Debesu Tēvs vēlas, lai mēs pie Viņa atgrieztos

Elders Ulisess Soaress

no Divpadsmit apustuļu kvoruma

Jūs, visdrīzāk, esat pavirzījušies daudz tālāk pa atgriešanās ceļu pie sava Debesu Tēva, nekā jūs domājat.

Mani vecāki, Aparesido un Mersedesa Soaresi, allaž sapņoja par kalpošanu misijā. Viņi gribēja atmaksāt Tam Kungam par tām daudzajām svētībām, ko viņu ģimene bija iemantojusi kopš viņu abu pievienošanās Baznīcai. Šāda iespēja radās 1989. gadā, kad viņi pieņēma aicinājumu kalpot Sanpaulu templī Brazīlijā.

Taču tikai dažus mēnešus pēc misijas uzsākšanas mans tēvs piedzīvoja sirdslēkmi un aizgāja mūžībā. Viņa bēru laikā, kad mēs stāvējām pie mana tēva zārka, es apskāvu savu māti.

„Mammu, ko tu tagad iesāksi?” es jautāju.

„Mēs ar tavu tēvu sapņojām par šo misiju,” viņa atbildēja. „Es šobrīd kalpoju, un es turpināšu kalpot — viņa un sevis pašas labā.”

Laipnais tempļa prezidents norīkoja manai mātei pārniecībā vēl kādu atraitni, un mana māte turpināja savu misiju vairāk nekā 20 mēnešu garumā. Kalpošana misijā nāca par svētību viņai pašai, un viņas ticība un piemērs svētīja arī mani un manu ģimeni.

Viņas misijas laikā mūžībā aizgāja vēl divi no maniem brāļiem, un arī mēs ar sievu zaudējām divus bērnus. Pirmais bērniņš piedzima priekšlaicīgi un neizdzīvoja, bet otro mēs zaudējām spontānā aborta dēļ. Šajā mūsu ģimenei tik smagajā periodā mana māte ik dienu pavadīja templī, apliecinādama savu ticību un stiprinādama mūsu ticību pestīšanas iecerei.

Viņas ticība godības pilnajam atkal satikšanās brīdim ar manu tēvu un apsolījumam par mūžīgo dzīvi mūsu Debesu Tēva klātbūtnē stiprināja viņu kā atraitni veselu 29 gadu garumā, līdz pat pēdējai viņas dzīves dienai 94 gadu vecumā.

Laimes iecere

Cik gan svētīti esam mēs, pēdējo dienu svētie, ar zināšanām par evaņģēlija atjaunošanu! Pestīšanas iecere tik tiešām ir „[diženā] laimes iecere” (Almas 42:8). Patiesajiem un uzticīgajiem tās ietvaros tiek solīts mūžīgs atalgojums Dieva klātbūtnē.

Mācībā un Derībās tiek atklāts, ka teju visi Debesu Tēva bērni iemantos kādu no godības valstībām. Caur Glābēja īstenoto Izpirkšanu tie, kuri tiks uzcelti „taisno augšāmcelšanā” (Mācības un Derību 76:17), tiks padarīti pilnīgi un iemantos celestiālo godību.

Vairums Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļu pieņem šo mācību. Diemžēl daži, iespējams, neuzskata, ka tas attiecas arī uz viņiem. Viņi pieļauj kļūdas. Kaut arī viņu garīgā pilnveide noris pastāvīgi, tā ir lēna. Viņi šaubās, vai jelkad būs pietiekami krietni, lai iekļūtu celestiālajā valstībā.

Ja jūs pieskaitāt sevi šiem ļaudīm, atsauciet atmiņā to, ko Tas Kungs teica kādam citam ticīgo pulkam: „Paceliet savas galvas un turiet drošu prātu, jo Es zinu to derību, ko jūs esat noslēguši ar Mani” (Mosijas 24:13).

Dievs mūs mīl un vēlas, lai mēs visi atgrieztos Viņa klātbūtnē. Jūs, visdrīzāk, esat pavirzījušies daudz tālāk pa atgriešanās ceļu pie sava Debesu Tēva, nekā jūs domājat.

„Taisnīgie un patiesie”

Mācības un Derību 76. nodaļā Tas Kungs atklāj to, kā Viņa bērni var iemantot celestiālo valstību. Ja jūs esat Baznīcas locekļi un jums ir liecība, jūs jau esat sākuši šo ceļu, kā tas ir aprakstīts Mācībā un Derībās:

Mums ir jāpieņem „Jēzus liecība” un jātic „Viņa Vārdam” (51. pants).
Mums ir jātop kristītiem ar iegremdēšanu (skat. 51. pantu).
Mums ir jāsaņem „[Svētais Gars] ar roku uzlikšanu no” kāda, kuram ir priesterības pilnvaras (52. pants).

Taču pārējie soļi prasa pūliņus visa mūža garumā, un daži Baznīcas locekļi, ciešot neveiksmi, ieslīgst mazdūšībā. Mēs visi strādājam pie minēto prasību izpildes. Pateicoties Jēzus Kristus īstenotajai Izpirkšanai, mēs visi varam tās izpildīt:

Ievērot baušļus un „tikt mazgāti un attīrīti no visiem saviem grēkiem” (52. pants).
„[Uzvarēt] ar ticību” (53. pants).
Tikt „apzīmogoti ar apsolījuma Svēto Garu”, kas ir Svētais Gars, kurš „liecina Tēvam, ka [mūsu] glābšanas priekšraksti ir izpildīti pareizi un ka ar tiem saistītās derības ir turētas”.¹ Tēvs ir apsolījis šo apzīmogošanu „visiem tiem, kas ir taisnīgi un patiesi” (53. pants).

„Taisnīgie un patiesie,” paziņo prezidents Ezra Tafts Bensons (1899–1994), ir „trāpīgs apzīmējums tiem, kuri ir drosmīgi liecībā par Jēzu. Viņi drosmīgi iestājas par patiesību un taisnīgumu. Tie ir Baznīcas locekļi, kuri tur godā savus aicinājumus Baznīcā (skat. M&D 84:33), maksā desmito tiesu un gavēņa ziedojumus, dzīvo morāli tīru dzīvi, ar saviem vārdiem un rīcību atbalsta Baznīcas vadītājus, ievēro sabata dienu kā svētu dienu un paklausa visiem Dieva baušļiem.”²

Celestiālās valstības augstākās pakāpes iemantošanai, ko bieži dēvē par paaugstināšanu, ir vēl viena noslēdzošā prasība. Mums ir jānoslēdz „jaunā un mūžīgā laulības derība” (Mācības un Derību 131:2), kas tiek izpildīta templī, darot to ar atbilstošām priesterības pilnvarām. Mēs zinām, ka, saskaņā ar mūsu Tēva žēlastīgo ieceri, pēcnāves dzīvē celestiālās svētības būs pieejamas arī tiem, kam šīs dzīves laikā nav bijis iespējas saņemt tempļa saistīšanas priekšrakstus, bet kuri līdz savas dzīves beigām ir bijuši uzticīgi.

No Mormona Grāmatas mēs mācāmies, ka visi Dieva bērni, kuri ievēro Viņa baušļus un ir uzticīgi, lai kādi būtu viņu dzīves apstākļi, tiks svētīti un „uzņemti debesīs, lai tādējādi viņi varētu dzīvot ar Dievu nebeidzamā laimes stāvoklī” (Mosijas 2:41). Kas attiecas uz mūsu Debesu Tēva žēlastīgo un mīlošo pestīšanas ieceri, mums allaž ir cerība.

Grēku nožēlošanas svētība

Mūsu mīļotais pravietis, prezidents Rasels M. Nelsons, ir mācījis: „Tas Kungs negaida no mums pilnību šajā mūsu mūžīgās pilnveides periodā. Taču Viņš sagaida, ka mēs kļūsim arvien šķīstāki. Dienišķa grēku nožēlošana ir ceļš uz šķīstību, un šķīstība dod spēku.”³

Prezidents Nelsons ir teicis arī to, ka, „ik dienu rīkojoties un esot nedaudz labākiem”, mēs iegūstam „stiprinošo spēku”.⁴ Izmantojot šo stiprinošo spēku, lai pretotos miesīgajam cilvēkam sevī (skat. Mosijas 3:19), mēs virzāmies uz priekšu pa ceļu, kas ved atpakaļ pie mūsu Tēva.

Tā kā Dieva klātbūtnē nevar mājot nekas netīrs (skat. Mozus 6:57), mēs ik dienu strādājam pie īstenas garīgās transformācijas savās domās, savās vēlmēs un savā rīcībā. Izsakoties apustuļa Pāvila vārdiem, mēs tiecamies kļūt par jaunām radībām Kristū, pakāpeniski aizstājot savu veco iedabu ar jaunu (skat. 2. korintiešiem 5:17). Šīs pārmaiņas notiek rindiņu pēc rindiņas, ik dienu cenšoties kļūt nedaudz labākiem.

Sekošana Glābējam, cenšoties līdzināties Viņam, ir pašaizliedzīgs process, ko Viņš ir definējis kā sava krusta uzņemšanos (skat. Mateja 16:24–26). Mēs uzņemamies savu krustu, kad mēs:

Kontrolējam savas vēlmes, tieksmes un kaislības.
Pacietīgi „[pakļaujamies] visam, ko Tas Kungs uzskatīs par vajadzīgu uzlikt” mums (Mosijas 3:19).
Noraidām jebkādu bezdievību (skat. Moronija 10:32).
Pakļaujam savu gribu Tēva gribai, kā to darīja Glābējs.

Un ko tad mēs darām, kad mums gadās paklupt? Mēs vēršamies pie sava Tēva un lūdzam, lai Viņš „[attiecina] uz mums Kristus Izpirkšanas asinis, lai mēs saņemtu savu grēku piedošanu” (Mosijas 4:2). Mēs no jauna cenšamies pārvarēt savas vājības un atmest grēku. Mēs lūdzam pēc labvēlības — Jēzus Kristus „iespēju dodošā spēka un garīgā dziedinājuma”.⁵ Mēs uzņemamies savu krustu un atsākam savu ceļu, lai cik garš un grūts tas arī būtu, dodoties uz apsolīto zemi, kas ir nonākšana Viņu klātbūtnē.

Paļaujieties uz Viņa solījumiem

Mūsu nemirstība un mūžīgā dzīve ir Dieva darbs un godība (skat. Mozus 1:39). Lai iemantotu šo godību, mūsu darba daļā ietilpst arī būšana drosmīgiem savā liecībā, kamēr mēs esam uz Zemes.

Pravietis Džozefs Smits vīzijā redzēja, ka uzticīgie „uzvarēs visu” (Mācības un Derību 76:60). Vēlāk viņš paziņoja: „Visi troņi un valdīšanas, valdības un varas tiks atklātas un dāvātas visiem tiem, kuri varonīgi izturēs Jēzus Kristus evaņģēlija dēļ.” (Mācības un Derību 121:29.)

Ja mēs paļausimies uz šiem solījumiem, mēs neatmetīsim ar roku ne paši sev, ne saviem mīļajiem, ne citiem Dieva bērniem. Mēs centīsimies darīt labāko, ko varam, un palīdzēsim šajā ziņā arī citiem. Neviens no mums pats par sevi nekad nebūs pietiekami krietns, lai tiktu glābts celestiālajā valstībā, taču „caur Svētā Mesijas nopelniem un žēlastību, un labvēlību” (2. Nefija 2:8) šī svētība aizvien ir sasniedzama.

Es liecinu, ka, uzticīgi turpinot savu ceļu, mēs iemantosim „nebeidzamu laimes stāvokli” Tēva un Dēla klātbūtnē. „Ak, atcerieties, atcerieties, ka šīs lietas ir patiesas, jo Dievs Tas Kungs to ir sacījis” (Mosijas 2:41).