„5. nodarbības sagatavošanās materiāli: Mormona Grāmatas nākšana klajā”, Atjaunošanas pamati, nodarbības sagatavošanās materiāli (2019. g.)
„5. nodarbības sagatavošanās materiāli”, Atjaunošanas pamati, nodarbības sagatavošanās materiāli
5. nodarbības sagatavošanās materiāli
Mormona Grāmatas nākšana klajā
Pirms nefijiešu pieraksta paslēpšanas Moronijs pravietoja par tā nākšanu klājā pēdējās dienās, sakot: „Nevienam nav varas nest to gaismā, kā tikai, ja tas viņam tiks dots no Dieva.” (Mormona 8:15.) Padomājiet par to, kālab Debesu Tēvs izvēlējās jaunu, neizglītotu puisi no laukiem, lai tas pārtulkotu un izdotu vienu no visiespaidīgākajām mūslaiku grāmatām.
1. sadaļa
Kā Džozefs Smits palīdzēja nākt klajā Mormona Grāmatai, darbojoties ar Dieva spēku?
Lai Mormona Grāmata varētu nākt klajā, notika vairākas brīnumainas norises, kas kalpo par pierādījumu tam, ka tā tika pārtulkota ar Dieva spēku (skat. Svētie: stāsts par Jēzus Kristus Baznīcu pēdējās dienās, 1. sējums, Patiesības karogs, 1815.–1846. g. (2018. g.), 21.–30., 39.–64. lpp.).
Džozefu Smitu apmeklēja eņģelis, kurš pastāstīja viņam par šo seno pierakstu.
1823. gada 21. septembrī Džozefam Smitam parādījās eņģelis Moronijs, kurš pavēstīja, ka Dievam ir kāds darbs, kas viņam jāpaveic (skat. Džozefs Smits — Vēsture 1:33).
Studējiet, gatavojoties nodarbībai
Izlasiet Džozefs Smits — Vēsture 1:34–35.
Džozefs Smits pārtulkoja grāmatu, lai gan tolaik vēl bija jauns un mazizglītots.
Kad Džozefu Smitu apciemoja eņģelis Moronijs un viņš pirmo reizi ieraudzīja zelta plāksnes, viņam bija tikai 17 gadi. Laikā no 18 līdz 21 gada vecumam Moronijs apciemoja viņu reizi gadā, sniedzot viņam norādījumus un zināšanas (skat. Džozefs Smits — Vēsture 1:54). 21 gada vecumā Džozefam tika atļauts paņemt plāksnes, lai tās varētu tikt pārtulkotas. 22 gadu vecumā viņš pārtulkoja daļu no plāksnēm, strādājot kopā ar Martinu Herisu, kurš kalpoja par viņa rakstvedi. (Šis manuskripts ar 166 lappusēm tika pazaudēts un vairs netika atkārtoti tulkots.) 23 gadu vecumā Džozefs pabeidza pārējo tulkojuma daļu, strādājot kopā ar Oliveru Kauderiju un vēl citiem, kuri kalpoja par viņa rakstvežiem.
Pravieša Džozefa Smita sieva Emma Smita paskaidroja: „[Tolaik] Džozefs Smits … nespēja nedz uzrakstīt, nedz nodiktēt sakarīgu un izteiksmīgu vēstuli, nemaz nerunājot par tādas grāmatas diktēšanu kā Mormona Grāmata. Un, kaut arī es aktīvi piedalījos tajā, kas notika, un biju klāt, kad plāksnes tika tulkotas, … man tas šķiet brīnumaini — tikpat brīnumaini un apbrīnojami, kā jebkuram citam. … Mormona Grāmata ir dievišķa un autentiska — man par to nav ne mazāko šaubu. (“Last Testimony of Sister Emma,” The Saints’ Herald, Oct. 1, 1879, 290.)
Džozefs Smits pabeidza tulkojumu ārkārtīgi īsā laika periodā.
Tiek lēsts, ka Džozefs Smits pabeidza tulkot „sešdesmit piecās darba dienās vai vēl ātrāk”, pārtulkojot grāmatu, „kuras pašreizējā izdevumā ir 531 lappuse. Vidēji rēķinot, tas nozīmē astoņas lappuses dienā. Padomājiet par to, kad jūs tulkosiet kādu grāmatu vai izstrādāsiet savu personīgo Mormona Grāmatas lasīšanas grafiku.” (Russell M. Nelson, “A Treasured Testament,” Ensign, July 1993, 61–62.)
Džozefs Smits tulkoja, neveicot nekādas piezīmes un nepārskatot manuskriptu.
Īsi pirms savas nāves, 1879. gadā, Emma aprakstīja tulkošanas procesu savam dēlam, Džozefam Smitam III, sakot:
[Es] ticu, ka Baznīca ir iedibināta dievišķā vadībā. Es visā pilnībā tam ticu. …
[Džozefam] nebija ne manuskripta, ne grāmatas, no kuras lasīt, [kamēr viņš tulkoja]. …
Ja viņam kas tāds būtu bijis, viņš nevarētu to no manis noslēpt. …
Plāksnes bieži vien guļ uz galda, kur tās neviens pat necenšas noslēpt, ievīstītas nelielā lina galdautā, kuru es viņam esmu iedevusi, lai tās ietītu. Reiz es tās aptaustīju, kad tās šādi gulēja uz galda, sataustot to kontūru un formu. Tās šķita padevīgas, kā biezs papīrs, un izdeva metālisku skaņu, kad to malas pabraucīja ar īkšķi tā, kā reizumis tiek braucītas grāmatas malas. …
Man sniedz gandarījumu apziņa, ka neviens cilvēks nespētu diktēt šī manuskripta pierakstu, nebūdams iedvesmots; jo tad, kad es strādāju par tava tēva rakstvedi, viņš diktēja man stundu pēc stundas, un, kad mēs pēc maltītes vai kāda pārtraukuma atgriezāmies, viņš nekavējoties atsāka tulkot tieši no tās vietas, kur bija apstājies, nemaz neieskatoties manuskriptā un neliekot nolasīt kādu tā fragmentu. Viņam tā bija ierasta lieta. Būtu gluži neticami, ja tas būtu bijis pa spēkam mācītam vīram; un tik nezinošam un nemācītam cilvēkam kā viņš — tas vienkārši nebūtu bijis iespējams. (Emma Smith, in “Last Testimony of Sister Emma,” The Saints’ Herald, Oct. 1, 1879, 289–90.)
Džozefam Smitam tika doti tulkošanas rīki.
Džozefs Smits netulkoja Mormona Grāmatu ierastā veidā. Viņš neprata plākšņu oriģinālvalodu, lai spētu pārtulkot tajā uzrakstīto angļu valodā. Tā vietā viņš pārnesa tekstu no vienas valodas uz otru caur atklāsmi — „ar Dieva dāvanu un spēku” (Mācības un Derību 135:3).
Džozefs un viņa rakstveži rakstīja ar divu rīku palīdzību, kas tika izmantoti Mormona Grāmatas tulkošanā. Viens no šiem rīkiem, kuri Mormona Grāmatā tiek dēvēti par „izskaidrotājiem” (Mosijas 8:13), mūsdienu pēdējo dienu svētajiem ir zināms kā „Urīms un Tumīms” (Džozefs Smits — Vēsture 1:35). Olivers Kauderijs apgalvoja, ka, „raugoties caur” Urīmu un Tumīmu, Džozefs „varēja izlasīt uz plāksnēm iegravētās, pārveidotās ēģiptiešu valodas rakstu zīmes angļu valodā” (“Book of Mormon Translation,” Gospel Topics, topics.ChurchofJesusChrist.org).
Dažos vēlākos aprakstos ir norādīts, ka, lai pārtulkotu Mormona Grāmatu, Džozefs dažkārt izmantoja vēl kādu rīku. Šis rīks bija mazs, ovāls akmens, ko dēvē par gaišreģa akmeni un kuru Džozefs bija uzgājis vairākus gadus pirms zelta plākšņu iegūšanas. Šajos aprakstos ir norādīts, ka Džozefs ievietoja izskaidrotājus vai gaišreģa akmeni cepurē, lai to neapspīdētu gaisma, kas ļāva viņam skaidrāk saskatīt vārdus, kuri parādījās uz attiecīgā rīka. (Skat. “Book of Mormon Translation,” topics.ChurchofJesusChrist.org; skat. arī Richard E. Turley Jr., Robin S. Jensen, and Mark Ashurst-McGee, “Joseph the Seer,” Ensign, Oct. 2015, 51.)
Vairāk nekā gadu pēc Mormona Grāmatas izdošanas Džozefam kādā sanāksmē tika lūgts izklāstīt dažus detalizētus faktus par Mormona Grāmatas nākšanu klajā. Šīs sanāksmes protokolā tiek ziņots, ka viņš ir „teicis, ka viņam nav paredzēts visos sīkumos izklāstīt pasaulei to, kā nāca klajā Mormona Grāmata”, un „ka viņam nebūtu lietderīgi to stāstīt” (“Minutes, Oct. 25–26, 1831,” in Minute Book 2, 13, josephsmithpapers.org).
Elders Nīls A. Maksvels no Divpadsmit apustuļu kvoruma ir skaidrojis:
Daudzi no Mormona Grāmatas lasītājiem, pats par sevi saprotams, vēlas uzzināt vairāk par tās izcelsmi, ieskaitot faktisko tulkošanas procesu. … Lai gan ar to, kas mums ir zināms par faktisko Mormona Grāmatas nākšanu klajā, ir pietiekami, tā nav visaptveroša informācija. …
Varbūt, ka tulkošanas process netiek detalizēti atklāts … tādēļ, ka mums ir paredzēts iedziļināties grāmatas saturā, nevis pārmērīgi interesēties par to, kā mēs esam to ieguvuši. (Neal A. Maxwell, “By the Gift and Power of God,” Ensign, Jan. 1997, 39, 41.)
Gremdējieties pārdomās, gatavojoties nodarbībai
Kādēļ, jūsuprāt, mums vajadzētu daudz vairāk interesēties par „grāmatas saturu”, nevis „to, kā mēs esam to ieguvuši”?
2. sadaļa
Kādā ziņā Mormona Grāmatas liecinieku liecības kalpo par kārtējo apliecinājumu tās patiesumam?
Tulkojot Mormona Grāmatu, Džozefs Smits un Olivers Kauderijs uzzināja, ka Tas Kungs parādīs plāksnes trim īpašiem lieciniekiem (skat. Etera 5:2–4). Olivers Kauderijs, Deivids Vitmers un Martins Heriss „sajuta iedvesmotu vēlmi kļūt par šiem trim īpašajiem lieciniekiem” (skat. Mācības un Derību 17. nodaļas ievadu).
Plāksnes Oliveram, Deividam un Martinam tika parādītas 1829. gada jūnijā — brīnumainā veidā. Viņi liecināja, ka „Dieva eņģelis nonāca no debesīm un viņš atnesa un nolika tās mūsu acu priekšā, tā ka mēs ieraudzījām un skatījām plāksnes un gravējumus uz tām” („Trīs liecinieku liecība”, Mormona Grāmata).
Tūliņ pēc tā, ko Trīs liecinieki bija pieredzējuši, redzot eņģeli, Džozefs Smits atgriezās Vitmeru mājās un uzrunāja savus vecākus, iesaucoties: „Tēvs, māte, jums nav ne jausmas, [cik] laimīgs es jūtos; Tas Kungs ir licis, lai plāksnes tiktu parādītas vēl trim cilvēkiem, neskaitot mani; viņi ir redzējuši eņģeli, kurš tiem ir liecinājis; un viņiem nāksies liecināt, ka es esmu teicis patiesību, jo tagad viņi paši personīgi ir pārliecinājušies, ka es necenšos maldināt cilvēkus. Un es jūtos tā, ir kā no maniem pleciem būtu noņemta nasta, kas šķita teju [par] smagu, lai to panestu; un tas, ka man vairs nav ilgāk jājūtas šajā pasaulē ar to pilnīgi vienam, tik tiešām ielīksmo manu dvēseli.” (“Lucy Mack Smith, History, 1845,” 153–54, josephsmithpapers.org)
Vēlāk Džozefs parāda plāksnes vēl Astoņiem lieciniekiem. Viņi liecināja: „Mēs turējām [plāksnes] savās rokās; un mēs arī redzējām gravējumus uz tām, … un patiešām zinām, ka [Džozefam] Smitam ir plāksnes, par kurām mēs runājām” („Astoņu liecinieku liecība”, Mormona Grāmata).
Par spīti domstarpībām ar Džozefu Smitu, kuru dēļ katrs no Trim lieciniekiem individuāli attālinājās no Baznīcas ([Olivers] Kauderijs un [Martins] Heriss vēlāk atgriezās), viņi visu savu dzīvi turpināja apstiprināt savu liecību. Tāpat arī katrs no Astoņiem lieciniekiem atkārtoti apstiprināja savu liecību par plākšņu aplūkošanu, kaut arī daži no viņiem ar laiku no Baznīcas atsvešinājās. Viņu daudzkārtējo apgalvojumu kopsvars, ko viņi izteica daudzu gadu gaitā, par spīti viņu mainīgajai attieksmei pret Džozefu Smitu un Baznīcu, kalpo par iespaidīgu apliecinājumu tam, ka viņu paziņojumi, kas ir tikuši ietverti Mormona Grāmatā, ir uzticami. (“Witnesses of the Book of Mormon,” Church History Topics, ChurchofJesusChrist.org)
Pierakstiet savas domas
Aprakstiet savu pieredzi, kas ir palīdzējusi jums pārliecināties par Mormona Grāmatas patiesumu. Nodarbības laikā, ja jūs to vēlēsieties, jums tiks dota iespēja dalīties savā personīgajā liecībā.