„Teankums un Moronijs”, Mormona Grāmatas stāsti (2023. g.)
Teankums un Moronijs
Milzīgas drosmes parādīšana
Pēc Amalikijas nāves par lamaniešu ķēniņu kļuva viņa brālis Amorons. Amorons turpināja cīnīties ar nefijiešiem. Karš ilga daudzus gadus. Tā kā nefijieši sāka gūt uzvaru, visi lamaniešu karapulki aizbēga uz vienu pilsētu. Moronijs, Teankums un vēl viens nefijiešu virsnieks ar saviem karapulkiem devās karagājienā pret lamaniešiem.
Almas 52:3–4; 54:16–24; 62:12–35
Teankums dusmojās par to, ka Amalikija un Amorons bija izraisījuši šo lielo, ilgo karu. Kara dēļ daudzi bija gājuši bojā, un viņiem bija atlicis ļoti maz pārtikas. Teankums gribēja izbeigt karu. Viņš naktī devās uz pilsētu, lai uzmeklētu Amoronu.
Teankums pārrāpās pāri pilsētas mūriem. Pilsētā viņš devās no vienas vietas uz nākamo, līdz atrada vietu, kur gulēja Amorons.
Teankums meta Amoronam ar šķēpu. Tas trāpīja blakus viņa sirdij. Taču Amorons pirms savas nāves paguva pamodināt savus kalpus.
Amorona kalpi dzinās pakaļ Teankumam un nonāvēja viņu. Pārējie nefijiešu vadoņi ļoti bēdājās par Teankuma nāvi. Viņš bija drosmīgi cīnījies par savu ļaužu brīvību.
Kaut arī Teankums bija gājis bojā, viņš bija palīdzējis nefijiešiem uzvarēt karā. Pateicoties viņam, lamanieši bija zaudējuši savu vadoni. Nākamajā rītā Moronijs cīnījās ar lamaniešiem un guva uzvaru. Lamanieši pameta nefijiešu zemi, un karš beidzās.
Beidzot bija iestājies miers. Moronijs smagi strādāja, lai nostiprinātu nefijiešu zemi pret lamaniešu uzbrukumiem. Pēc tam Moronijs devās uz savām mājām, lai dzīvotu mierā. Pravieši mācīja evaņģēliju un vadīja Dieva Baznīcu. Ļaudis paļāvās uz To Kungu, un Viņš tos svētīja.