24. nodaļa
Uz Kristu vērsta dzīve
„Tas, cik ļoti mēs līdzināmies Kristum, parāda cilvēka patieso diženumu.”
No Ezras Tafta Bensona dzīves
Prezidents Ezra Tafts Bensons bieži citēja Glābēja doto padomu divpadsmit nefijiešu mācekļiem: „Kādiem vīriem jums jābūt? „Patiesi, Es saku jums, tādiem kā Es.” (3. Nefijs 27:27).1 Šis princips — nepieciešamība būt vairāk līdzīgiem Kristum — bija vadmotīvs, kas prezidenta kalpošanas laikā atkal un atkal tika uzsvērts, īpaši, kad viņš kalpoja par Divpadsmit apustuļu kvoruma prezidentu, kā arī par Baznīcas prezidentu.
Veltījis savu dzīvi kalpošanai Tam Kungam, prezidents Bensons runāja ar spēku un pārliecību, daloties šajā liecībā:
„Es jums liecinu, ka nav izaicinājuma, kas būtu lielāks, aizraujošāks un kas mūsu dvēseli padarītu vēl cildenāku, kā cenšanās mācīties par Kristu un sekošana Viņa piemēram. Mūsu paraugs — Jēzus Kristus, dzīvoja priekšzīmīgu dzīvi. Viņš ir mūsu aizstāvis Tēva priekšā. Viņš nesa diženo Izpirkšanas upuri, lai mēs varētu saņemt prieka pilnību un lai mēs varētu tikt paaugstināti, saskaņā ar Viņa žēlsirdību, mūsu grēku nožēlošanu un taisnīgumu. Viņš visu paveica nevainojami, un Viņš mums pavēl būt pilnīgiem, tāpat kā Viņš un Viņa Tēvs ir pilnīgs. (Skat. 3. Nef. 12:48.)
„Ko darītu Jēzus?” vai „Kā Viņš vēlētos, lai es rīkojos?” — šie ir šīs dzīves vissvarīgākie personīgie jautājumi. Sekošana Viņa piemēram ir šīs dzīves lielākais panākums. Tas vīrietis un sieviete, kura dzīve visvairāk līdzinās Skolotāja dzīvei, ir patiesi veiksmīgs.”2
Kad prezidents Bensons centās pārliecināt svētos sekot glābēja pilnīgajam piemēram, viņš viņiem atgādināja, ka viņi var to paveikt tikai ar Glābēja palīdzību. Viņš paziņoja:
„Es zinu, ka Dievs dzīvo. Es zinu, ka Viņš mūs mīl. Es zinu, ka bez Viņa palīdzības neviens nevar gūt panākumus, taču kopā ar Viņu neviens nevar ciest neveiksmi.
Es zinu, ka ar Dieva palīdzību mēs būsim daudz veiksmīgāki dzīvē nekā bez Viņa.
Kaut mums visiem būtu drosme, no šī brīža un turpmāk, katru dienu daudz cītīgāk censties domāt par Kristu, mācīties no Viņa, sekot Viņa piemēram un darīt to, ko Viņš vēlas, lai mēs darītu.”3
„Jēzus … saka:”Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.”„ (Jāņa 14:6.)
„Jēzus … saka: „Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.”” (Jāņa 14:6.)
Ezras Tafta Bensona mācības
1
Jēzus Kristus piemērs un mācības sniedz lielisku paraugu visai cilvēcei.
Pirms divtūkstoš gadiem uz zemes dzīvoja kāds pilnīgs cilvēks: Jēzus Kristus. Viņš bija Debesu Tēva un laicīgās mātes dēls. Tēva vadībā, Viņš ir šīs pasaules Dievs. Viņš mācīja cilvēkiem patiesību, lai tie varētu būt brīvi. Viņa piemērs un mācības sniedz visai cilvēcei lielisku paraugu, kas ir vienīgais, kuram var uzticēties.4
Nekam citam nav bijusi tik liela ietekme uz šīs zemes kā Jēzus Kristus dzīvei. Mēs nevaram iedomāties savu dzīvi bez Viņa mācībām. Ja nebūtu Viņa, mēs dzīvotu nepatiesu mācību un pielūgšanas veidu apmulsumā, kas izveidotos baiļu un neziņas rezultātā, kur valdītu viss jutekliskais un materiālais. Mēs esam tālu no mērķa, kuru Viņš mums ir izvirzījis, taču mēs nekad nedrīkstam par to aizmirst, kā arī mēs nedrīkstam aizmirst, ka mūsu centieni iegūt gaismu un pilnveidošanās nebūtu iespējami bez Viņa mācībām, dzīves, nāves un Viņa augšāmcelšanās.
… Mums ir jāmācās, atkal un atkal, ka tikai pieņemot un dzīvojot pēc mīlestības evaņģēlija, kā to ir mācījis Skolotājs, un ka tikai darot Viņa gribu, mēs varam būt brīvi no neziņas un šaubām, kas mūs ir sasaistījušas. Mums ir jāapgūst šī vienkāršā, brīnišķīgā patiesība, lai mēs šobrīd un vienmēr varētu pieredzēt lielu prieku. Mums ir jāaizmirst par sevi, darot Viņa gribu. Mums Viņš ir jāliek pirmajā vietā savā dzīvē.5
Jāņa evaņģēlija 14. nodaļā, pēc Pēdējās maltītes, Jēzus sirsnīgi atvadījās no Saviem mācekļiem. Viņš sacīja, ka dosies sataisīt viņiem vietu Sava Tēva namā, lai tur, kur Viņš ir, būtu arī viņi. Un Toms Viņam sacīja:
„Kungs mēs nezinām, kurp Tu ej; kā lai mēs zinātu ceļu?”
„Jēzus viņam saka: Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.” (Jāņa 14:5–6.) Mums ir zināms šis ceļš. Tas ir skaidri norādīts.6
2
Mēs nākam pie Kristus, raugoties uz Viņu katrā savā domā un cenšoties attīstīt Viņa īpašības.
Mormona Grāmatā mēs lasām, ka mums vajag „ticēt Kristum un nenoliegt Viņu”. (2. Nef. 25:28.) Mums ir jāpaļaujas uz Kristu un nevis uz miesīgo roku. (Skat. 2. Nef. 4:34.) Mums ir „jānāk pie Kristus un jātop pilnveidotiem Viņā”. (Mor. 10:32.) Mums ir jānāk „ar salauztu sirdi un nožēlas pilnu garu” (3. Nef. 12:19.), ar badu un slāpēm pēc taisnības (skat. 3. Nef. 12:6). Mums ir jānāk, „baudot Kristus vārdu” (2. Nef. 31:20), kad mēs to saņemam, lasot Viņa Svētos Rakstus, caur Viņa iesvaidīšanu un Viņa Svēto Garu.
Īsumā — mums ir jāseko „dzīvā Dieva Dēla paraugam” (2. Nef. 31:16).7
Tas Kungs sacīja: „Griezieties pie Manis katrā domā.” (M&D 6:36.) Mums ir jāgriežas pie Tā Kunga katrā domā, jo tas ir vienīgais veids, kā mēs varam būt tādi vīrieši un sievietes, kādiem mums vajadzētu būt.
Tas Kungs Saviem mācekļiem uzdeva jautājumu: „Kādiem vīriem jums jābūt?” Pēc tam Viņš atbildēja uz Savu jautājumu, sakot: „Tādiem kā Es.” (3. Nef. 27:27.) Lai mēs varētu kļūt tādi, kāds ir Viņš, — Viņam ir pastāvīgi jābūt mūsu prātos un domās. Katru reizi, kad mēs pieņemam Svēto Vakarēdienu, mēs apņemamies „vienmēr atcerēties Viņu”. (Mor. 4:3; 5:2; M&D 20:77, 79.)
Ja mēs esam savu domu rezultāts un mums ir jābūt tādiem kā Kristus, tad mums ir jādomā Kristum-līdzīgas domas. Ļaujiet man to atkārtot: Ja mēs esam savu domu rezultāts, un mums ir jābūt tādiem kā Kristus, tad mums ir jādomā Kristum-līdzīgas domas.
… Mums ir jādomā par To Kungu. Mums ir jādomā par Kristu.8
Lai mūsu personīgā dzīve, mūsu mājas un mūsu padarītais darbs atspoguļo mūsu Kristum-līdzīgo raksturu. Dzīvojiet tā, lai citi par jums varētu teikt: „Tas patiešām ir īsts kristietis!”
Jā, mēs ticam Jēzum Kristum, taču vēl svarīgāk ir tas, ka mēs raugāmies uz Viņu, mēs paļaujamies uz Viņu, un mēs cenšamies attīstīt sevī Viņa raksturīpašības.9
Kristus ir mūsu ideāls. Viņš ir mūsu paraugs. … Tas, cik ļoti mēs līdzināmies Kristum, parāda cilvēka patieso diženumu.10
Būt tādam kā Glābējs — tas ir liels izaicinājums jebkuram! Viņš ir dievības loceklis. Viņš ir Glābējs un Izpircējs. Viņš bija pilnīgs it visā, ko Savā dzīvē darīja. Viņā nebija nedz trūkumu, nedz vājību. Būt tādiem, kā Viņš, — vai mums tas ir pa spēkam? Atbilde ir — jā. Mēs ne vien to varam, bet tas ir mūsu uzdevums un mūsu atbildība. Viņš nebūtu mums devis bausli, ja nebūtu paredzējis, ka mēs to ievērojam [skat. Mateja 5:48; 3. Nefija 12:48].
Apustulis Pēteris, kas šeit ir attēlots ar augšāmcelto Jēzu Kristu, mācīja veidu, kā mēs varam attīstīt Glābēja raksturīpašības.
Apustulis Pēteris runāja par procesu, kura laikā cilvēks var iegūt „dievišķu dabu” (2. Pētera 1:4). Tas ir svarīgi, jo, ja mēs, patiesi, iegūsim dievišķu dabu, mēs kļūsim tādi kā Viņš. Rūpīgi aplūkosim, ko Pēteris māca par šo procesu. Viņš teica:
„Tāpēc pielieciet visas pūles un parādait savā ticībā tikumu, bet tikumā atziņu,
atziņā atturību, atturībā pacietību, pacietībā dievbijību,
dievbijībā brālību, brālībā mīlestību” (2. Pētera 1:5–7).
Pētera nosauktās īpašības ir daļa no Glābēja dievišķās dabas jeb Viņa raksturiezīmēm. Šīs ir tās īpašības, kuras mums ir jāattīsta, lai mēs varētu vairāk līdzināties Viņam. Pārrunāsim dažas no šīm svarīgajām īpašībām.
Pirmā raksturiezīme, uz kuras balstās visas pārējās, ir ticība. Ticība ir pamats, uz kura tiek veidots dievišķs raksturs. …
Pēteris turpina, sakot, ka vēl bez ticības mums ir nepieciešams tikums. … Tikumiska uzvedība nozīmē, ka [cilvēks] ir šķīsts savās domās un rīcībā. Viņš savā sirdī nevienu neiekāro, jo šāda rīcība „aizliegs ticību” un liks Svētajam Garam atkāpties (M&D 42:23), un šajā darbā nav nekā svarīgāka par Svēto Garu. …
Tikums ir kā svētums jeb dievbijības īpašība. [Mums] vajadzētu cītīgi tiekties pēc tā, kas ir tikumīgs un jauks, nevis pēc tā, kas degradē un ir nekrietns. Tikumība rotās [mūsu] domas nepārtraukti (skat. M&D 121:45). Kā cilvēks var uzskatīt sevi par pilnībā tikumīgu cilvēku, ja viņš ir nodevies pornogrāfijas, apgānīšanas un vulgaritātes ļaunumam? …
Nākamā īpašība, vēl bez ticības un tikuma, Pētera aprakstītajā pilnveidošanās procesā, ir atziņa. Tas Kungs mums ir sacījis, ka „nav iespējams cilvēkam tikt glābtam neziņā” (M&D 131:6). Citviet Dievs ir pavēlējies: „Meklējiet labākajās grāmatās gudrības vārdus; meklējiet zināšanas, patiesi studējot, un arī ar ticību” (M&D 88:188). … Lai arī visa veida studēšana par patiesību ir ļoti vērtīga, svarīgākās cilvēkam apgūstamās patiesības ir tās, kas ir nepieciešamas glābšanai. Tā Kunga uzdoto jautājumu: „Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka tas iemanto visu pasauli, bet tam zūd dvēsele?” (Mateja 16:26) — var attiecināt uz centieniem iegūt izglītību vai pasaulīgus labumus. Tas Kungs varēja arī vaicāt: „Ko tas cilvēkam palīdz, ka tas iegūs visas pasaules zināšanas, taču nezinās, kā tikt izglābtam?”…
Ja mēs apvienosim savu garīgo izglītību ar savām laicīgajām studijām, tas mums palīdzēs koncentrēties uz to, kas dzīvē ir vissvarīgākais. …
Vēl kāda īpašība, kuru Pēteris ir pieminējis un kas ir daļa no dievišķās dabas, ir atturība. [Atturīgs cilvēks] spēj apvaldīt savas emocijas un izteikumus. Viņš visu dara ar mēru un ne ar ko nepārspīlē. Īsumā — viņš ir pašsavaldīgs. Viņš valda pār savām emocijām un nevis otrādi. …
Vēl bez atturības, mums ir nepieciešama arī pacietība. … Pacietība ir vēl viena paškontroles izpausme. Tā ir spēja apvaldīt un neļauties savai kaislei. Savās attiecībās ar tuviniekiem pacietīgs cilvēks nekad neiesaistās neapdomīgā rīcībā, ko viņam vēlāk nāktos nožēlot. Pacietīgs cilvēks stresa situācijās saglabā savaldību. Pacietīgs cilvēks pret citu vājībām izturas ar sapratni.
Pacietīgs cilvēks gaida uz To Kungu. Reizēm mēs lasām vai dzirdam par cilvēkiem, kas, lūdzot svētību no Tā Kunga un tūlītēji to nesaņēmuši, zaudē savu pacietību. Paļaušanās uz To Kungu tik lielā mērā, lai būtu „mierīgs un zinātu, ka [Viņš ir] Dievs”, ir daļa no dievišķās dabas (M&D 101:16).
Pacietīgs [cilvēks] izturas ar iecietību pret savu tuvinieku kļūdām un vājībām. Viņš nevainos un nekritizēs viņus, jo viņš viņus mīl.
Vēl viena īpašība, ko piemin Pēteris, ir laipnība. … Laipns cilvēks ir līdzjūtīgs un lēnprātīgs attiecībās ar citiem. Viņš ir iejūtīgs pret citu sajūtām un izturas pieklājīgi. Viņš ir izpalīdzīgs. Laipns cilvēks piedod citu cilvēku vājības un vainu. Laipnība tiek izrādīta pret visiem: gan gados vecajiem, gan jaunajiem, dzīvniekiem, trūcīgajiem un augstākstāvošajiem cilvēkiem.
Šīs ir dievišķās dabas patiesās īpašības. Vai jūs saprotat, kā mēs kļūstam vairāk līdzīgi Kristum, esot tikumiskāki, laipnāki, pacietīgāki un spējot labāk kontrolēt savas emocijas?
Apustulis Pāvils lietoja dažus spilgtus izteicienus, lai parādītu, ka baznīcas locekļiem ir jāatšķiras no pārējās pasaules. Viņš mums teica, ka kristoties esam „tērpušies Kristū” (Galatiešiem 3:27), mums ir „jāatmet vecais cilvēks” un „jāapģērbj jaunais cilvēks” (Efeziešiem 4:22, 24).
Pēdējais dievišķās dabas tikums ir žēlsirdība jeb tīrā Kristus mīlestība (skat. Moronija 7:47). Ja mēs patiesi censtos būt līdzīgāki mūsu Glābējam un Skolotājam, tad mūsu galvenais mērķis būtu iemācīties mīlēt tā, kā Viņš mīl. Mormons teica, ka žēlsirdība ir „lielākā no visām” (Moronija 7:46).
Mūsdienās pasaulē daudz tiek runāts par mīlestību, un daudzi to meklē. Taču tīrā Kristus mīlestība ievērojami atšķiras no tās mīlestības, kādu pazīst pasaule. Žēlsirdība nekad nemeklē pašlabumu. Tīrā Kristus mīlestība tiecas tikai pēc citu cilvēku mūžīgās izaugsmes un prieka. …
Glābējs paziņoja, ka mūžīgā dzīve ir zināt vienīgo patieso Dievu un Viņa Dēlu, Jēzu Kristu (skat. Jāņa 17:3). Ja tā ir patiesība, un es jums svinīgi liecinu, ka tā ir patiesība, tad mums ir jāvaicā: kā mēs varam iepazīt Dievu. Dievišķu īpašību iegūšana, kā to ir aprakstījis Pēteris, ir tas veids, kā mēs varam iegūt mūžīgajai dzīvei nepieciešamās zināšanas. Pievērsiet uzmanību Pētera apsolījumam, kas seko tūlīt aiz aprakstītā procesa:
„Jo, ja šīs lietas pie jums ir un iet vairumā, jūs netapsit kūtri, nedz neauglīgi mūsu Kunga Jēzus Kristus atziņā” (2. Pētera 1:8; slīpraksts pievienots).
… Es lūdzu, lai mēs attīstītu Glābēja raksturīpašības, lai tad, kad mēs stāvēsim Pēdējā tiesas dienā un Viņš katram no mums vaicās: „Kāds vīrietis vai sieviete tu esi?”, mēs, būdami pateicīgi un ar prieku, varētu pacelt savu galvu un atbildēt: „Tāds, kāds esi Tu.”11
3
Glābējs mūs mierinās un iedrošinās palikt uz takas, pa kuru Viņš vēlas, lai mēs ietu.
Cik tālu mēs noklīstam no ceļa, ko mums ir parādījis Vīrs no Galilejas, tik lielā mērā mēs cietīsim sakāvi savās personīgajās cīņās. … Taču mēs neesam bez Viņa palīdzības. Viņš atkal un atkal saka Saviem mācekļiem un visiem mums: „Jūsu sirdis lai neizbīstas. …”
„Ko jūs lūgsit Manā Vārdā, to Es darīšu.”
„Es jūs neatstāšu bāreņus (bez mierinājuma). …”
„Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu. …” (Jāņa 14:1, 14, 18, 27.)12
Pievērsīsimies vēlreiz Mormona Grāmatai, … lai mācītos dažus principus par nākšanu pie Kristus, par nodošanos Viņam, koncentrēšanos uz Viņu un pakļaušanos Viņam. Mēs citēsim tikai dažas no daudzajām rakstvietām par šo tematu.
Pirmkārt, mums ir jāzina, ka Kristus aicina mūs nākt pie Viņa. „Lūk, Viņš sūta uzaicinājumu visiem cilvēkiem, jo žēlastības rokas ir izstieptas tiem pretim, … Jā, Viņš saka: Nāciet pie Manis un jūs baudīsit dzīvības koka augli” (Almas 5:33–34).
Nāciet, jo Viņš stāv „ar atvērtām rokām, lai jūs pieņemtu” (Mormona 6:17).
Nāciet, jo „Viņš mierinās jūs jūsu ciešanās, un Viņš aizstāvēs jūs” (Jēkaba 3:1).
„Nāciet pie Viņa un upurējiet visu savu dvēseli kā upuri Viņam” (Omnija 1:26).
Moronijs, noslēdzot pierakstu par jarediešu civilizāciju, rakstīja: „Es gribu ieteikt jums meklēt šo Jēzu, par ko pravieši un apustuļi ir rakstījuši” (Etera 12:41).
Nefijiešu civilizācijas beigu posmā Moronijs teica savus pēdējos vārdus: „Jā, nāciet pie Kristus un topiet pilnveidoti Viņā, … ja jūs noraidīsit jebkādu bezdievību un mīlēsit Dievu ar visu savu spēku, prātu un sirdi, tad Viņa labvēlība ir pietiekama jums” (Moronija 10:32).
Tie, kas ir nodevušies Kristum, „stāv kā Dieva liecinieki visos laikos un visās lietās, un visās vietās”, lai tie tādi varētu palikt „līdz pat nāvei” (Mosijas 18:9). Viņi saglabā Jēzus Vārdu „vienmēr ierakstītu savās sirdīs” (Mosijas 5:12). Viņi uzņemas „Kristus Vārdu, būdami ar apņēmību kalpot Viņam līdz galam” (Moronija 6:3).
Kad mēs dzīvojam uz Kristu vērstu dzīvi, „mēs runājam par Kristu, mēs priecājamies par Kristu, mēs sludinām par Kristu” (2. Nefija 25:26). Mēs „saņemam iepriecinošo Dieva vārdu, un mūžīgi baudām Viņa mīlestību” (Jēkaba 3:2). Pat tad, kad Nefija dvēsele bija noskumusi, savu grēku dēļ, viņš teica: „Es zinu, kam es esmu uzticējies. Mans Dievs ir bijis mans atbalsts” (2. Nefija 4:19–20).
Mēs atceramies Almas padomu: „Jā, un piesauc Dievu visam savam atbalstam; jā, lai viss, ko tu darītu, būtu Tam Kungam, un lai kurp tu arī ietu, lai tas būtu Tai Kungā; jā, lai visas tavas domas būtu vērstas uz To Kungu; jā, lai visa tava sirds mīlestība būtu nolikta Tam Kungam mūžīgi. Apspriedies ar To Kungu visā, ko tu dari” (Almas 37:36–37).
„Atcerieties, atcerieties,” teica Helamans, „ka tas ir uz mūsu Pestītāja klints, kurš ir Kristus, … kur jums jāceļ savs pamats, lai, kad velns sūtīs savus stipros vējus, … [tiem] nebūtu spēka jūs ievilkt tai ciešanu un bezgalīgo bēdu bezdibenī” (Helamana 5:12).
Nefijs teica: Tas Kungs „ir piepildījis mani ar Savu mīlestību, līdz pat manas miesas iznīcībai” (2. Nefija 4:21). Tie, kas ir Kristus pārņemti, „top dzīvi Kristū” (2. Nefija 25:25). Viņi „necieš nekādas bēdas, ja vien tās netiek pārņemtas ar Kristus prieku” (Almas 31:38). Viņi ir „Jēzus roku apskauti” (Mormona 5:11). Nefijs teica: „Es gavilēju savā Jēzū, jo Viņš ir atpestījis manu dvēseli” (2. Nefija 33:6). Lehijs sacīja: „Es esmu ieskauts mūžīgi Viņa mīlestības rokās” (2. Nefija 1:15). …
… Diženais Mormons [uzrakstīja] vēstuli savam mīļotajam dēlam Moronijam, kurā teica:
„Mans dēls, esi ticīgs Kristū; un lai tas, ko es esmu rakstījis, tevi neapbēdina, nomācot tevi līdz nāvei, bet lai Kristus tevi paceļ augšup, un lai Viņa ciešanas un nāve, un Viņa miesas parādīšana mūsu tēviem, un Viņa žēlastība un iecietība, un cerība uz Viņa godību un mūžīgo dzīvību, paliek mūžīgi tavā prātā.
Un lai Dieva Tēva, kura tronis ir augstu debesīs, un mūsu Kunga Jēzus Kristus, kurš sēž pie Viņa varas labās rokas, līdz visas lietas taps pakļautas Viņam, labvēlība ir un paliek ar tevi mūžīgi” (Moronija 9:25–26).
Es lūdzu, lai arī katrs no mums seko šim iedvesmotajam padomam: „Esi ticīgs Kristū”. Ja mēs tādi būsim, Viņš mūs iedrošinās un Viņa labvēlība būs ar mums mūžīgi.13
Ieteikumi studēšanai un mācīšanai
Jautājumi
-
Prezidents Bensons paziņoja: „Nekam citam nav bijusi tik liela ietekme uz šīs zemes, kā Jēzus Kristus dzīvei” (1. sadaļa). Kā Glābēja dzīve ir ietekmējusi šīs zemes dzīvi? Kā Glābēja dzīve jūs ir ietekmējusi?
-
Kādas izmaiņas notiek mūsu dzīvē, kad mēs „domājam par Kristu”? Kā mūsu domas ir saistītas ar mūsu raksturīpašībām? Studējot 2. sadaļu, padomājiet, kā jūs varat pilnīgāk attīstīt pieminētās Kristum-līdzīgās raksturīpašības.
-
Kā mācības 3. sadaļā var mums dot cerību, cenšoties būt līdzīgākiem Glābējam? Kā Glābējs jums ir palīdzējis sekot Viņam?
Saistītās rakstvietas
Marka 8:34; Filipiešiem 4:13; 1. Jāņa 3:23–24; 2. Nefija 25:23, 26; Mosijas 3:19; Almas 7:11–13; Moronija 7:48
Ieteikums studijām
„Plānojiet savas studijas tā, lai tās stiprinātu jūsu ticību Glābējam” (Sludini Manu evaņģēliju [2005], 21). Piemēram, studējot jūs varat uzdot sev šādus jautājumus: kā šīs mācības var man palīdzēt vairot izpratni par Jēzus Kristus Izpirkšanu? Kā šīs mācības var man palīdzēt kļūt līdzīgākam Glābējam?