„1836. gada svētības un 1837. gada grūtības”, Liahona, 2025. g. janv.
1836. gada svētības un 1837. gada grūtības
Atceroties savus garīgo kulmināciju brīžus, mums tiek atgādināts par to, ka galu galā mēs tiksim atbrīvoti no smagākajiem nomāktības brīžiem.
Kērtlandes tempļa iekšpuse
Džordža Edvarda Andersona fotogrāfija, 1907. g.
2024. gada martā Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca pārņēma no Kristus kopienas Kērtlandes tempļa svēto pārvaldību. Šis templis ir īpaša vieta, kas lielākoties nav mainījusies kopš tā iesvētīšanas 1836. gadā. 1836. gada 3. aprīļa Lieldienu svētdienā Jēzus Kristus to pieņēma par Savu namu (skat. Mācības un Derību 110. nod). Šajā templī mēs varam sajust Viņa klātbūtni un gara acīm iztēloties, kur Viņš ir stāvējis.
Kērtlandes templis sniedz vairākas mācības mūsu dzīvei mūsdienās, dažas no kurām mēs varam apgūt, apdomājot 1836. un 1837. gada notikumus.
1836. gada svarīgākie garīgie notikumi
1836. gada janvārī, kad templis bija gandrīz pabeigts, svētie savā vidū sāka pieredzēt tempļa garīgo svētību īstenošanos. Viņiem bija apsolīts, ka Kērtlandes templī viņi tiks apdāvināti ar spēku (skat. Mācības un Derību 38:32, 38). Šis apsolījums atbalsoja to, ko Glābējs bija teicis Saviem apustuļiem Jeruzalemē Jaunās Derības laikos. Pēc Savas Augšāmcelšanās Viņš tiem teica, ka viņiem nevajadzētu doties sludināt, līdz viņi nebūs tikuši apdāvināti ar „spēku no augšienes” (Lūkas 24:49). Tad, Vasarsvētku dienā, Viņa apustuļi saņēma šo spēku, kad Gars nolaidās pār tiem tā, it kā „stiprs vējš pūstu. … Un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt” (Apustuļu darbi 2:2, 4).
1836. gada janvārī Džozefs Smits satikās ar citiem Baznīcas vadītājiem, lai kopīgi lūgtu, svētītu cits citu un kārtotu Baznīcas lietas. Pēc tam, kad viņi bija svētījuši pravieti Džozefu, viņš redzēja vīziju par celestiālo valstību. Viņš redzēja Debesu Tēvu un Jēzu Kristu, Ādamu un Ābrahāmu, savus vecākus (vēl dzīvus) un savu vecāko brāli Alvinu, kurš bija nomiris, netiekot kristīts. Džozefs uzzināja, ka „visi, kuri ir miruši bez zināšanām par šo evaņģēliju, kuri būtu to pieņēmuši, ja viņiem būtu ticis atļauts palikt ilgāk, būs Dieva celestiālās valstības mantinieki” (Mācības un Derību 137:7).
Pēc diviem mēnešiem, 1836. gada 27. martā, svētie sapulcējās pārpildītajā Kērtlandes templī tā iesvētīšanas dienā. Viņi uzklausīja Džozefa iesvētīšanas lūgšanu, kurā viņš lūdza Debesu Tēvu pieņemt Kērtlandes templi kā vietu, kur Glābējs „varētu … parādīties savai tautai” (Mācības un Derību 109:5). Stāvot cieši cits citam līdzās šajā svētajā telpā, svētie dziedāja dziesmu „Šis Dievišķais Gars”. Viņi vienā balsī skaļi dziedāja: „Ozianna! Ozianna! Ozianna Dievam un Jēram!”
Iesvētīšanas brīdī un nākamās nedēļas laikā viņi pieredzēja garīgas svētības. Viņi gavēja, lūdza, pieņēma Svēto Vakarēdienu, mazgāja cits citam kājas un redzēja vīzijas. Viņi sajuta spēku, lai virzītos uz priekšu un sludinātu evaņģēliju. Viņi tika apdāvināti ar spēku no augšienes.
Taču ar to vien garīgās izpausmes nebeidzās. 1836. gada 3. aprīlī Glābējs parādījās diviem Saviem kalpiem. „Priekškars tika noņemts no mūsu prātiem, un mūsu sapratnes acis tika atvērtas,” teica Džozefs Smits un Olivers Kauderijs. „Mēs redzējām To Kungu stāvam uz kanceles margām mūsu priekšā … , sakot: Es esmu pirmais un pēdējais; Es esmu Tas, kurš dzīvo, Es esmu Tas, kurš tika nokauts; Es esmu jūsu aizstāvis Tēva priekšā” (Mācības un Derību 110:1–4).
Pēc Glābēja apciemojuma Džozefam un Oliveram parādījās gan Mozus, gan Ēlija, gan Elija, kuri nodeva viņiem atslēgas, kas viņiem ļāva sludināt Jēzus Kristus evaņģēliju un sapulcināt Israēlu, svētīt Zemi ar Ābrahāma derību un saistīt ģimenes (skat. 11.–16. pantu).
1837. gada grūtības
Taču Kērtlandes stāsts nebeidzas ar šīm brīnišķīgajām izpausmēm. Gadu pēc tempļa iesvētīšanas vietējā kopiena sāka pieredzēt sairumu. Starptautiskā ekonomikas krīze Amerikas Savienotajās Valstīs izraisīja milzīgu bezdarbu. Bankas visā valstī piedzīvoja bankrotu, tostarp arī nelielā banka, ko Baznīcas vadītāji Kērtlandē bija dibinājuši, lai veicinātu vietējās sabiedrības attīstību. Džozefs Smits un citi Baznīcas vadītāji izmisīgi centās glābt vietējās sabiedrības ekonomisko situāciju. Taču globālās ekonomiskās krīzes uzplūds bija pārāk spēcīgs. Cilvēki sāka zaudēt darbu un mājas. Daudzi sāka kurnēt pret Dievu un Baznīcu. Kāpēc Tas Kungs pieļauj to, ka Viņa ļaudis cieš ekonomiskajā ziņā? Daži sāka sačukstēties un tad pasludināja, ka Džozefs ir kritušais pravietis.
Kādā sanāksmē, 1837. gada vasarā, Kērtlandes templī Džozefs Smits, vecākais, būdams Baznīcas patriarhs, uzrunāja sanākušos sava dēla prombūtnes laikā. Viņa uzstāšanās laikā kāds opozicionārs mēģināja viņu aizvilkt projām no kanceles. Kad Viljams Smits sāka aizstāvēt savu tēvu, viens no apustuļiem draudēja nogalināt Viljamu ar zobenu. Citi vīri ar nažiem un pistolēm ielenca Viljamu. Templis, kas pirms gada bija svētuma un garīguma vieta, tagad bija kļuvis par vardarbības, šķelšanās un haosa vietu.
Kad Džozefs Smits atgriezās Kērtlandē, lielākā daļa Baznīcas locekļu atbalstīja viņu kā pravieti, taču trīs apustuļi tika izslēgti no Divpadsmit apustuļu kvoruma. Ekonomiskās problēmas bija novedušas pie garīgajām problēmām. Nākamo mēnešu laikā Tas Kungs lika Džozefam pamest Kērtlandi savas ģimenes drošības un paša dzīvības labad.
Aculiecinieku stāsti liecina par tā laika grūtībām. Vileita Kimbala, apustuļa Hibera Č. Kimbala sieva, nosūtīja vēstuli savam vīram, kurš tajā laikā kalpoja par vienu no pirmajiem misionāriem Anglijā. „Mani nemāc nekādas šaubas, taču tas sāpinās tavu sirdi,” viņa rakstīja Hiberam, stāstot viņam par atkritējiem. „Viņi sludina ticību Mormona Grāmatai un Mācībai un Derībām, taču darbos to noliedz.”
Vileita zināja, ka Džozefs nav pilnīgs. Viņš bija pieļāvis kļūdas Kērtlandes ekonomiskās krīzes laikā. Un viņa turpināja mīlēt daudzus, kuri bija atkrituši no Baznīcas. Taču 1837. gada notikumos viņa saskatīja dziļāku mācību: „Tas Kungs saka: „Tas, kas nevar izturēt pārmācīšanu, bet noliedz Mani, nevar tikt iesvētīts.””
Marinda Haida pievienoja šai vēstulei zīmīti, kas bija adresēta viņas vīram Orsonam, kurš arī bija Anglijā kalpojošais apustulis. Marindas vecākais brālis bija viens no apustuļiem, kurš bija pametis Baznīcu. „Tādus laikus Kērtlandē, kādi ir tagad, tu nekad neesi pieredzējis, jo šķiet, ka visa paļāvība citam uz citu ir zudusi,” viņa rakstīja.
1836.–1837. gada mācības
Kādēļ mums būtu jāatceras ne tikai 1836. gada triumfu, bet arī 1837. gada traģēdiju? Jo tā, protams, ir nedalāma pieredze. Līdzīgi ir arī ar mūsu pašu dzīvi. Dievs mums visiem dāvā garīgu svētību periodus — brīžus, kad Viņš uzrunā mūsu dvēseles un ved mūs aiz rokas pa derību ceļu. Viņš dāvā mums stabilitātes periodus: brīžus, kad mums ir pietiekami daudz un pat vēl paliek pāri; brīžus, kad mūsu ģimenes ir veselas un laimīgas; brīžus, kad mūsu draugi ir līdzās un sazinās ar mums. Mēs visi piedzīvojam brīžus, kas līdzinās 1836. gada notikumiem.
Taču Dievs nekad nav solījis, ka mēs pieredzēsim tikai 1836. gadu. Katram no mums pienāk arī 1837. gads. Tas ir saistīts ar ekonomisko nestabilitāti, kad mēs raizējamies par to, kur dabūsim naudu. Tas ir saistīts ar personīgo nestabilitāti, kad mūsu ģimenes locekļi cieš no pēkšņām slimībām, hroniskām kaitēm, depresijas vai trauksmes. Tas ir saistīts ar sociālo nestabilitāti, kad mūsu draugi aizklīst vai nodod mūs.
Ja mēs neatceramies paši savu 1836. gada pieredzi — savus brīžus, kad esam sajutuši Tā Kunga roku savā dzīvē, — 1837. gads var radīt garīgu nestabilitāti. Tas var kārdināt mūs sacīt: „Tas nav tā vērts.” Tas var kārdināt mūs sacīt: „Dievs mani nemīl.” Tas var kārdināt mūs sacīt: „Džozefs Smits nebija pravietis” vai „prezidents Nelsons nav Dieva pravietis”. Tas var kārdināt mūs sacīt: „Šis derību ceļš nav domāts man.”
Taču, ja mēs veicam garīgo darbu, atceroties 1836. gadu un garīgi pakavējoties tajā, tad, pat piedzīvojot 1837. gada pārbaudījumus, mēs joprojām varam balstīties uz savu ticību Jēzum Kristum, mēs joprojām varam zināt, ka Dievs mūs mīl, un mēs joprojām varam zināt, ka evaņģēlija un Jēzus Kristus Baznīcas atjaunošana ir īstena un ka Tas Kungs vada Savu Baznīcu caur Saviem izredzētajiem kalpiem.