„Dieva darbi parādījās”, Liahona, 2025. g. janv.
Ticības portreti
Dieva darbi parādījās
Es nezināju, vai es tikšu dziedināta vai palikšu akla. Es vienkārši zināju, ka notiks Dieva griba un ka Viņš palīdzēs man izturēt manus pārbaudījumus.
Kristīnas Smitas fotogrāfijas
2023. gada 7. janvārī es pamodos ar pilnīgu aklumu labajā acī un tikai ar aptuvenu, 10 procentīgu redzi kreisajā acī. Pasaule pēkšņi bija izbalējusi līdz pelēkajai nokrāsai — gluži burtiski. Krāsas un gaisma bija zudusi. Es biju atstāta tumsībā, bailēs un šaubās.
Būdama māksliniece, viss, ko es jebkad vēlējos darīt, bija vairot pasaules skaistumu caur mākslu — tā bija mana aizraušanās gandrīz visas dzīves garumā. Ko es darīšu, ja es vairs nevarēšu saskatīt pasaules skaistumu, piedalīties tajā vai to novērtēt?
Pirms dažām dienām manas acis bija kļuvušas jutīgas pret gaismu un to priekšā sāka mirgot ļoti spilgtas gaismas līnijas. Norūpējusies, es devos pie optometrista. Pēc izmeklējuma viņš teica, ka cerebrospinālā šķidruma uzkrāšanās ir izraisījusi spiedienu manā galvaskausā, radot simptomus, kas atdarina smadzeņu audzēja ietekmi, tostarp redzes zudumu.
Viņš teica, ka, ja to neārstēs, mana redze turpmāko mēnešu laikā lēnām pasliktināsies. Taču viņš apliecināja, ka man ir pietiekami daudz laika, lai atrastu neirologu, kurš varētu novērst šo šķidruma uzkrāšanos.
Noraizējusies, es lūdzu savam tēvam, kurš kalpo par bīskapu, dziedināšanas un mierinājuma svētību. Kad viņš kopā ar vienu no viņa padomniekiem mani svētīja, man prātā ienāca mans iemīļotākais Bībeles stāsts:
„Viņa mācekļi Viņam jautāja: „Rabi, kas ir grēkojis, viņš pats vai viņa vecāki, ka viņš neredzīgs piedzimis?”
Jēzus atbildēja: „Ne viņš ir grēkojis, ne viņa vecāki, bet Dieva darbiem vajag parādīties viņā.” (Jāņa 9:2–3.)”
Es atkal un atkal klusībā nodomāju: „Caur šo parādīsies Dieva spēks.” Es nezināju, vai tas nozīmēja to, ka es tikšu dziedināta vai palikšu akla. Es vienkārši zināju, ka notiks Viņa griba un ka Viņš palīdzēs man izturēt manu pārbaudījumu.
„Cik pirkstus Jūs redzat?”
Pēc dažām dienām man bija pieraksts pie neirologa, bet tajā janvāra rītā mana vecākā māsa Kailija sajuta pamudinājumu, ka manai ģimenei vajadzētu mani aizvest uz tuvējās slimnīcas neatliekamās palīdzības nodaļu. Ārsti mani ātri nosūtīja uz datortomogrāfiju (CT) un pirmo no vairākām šķidruma atsūkšanas procedūrām mugurkaulā, lai samazinātu cerebrospinālā šķidruma izraisīto spiedienu. Nākamajā dienā man bija ieplānoti vēl divi MRI (magnētiskās rezonanses izmeklējumi). Pēc tam mani izmeklēja oftalmologs.
„Cik pirkstus Jūs redzat?” viņš jautāja, turēdams vairākus pirkstus manu acu priekšā. Es neredzēju neko.
Pēc izmeklējuma viņš secināja, ka man ir gan intrakraniālas hipertensijas, gan redzes nerva neirīta simptomi. Neviena no šīm abām slimībām pati par sevi, visdrīzāk, nebija redzes zuduma primārais cēlonis. Viņš paskaidroja, ka, ņemot vērā manu smago redzes zuduma pakāpi, atveseļošanās var ilgt vairāk nekā gadu un mana redze, iespējams, vairs nekad pilnībā neatjaunosies. Viņš ieteica man lielu intravenozo steroīdu devu un citus medikamentus.
Kad viņš aizgāja, es sāku raudāt. Mana māte mani mierināja: „Ja tu pašlaik nespēj turēties pie savas ticības, tu vari paļauties uz mūsu ticību.”
„Lūdzu, mierini mani!”
Trešajā dienā slimnīcā mans neirologs nosūtīja mani uz mugurkaula un smadzeņu MRV (magnētiskās rezonanses venogrāfiju), meklējot audzēju vai aizsprostojumu. Pēc divām dienām, kad 4.00 no rīta es pamodos pilnīgi akla, man sāka veikt piecu stundu MRV izmeklējumu. Gatavojoties šim izmeklējumam, mana ģimene plānoja tajā rītā lūgt un gavēt par mani. Mans tēvs, kurš katru nakti gulēja man blakus uz soliņa slimnīcas palātā, deva man vēl vienu svētību — otro no vairākām svētībām, ko es saņēmu.
Kad slimnīcas tehniskais darbinieks pajautāja, vai es vēlos izmeklējuma laikā klausīties mūziku, es palūdzu atskaņot sava mīļākā dziedātāja dziesmas. Tehniskais darbinieks ievietoja man ausīs gumijas austiņas un nostiprināja manu galvu ar sietiņveida masku, lai tā būtu nekustīga. Šī procesa laikā viņš gandrīz izsita austiņas no manām ausīm. Sākoties MRV, es tik tikko varēju sadzirdēt mūziku.
Jo ilgāk vilkās procedūra, jo karstāk man kļuva cauruļveida attēlveidošanas iekārtā. Kad jau šķita, ka ir pagājusi vesela mūžība, man pateica, ka es labi turos un lika izturēt vēl mazliet. Taču es jutos nobijusies un ļoti satraukta no karstuma, skaļajām skaņām un saitēm, kas turēja mani nekustīgi.
Klusā lūgšanā es izsaucos: „Debesu Tēvs, lūdzu, mierini mani! Es jūtos tik viena. Man ir nepieciešama Tava palīdzība. Man ir nepieciešama mana ģimene.”
Manās ausīs tūliņ atbalsojās maigs klavieru akords. Tā bija no viena no manām mīļākajām dziesmām — dziesma, ko uz klavierēm spēlē mana jaunākā māsa Morgana. Es nebiju gaidījusi, ka sadzirdēšu to, par spīti gandrīz izkritušajām austiņām un iekārtas troksnim. Likās, ka Morgana ir kopā ar mani, un es vairs nebiju viena. Troksnis pazuda. Karstums noplaka. Klaustrofobija izzuda.
Es jutos, it kā būtu izgājusi no sava ķermeņa un peldētu kosmiskajos plašumos. Es sajutu, kā mani ieskauj Dieva mīlestība un manas ģimenes mīlestība. Un tā es nomierinājos. Pienāca 7.30 no rīta — laiks, kad mana ģimene sāka gavēt par mani. Atlikušais piecu stundu MRV izmeklējums pagāja vienā mirklī, un tad es sadzirdēju: „Mēs esam pabeiguši.”
Mīlestība, ko izjutu caur šo pieredzi, lika man raudāt un mazināja nogurumu, ko jutu visu turpmāko, slimnīcā aizvadīto laiku. Es nezināju, vai mana redze atgriezīsies, taču es zināju, ka Dievs ir līdzās un ir dzirdējis manu lūgšanu. Pēc četrām slimnīcā pavadītām dienām mani palaida mājās.
„Tas ir brīnums!”
Nākamo divu nedēļu laikā es katru dienu atgriezos slimnīcā, lai saņemtu medikamentus, un katru dienu es raudzījos pēc izmaiņām savā redzē: tumši pelēkais izbalēja, kļūstot par gaiši pelēko toni; pietuvinot pirkstus sejai, es sāku saskatīt to kontūras; un oranži izplūdušie pleķi televizorā pārvērtās par ziedu. Katrs nelielais uzlabojums bija uzvara.
Divas nedēļas pēc slimnīcā pavadītā laika izmeklējums parādīja to, ka mana redze abās acīs ir uzlabojusies no nulles stāvokļa līdz gandrīz perfektai.
„Bronvina, kā tev tas izdevās?” jautāja mans oftalmologs.
„Ir tā, ka mēs lūdzām, un es saņēmu svētības,” es atbildēju.
„Tas ir brīnums!” viņš teica. „Es nekad neesmu redzējis, ka tā varētu notikt. Šādiem rezultātiem vajadzētu parādīties ātrākais pēc sešiem mēnešiem.”
Vēlāk viņš man pastāstīja, ka pacienti, kuru redze ir nulles stāvoklī, reti kad atgūst normālu redzi. Tikai dažu nedēļu laikā, būdama viena no viņa pacientiem vissliktākajā stāvoklī, es biju pārtapusi par viņa visveiksmīgāko pacienti.
„Sekojiet Kristus gaismai”
2022. gada nogalē mana tēva bīskapijas vadītāji izvēlējās bīskapijas tēmu 2023. gadam. To iedvesmoja prezidenta Rasela M. Nelsona mācības, kurš togad bija teicis: „Tiecieties pēc brīnumiem un sagaidiet tos.”
Tolaik mans tēvs domāja, ka šī tēma palīdzēs bīskapijas locekļiem, kuri pārdzīvo grūtības. Viņam nebija ne jausmas, ka tā varētu kļūt tik personīga mūsu ģimenei.
Šī tēma skanēja šādi: „Sekojiet Kristus gaismai!” „Sagaidiet brīnumus! Sagaidiet prieku!”
Tagad, pēc diviem gadiem, mana redze ir uzlabojusies tiktāl, ka tā pat ir labāka, nekā pirms es to zaudēju. Katru dienu es pateicos Debesu Tēvam par savu brīnumu un savas ģimenes nelokāmo ticību. Caur šo pārbaudījumu parādījās Dieva darbs. Es ieguvu stiprāku liecību, labāku spēju atzinīgi novērtēt savu dzīvi un lielāku mīlestību pret Viņu, savu ģimeni un draugiem.
Tagad es daru visu, ko varu, tostarp arī kā māksliniece, maksimāli izmantojot Dieva dotās svētības, dāvanas un prieku, lai godinātu Viņu un svētītu citus.
Tagad Bronvina ar saviem mākslas darbiem, kā piemēram, šo Glābēja ilustrāciju, godina Dievu un svēta citus.