Pēdējo dienu svēto balsis
Lūdzu, atgriezies!
Kad mums jau bija trīs bērni, Vanesa teica: „Mums šajās mājās ir nepieciešama reliģija.”
Kad man bija divpadsmit gadu, mans vecākais brālis atveda uz mūsu mājām pilnlaika misionārus, kuri iepazīstināja mūs ar Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcu. Drīz vien mana māte sāka vest mūs ar abiem maniem vecākajiem brāļiem un māsu uz baznīcu. Nepagāja ilgs laiks, līdz mēs visi tikām kristīti.
Tomēr ar laiku mēs maz pamazām pārtraucām apmeklēt baznīcu. Man Baznīca allaž bija patikusi, taču 17 gadu vecumā manā dzīvē ienāca lietas, kas aizveda mani citā virzienā. Es centos būt par krietnu cilvēku un savā sirdī nekad nebiju slikts. Tomēr es nomaldījos un sāku dzīvot pasaulīgā veidā. Man pašam to nezinot un neapzinoties, es biju iekļuvis pasaules ciešajā tvērienā.
Tad es satiku Vanesu. Kādudien, kad mēs jau diezgan ilgu laiku bijām kopā, viņa teica: „Mums šajās mājās ir nepieciešama reliģija.” Tobrīd mums jau bija trīs bērni.
Ņemot vērā, kāda ir pasaule, mēs raizējāmies par to, kādu garīgo ievirzi sniegt saviem bērniem. Es uzskatīju — ja jau man vajag atgriezties pie reliģijas, tad es atgriezīšos savā Baznīcā. Es atcerējos to kā vietu, kur ir labi cilvēki.
Es aprunājos ar kādu Baznīcas locekli un pateicu viņam, ka prātoju par atgriešanos Baznīcā.
„Lūdzu, atgriezies!” viņš teica.
Visvairāk es raizējos par to, ka maniem bērniem baznīcā būs garlaicīgi un ka viņiem tur nepatiks, taču viņiem tur patika. Mēs turpinājām apmeklēt baznīcu, un Vanesa nosprieda, ka nekas tik lielā mērā nepalīdz saliedēt ģimeni, kā šī baznīca. Tas bija tieši tas, ko viņa meklēja. Mēs ar Vanesu apprecējāmies, un viņa, kā arī mūsu bērni tika kristīti.
Tagad mēs mērojam evaņģēlija ceļu kopā — kā ģimene. Mūsu mērķis ir tikt saistītiem templī.
Kamēr Brazīlijā noritēja Riodežaneiro tempļa celtniecība, es gāju tam garām teju katru dienu. Es mēdzu teikt saviem draugiem: „Kādudien es tikšu salaulāts šajā ēkā.”
„Ak, tu jau diendienā saki vienu un to pašu!” viņi teica.
Es teicu to ik dienu, jo zināju, ka tempļa celtniecība tuvojās noslēgumam, un es gribēju atgādināt sev, ka man ir jāturpina rīkoties pareizi, lai mūsu ģimene varētu tikt saistīta. Tā ir manas sirds vēlēšanās.
Es zinu, ka mani bērni arvien vairāk iepazīs pasauli un daļēji izies cauri tam pašam, kam esmu izgājis cauri es pats. Taču, daloties ar viņiem savā pieredzē, es saku: „Lūdzu, pat nepietuvojieties tām lietām, ko esmu darījis es, jo tas nav tā vērts!”
Es mudinu savus bērnus studēt Jēzus Kristus evaņģēliju un jau tagad pievērsties misionāru darbam, lai viņi varētu svētīt citus cilvēkus. Kaut arī viņi nesaprot visu, viņi mācās. Tas ir tieši tas, ko es viņiem vēlu.