21. nodaļa
Laicīgās un garīgās labklājības principi
„Viss, kas ir saistīts ar cilvēces ģimenes ekonomisko, sociālo un garīgo labklājību, ir un vienmēr būs Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas interesēs.”
No Ezras Tafta Bensona dzīves
1936. gadā, kad cilvēki visā pasaulē cīnījās ar Lielās depresijas radītajām grūtībām, Augstākais prezidijs iepazīstināja ar jaunu labklājības programmu. Šī programma, kas tika saukta par Baznīcas drošības plānu, tika izveidota, lai „palīdzētu cilvēkiem palīdzēt pašiem sev”, nevis lai nodrošinātu cilvēkiem bezmaksas pārtiku un citas preces.1 Kad Augstākais prezidijs un pārējie baznīcas vadītāji ieviesa šo programmu, viņi mācīja smaga darba, pašpaļāvības un kalpošanas pamata principus. Viņi mudināja baznīcas locekļus maksāt desmito tiesu un gavēņa ziedojumus, gatavot un uzglabāt pārtiku, izvairīties no nevajadzīgiem parādiem un krāt naudu nākotnes vajadzībām.
Tajā laikā prezidents Ezra Tafts Bensons kalpoja par padomnieku kādā no Boisī, Aidaho, stabiem. Viņš bija arī ekonomists, mārketinga speciālists un Aidaho štata lauksaimniecības pārvaldības speciālists. Viņš pieņēma sava staba prezidenta uzdevumu — apmeklēt sanāksmi, kurā iepazīstināja ar Baznīcas drošības plānu. Viņš vēlāk atcerējās: „Mana dvēsele no visas sirds atsaucās visam, ko es tajā dienā dzirdēju. Es devos atpakaļ uz Boisī stabu un teicu saviem brāļiem, ka šī programma ir ekonomiski, sociāli un garīgi pamatota, un paudu pārliecību, ka baznīcas ļaudis no visas sirds tai atsauksies kā uz plānu, kas ir ne tikai pamatots, bet arī vajadzīgs.”2
Divus mēnešus, pēc tam, kad prezidents Bensons savam stabam pastāstīja par šo programmu, „sākās daudzi labklājības projekti: kāda bīskapija iestādīja vairākus akrus lielu dārzu, kāda cita iesēja piecpadsmit akrus cukurbiešu un Palīdzības biedrība kādā citā stabā konservēja pārtiku un šuva segas un apģērbu. [Kāda bīskapija] pat uzcēla nelielu konservu fabriku.”3
Elders Ezra Tafts Bensons, pa labi, kopā ar Šveices misijas prezidenta pienākumu izpildītāju Maksu Zimmeru, pārbaudot labklājības krājumus Ženēvā, Šveicē, 1946. gadā.
10 gadus vēlāk prezidents Bensons redzēja labklājības programmas plašo ietekmi. Kā Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklim, viņam tika dots uzdevums — prezidēt pār baznīcu Eiropā tūlīt pēc Otrā pasaules kara. Šajās kara nomocītajās zemēs viņš vadīja baznīcas darbu, lai apgādātu cilvēkus ar precēm, kas palīdzēja tiem atgūt pašpietiekamību. Viņš atminējās savu pieredzi, kad baznīcas pirmā kuģa krava ar pamatproduktiem un precēm ieradās Berlīnē, Vācijā:
„Es paņēmu līdzi misijas prezidenta pienākumu izpildītāju, prezidentu Ričardu Rendžlaku. Mēs devāmies uz vecu, nopostītu noliktavu, kurā bruņotu sargu uzraudzībā atradās vērtīgās pamatpreces. Noliktavas tālākajā stūrī mēs redzējām kaudzi ar kastēm, kas sniedzās gandrīz līdz griestiem.
„Vai tajās kastēs ir ēdiens?” Ričards jautāja. „Vai jūs gribat man pateikt, ka tās kastes ir pilnas ar pārtiku?”
„Jā, manu brāli,” es atsaucos, „pārtika un apģērbs, un gultas piederumi, un, es ceru, daži medicīnas piederumi.”
Mēs kopā ar Ričardu nocēlām vienu no kastēm. Mēs to atvērām. Tā bija pilna ar visvienkāršāko ēdienu — ar kaltētām pupām. Kad šis labais vīrs to ieraudzīja, viņš ielika savas rokas kastē un izslidināja pupiņas caur saviem pirkstiem, pēc tam viņš vairs nespēja savaldīties un pateicībā raudāja kā bērns.
Mēs atvērām citu kasti, tā bija pilna ar šķeltajiem kviešiem, kas nebija pārstrādāti, bet gan tieši tādi, kādus Tas Kungs tos radījis un paredzējis tiem būt. Viņš nobaudīja šķipsniņu kviešu. Pēc neilga brīža viņš paskatījās uz mani asaru pilnām acīm — arī manas acis bija mitras — un teica, lēnām šūpojot savu galvu: „Brāli Benson, ir grūti noticēt, ka cilvēki, kas mūs nekad nav redzējuši, var tik daudz paveikt mūsu dēļ.”
„Tāda ir Tā Kunga kārtība! Brīvprātīgi ziedojumi, kas sniegti brālīgā mīlestībā, neviltota ziedošanās un citu atbalstīšana, lai viņi varētu palīdzēt paši sev. Tā tiek nodrošināta cieņa un pašcieņa.”4
Ezras Tafta Bensona mācības
1
Tas Kungs ļoti vēlas un ir gatavs svētīt Savus ļaudis laicīgi un garīgi.
Es apzinos, mani brāļi un māsas, ka, runājot par laicīgām tēmām, Tas Kungs ir teicis:
… visas lietas Man ir garīgas, un nekad Es neesmu devis jums likumu, kurš būtu bijis laicīgs. …” [M&D 29:34.]
Mērķis, protams, ir garīgs. Tomēr mēs dzīvojam materiālā, fiziskā, laicīgā pasaulē. …
… Cilvēks ir duāla būtne, laicīga un garīga, un agrīnajās atklāsmēs saviem ļaudīm Tas Kungs daudzas reizes izmantoja gadījumu, lai dotu norādījumus un pavēles par laicīgiem jautājumiem. Viņš vadīja svētos un baznīcas vadītājus, iepērkot zemes un citus īpašumus, ceļot tempļus, pat izveidojot drukas presi un veikalu un būvējot pansiju „noklīdušajam ceļiniekam” [skat. M&D 124:22–23]. Lielajā atklāsmē, kas pazīstama kā Gudrības vārds, Viņš ne tikai norādīja, kas cilvēkam ir un nav labs, Viņš ieskicēja plānu dzīvnieku barošanai, kuru vairāk nekā simts gadu laikā pakāpeniski ir atbalstījuši zinātniski, cilvēku veikti pētījumi [skat. M&D 89]. Tas, kas ietekmē cilvēces labklājību, vienmēr ir bijis un vienmēr būs baznīcas interesēs. Mūsu ļaudīm vienmēr ir doti padomi laicīgos jautājumos. …
Ir svarīgi, lai mēs nenovirzītos no patiesības, mani māsas un brāļi. Vienmēr atcerēsimies, ka viss materiālais nav nekas cits, kā līdzeklis lielāka mērķa sasniegšanai, un ka šis mērķis ir garīgs, lai gan Tas Kungs ļoti vēlas un ir gatavs svētīt Savus ļaudis laicīgi. Viņš to ir norādījis daudzās atklāsmēs. Viņš ir norādījis atkal un atkal, ka mums ir jālūdz par mūsu labību, mūsu mājlopiem, mūsu mājsaimniecībām, mūsu mājām un jāpiesauc Tā Kunga svētības par mūsu materiālajiem darījumiem. Un Viņš ir apsolījis, ka Viņš tur būs un būs gatavs, un labprāt mums palīdzēs. …
… Tas Kungs mūsu vietā nedarīs to, ko mēs varam un ko mums vajadzētu darīt pašiem. Taču Viņa nolūks ir rūpēties par Saviem svētajiem. Viss, kas attiecas uz cilvēku ģimenes ekonomisko, sociālo un garīgo labklājību, ir un vienmēr būs Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas interesēs.5
Izpildot jebkuru labklājības programmas aspektu, mums ir jāatceras galvenais — tās izveidošanas nolūks. Šis noteiktais nolūks ir „izveidot, cik tālu, cik tas ir iespējams, sistēmu, ar kuras palīdzību tiktu novērsts dīkdienības lāsts, likvidēti bezdarbības ļaunumi, un mūsu ļaužu starpā no jauna tiktu radīta neatkarība, strādīgums, saimnieciskums un pašcieņa. Baznīcas mērķis ir palīdzēt cilvēkiem palīdzēt pašiem sev. Darbam no jauna ir jātiek celtam godā kā valdošajam principam mūsu baznīcas locekļu dzīvē.”6
Baznīcas labklājības programmas spēks slēpjas katrā ģimenē, kas ievēro iedvesmotos baznīcas vadītāju norādījumus, lai, caur atbilstošu sagatavošanos, tā būtu pašpietiekama. Dievs ir paredzējis, lai viņa svētie tā sagatavotos, „lai Mana baznīca [kā teicis Tas Kungs] varētu stāvēt neatkarīga pār visām citām radībām zem celestiālās pasaules”. (M&D 78:14.)7
Svēto Rakstu līdzība par piecām gudrajām un piecām ģeķīgajām jaunavām [skat. Mateja 25:1–13] ir atgādinājums, ka var būt par vēlu cilvēka mēģinājumiem ieviest kārtību savā garīgajā un laicīgajā namā. Vai mēs esam sagatavoti?8
2
Ar neatlaidīgu, mērķtiecīgu, nesavtīgu darbu mēs iegūstam to, kas mums dzīvē nepieciešams, un nostiprinām mūsu dievišķās īpašības.
Viens no pirmajiem principiem, kuru atklāja tēvam Ādamam, kad viņu izdzina no Ēdenes dārza, bija: „Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst, līdz kamēr tu atkal atgriezies pie zemes” (1. Mozus 3:19). Viss materiālais, ko mēs dzīvē iegūstam, ir mūsu darba un Dieva žēlastības rezultāts. Tikai ar darbu mēs sagādājam to, kas mums dzīvē nepieciešams.9
Dievs cilvēkam ir pavēlējis dzīvot sava, nevis kāda cita vaiga sviedros.10
Mūsu evaņģēlijs ir darba evaņģēlijs — mērķtiecīga, nesavtīga un tāda darba, kas paveikts patiesas Kristus mīlestības garā. Tikai tā var nostiprināties mūsu dievišķās īpašības. Tikai tā mēs varam kļūt par cienīgiem darbarīkiem Tā Kunga rokās, lai svētītu citus caur to spēku, kas var likt vīriešiem un sievietēm izmainīt dzīvi uz labāku.
Mums ir jābūt pazemīgi pateicīgiem par šo izaicinājumu, šo mantojumu, šo kalpošanas iespēju un tās bagātīgo atlīdzību. Cik veiksmīgi ir tie, kas var ievērot Tā Kunga plānu, lai attīstītu šo spēku un pielietotu to citu cilvēku svētīšanai. Tieši to darīja Kristus. Tieši to mums ir privilēģija darīt.11
Palīdzības saņēmējiem vajadzētu strādāt tik, cik viņi var, lai nopelnītu patēriņa priekšmetus vai gavēņa ziedojumu pabalstus. Ja netiktu nodrošināti jēgpilni darbi, ja cilvēki nebūtu mudināti strādāt, tiktu radīti postoši baznīcas pabalsti, un tas nodoms, ar kuru labklājības programma tika izveidota, būtu degradēts. Tas ir debesu likums, un šo likumu mēs neesam pilnībā apguvuši šeit, uz Zemes, — ka nevar pastāvīgi palīdzēt cilvēkiem darīt viņu vietā to, ko viņi var un ko viņiem vajadzētu darīt pašiem.12
Mums vajadzētu lūgt Tā Kunga svētības visos savos darbos, un mums nekad nevajadzētu darīt to, par ko nevaram lūgt Viņa svētības. Mums nevajadzētu gaidīt, ka Tas Kungs mūsu vietā izdarīs to, ko mēs varam izdarīt paši. Es ticu ticībai un darbiem, un ticu, ka Tas Kungs daudz vairāk svētīs to cilvēku, kas strādā, lai sasniegtu to, ko viņš lūdz, nekā Viņš svētīs to cilvēku, kas tikai lūdz.13
Neatlaidīgs, mērķtiecīgs darbs rada stipru veselību, cildināmus sasniegumus, tīru sirdsapziņu un atspirdzinošu miegu. Darbs cilvēkam vienmēr ir bijis svētīgs. Lai jums būtu veselīga cieņa pret darbu, vai tas būtu fizisks, garīgs vai roku darbs. Lai jūs vienmēr baudītu apmierinājumu par godīgu darbu. … Jūs nekad nenokļūsiet debesīs, tikai vēloties vai sapņojot. Jums ir jāmaksā smaga darba, upurēšanās un taisnīgas dzīves cena.14
3
Kad mēs izaudzējam un uzglabājam pārtiku, mēs gūstam tūlītēju labumu un sagatavojamies nākotnei.
Vai jūs kādreiz esat uz mirkli apstājušies, lai aptvertu, kas notiktu ar jūsu sabiedrību vai tautu, ja transporta sistēma būtu paralizēta vai ja sāktos karš vai ekonomiskā depresija? Kā jūs vai jūsu līdzcilvēki iegūtu ēdienu? Cik ilgi piemājas pārtikas veikaliņš — vai lielveikals — varētu apmierināt sabiedrības vajadzības?
Neilgu laiku pēc Otrā pasaules kara beigām, Augstākais prezidijs mani aicināja doties uz Eiropu, lai atjaunotu mūsu misijas un ieviestu pārtikas un apģērba izsniegšanas programmas svētajiem. Manā atmiņā spilgti iespiedušies ļaudis, kas katru rītu sakāpa vilcienos ar dažādiem nelieliem dekoratīviem izstrādājumiem savās rokās, lai dotos uz lauku apvidiem un apmainītu savas mantas pret pārtiku. Vakarā vilciena stacija bija pilna ar cilvēkiem, kuru rokas bija pilnas ar dārzeņiem un augļiem, un spiedzošiem sivēniem, un cāļiem. Tādu kņadu jūs nekad neesat dzirdējuši. Šie ļaudis, protams, bija gatavi mainīties ar praktiski visu, lai iegūtu dzīvības uzturēšanai nepieciešamo — pārtiku.
Gandrīz aizmirsts ekonomiskās pašpaļāvības līdzeklis ir pārtikas gatavošana mājās. Mēs esam pārāk pieraduši doties uz veikaliem un nopirkt to, kas mums ir vajadzīgs. Gatavojot daļu savas pārtikas, mēs lielā mērā mazinām inflācijas ietekmi uz mūsu naudu. Vēl svarīgāk, mēs mācāmies, kā gatavot pašiem savu pārtiku, un iesaistām visus ģimenes locekļus noderīgā nodarbē. …
Visi ģimenes locekļi var piedalīties pārtikas sagādāšanas darbā.
… Es vēlos jums ierosināt darīt to, ko darījuši ir citi. Izveidojiet domubiedru grupu un iegūstiet atļauju izmantot brīvu zemi dārza ierīkošanai vai iznomājiet zemes gabalu un iekopiet savus dārzus. Daži elderu kvorumi to ir darījuši kopā kā viena kvoruma locekļi, un visi, kas ir piedalījušies, ir novākuši dārzeņu ražu un augļus un guvuši svētības no sadarbības un ģimenes iesaistīšanas. Daudzas ģimenes ir uzrakušas zālienu, lai izveidotu dārzus.
Mēs mudinām jūs būt pašpaļāvīgākiem, lai, kā Tas Kungs ir pasludinājis, „neskatoties uz bēdām, kas jums uzbruks, … baznīca varētu stāvēt neatkarīga pār visām citām radībām zem celestiālās pasaules” (M&D 78:14). Tas Kungs vēlas, lai mēs būtu neatkarīgi un pašpaļāvīgi, jo šīs būs bēdu dienas. Viņš mūs par to ir brīdinājis un atkal brīdina. …
Pārtikas sagādāšana ir tikai viena daļa no atkārtoti atgādinātā uzsvara — veidot pārtikas krājumus …, kur to ir iespējams darīt. Baznīca nav pateikusi, kādu pārtiku vajadzētu uzglabāt. Šis lēmums jāpieņem katram baznīcas loceklim individuāli. …
… Atklāsme par pārtikas sagādāšanu un uzglabāšanu mūsu laicīgajai labklājībai var izrādīties tikpat būtiska, cik Noas laikos dzīvojošajiem bija iekāpšana šķirstā. …
… Plānojiet izveidot savus pārtikas uzkrājumus, gluži tāpat kā jūs veidotu uzkrājumus kontā. No katras algas nedaudz atliciniet pārtikas krājumu veidošanai. Konservējiet vai marinējiet augļus un dārzeņus, ko esat ievākuši savos sakņu un augļu dārzos. Iemācieties, kā uzglabāt pārtiku, to kaltējot un, iespējams, sasaldējot. Savā budžetā atvēliet līdzekļus uzkrājumu veidošanai. Krājiet sēklas un iegādājieties atbilstošus darbarīkus, lai paveiktu šo darbu. Ja jūs krājat un plānojat iegādāties otru mašīnu vai televizoru, vai kādu preci, kas vienkārši sniedz jums komfortu vai prieku, jums varbūt vajadzētu mainīt savas prioritātes. Mēs mudinām jūs to darīt lūgšanu pilniem un darīt to tagad. …
Pārāk bieži mēs gozējamies ērtajā bezrūpībā un uzskatām, ka kara posts, ekonomiskas nelaimes, bads un zemestrīces uz mums neattiecas. Tie, kas tā domā, vai nu nezina Tā Kunga atklāsmes, vai arī tām netic. Tie, kas lepni domā, ka šīs nelaimes nenotiks, ka viņi kaut kādā veidā tiks pasargāti svēto taisnīguma dēļ, tiek maldināti un nožēlos to dienu, kad viņi šiem maldiem noticēja.
Tas Kungs ir mūs brīdinājis atkal un atkal par lielu pārbaudījumu dienām un caur Saviem kalpiem devis padomu, kā mēs varam sagatavoties šiem grūtajiem laikiem. Vai mēs esam uzklausījuši Viņa padomu? …
Mani brāļi un māsas, esiet uzticīgi šim padomam un jūs tiksiet svētīti, — jā, jūs būsiet vissvētītākie cilvēki uz visas zemes. Jūs esat labi ļaudis. Es to zinu. Taču mums visiem ir jābūt labākiem, nekā mēs esam. Sagatavosimies, lai mēs ar mājas pārtiku un uzkrājumiem varētu paēdināt ne tikai sevi, bet arī citus.
Lai Dievs mūs svēta, ka mēs esam sagatavoti mums priekšā stāvošajām dienām, kas varētu būt skarbākās no visām.15
4
Mūsu sirdīs ir miers un prieks, kad mēs uzkrājam daļu no mūsu ienākumiem un izvairāmies no nevajadzīgiem parādiem.
Es patiesi mudinu jūs dzīvot saskaņā ar fundamentālajiem darba, taupības un pašpaļāvības principiem un mācīt savus bērnus ar savu piemēru. … Dzīvojiet atbilstoši saviem ieņēmumiem. Daļu no šiem ieņēmumiem regulāri atlieciet uzkrājumiem. Izvairieties no nevajadzīgiem parādiem. Rīkojieties gudri, cenšoties neiegādāties pārāk daudz mantu. Mācieties labi pielietot to, kas jums ir, pirms jūs domājat par citu preču iegādi.16
Diemžēl daži cilvēki uzskata, ka tad, kad mēs piedzīvojam grūtus laikus, kad esam neprātīgi un izšķērdīgi rīkojušies ar saviem resursiem un dzīvojuši pāri par saviem līdzekļiem, tad mums jāvēršas baznīcā vai pie valdības, lai mūs no šīs situācijas glābtu. Daži mūsu baznīcas locekļi ir aizmirsuši baznīcas labklājības plāna pamatprincipu — „neviens patiess pēdējo dienu svētais, kamēr vien fiziski spēj, neuzliks brīvprātīgi savu nastu, ko spēj nest pats, citiem”. …
Vairāk nekā jebkad agrāk mums ir jāmācās un jāpielieto ekonomiskās pašpaļāvības principi. Mēs nezinām, kad mūs var skart slimības vai bezdarba radīta krīze, kas var ietekmēt mūsu apstākļus. Mēs zinām, ka Tas Kungs ir pasludinājis globālas dabas katastrofas nākotnē un ir brīdinājis mūs atkal un atkal, lai mēs tam būtu gatavi. Šī iemesla dēļ brāļi atkārtoti ir uzsvēruši programmu, kas vērsta uz laicīgās un garīgās labklājības pamatprincipiem.17
Tas Kungs vēlas, lai Viņa svētie būtu brīvi un neatkarīgi tajās grūtajās dienās, kas stāv mūsu priekšā. Taču neviens cilvēks, kas atrodas finansiālā gūstā, nevar būt patiesi brīvs.18
Ķēniņu grāmatā mēs lasām par sievieti, kas raudot atnāca pie pravieša Elīsas. Viņas vīrs bija miris, un viņai palika parāds, kuru viņa nespēja nomaksāt. Kreditors gatavojās atņemt viņas divus dēlus un pārdot tos par vergiem.
Brīnumainā veidā Elīsa ļāva viņai iegūt eļļas krājumus. Tad viņš viņai teica: „Ej un pārdod eļļu un samaksā savu parādu; no atlikuma tad pārtiec pati ar saviem dēliem.” (Skat. 2. Ķēniņu 4:1–7.)
„Samaksā savu parādu un dzīvo.” Cik auglīgi šie vārdi vienmēr ir bijuši! Cik gudrs padoms tas ir mūsdienās! …
Daudzi cilvēki netic, ka vēl kādreiz būs smaga recesija. Juzdamies droši, ka viņiem vienmēr būs darbs un stabila alga, un ieņēmumi, viņi nonāk parādos, nepadomājot, ko viņi darīs, ja zaudēs savu darbu vai ja ienākumi beigsies dažādu citu iemeslu dēļ. Taču vislabākie speciālisti atkārtoti ir teikuši, ka mēs vēl neesam pietiekami gudri, lai kontrolētu savu ekonomiku bez ekonomikas kritumiem. Agrāk vai vēlāk šie kritumi notiks.
Cits iemesls lielākiem parādiem ir vēl dziļāks, un tas rada lielākas bažas. Tas ir materiālisma pieaugums kā pretstats uzticībai garīgām vērtībām. Daudzas ģimenes, lai atstātu iespaidu uz citiem cilvēkiem, iegādāsies dārgā rajonā lielāku un dārgāku māju, nekā nepieciešams. … Līdz ar augstajiem dzīves standartiem rodas kārdinājums pēc katras jaunas ierīces, kas parādās tirgū. Mūsdienu reklāmas smalkie, rūpīgi izplānotie paņēmieni ir mērķēti uz patērētāja pretestības vājākajiem punktiem. Rezultātā, diemžēl pieaug sajūta, ka materiālās lietas ir jāiegūst tagad, negaidot, nekrājot, neko sev neliedzot.
Vēl ļaunāk, lielākajai daļai ģimeņu, kurām ir parādi, nav likvīdo aktīvu [uzkrājumu], kas varētu pasargāt krīzes laikā. Kādās nepatikšanās viņi varētu nokļūt, ja viņu ienākumi pēkšņi beigtos vai nopietni samazinātos! Mēs visi pazīstam ģimenes, kas uzņēmušās lielākus parādus, nekā viņi spēj samaksāt. Aiz katra šāda gadījuma ir lielas ciešanas.19
Dzīvošana pāri par saviem līdzekļiem var radīt „lielas ciešanas”.
Es nedomāju, ka visi parādi ir slikti. Protams, nē. Pamatots biznesa parāds ir viens no izaugsmes aspektiem. Pamatots hipotekārais kredīts ir liela palīdzība kādai ģimenei, kam ir jāaizņemas mājokļa iegādei.20
Galu galā ir vieglāk dzīvot savu līdzekļu ietvaros un atturēties aizņemties no nākotnes rezervēm, ja vien aizņemšanās nav pamatvajadzībām — nekad luksusa precēm. Būt tik neapdomīgam savos tēriņos, ka tajā dienā, kad mūsu ieņēmumi beidzas, mums ir jāgriežas sociālās palīdzības iestādēs vai baznīcā pēc finansiālas palīdzības, nav taisnīgi pret mums pašiem vai pret mūsu sabiedrību.
Es jūs nopietni mudinu nesaistīt sevi ar pārmērīgiem parādiem. Krājiet tagad un pērciet vēlāk, un jūs būsiet daudz vairāk priekšā. Jūs sevi nosargāsiet no augstiem procentiem un citiem maksājumiem, un tā nauda, kuru jūs krājat, var radīt iespēju veikt pirkumu vēlāk, saņemot ievērojamas skaidras naudas atlaides.
… Izvairieties no kārdinājuma — iegādāties īpašumu, kas ir daudz ārišķīgāks vai plašāks, nekā jums patiesībā ir vajadzīgs.
Daudz labāk jums, it īpaši tikko izveidotajām, jaunajām ģimenēm, būs sākumā nopirkt nelielu māju, par kuru varat samaksāt nosacīti īsā laikā. …
Pasargājiet sevi vai savas ģimenes no finansiālajām vētrām. Atmetiet luksusa lietas, vismaz uz laiku, lai veidotu uzkrājumus. Cik gudri ir iekrāt savu bērnu izglītībai un savām vecumdienām! …
Brāļi un māsas, mūsu sirdīs mājo miers un prieks, kad mēs dzīvojam atbilstoši saviem ienākumiem. Es ceru, ka Dievs mums dāvās gudrību un ticību uzklausīt priesterības iedvesmoto padomu, lai izkļūtu no parādiem, dzīvotu saskaņā ar saviem līdzekļiem un iztiktu bez parādiem, īsāk sakot, — „samaksāt savu parādu un dzīvot”.21
Ieteikumi studēšanai un mācīšanai
Jautājumi
-
1. sadaļā prezidents Bensons ieskicē baznīcas labklājības programmas pamata principus. Kā šie principi sekmē mūsu laicīgo labklājību? Kā tie sekmē mūsu garīgo labklājību?
-
Kādi ir daži no „neatlaidīga, mērķtiecīga darba” ieguvumiem? (Dažus piemērus skat. 2. sadaļā.) Kas tev patīk darbā? Ko mēs varam darīt, lai palīdzētu bērniem un jauniešiem mācīties gūt prieku no darba?
-
Kādas svētības mēs saņemsim, ievērojot prezidenta Bensona padomu 3. sadaļā? Padomājiet par to, ko jūs darīsiet, lai ievērotu šo padomu, ņemot vērā jūsu tagadējos apstākļus.
-
Kāpēc, jūsuprāt, saprātīga naudas lietošana rada „mieru un prieku”? Pretstatā, ko mēs varam piedzīvot, ja mēs nedzīvojam „atbilstoši [saviem] ieņēmumiem”? (Skat. 4. sadaļu.)
Saistītās rakstvietas
Jēkaba gr. 2:17–19; Almas 34:19–29; M&D 19:35; 42:42; 75:28–29; 104:78; Mozus 5:1
Ieteikums skolotājam
„Lai palīdzētu audzēkņiem atbildēt uz jautājumiem, jūs varat viņiem pateikt, ka pēc nolasīšanas vai pastāstīšanas, jūs uzdosiet jautājumus. … Piemēram, jūs varat teikt: „Kamēr es lasīšu šo rindkopu, klausieties, lai jūs varētu dalīties, kas jūs tajā visvairāk ieinteresēja.”” (Teaching, No Greater Call [1999], 69.)