Pieaugušajiem jauniešiem
Būdami šaubu pārņemti, neaizveriet durvis ticībai
Kaut arī brīžam var gadīties, ka mēs apšaubām savu garīgo pieredzi, mūsos atkal var spēji ieplūst iepriekšējā pārliecība.
Neatkarīgi no tā, vai mēs esam uzauguši Baznīcā vai pievērsušies evaņģēlijam vēlākā dzīvē, daudzi no mums, visdrīzāk, ir pieredzējuši nepārliecinātības vai šaubu brīžus. Mums, iespējams, ir bijušas apbrīnojamas garīgās pieredzes, taču tagad mums nākas prātot: „Vai šīs garīgās pieredzes bija patiesas, vai arī es tikai iztēlojos, ka jūtu Svēto Garu? Un ja nu nekas no tā visa nav patiess? Un kā ar tiem jautājumiem, uz kuriem man vēl nav atbilžu? Kā lai es palieku Baznīcā, ja vairs neesmu pārliecināts, ka tā ir patiesa?”
Runājot par sevi, es biju pārsteigta, ka mani šie jautājumi sāka nodarbināt pēc kalpošanas misijā! Man bija bijusi tik pamatīga pārliecība par patiesību, ka es gribēju sludināt to citiem pusotra gada garumā, taču tagad es šaubījos par visu, ko biju zinājusi un mācījusi citiem. Cik gan daudz laika es būtu izšķiedusi, ja nekas no tā nebūtu bijis patiess! Tad nu vai tas viss, ko es tiku mācījusi, ir patiess? Vai arī es vienkārši gribēju, lai tas būtu patiess? Redzot, kā mani draugi pamet Baznīcu, un saskaroties pati ar savām ticības problēmām, es sāku prātot, vai neesmu sevi maldinājusi.
Šajā periodā, par spīti saviem būtiskajiem jautājumiem, es nepārstāju apmeklēt baznīcu un ievērot baušļus. Bet tieši tādēļ, ka man bija jautājumi, es mēģināju sekot prezidenta Rasela M. Nelsona ieteikumam un „vairot [savu] garīgo spēju — saņemt atklāsmes”.1
Es zināju, ka „nekas neatver debesis tādā mērā, kā arvien lielāka šķīstība, apvienojumā ar pilnīgu paklausību, sirsnīgiem meklējumiem, dienišķu Kristus vārdu baudīšanu, lasot Mormona Grāmatu, un regulāru laika veltīšanu tempļa un ģimenes vēstures darbam”.2 Es jutu, ka man ir izšķiroši svarīgi palikt tuvai ar Dievu. Galu galā Viņš ir vienīgais, kurš var sniegt atbildes uz maniem jautājumiem.
Stāsts par Junisi
Kādudien, lasot grāmatu Svētie: stāsts par Jēzus Kristus Baznīcu pēdējās dienās, es uzgāju pārsteidzošu stāstu par kādu agrīnā Atjaunošanas laika sievieti. Šķita, ka Junisei Frenklinai bija radušies tādi paši jautājumi un bažas kā man.
Junise tika kristīta Ņujorkā, kur viņu kristīja misionārs, vārdā Elija Eibls. Savu kristību brīdī viņa bija patiesi pievērsusies evaņģēlijam. Bet, kad Elija devās sludināt uz Kanādu, Junise sāka šaubīties par evaņģēliju un to, kas viņai kādreiz bija šķitis patiess. Viņa sāka šaubīties, vai Džozefs Smits tik tiešām bija pravietis un vai Mormona Grāmata tik tiešām ir Svētie Raksti. Viņa pavadīja daudzas bezmiega naktis, prātojot par to, vai nav tikusi maldināta.
Tas Kungs parādīja Elijam Junises grūtības sapnī, un viņš nekavējoties atgriezās Ņujorkā. Kad viņš pieklauvēja pie Junises durvīm, viņa jutās šokēta — viņa bija plānojusi, ka atkal satikšanās brīdī pateikts viņam, ka vairs netic. Tomēr viņa ielaida viņu iekšā. Kad Elija aicināja viņu uz savu tā vakara sprediķi, viņa vilcinājās un negribēja nākt. Taču beigu beigās viņa tomēr padevās un gāja uzklausīt to, kas viņam bija sakāms.
Savā sprediķī Elija citēja 1. Pētera 4:12, kur ir teikts: „Nebrīnaities par bēdu karstumu jūsu vidū, kas nāk jums par pārbaudījumu, it kā jums notiktu kaut kas neparasts.” Karstajam pārbaudījumam, kas bija centies sagraut Junises ticību, nebija panākumu — dzirdot Elijas uzrunu, Junises šaubas pakāpeniski pagaisa. Grāmata Svētie vēsta par to šādiem vārdiem: „Viņā atkal spēji ieplūda iepriekš izjustā pārliecība.”3
Pārliecība var ieplūst mūsos no jauna
Junises pieredze pārsteidza mani, un es prātoju par to atkal un atkal. Es, tāpat kā Junise, mācījos no Elijas vienkāršajiem un spēkpilnajiem vārdiem. Mums nevajadzētu domāt, ka tas ir „kaut kas neparasts”, ka mums ir radušies jautājumi par savu ticību. Tas ir gluži normāli. Kaut arī kādreiz mums varbūt ir šķitis, ka patiesība līst pār mums no debesīm kā lietus, vēlāk var gadīties brīži, kad mēs jūtam garīgu sausumu. Mēs varam sākt šaubīties, vai maz jebkad esam sajutuši lietu. Ja mēs vēl neesam saņēmuši atbildes vai apstiprinājumu, mēs varam turpināt lūgt pēc atklāsmes lietus. Mēs varam meklēt apliecinājumu tam, ka tas, kas vēl vakar bija patiess, ir patiess arī šodien. Elders Džefrijs R. Holands no Divpadsmit apustuļu kvoruma ir mācījis: „Ja tas bija pareizi brīdī, kad jūs par to lūdzāt, paļāvāties uz to un dzīvojāt tā, lai to iegūtu, tad tas joprojām ir pareizi. … Stājieties pretī savām šaubām. Uzveiciet savas bailes.”4
Vēlreiz atverot durvis savam draugam, misionāram, kaut arī šauboties, kādēļ viņai tas būtu jādara, Junise no jauna atvēra arī savu sirdi. Tas Kungs atkal varēja sazināties ar Junisi un palīdzēt viņai saņemt apliecinājumu visam, ko viņa reiz bija zinājusi. Līdzīgi arī ikviens no mums var atstāt durvis atvērtas ticībai, pat cīnoties ar šaubām. Mēs varam turpināt rīkoties pareizi un tiekties pēc atklāsmes pat, ja mums trūkst pārliecības, kādēļ mēs to darām.
Mēs turam durvis atvērtas, turpinot darīt tās nelielās lietiņas, kas, saskaņā ar Dieva teikto, nāk par labu mūsu dvēselei. Mēs turam Sabata dienu svētu un apmeklējam savas sanāksmes. Mēs lasām Svētos Rakstus pat, ja dažkārt tas ir tikai viens pants. Mēs noklausāmies kādu garīgo dziesmu vai konferences uzrunu. Mēs runājam ar Debesu Tēvu par savām bažām un cerībām un lūdzam, lai Viņš palīdz mums noskaidrot patiesību. Mēs ievērojam baušļus, nožēlojam grēkus un tiecamies pēc Svētā Gara sadraudzības.
Pat ja mūsos nav nekā vairāk, kā tikai vēlme ticēt, mēs vēl arvien varam turpināt darīt šīs nelielās lietiņas, ļaujot, lai šī vēlme darbojas mūsos. Mēs varam pataupīt savā sirdī vietu tam, lai mūsu ticība varētu augt. (Skat. Almas 32:27.)
Tas, ko es zinu
Kaut arī es brīžam esmu šaubījusies un svārstījusies, es pati personīgi esmu sapratusi un no jauna pārliecinājusies, ka šī ir Kristus Baznīca. Varbūt Džozefs Smits bija nepilnīgs cilvēks, taču es zinu, ka viņš bija Dieva iedvesmots pravietis, kurš upurēja visu un paveica pašu labāko, ko spēja. Es zinu arī to, ka Mormona Grāmata ir patiesi un seni pieraksti un Svētie Raksti, kas ir paglabāti tieši mums mūsu dienās. Debesu Tēvs turpina ik dienu apliecināt man šo patiesību. Un es priecājos, ka viņš apliecināja šo patiesību arī Junisei Frenklinai.
Es zinu — ja mēs turēsim savas durvis un sirdis atvērtas patiesībai, Dievs caur Svēto Garu palīdzēs mums sajust, kas ir īstens un kas tāds nav. Šādos brīžos mēs gūsim nenoliedzamu garīgo pieredzi. Un pēc tam brīžos, kad mēs sajutīsim, ka mūsos atkal iezogas šaubas, mēs varam atgādināt sev, kā esam jutušies. Tāpat kā Junises gadījumā, arī mūsos atkal var spēji ieplūst pārliecība par evaņģēlija patiesajiem principiem.
Mums nenāksies pārāk ilgi dzīvot šaubu tuksnesī, ja vien mēs vienkārši pieturēsimies pie savas garīgās pieredzes. Elders Nīls L. Andersens no Divpadsmit apustuļu kvoruma teic: „Pievērsieties atmiņām par savas dzīves svētajiem brīžiem. … Ticiet, ka tās jums dāvā jūsu Debesu Tēvs un Viņa mīļotais Dēls. Lai tās dod jums pacietību jūsu šaubās un sapratni jūsu grūtībās. Es jums apsolu — ja jūs labprātīgi atzīsiet un rūpīgi glabāsiet sirdī savas dzīves garīgi noteicošos brīžus, jūs pieredzēsiet tos arvien biežāk un biežām.”5
Es zinu, ka attiecībā uz tiem, kas cenšas gūt jaunu garīgo pieredzi un īsteno ticību Kristum, ir spēkā šis solījums: „Kas [Kristum] tic, tam neslāps nemūžam.” (Jāņa 6:35.) Mēs saņemsim nepieciešamās atbildes. Mēs varam pārvarēt karstos pārbaudījumus, ko mums uzsūta Sātans. Un mēs varam palikt uzticīgi mūsu mīlošajam Dievam visās mūsu dzīves dienās.