Nāciet, sekojiet Man!
Mācības un Derību 77.–80. nodaļa
„Es vadīšu jūs uz priekšu”
Miltons Kamargo
Pirmais padomnieks Svētdienas skolas vispārējā prezidijā
Kaut arī garīgajā ziņā mēs, iespējams, esam kā bērni, Tas Kungs mūs vadīs, ja vien mēs Viņam uzticēsimies.
Misionārs teica — Gars esot viņam pačukstējis, ka es palīdzēšot rast atbildi.
Deivida Meilana ilustrācijas
Mācības un Derību 78:17–18 Tas Kungs teic:
„Patiesi, patiesi Es saku jums, jūs esat mazi bērni, un jūs vēl neesat sapratuši, cik lielas svētības Tēvam ir rokās un sagatavotas priekš jums;
un jūs nespējat tagad visu panest, tomēr turiet drošu prātu, jo Es vadīšu jūs uz priekšu. Valstība ir jūsu un tās svētības ir jūsu, un mūžības bagātības ir jūsu.”
Padomājot par savu dzīves pieredzi, ikviens no mums noteikti atcerēsies brīžus, kad Tas Kungs mūs ir vadījis.
Misionāra ticība
Es atceros kādu gadījumu, kad Tas Kungs vadīja vairākus cilvēkus. Tolaik es kalpoju par Portualegri dienvidu misijas prezidentu Brazīlijā. Vienam no mūsu misionāriem bija medicīniska rakstura problēma, ko dēvē par aukslēju šķeltni, kas nebija tikusi ārstēta. Viņam runājot, caur viņa mutes augšdaļu plūda gaiss, kas izplūda cauri degunam. Citiem bija grūti viņu saprast.
Šis gados jaunais elders pastāstīja man, ka ir lūdzis par savu problēmu. Viņš teica — Gars esot viņam pačukstējis, ka es palīdzēšot rast atbildi. Viņa vienkāršā, apņēmības pilnā ticība iedvesmoja mani. Es vērsos pie Dieva pēc palīdzības, lai rastu risinājumu.
Lai gan minēto problēmu varēja novērst ar vienkāršas operācijas palīdzību, process, lai tiktu līdz operācijai, nebija vienkāršs. Ja mēs vērstos privātpraksē, šī misionāra ģimenei tas izmaksātu pārāk dārgi. Savukārt, valsts apmaksātās veselības aprūpes sistēmas izmantošanai bija nepieciešamas vairākas ārsta vizītes un tas, visticamāk, prasītu visus viņa misijas atlikušos mēnešus.
Manas sievas ticība
Ikreiz, kad man nākas veikt kādu grūtu misiju, es paļaujos uz savas sievas ticību un palīdzību. Es izskaidroju viņai šī misionāra dilemmu un lūdzu, lai viņa aprunājas ar vietējās valsts slimnīcas ārstiem. Vai pastāv kāda iespēja noteiktajā termiņā veikt bezmaksas operāciju?
Mana sieva lūdza Dievu pēc palīdzības un devās uz slimnīcu. Viņa iestājās garā rindā, kur cilvēki gaidīja sarunu ar administratoru. Rindai virzoties uz priekšu, mana sieva dzirdēja, kā tiek izskatīti priekšā esošo cilvēku jautājumi. Parasti cilvēkiem tika teikts, lai viņi ierodas uz vizīti pēc sešiem mēnešiem, dažkārt pat pēc vēl ilgāka laika.
Mana sieva zināja, ka mūsu misionāra gadījumā tas būs pārāk ilgi. Viņa sajuta pamudinājumu — pamest rindu un doties caur citām durvīm. Tur viņa satika kādu citu slimnīcas darbinieku. Mana sieva pastāstīja, kas viņa ir, un paskaidroja, kas būtu nepieciešams mūsu misionāram.
Darbinieks ieteica viņai runāt tieši ar ķirurgu, kurš todien atradās slimnīcā un kādā citā stāvā veica operāciju. Viņa paskaidroja ķirurgam, ko dara misionāri, sakot, ka attiecīgajam misionāram nāktu par svētību operācija aukslēju šķeltnes novēršanai.
Ķirurgs uzdeva dažus jautājumus. Tad viņš pavaicāja: „Vai mēs varētu ieplānot operāciju pēc divām nedēļām?” Viņš aizpildīja slimnīcas veidlapu, kur paskaidroja, ka šī operācija tiks veikta vietējās sabiedrības interesēs un ka viņš ir personīgi ieinteresēts tās veikšanā. Viņš iedeva veidlapu savam asistentam un palūdza, lai tas ieplānotu operācijas datumu.
Pēc desmit dienām ķirurgs operēja mūsu misionāru. Minētais elders drīz vien atgriezās pie sava darba, priekpilni runājot skaidrā valodā. Viņš ar jaunu entuziasmu atskārta, ka Tas Kungs ir virzījis viņu uz priekšu.
Šī misionāra pieredze kalpo par apliecinājumu tam, ka mūsu Tēvs uzklausa mūsu lūgšanas un ved mūs aiz rokas.
Bez Dieva mēs neesam nekas
Garīgajā ziņā mēs līdzināmies maziem bērniem. Mēs neizprotam tās milzīgās svētības, ko Debesu Tēvs mums ir sagatavojis. Fiziski pieaugot, mēs sākam iegūt lielāku izpratni par zemes likumiem, kas pārvalda mūsu dzīvi. Taču mums nekādā ziņā nevajadzētu pieļaut, lai šīs pasaulīgās zināšanas kļūtu būtiskākas nekā izpratne par tām milzīgajām svētībām, ko mums ir sagatavojis mūsu Tēvs Debesīs.
Mozus, Vecās Derības diženais pravietis, guva kādu pieredzi, kas parādīja viņam, cik maz viņš patiesībā zina. Viņš „ieraudzīja pasauli un tās galus, un visus cilvēku bērnus, kuri ir un kuri bija radīti; par to viņš ļoti brīnījās un apbrīnoja”. Pēc tam Dieva klātbūtne attālinājās. Mozus tika atstāts vienatnē, un viņš nokrita pie zemes.
„Un notika, ka tas bija daudzu stundu garumā, pirms Mozus atkal dabūja savu dabisko spēku kā cilvēks; un viņš sev sacīja: Tagad no tā es zinu, ka cilvēks nav nekas, par ko es nekad nebiju domājis” (Mozus 1:8–10).
Ja Tas Kungs parādītu mums visu to, ko mēs varam paveikt ar Viņa spēku, mēs, visdrīzāk, justos nomākti. Mēs, tāpat kā Mozus, redzētu, ka bez Dieva mēs neesam nekas.
Soli pa solim
Taču tā vietā, lai mūs pārlieku pārslogotu, Tas Kungs vada mūs uz priekšu — soli pa solim. Tas palīdz mums paveikt daudz vairāk, nekā mēs spētu paši saviem spēkiem.
„Jo Manas domas nav jūsu domas, un jūsu ceļi nav Mani ceļi,” saka Tas Kungs.
„Cik augstākas debesis ir pār zemi, tik augstāki ir Mani ceļi pār jūsu ceļiem un Manas domas pār jūsu domām” (Jesajas 55:8–9).
Kā Tas Kungs ir teicis Mācības un Derību 78:18, mēs „[nespējam] tagad visu panest”. Mēs vēl nespējam saprast visu, ko saprot Viņš. Ko tad mums iesākt? Tas Kungs atbild: „Turiet drošu prātu!”
Derību ceļa mērošana, turot drošu prātu, nozīmē arī to, ka mums ir jābūt pazemīgiem — līdzīgi maziem bērniem. Mums ir jāvēlas tikt Tēva mācītiem un vadītiem (skat. Mācības un Derību 112:10). Dzīve ir tik sarežģīta, ka mums pašiem nav iespējams visos sīkumos kontrolēt savu ceļojumu. Un mēs nespējam saprast pilnīgi visu, kam mēs vai mūsu mīļie iziet cauri šeit, uz Zemes.
Taču, paļaujoties uz To Kungu un ļaujot Viņam vest mūs aiz rokas, mēs varēsim paveikt Viņa valstības labā daudz vairāk, nekā mēs varam iedomāties. Mēs spēsim daudz lielākā mērā svētīt mūsu Debesu Tēva bērnu dzīvi. Mēs spēsim daudz lielākā mērā atpazīt savā dzīvē Glābēja roku. Mēs spēsim daudz lielākā mērā izjust pateicību par Viņa bezgalīgo žēlastību un mīlestību.
Svētības ir mūsu
Visbeidzot, Tas Kungs vada mūs uz priekšu, atgādinot mums: „Valstība ir jūsu, un tās svētības ir jūsu, un mūžības bagātības ir jūsu.” (Mācības un Derību 78:18.)
Es atgriezīšos pie sava misionāra piemēra. Viņš tika vedināts — lūgt pēc palīdzības — un tika svētīts ar operāciju, kas tagad ļauj viņam skaidri sazināties ar apkārtējiem. Pēc tam viņš tika vedināts pie cilvēkiem, kuri bija gatavi pieņemt evaņģēliju un tā svētības, ieskaitot kristīšanu. Es pievērsīšos arī savas sievas piemēram. Tā Kunga vadības iespaidā viņas liecība stiprinājās. Pēc tam Viņš atvēra debesu logus un izlēja svētību.
Es esmu pateicīgs, ka man bija iespēja strādāt kopā ar šo jauno misionāru, kurā bija pa pilnam vienkāršas, spēkpilnas ticības. Un es esmu pateicīgs, ka varu mūžīgi dzīvot kopā ar savu sievu, kura kalpo par piemēru tam, kā ļaut Tam Kungam vadīt sevi uz priekšu.
Valstība un svētības tik tiešām ir mūsu.