums nebija ilgs, jo svētdienā augšāmcēlušais Kungs sarāva nāves saites. Viņš iznāca no kapa un triumfālā godībā parādījās kā visas cilvēces Glābējs.
Un tai pat brīdī acis, no kurām nepārtraukti lija asaras, nožuva. Lūpas, pār kurām plūda bēdu un skumju pilnas lūgšanas, tagad pildīja gaisu ar brīnumainu slavēšanu, jo Jēzus Kristus, dzīvā Dieva Dēls, stāvēja viņu priekšā kā … pierādījums tam, ka nāve ir tikai jaunas un brīnišķīgas esamības sākums.
Katram no mums būs pašiem savas piektdienas — dienas, kad liksies, ka pats Visums ir sagrauts un mūsu dzīve ir „saplīsusi” sīkās drumslās. …
Taču es jums liecinu Tā vārdā, kurš uzveica nāvi, — svētdiena pienāks. Lai arī mēs būtu savu bēdu tumsībā, svētdiena pienāks.
… Neskatoties uz mūsu ciešanām, svētdiena pienāks. Šajā dzīvē vai nākamajā — tā pienāks.
Es jums liecinu, ka augšāmcelšanās nav izdomājums. Mums ir personiskas liecības no tiem, kas Viņu redzēja. Tūkstošiem cilvēku vecajā un jaunajā pasaulē bija augšāmceltā Glābēja aculiecinieki. Viņi taustīja rētas Viņa rokās, kājās un sānos. …
Pēc augšāmcelšanās mācekļi no jauna atguva spēkus. Viņi ceļoja pa pasauli, … droši sludinot par Jēzu Kristu, augšāmcelto dzīvā Dieva Dēlu.
Daudzi no viņiem … mira kā mocekļi, ejot nāvē ar liecību uz lūpām par augšāmcelto Kristu.
Augšāmcelšanās izmainīja to cilvēku dzīvi, kas to pieredzēja. Vai tai nevajadzētu mainīt arī mūsu dzīvi?
Mēs visi uzcelsimies no kapa.
Pateicoties pasaules Glābēja dzīvei un mūžīgajam upurim, mēs atkal satiksimies ar tiem, kurus mīlam.
… Tajā dienā mēs priecāsimies par to, ka Mesija izcieta visu, lai mēs varētu dzīvot mūžīgi.
Pateicoties svētajiem priekšrakstiem, ko mēs saņemam svētajos tempļos, mūsu aiziešana no šīs neilgās, laicīgās dzīves nespēs ilglaicīgi pārraut attiecības, kas ir nostiprinātas ar mūžīgām saitēm.
Es svinīgi liecinu, ka nāve nav mūsu pastāvēšanas gals. …
Kaut mēs saprastu un dzīvotu pateicībā par tām nenovērtējamajām dāvanām, ko mēs saņemam, būdami mīloša Debesu Tēva dēli un meitas, un pateiktos par apsolīto, spožo dienu, kad mēs visi triumfāli augšāmcelsimies no kapa.
… Lai cik tumša būtu piektdiena, svētdiena pienāks.