„Visu lamaniešu ķēniņš”, Mormona Grāmatas stāsti (2023)
„Visu lamaniešu ķēniņš”, Mormona Grāmatas stāsti
Almas 20. nodaļa; 22.–23. nodaļa
Visu lamaniešu ķēniņš
Gatavs mācīties par To Kungu
Lamaniešiem bija ķēniņš, kurš valdīja pār visiem pārējiem ķēniņiem. Viņš bija ķēniņa Lamonija tēvs. Viņš uzskatīja, ka nefijieši ir ienaidnieki. Kādu dienu viņš ieraudzīja Lamoniju kopā ar Amonu. Ķēniņš jautāja Lamonijam, kāpēc viņš ir kopā ar nefijieti. Lamonijs teica ķēniņam, ka viņi gatavojas atbrīvot Amona brāļus no cietuma.
Mosijas 10:11–17; Almas 20:1–12
Ķēniņš sadusmojās. Viņš domāja, ka nefijieši melo, lai mēģinātu apzagt lamaniešus. Viņš lika Lamonijam nogalināt Amonu un doties kopā ar viņu.
Lamonijs nevēlējās nogalināt Amonu. Viņš sacīja ķēniņam, ka Amons un viņa brāļi ir Dieva pravieši. Viņš teica, ka palīdzēs Amona brāļiem.
Ķēniņš izvilka zobenu, lai ievainotu Lamoniju, bet Amons viņu apturēja. Tad ķēniņš sāka uzbrukt Amonam. Amons aizstāvējās. Viņš ievainoja ķēniņa roku, lai ķēniņš vairs nevarētu cīnīties. Ķēniņš nobijās, jo Amonam piemita liels spēks. Viņš apsolīja atdot Amonam pusi no savas ķēniņvalsts, ja Amons saudzēs viņa dzīvību.
Amons nevēlējās ķēniņvalsti. Tā vietā viņš lūdza ķēniņu atbrīvot viņa brāļus no cietuma. Viņš arī lūdza ķēniņu pārstāt dusmoties uz Lamoniju. Amons sacīja, ka ķēniņam jāļauj Lamonijam valdīt tā, kā viņš uzskata to par pareizu.
Ķēniņš bija pārsteigts par to, cik ļoti Amons bija iemīlējis Lamoniju. Viņš piekrita darīt visu, ko Amons bija lūdzis.
Ķēniņš vēlējās uzzināt vairāk par to, ko Amons un Lamonijs viņam bija stāstījuši par Dievu. Viņš lūdza Amonu un viņa brāļus nākt pie viņa un viņu mācīt.
Amons ar Lamoniju devās uz Midonijas zemi. Amona brāļi tur bija ieslodzīti cietumā. Viņi bija sasieti ar virvēm un nebija saņēmuši ne ēdienu, ne ūdeni. Lamonijs pārliecināja Midonijas ķēniņu palaist Amona brāļus brīvībā.
Kad viņi tika atbrīvoti, Amona brāļi devās pie Lamonija tēva. Viņi paklanījās ķēniņam un lūdza kļūt par viņa kalpiem. Ķēniņš nepiekrita. Tā vietā viņš vēlējās, lai viņi mācītu viņam evaņģēliju. Vienu no brāļiem sauca Ārons. Viņš lasīja ķēniņam Svētos Rakstus un mācīja viņu par Dievu un Jēzu Kristu.
Ķēniņš ticēja Āronam. Viņš teica, ka ir gatavs atdot visu savu ķēniņvalsti, lai iepazītu Dievu. Viņš jautāja Āronam, kas viņam būtu jādara. Ārons teica ķēniņam, lai viņš nožēlo grēkus un lūdz Dievu ar ticību. Ķēniņš nožēloja visus savus grēkus un lūdzās.
Ķēniņš nokrita uz zemes. Ķēniņa kalpi skrēja to paziņot ķēniņienei.
Ķēniņiene atnāca un ieraudzīja ķēniņu guļam uz zemes. Viņa domāja, ka Ārons un viņa brāļi nogalināja ķēniņu. Ķēniņiene sadusmojās.
Ķēniņiene pavēlēja kalpiem nonāvēt Āronu un viņa brāļus. Taču kalpi bija nobijušies. Viņi teica, ka Ārons un viņa brāļi ir pārāk spēcīgi. Tagad arī ķēniņiene bija nobijusies. Viņa sūtīja kalpus pastāstīt pilsētas iedzīvotājiem, kas bija noticis. Viņa cerēja, ka ļaudis nogalinās Āronu un viņa brāļus.
Ārons zināja, ka ļaudis būs dusmīgi. Viņš arī zināja, ka ķēniņš nav miris. Viņš palīdzēja ķēniņam piecelties. Ķēniņš atguva savu spēku un piecēlās. Ķēniņiene un kalpi bija pārsteigti.
Ķēniņš mācīja ķēniņienei un kalpiem par Jēzu. Viņi visi noticēja Jēzum. Ķēniņš vēlējās, lai visi viņa ļaudis uzzinātu par Jēzu. Viņš izdeva likumu, ka Ārons un viņa brāļi drīkst mācīt evaņģēliju visā viņa ķēniņvalstī. Viņi mācīja tautu un aicināja priesterus un skolotājus tajā zemē.