„Vai mans misijas aicinājums bija kļūda?” Liahona, 2025. gada janvāris.
Pēdējo dienu svēto balsis
Vai mans misijas aicinājums bija kļūda?
Atrodoties tālu prom no mājām, Tas Kungs man palīdzēja atklāt, kā dalīties Viņa mīlestībā.
Pēc divu gadu augstskolas studijām aktuārajā un finanšu matemātikas jomā es sajutu spēcīgu pamudinājumu doties misijā. Es izvēlējos kalpot, par spīti tam, ka tādējādi, visdrīzāk, zaudētu daļu koledžas kredītpunktu tajos kursos, kuri bija jāstudē secīgi.
Pēc neilga laika, kad izlasīju, ka tieku aicināts uz Jūtas Soltleiksitijas Centrālo misiju, šis brīdis likās sirreāls. Es nepazinu nevienu, kurš būtu kalpojis Soltleiksitijā. Man likās, ka varbūt esmu atvēris nepareizo misijas aicinājumu. Kad ierados Soltleiksitijā, man šķita, ka viss man zināmais ir zudis. Es minos uz velosipēda sniegā bez mazākās nojausmas par to, kā būt misionāram. Tā kā Soltleiksitijā ir atšķirīga kultūra un klimats, man bija sajūta, ka esmu aizceļojis no Dienvidāfrikas, cik tālu vien iespējams.
Manā pirmajā kalpošanas apgabalā mēs ar pārinieku devāmies vakariņās pie kāda Baznīcas locekļa, vārdā Kriss Rupels. Viņš jautāja, vai kāds no mums spēlē kādu mūzikas instrumentu. Mans pārinieks pieminēja, ka es spēlēju klavieres un dziedu, un tā es nodziedāju ģimenei priekšā vienu dziesmu. Tad notika kas īpašs. Brālis Rupels paskatījās uz mani un teica: „Elder Vizini, ja tu turpināsi šādi dziedāt, tu būsi veiksmīgs misionārs.” Man šķita, ka tas ir ļoti jauks komentārs, taču es daudz par to nedomāju.
Pēc vairākiem mēnešiem es brālim Rupelam palīdzēju organizēt muzikālu misionāru svētbrīdi. Katrā apgabalā, kur es pēc tam kalpoju, mēs rīkojām svētbrīžus pēc līdzīgas programmas. Kopā ar mums tajā piedalījās daudzi cilvēki, sākot ar staba locekļiem un beidzot ar labi zināmiem, vietējiem mūziķiem un citu ticību pārstāvjiem. Ar mūzikas palīdzību mēs mācījām par Glābēju tiem cilvēkiem, kuri citādi nebūtu vēlējušies piedalīties kādā nodarbībā. Es mācījos, ka mūzika var aizskart gan nabadzīgo un bagāto, gan izglītoto un neizglītoto cilvēku sirdis.
Mana misija man iemācīja, ka es varu paveikt grūtus uzdevumus. Kalpojot reģionā, kas atradās tik tālu no manām mājām un bija tik atšķirīgs, es mācījos, ka katrs cilvēks ir Dieva bērns. Es esmu redzējis brīnumus citu cilvēku dzīvē otrā pasaules malā, Jūtā, un es tos esmu redzējis šeit, Dienvidāfrikā. Es zinu, ja vien mums ir ticība, brīnumi var notikt mūsu katra dzīvē (skat. Mormona 9:15–21).