Ezras Tafta Bensona dzīve un kalpošana
Autovadītāji, kas 1994. gada 4. jūnijā brauca pa automaģistrāli, ceļa posmā no Loganas, Jūtas, uz Vitniju, Aidaho, piedzīvoja kaut ko neparastu. Viņi redzēja cilvēkus stāvam ceļa malā visu šo 39 kilometru garumā. Elders Roberts D. Heilzs, no Divpadsmi apustuļu kvoruma, nākamajā dienā paskaidroja cilvēku sapulcēšanās iemeslu. Viņi gaidīja katafalku, kurā bija prezidenta Ezras Tafta Bensona mirstīgās atliekas un kurš, pēc bēru ceremonijas Soltleiksitijā, Jūtā, tika vests uz kapsētu savā dzimtajā pilsētā. Elders Heilzs raksturoja pieredzēto:
„Šis katafalka brauciens uz Vitniju, Aidaho, bija īpašs cieņas apliecinājums Dieva pravietim.
Baznīcas locekļi izrādīja cieņu, sastājoties ceļa malā un gaidot, kad tiem brauks garām katafalks. Daži šajā sestdienas pēcpusdienā bija uzvilkuši savas labākās izejamās drēbes. Citi pārtrauca savu darāmo, apturēja savu automašīnu un godbijīgi stāvēja, vērojot garāmbraucošo katafalku. Fermeri stāvēja uz sava lauka un noņēma cepuri, pieliekot to pie sirds. Varbūt zīmīgāk ir tas, ka jaunie zēni noņēma savu beisbola cepuri un pielika to pie savas sirds. Cilvēki atvadījās no pravieša arī ar karogiem savās rokās. Uz dažiem plakātiem bija uzraksti: „Mēs mīlam prezidentu Bensonu”, uz citiem bija rakstīts: „Lasiet Mormona Grāmatu.””1
Šī mīlestības izpausme patiešām apliecināja cieņu, taču tas bija arī kas vairāk. Tas bija acīmredzams pierādījums, ka cilvēku dzīve ir izmainījusies, pateicoties tam, ka viņi ir sekojuši pravieša padomam. Cilvēki, kas sapulcējās ceļa malā, pārstāvēja vēl daudzus citus. No brīža, kad Ezra Tafts Bensons piedzima, netālu no Vitnijas, Aidaho, un līdz brīdim, kad viņš tika guldīts zemes klēpī, viņš kalpoja par darbarīku Tā Kunga rokās, ceļojot pa visu pasauli un palīdzot miljoniem cilvēku nākt pie Kristus.
Ģimenes lauku mājās apgūtās mācības
1899. g. 4. augustā Sārai Danklijai Bensonei un Džordžam Taftam Bensonam, jaunākajam, pasaulē nāca viņu pirmdzimtais bērns. Viņi deva tam vārdu — Ezra Tafts Bensons. Arī viņa vecvectēva vārds bija elders Ezra T. Bensons, kurš savulaik kalpoja par Divpadsmit apustuļu kvoruma locekli.
Ezra piedzima divistabu lauku mājās, ko pirms gada bija uzcēlis viņa tēvs. Dzemdības bija garas un sarežģītas, un ārstējošais ārsts domāja, ka 5,3 kg smagais bērns neizdzīvos. Taču bērna vecāsmātes bija citās domās. Viņas piepildīja divus katlus ar ūdeni — vienu siltu, otru aukstu — un pārmaiņus iemērca savu mazdēlu katrā katlā, līdz viņš sāka raudāt.
Bērniņš, Ezra Tafts Bensons, 1900. gadā
Jaunais Ezra Tafts Bensons, ko ģimenes locekļi un draugi bieži dēvēja par „T”, bērnību aizvadīja fermā, kas atradās pie mājas, kurā viņš piedzima. Prezidents Gordons B. Hinklijs, kurš kalpoja ar prezidentu Bensonu Divpadsmit apustuļu kvorumā un Augstākajā prezidijā gandrīz 33 gadus, pastāstīja par jaunā Ezras Tafta Bensona gūtajām mācībām:
„Viņš bija lauku zēns, kokvilnas auduma biksēs, kurš ļoti agrā vecumā ieguva pilnīgu izpratni par pļaujas likumu: „Jo, ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus” (Gal. 6:7).
Laikā, kad trūka iztikas līdzekļu, viņš saprata, ka bez smaga darba aug tikai nezāles. Lai būtu, ko pļaut, ir nepieciešams nemitīgi un pastāvīgi strādāt. Tādēļ rudenī un pavasarī tika arta zeme — tas ir sviedrains darbs, kad visu dienu ir jāiet pa vagu, sekojot spēcīgiem zirgiem. Tolaik izmantoja rokas arklu un bija nepieciešams nepārtraukti turēt tā spalu, kas kustējās un kratījās, asajam arklam kārtīgi uzarot zemi. Šādas darbadienas galā zēns bija noguris un labi gulēja. Taču rīts pienāca ātri.
Augsnes irdināšanai un sēklas iestrādāšanai, lauku bija nepieciešams apstrādāt ar ecēšām, un arī to darīja ar zirgu. Stādīšana bija smags un mokošs darbs. Vēl bija nepieciešama zemes apūdeņošana. Bensonu ģimene dzīvoja sausā apvidū, un augsne varēja būt auglīga tikai pateicoties zemes apūdeņošanai. Šis apūdeņošanas process bija jāuzmana ne tikai pa dienu, bet arī naktī. Tolaik nebija elektriskās spuldzes vai propāna laternas. Bija tika petrolejas laternas, kas izstaroja vāju un bāli dzeltenu gaismu. Bija ļoti būtiski, lai ūdens sasniegtu rindas beigas. Šīs zināšanas viņš vienmēr paturēja prātā.
Es varu iedomāties, kā mazais zēns, ar lāpstu pār plecu, dodas pa grāvjiem un laukiem, lai izkaltušo augsni nodrošinātu ar ūdeni.
Drīz vien pienāca laiks pļaut tūkstošiem akru lielo siena lauku. Strādnieku komanda devās pļaujmašīnai pa priekšu, bet jaunais zēns iekārtojās mašīnas vecajā tērauda krēslā, un ar sirpi tika nopļauta 1,5 metrus garā siena. Mušas un odi, kā arī putekļi un svelmainais karstums padarīja šo darbu īpaši smagu. Pēc tam siens bija jāsagrābj un ar dakšu palīdzību jāsaliek kūlīšos, lai tas varētu izžūt. Bija svarīgi visu darīt pareizajā laikā. Kad bija pienācis laiks, siens tika iekrauts kravas ratos, kuriem bija liela, plakana pamatne. Lai vēlāk izkrautu sienu, tika izmantots īpašs zirgvilkmes celtnis, ar kura palīdzību no ratiem izcēla sienu, izveidojot lielu siena kaudzi. Tolaik nebija formēšanas mašīnu, nedz arī mehāniskas kraušanas iekārtu. Bija jāizlīdzas ar paša muskuļiem un siena dakšām.
… Nav brīnums, ka viņš bija spēcīgas miesasbūves un liela auguma vīrs. Mēs, kas viņu pazinām viņa brieduma gados, bieži pieminējām viņa lielo plaukstas locītavu izmēru. Stipra veselība, kurai pamats lielā mērā tika ielikts bērnībā, bija viena no viņa dzīves lielajām svētībām. Visu dzīvi, izņemot pēdējos dažus gadus, viņš bija vīrs ar ārkārtīgi lielu enerģiju.
Savas dzīves brieduma gados, satiekoties ar prezidentiem un karaļiem, viņš nekad nezaudēja saikni ar lauku mājās aizvadīto bērnību. Viņš nekad nezaudēja savas darbaspējas. Viņš nekad nezaudēja vēlmi celties, saulei austot, un strādāt ilgas darba stundas.
Taču tas bija kas vairāk, kā tikai pusaudža vecumā apgūts darba tikums. Viņā bija noteikts spēks, ko var saņemt no zemes. Viņa dzīve bija pastāvīgs atgādinājums par patiesību, ko, tiekot izdzītiem no dārza, saņēma Ādams un Ieva: „Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst, līdz kamēr tu atkal atgriezīsies pie zemes” (1. Mozus 3:19). Cilvēki, kas apstrādāja zemi, prata būt pašpaļāvīgi. Tolaik valdība nesubsidēja lauksaimniecības programmas, nebija arī nekāda cita atbalsta. Bija jāsamierinās ar gadalaiku kaprīzēm. Postoša salna, neparedzētas vētras, vējš un sausums — tie visi bija dzīves riska faktori, kas bija jāpieņem un pret kuriem apdrošināšana nebija pieejama. Lai nebūtu jāpieredz bads, bija nepieciešams gatavoties nebaltām dienām. Vienīgais nemainīgais resurss pret dzīvības riskiem bija lūgšana — lūgšana mūsu mūžīgajam, mīlošajam Tēvam — Visuvarenajam Visuma Dievam.
Mājās, kas atradās Vitnijā, Aidaho, tika teiktas daudzas lūgšanas. Viņi lūdza kopā kā ģimene vakaros un no rīta, izsakot pateicību par dzīvi ar visiem tās izaicinājumiem un iespējām, kā arī lūdzot pēc spēka — paveikt ikdienas darbus. Viņi pieminēja tos, kas cieš no trūkuma, un pēc lūgšanas māte, kas bija bīskapijas Palīdzības biedrības prezidente, ielika ratos ēdienu, lai dalītos ar tiem, kam tā pietrūkst, un viņas vecākais dēls vadīja zirga pajūgu, lai tiem to nogādātu. Prezidents Bensons vienmēr atcerējās šīs apgūtās mācības.”2
Iegūtās zināšanas no uzticīgajiem vecākiem
Uzcītīga strādāšana, ģimenes vienotība, kalpošana un dzīvošanas pēc evaņģēlija — šie principi kļuva vēl nozīmīgāki, kad kādu dienu 12–gadīgā Ezra vecāki pārradās mājās no baznīcas sanāksmes ar negaidītiem jaunumiem. Prezidents Bensons vēlāk atceras:
„Tēvam vadot zirgu pajūgu mājup, māte pārbaudīja pastkastīti un, viņiem par pārsteigumu, tajā bija vēstule no Soltleiksitijas — aicinājums doties misijā. Neviens viņiem nevaicāja, vai viņi ir gatavi, vai vēlas un spēj kalpot. Bīskapam tas bija jāzina, un viņu bīskaps bija vectēvs Džordžs T. Bensons — mana tēva tēvs.
Tēvam un mātei iebraucot pagalmā, viņu abu acīs bija asaras, — ko tādu mēs nekad agrāk savā ģimenē nebijām pieredzējuši. Mēs visi sapulcējāmies ap ratiem — tobrīd septiņi cilvēki — un jautājām viņiem, kas ir noticis.
Viņi teica: „Viss ir kārtībā.”
Tad kādēļ jūs raudat?” mēs vaicājām.
„Nāciet, dosimies dzīvojamā istabā, un mēs visu paskaidrosim.”
Mēs sapulcējāmies dzīvojamajā istabā, apkārt vecajam dīvānam, un tēvs mums pastāstīja par savu misijas aicinājumu. Pēc tam māte teica: „Mēs lepojamies, ka tēvs ir cienīgs, lai tiktu aicināts misijā. Mēs esam nedaudz noskumuši, jo apzināmies, ka divus gadus būsim šķirti. Jūs jau zināt, ka es un jūsu tēvs, mūsu laulības laikā, mēs nekad neesam bijuši šķirti ilgāk par divām naktīm, — mēs bijām šķirti tajā reizē, kad tēvs bija kanjonā, lai iegūtu baļķus, apaļkokus un malku.””3
Laikā, kad tēvs bija misijā, Ezra uzņēmās lielu daļu atbildības par ģimenes fermu. Viņš „darīja vīrieša darbu, lai gan bija tikai zēns”, vēlāk atcerējās viņa māsa Mārgareta. „Viņš ieņēma tēva vietu gandrīz divu gadu garumā.”4 Sāras vadībā, Ezra un viņa brāļi un māsas kopā strādāja, kopā lūdza un kopā lasīja sava tēva rakstītās vēstules. Pēc septiņdesmit pieciem gadiem prezidents Bensons uzskaitīja svētības, ko viņa ģimene saņēma, pateicoties viņa tēva kalpošanai misijā:
„Es pieņemu, ka daži cilvēki varētu teikt, ka tēvs, atsaukdamies uz šo aicinājumu, ir pierādījis, ka viņš patiesībā nemaz nemīl savu ģimeni. Atstāt septiņus bērnus un sievu, kas ir gaidībās, vienu pašu mājās uz diviem gadiem — kas gan tā ir par mīlestība?
Taču manam tēvam bija lielāka izpratne par mīlestību. Viņš zināja, ka „tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu” (Romiešiem 8:28). Viņš zināja, ka labākais, ko viņš varēja darīt savas ģimenes labā, ir paklausīt Dievam.
Lai arī mums pa šiem gadiem viņa ļoti pietrūka, un viņa prombūtnes dēļ mūsu ģimenei bija daudz izaicinājumu, izrādījās, ka viņa izvēle kalpot ir žēlsirdības dāvana. Tēvs, dodoties misijā, mājās atstāja māti ar septiņiem bērniem. (Astotais bērns piedzima, kad viņš misijā bija jau kalpojis četrus mēnešus.) Taču šo māju pārņēma misionāru gars, kas nekad to nepameta. Tomēr tas prasīja nelielu uzupurēšanos. Lai spētu finansēt savu misiju, tēvam vajadzēja pārdot daļu no mūsu vecās fermas — to daļu, kur augsne bija īpaši sausa. Viņam vajadzēja lūgt laulātu pāri ievākties pie mums mājās, lai tie parūpētos par labību, taču dēli un sieva bija atbildīgi par siena vākšanu, ganībām un nelielo slaucamo govju ganāmpulku.
Tēva rakstītās vēstules, patiesi, bija svētība mūsu ģimenei. Mums kā bērniem bija sajūta, ka šīs vēstules ir sūtītas no otras pasaules malas, taču tās tika sūtītas no Springfildas, Masačūsetsas; Čikāgas, Ilinoisas; Sidarrapidas un; Maršaltaunas, Aiovā. Jā, pateicoties mūsu tēva misijai, mūsu mājas piemeklēja misionāru gars, kas nekad tās nepameta.
Ar laiku ģimenē bija vienpadsmit bērni — septiņi dēli un četras meitas. Visi septiņi dēli kalpoja misijā un daži no viņiem — pat divās un trīs misijās. Vēlāk, divas meitas kopā ar saviem vīriem kalpoja pilnlaika misijā. Citas divas māsas, kas bija kļuvušas par atraitnēm, — vienai bija astoņi bērni un otrai desmit bērni — kalpoja Birmingemā, Anglijā, būdamas misionāru pārinieces.
Tas ir mantojums, kas joprojām turpina svētīt Bensona ģimeni līdz trešajai un ceturtajai paaudzei. Vai šī patiesi nav mīlestības dāvana?”5
Kalpošana baznīcā jaunības gados
Iedvesmojies no savu vecāku piemēra un paša vēlmes — palīdzēt celt Tā Kunga valstību uz zemes, Ezra Tafts Bensons ar prieku pieņēma katru aicinājumu kalpot. Kad viņam bija 19 gadi, viņa bīskaps, kas bija arī viņa vectēvs, lūdza viņu kalpot par vienu no pieaugušo vadītājiem savas bīskapijas 24 gadus vecajiem vīriešiem. Jaunietis piedalījās Amerikas skautu programmā, un Ezra kalpoja par skautu vadītāja palīgu.
Viens no šī aicinājuma daudzajiem uzdevumiem, ko Ezram vajadzēja veikt, bija palīdzēt jaunajiem vīriešiem dziedāt korī. Viņa vadībā, jaunie vīrieši uzvarēja koru konkursā, kurā piedalījās citas staba bīskapijas, tādējādi kvalificējoties reģionālajam konkursam. Lai motivētu koristus aktīvi apmeklēt nodarbības un dūšīgi dziedāt, Ezra viņiem apsolīja: ja viņi uzvarēs reģionālajā konkursā, viņš viņus aizvedīs 56 kilometrus garajā pārgājienā pāri kalniem uz ezeru. Iecere tika īstenota, — jaunie vīrieši no Vitnijas uzvarēja.
„Mēs sākām sava pārgājiena plānošanu,” atceras prezidents Bensons, „un vienas sapulces laikā, kāds 12–gadīgs jaunietis pacēla savu roku un, pilns nopietnības, teica: „… Es vēlos ko ierosināt.” … Es teicu: „Labi, ko tieši?” Viņš teica: „Es vēlos ierosināt, lai mēs visi noskujam savus matus, lai mūsu pārgājiena laikā mums nebūtu jāuztraucas par ķemmēšanos un sukāšanos.”
Galu galā, gatavojoties pārgājienam, visi jaunie vīrieši piekrita īsam matu griezumam. Vēl lielāku sajūsmu viņos izraisīja viena no viņu ieteiktajām idejām — arī skautu vadītājiem būtu jānogriež īsi mati. Prezidents Bensons turpināja:
„Abi skautu vadītāji ieņēma savas vietas friziera krēslā, un frizieris ļoti līksmā noskaņojumā ar grieznēm apcirpa viņu matus. Kad viņš jau gandrīz darbu bija pabeidzis, viņš teica: „Ja jūs, draugi, man ļautu pilnībā noskūt jūsu galvu, es to izdarītu par velti.” Un tā mēs devāmies pārgājienā, — 24 zēni ar ļoti īsu matu griezumu un divi skautu vadītāji ar pilnībā noskūtām galvām.”
Domājot par savu pieredzi ar savas bīskapijas jaunajiem vīriešiem, prezidents Bensons teica: „Viens no prieka avotiem, strādājot ar zēniem, ir tas, ka savu pūliņu augļus var redzēt laika gaitā. Gadu gaitā, diendienā strādājot ar viņiem, tev ir iespēja redzēt savas līderības augļus un to, kā viņi kļūst par uzticīgiem vīriešiem, ar degsmi pieņemot visus izaicinājumus un atbildību. Šādu prieku nevar nopirkt ne par kādu naudu; tas ir jānopelna ar kalpošanu un ziedošanos. Tas ir brīnišķīgi, ka ir iespēja kaut nedaudz palīdzēt veidot puišus par vīriešiem — īstiem vīriešiem.”6
Prezidents Bensons nekad neaizmirsa šos jauniešus un centās uzturēt kontaktus ar viņiem. Daudzus gadus pēc 56 kilometru garā pārgājiena, būdams Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis, viņš apciemoja Vitnijas bīskapiju un runāja ar dažiem no viņiem. Viņi zināja teikt, ka 22 no 24 joprojām ir palikuši uzticīgi baznīcas locekļi. Par atlikušajiem diviem viņi nemācēja teikt. Galu galā, prezidents Bensons atrada šos divus vīriešus, palīdzēja viņiem atgriezties Baznīcā, un veica viņu tempļa saistīšanas priekšrakstus.7
Satikšanās ar Floru
1920. gada rudenī Ezra devās uz Loganu, Jūtu, kas ir aptuveni 40 kilometru attālumā no Vitnijas, lai iestātos Jūtas Lauksaimniecības universitātē (tagad zināma kā Jūtas štata universitāte). Viņš bija kopā ar dažiem draugiem, kad viņa uzmanību piesaistīja kāda jauna sieviete. Viņš vēlāk atceras:
„Mēs bijām laukā, netālu no piena veikala, kad kāda ļoti pievilcīga un skaista jauna sieviete brauca mums garām ar nelielu mašīnu uz veikalu, lai nopirktu pienu. Kad puiši viņai pamāja, viņa pamāja pretī. Es vaicāju: „Kas ir šī sieviete”? Viņi teica: „Tā ir Flora Amusena.”
Es viņiem teicu: „Ziniet, man nupat bija sajūta, ka es viņu apprecēšu.”
Ezras draugi smējās par viņa teikto, apgalvojot: „Viņa ir pārāk populāra tādam lauku puisim.” Taču tas viņu neatturēja. „Tas visu padara vēl interesantāku,” viņš atbildēja.
Flora Amusena — pirms laulībām ar Ezru Taftu Bensonu
Neilgi pēc šīs sarunas Flora un Ezra pirmo reizi satikās Vitnijā, kur viņa bija uzaicināta palikt ar vienu no Ezras māsīcām. Drīz pēc tam Ezra uzaicināja viņu uz dejām. Viņa pieņēma šo uzaicinājumu un citas satikšanās veidoja „brīnišķīgu pirmslaulību laikaposmu”, kā viņi vēlāk to nosauca. Taču, Ezram saņemot aicinājumu kalpot par pilnlaika misionāru Britu misijā, viņu draudzība tika pārtraukta, lai gan daudzos veidos tika saistīta vēl ciešāk.
Gatavojoties Ezras misijai, viņš un Flora runāja par savām attiecībām. Viņi vēlējās turpināt savu draudzību, taču viņi arī saprata, ka Ezram ir nepieciešams nodoties misionāru darbam. „Pirms manas aizbraukšanas, es ar Floru vienojos, ka mēs rakstīsim viens otram [vēstules] tikai reizi mēnesī,” viņš teica. „Kā arī mēs nolēmām, ka vēstulēs paudīsim iedrošinājumu, uzticību un izklāstīsim jaunumus. Mēs tieši tā arī darījām.”8
Divi misionāri
Britu misija, kas iepriekš bija bijusi tik ļoti auglīga vieta agrīnajiem pēdējo dienu svēto misionāriem, bija savādāka elderam Bensonam un viņa pāriniekiem. Antagonisti Britu salās, tostarp daži garīdznieki, bija veicinājuši plašu naidu pret pēdējo dienu svētajiem, publicējot pret mormoņiem vērstus rakstus, romānus, lugas un filmas. Elders Bensons, bez šaubām, bija apbēdināts cilvēku slikto sajūtu dēļ pret atjaunoto evaņģēliju, taču viņš neļāva šiem pārbaudījumiem vājināt savu ticību. Patiesībā viņš ierakstīja savā dienasgrāmatā par vietējiem jauniešiem, kas zobojās par viņu un viņa pāriniekiem, saucot: „Mormoņi!” Viņa nepateiktā atbilde bija: „Paldies Tam Kungam, ka es esmu mormonis.”9
Vēl bez evaņģēlija sludināšanas cilvēkiem, kas nav baznīcas locekļi, elders Bensons, starp pēdējo dienu svētajiem Lielbritānijā, kalpoja par priesterības vadītāju un lietvedi. Šīs dažādās kalpošanas iespējas bija jauka pieredze un liels kontrasts bieži pieredzētajām grūtībām. Elders Bensons kristīja un konfirmēja dažus cilvēkus, kā arī viņš palīdzēja daudziem citiem cilvēkiem tuvoties Tam Kungam. Piemēram, viņš pastāstīja par pieredzi, kad kādā īpašā sanāksmē, kuru bija rīkojuši uzticīgi baznīcas locekļi, viņš tika Svētā Gara vadīts runāt tā, lai palīdzētu baznīcas locekļu draugiem saņemt liecību, ka Džozefs Smits bija Dieva pravietis.10 Viņš pierakstīja, ka reiz viņš ar savu pārinieku deva priesterības svētību smagi slimai sievietei, kas aptuveni 10 minūtes vēlāk kļuva vesela.11 Viņš priecājās, kad, būdams lietvedis, atrada svētos, kuru vārdi bija Baznīcas pierakstos, taču kuri vietējiem vadītājiem bija zuduši.12 Viņam bija vērtīga vadības apmācība, strādājot divu misijas prezidentu vadībā, kas bija arī Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļi: elders Orsons F. Vitnijs un Deivids O. Makeijs.
Sludinot evaņģēliju, elders Bensons bija pateicīgs par Tā Kunga aizsardzību. Kādu vakaru viņu ar pārinieku ielenca bars vīru, kuri draudēja tos iemest upē. Viņš klusībā lūdza pēc palīdzības. Pēc tam viņš atceras: „Cauri pūlim, uz manu pusi spiedās liels, dūšīgs vīrs. Viņš ieskatījās man acīs un skaidri un skaļi pateica: „Jaunais cilvēk, es ticu katram tavam šovakar teiktajam vārdam.” Viņam runājot, cilvēki nedaudz atkāpās. Es to uztvēru par tiešu atbildi uz lūgšanu. Uzreiz pēc tam parādījās britu policisti.”13
Kad elders Bensons nebija iesaistīts kalpošanā citiem, viņš „turpināja pilnveidoties, aizgūtnēm lasot Mormona Grāmatu, it sevišķi Mosijas dēlu pieredzi misionāru darbā”.14 Viņš guva mierinājumu un atbalstu arī vēstulēs no mājām, kuras, viņš teica, ka „tika lasījis atkal un atkal”. Atskatoties uz savu misiju, viņš teica: „Māte un tēvs vēstulēs man izlēja savu sirdi, un tas man kā jaunietim deva daudz spēka. Floras [vēstules] bija pilnas iedrošinājuma gara, un tajās nekad nebija nekā sentimentāla. Es domāju, ka tas vairoja manu mīlestību un atzinību pret viņu vairāk, nekā jebkas cits.”15
Elders Bensons tika atbrīvots no pilnlaika misionāra kalpošanas 1923. gada 2. novembrī. Viņš vilcinājās ar došanos prom, sakot, ka atvadīšanās no „dārgajiem, labajiem [britu] svētajiem” ir „[viņa] misijas grūtākā daļa”.16 Tomēr viņš jutās laimīgs, domājot par gaidāmo atkal satikšanos ar savu ģimeni, un ar nepacietību gaidīja tikšanos ar Floru.
Arī Flora ļoti priecājās par gaidāmo tikšanos ar Ezru. Taču viņa darīja ko vairāk — ne tikai gaidīja tūlītēju iespēju pavadīt laiku kopā ar viņu. Viņa raudzījās tālāk — viņa nākotnē un viņa potenciālā. No tā laika, kad viņa vēl bija pusaudze, viņa apgalvoja, ka „vēlas salaulāties ar zemnieku”,17 un viņa bija priecīga par Ezras acīmredzamo vēlmi apmesties uz dzīvi ģimenes lauku mājās Vitnijā, Aidaho. Tomēr viņa juta, ka vispirms viņam vajadzētu pabeigt studijas un iegūt izglītību. Vēlāk viņa teica: „[Es] lūdzu un gavēju, lai Tas Kungs man dara zināmu, kā es vislabāk varu palīdzēt Ezram būt noderīgam viņa līdzcilvēkiem. Es saņēmu atbildi, ka, ja bīskaps uzskatīs mani par cienīgu, [viņš] mani aicinās kalpot misijā. Ezram baznīca bija pirmajā vietā, tāpēc es zināju, ka viņam nebūs iebildumu.”18
Pēc tam, kad Ezra ar Floru bija sācis atkal tikties, viņa viņam pateica, ka ir pieņēmusi aicinājumu — kalpot misijā Havaju salās. Ezra bija pārsteigts. Viņa tika iesvētīta 1924. gada 25. augustā un nākamajā dienā devās misijā. Uzreiz pēc viņas aizbraukšanas Ezra ierakstīja savā dienasgrāmatā: „Mēs abi bijām laimīgi, jo jutām, ka mūs gaida brīnišķīga nākotne un ka šķirti pavadītais laiks mums vēlāk tiks atlīdzināts. Tomēr ir grūti noskatīties, kā tiek sagrautas sākotnējās gaidas. Lai gan mums dažkārt nobira pa asarai, mēs no Viņa saņēmām apliecinājumu, ka viss būs labi.”19
Viss, patiešām, bija labi. Floras misijas prezidents teica, ka „viņa ir ļoti laba, enerģiska misionāre”,20 kas atdeva savu „sirdi un dvēseli, laiku un talantus, darot Tā Kunga darbu”.21 Dažos misijas reģionos viņa uzraudzīja Sākumskolas organizāciju, mācīja bērnus pamat-skolā, kalpoja templī un piedalījās vietējo pēdējo dienu svēto stiprināšanā. Kādu laiku viņa pat kalpoja pārniecībā kopā ar savu māti — Barbaru Amusenu, kas bija atraitne un kas tika aicināta misijā uz neilgu laiku. Māte un meita, būdamas pārinieces, sastapa vīrieti, kas pirms vairākiem gadiem, pateicoties Floras tēva, Karla Amusena, pūliņiem, bija pievienojies baznīcai Amerikas Savienotajās Valstīs. Šis jaunpievērstais, kopš tā laika bija kļuvis neaktīvs, taču Flora un viņas māte sadraudzējās ar viņu un palīdzēja viņam atgriezties baznīcā.22
Floras prombūtnes laikā Ezra bija aizņemts. Viņš un viņa brālis Orvals iegādājās ģimenes saimniecību un turpināja iegūt izglītību. Kādu laiku Ezra apmeklēja Brigama Janga universitāti Provo, Jūtā, kamēr Orvals palika Vitnijā, lai parūpētos par saimniecību. Viņi vienojās, ka Ezram beidzot skolu, viņš atgriezīsies fermā, lai Orvals varētu kalpot misijā un pabeigt savu izglītošanos. Apņēmies ātri pabeigt BJU, Ezram bija ļoti noslogots nodarbību grafiks. Viņš piedalījās arī universitātes rīkotajos pasākumos, to skaitā dejās, svinību sarīkojumos un teātra iestudējumos.
Ezra Tafts Bensons, absolvējot Brigama Janga universitāti 1926. gadā
Lai gan Ezra tika ievēlēts par „BJU vispopulārāko vīrieti”, viņa pēdējā studiju gadā nevienam neizdevās novērst viņa uzmanību no Floras. Viņš vēlāk teica, ka tad, kad viņa pabeidza savu misiju 1926. gada jūnijā, viņš ļoti vēlējās viņu satikt, lai gan viņš uzstāja, ka viņas prombūtnes laikā viņš negaidīja viņas atgriešanos.23 Viņš absolvēja universitāti ar izcilību tikai dažus mēnešus pirms viņas atgriešanās.
Kopdzīves sākums
Vienu mēnesi pēc Floras atgriešanās no misijas viņa un Ezra paziņoja par savu saderināšanos. Daži cilvēki turpināja apšaubīt Floras lēmumu. Viņi nevarēja saprast, kāpēc tik izglītota, turīga un populāra sieviete kā Flora izvēlas būt kopā ar puisi no laukiem. Taču viņa turpināja apgalvot, ka viņa „vienmēr ir gribējusi salaulāties ar zemnieku”.24 Ezra „ir praktiķis, prātīgs un stabils”, viņa teica. Viņa novēroja, ka „Viņš ir jauks pret saviem vecākiem, un es zināju, ka, ja viņš ciena viņus, tad viņš cienīs arī mani”.25 Viņa saprata, ka viņš ir kā „nenoslīpēts dimants”, un viņa teica: „Es darīšu visu, kas ir manos spēkos, lai palīdzētu viņam būt zināmam un lai cilvēki labi par viņu atsauktos ne tikai šajā nelielajā kopienā, bet visā pasaulē.”26
1926. gada 10. septembrī Soltleikas templī Floru un Ezru saistīja elders Orsons F. Vitnijs, no Divpadsmit apustuļu kvoruma. Nebija citu kāzu svinību, vienīgi brokastis kopā ar ģimeni un draugiem. Pēc brokastīm jaunais pāris nekavējoties devās prom ar savu T-modeļa Ford pikapa kravas mašīnu uz Eimsu, Aiovas štatā, kur Ezra tika uzņemts maģistratūrā lauksaimniecības ekonomikas programmā, Aiovas štata lauksaimniecības un inženierzinātnes augstskolā (pašlaik Aiova štata zinātnes un tehnoloģijas augstskola).
Liela daļa no viņu brauciena bija pa dubļainiem ceļiem un vietām ar mazu apdzīvotības blīvumu. Ceļā viņi pavadīja astoņas dienas, nakšņojot caurumainā teltī. Ierodoties Eimsā, viņi noīrēja dzīvokli vienu kvartālu no augstskolas pilsētiņas. Dzīvoklis bija mazs, un Bensoniem tajā bija jācīnās ar lielu tarakānu ģimeni, taču Ezra teica, ka „dzīvoklis drīz vien atgādināja omulīgāko kotedžu, ko kāds vien varētu iedomāties”.27 Ezra atkal nodevās cītīgai studēšanai. Nepilnu gadu vēlāk, pēc neskaitāmām mācību stundām, lekcijām un rakstu darbiem, viņš pabeidza studijas, iegūstot maģistra grādu. Pāris, būdami sava pirmā bērniņa gaidībās, atgriezās Bensonu lauku mājās, Vitnijā.
Karjeras un baznīcas aicinājumu līdzsvarošana
Bensoniem atgriežoties Vitnijā, Ezra pilnībā nodevās nepieciešamajiem ikdienas saimniecības darbiem, to skaitā slauca govis, audzēja cūkas un vistas, audzēja cukurbietes, labību, lucernu un citus kultūraugus. Orvals tika aicināts kalpot pilnlaika misijā Dānijā.
Nepilnus divus gadus vēlāk, vietējie pārvaldes vadītāji piedāvāja Ezram darbu — būt par apgabala pārstāvi lauksaimniecības jautājumos. Floras iedrošināts, Ezra pieņēma šo amatu, lai gan tas nozīmēja, ka ir jāatstāj saimniecība un jāpārceļas uz tuvējo Prestonas pilsētu. Viņš nolīga vietējo zemnieku saimniecības uzturēšanai — līdz Orvala atgriešanās laikam.
Ezras jaunie pienākumi ietvēra vietējo zemnieku konsultēšanu jautājumos, kas saistīti ar viņu produktivitāti. Vairāk par visu viņš juta, ka lauksaimniekiem ir nepieciešamas labākas mārketinga prasmes, — tas kļuva vēl svarīgāk, sākoties Lielajai depresijai, un šajā jautājumā, ieguvis izglītību lauksaimniecības ekonomikā, viņš varēja palīdzēt. Viņš skubināja lauksaimniekus iesaistīties lauksaimnieku kooperatīvu asociācijās, kas viņiem palīdzētu samazināt izmaksas un iegūt labāko cenu par savu darbu.28
Ezra bija spējīgs lauksaimniecības vadītājs, tāpēc viņam tika izteikti aizvien jauni darba piedāvājumi. No 1930. gada līdz 1939. gadam viņš strādāja par lauksaimniecības ekonomistu un speciālistu Aidaho Universitātes filiāles nodaļā Boisī, Aidaho štata galvaspilsētā. Šo pienākumu pildīšana tika pārtraukta laikaposmā no 1936. gada augusta līdz 1937. gada jūnijam, kad Bensoni pārcēlās uz dzīvi Kalifornijā, lai Ezra varētu studēt lauksaimniecības ekonomiku Kalifornijas Universitātē, Berklijā.
Neskatoties uz daudzajiem pienākumiem darbā un mājās, Ezra un Flora Bensoni atrada laiku, lai kalpotu baznīcā. Vitnijā, Prestonā un Boisī pilsētā, viņi tika aicināti mācīt un vadīt jauniešus.29 Viņi pieņēma šos aicinājumus ar entuziasmu, uzskatot, ka „jaunieši ir mūsu nākotne”.30 Ezram bija arī iespēja palīdzēt vietējā misionāru darba veikšanā.31 Boisī pilsētā Ezra tika aicināts kalpot par staba prezidenta padomnieku. Viņš turpināja pildīt šī aicinājuma pienākumus arī laikā, kad viņš ar ģimeni dzīvoja Kalifornijā. Boisī pilsētas stabs strauji auga, un 1938. gada novembrī elders Melvins Dž. Balards, no Divpadsmit apustuļu kvoruma, no šī viena staba izveidoja trīs. Ezra Tafta Bensons tika aicināts kalpot par prezidentu vienā no šiem stabiem.
1939. gada janvāri Ezra bija pārsteigts par piedāvāto izpildsek-retāra amatu Lauksaimnieku kooperatīvu nacionālajā padomē, Vašingtonā. Viņš apsprieda šo piedāvājumu ar Floru. Ņemot vērā, ka viņš bija iecelts par staba prezidentu tikai pirms diviem mēnešiem, viņš sazinājās arī ar Augstāko prezidiju, lai lūgtu viņu padomu. Augstākais prezidijs mudināja viņu pieņemt šo amatu, tādēļ 1939. gada martā viņš un viņa ģimene teica ardievas saviem draugiem Boisī un pārcēlās uz dzīvi Betsedā, Merilendā, kas atrodas netālu no Vašingtonas. 1940. gada jūnijā viņš atkal tika aicināts kalpot par staba prezidentu, šoreiz jaunizveidotajā Vašingtonas stabā, Vašingtonā.
Mīloša, vienota ģimene
Ezra un Flora Bensoni vienmēr atcerējās attiecību mūžīgo nozīmi — gan savstarpējās attiecībās, gan attiecībās ar bērniem, vecākiem, brāļiem un māsām. Viņu centieni uzturēt ģimenē vienotību bija kas vairāk par pienākuma apziņu, — viņi patiesi mīlēja cits citu, un viņi gribēja būt kopā gan šajā dzīvē, gan cauri visām mūžībām.
Ezra bieži bija ārpus mājām, jo pildīja daudzus baznīcas aicinājumus un bija aizņemts darbā. Reizēm mazo bērnu teiktais to spilgti raksturo. Piemēram, viņam dodoties uz baznīcas sanāksmi, svētdienas rītā, meitiņa Barbara teica: „Uz redzēšanos, tēt. Atgriezies un apciemo mūs vēl kādreiz.”32 Ņemot vērā, ka viņas vīrs bieži bija prom, audzināt sešus bērnus Florai bija liels izaicinājums, un laiku pa laikam viņa atzina, ka jūtas „vientulīgi un nedaudz noraizējusies”.33 Tomēr, neskatoties uz visu, viņa loloja savu sievas un mātes lomu un viņa bija priecīga par sava vīra ziedošanos Tam Kungam un ģimenei. Vēstulē Ezram viņa rakstīja: „Kā parasti, dienas šķiet kā mēneši, kopš tavas aizbraukšanas. … [Taču], ja visi cilvēki … mīlētu un dzīvotu pēc savas reliģijas, kā tu to dari, pasaulē būtu ļoti maz bēdu [un] ciešanu. … Tu vienmēr esi tik uzticīgs savai ģimenei un vienmēr gatavs palīdzēt citiem, kas nonākuši grūtībās.”34
Kad Ezra bija mājās, viņš vienmēr parādīja savu pieķeršanos ģimenei. Viņš atrada laiku, lai smietos un spēlētos ar saviem sešiem bērniem, lai viņus uzklausītu, lai lūgtu viņu viedokli par nozīmīgiem jautājumiem, lai mācītu evaņģēliju, lai palīdzētu ar mājsaimniecības darbiem un pavadītu laiku kopā ar katru no viņiem atsevišķi. Bērni rada mierinājumu un spēku savu vecāku vienotajā mīlestībā pret viņiem. (Šajā grāmatā ir iekļautas divas nodaļas ar Ezras Tafta Bensona mācībām par šo tēmu, tieši ģimenes svarīguma dēļ viņa dzīvē. Šajās nodaļās, ar nosaukumu „Laulības un ģimene ir Dieva noteiktas” un „Tēva un mātes svētais aicinājums”, ir iekļautas Bensonu bērnu atmiņas par viņu bērnības mīlošajām mājām.)
Aicinājums būt par apustuli
1943. gada vasarā, Ezra kopā ar savu dēlu Rīdu atstāja Merilendu, lai apceļotu vairākus lauksaimniecības kooperatīvus Kalifornijā, kas bija daļa no viņa pienākumiem Lauksaimnieku kooperatīvu nacionālajā padomē. Viņš arī plānoja tikties ar Baznīcas vadītājiem Soltleiksitijā un apciemot ģimenes locekļus Aidaho štatā.
26. jūlijā, izpildījuši visus sava ceļojuma uzdevumus, pirms došanās mājup, viņi atgriezās Soltleiksitijā. Viņi uzzināja, ka Ezru meklē prezidents Deivids O. Makeijs, ar ko viņš bija ticies pirms nepilnām divām nedēļām. Ezra piezvanīja prezidentam Makeijam, kas viņam paziņoja, ka prezidents Hibers Dž. Grants, kurš tobrīd bija Baznīcas prezidents, vēlas ar viņu tikties. Ezra un Rīds devās uz prezidenta Granta vasaras māju, kas atradās dažu minūšu attālumā no Soltleiksitijas centra. Kad viņi ieradās, „Ezra nekavējoties tika ievests prezidenta Granta guļamistabā, kur sirmais pravietis atpūtās. Pēc prezidenta lūguma, Ezra aizvēra durvis un piegāja viņam klāt, apsēžoties uz krēsla, blakus gultai. Prezidents Grants paņēma Ezras labo rokas plaukstu abās savējās un asarām acīs, vienkāršiem vārdiem teica: „Brāli Benson, es tevi no visas sirds apsveicu un lūdzu Dieva svētību pār tevi. Tu esi izvēlēts būt par Divpadsmit apustuļu padomes jaunāko locekli.””35
Ezra aprakstīja šo pieredzi savā dienasgrāmatā:
„Šis paziņojums šķita neticams un bija grūti aptverams. … Vairāku minūšu garumā [es] nespēju pateikt neko citu kā tikai: „Ak, prezident Grant, vai tiešām?!” To es laikam atkārtoju vairākas reizes, līdz man izdevās sakopot savas domas, lai aptvertu notikušo. … Viņš turēja manu roku ilgu laiku, un mums abiem lija asaras. … Mēs bijām divatā vairāk par vienu stundu, un lielāko daļu laika mūsu rokas bija sirsnīgā satvērienā. Lai gan [viņš bija] vājš fiziski, viņa prāts bija skaidrs un možs, un viņa jaukais, labsirdīgais un pazemīgais gars uz mani atstāja dziļu iespaidu, viņam šķietami ielūkojoties manā dvēselē.
Es jutos tik vājš un necienīgs, un par viņa mierinājuma vārdiem un atkārtotiem apliecinājumiem, kas tiem sekoja, biju divtik pateicīgs. Cita starpā viņš norādīja: „Tas Kungs rod veidus, kā stiprināt tos, kuri tiek aicināti vadītāja amatos.” Kad savā vājumā es varēju pateikt, ka es mīlu Baznīcu, viņš teica: „Mēs to zinām, un Tas Kungs vēlas cilvēkus, kas Viņa darbam ir gatavi atdot visu.””36
Pēc šīs intervijas Ezra un Rīds devās uz prezidenta Makeija mājām. Esot ceļā, Ezra par savu pieredzēto sarunu ar prezidentu Grantu neko neteica, un Rīds neko nejautāja. Kad viņi aizbrauca uz Makeija mājām, prezidents Makeijs pavēstīja Rīdam jaunumus. Pēc tam Ezra un Rīds apskāvās.
Tonakt Ezra bija nemierīgs, kopā ar Rīdu vilcienā uzsākot ceļu mājup. Nākamajā dienā viņš piezvanīja Florai un pastāstīja viņai par savu aicinājumu apustuļu kvorumā. „Viņa teica, ka tas ir brīnišķīgi un pauda pārliecību, ka es spēšu pildīt šī aicinājuma pienākumus,” viņš atceras. „Sarunas ar viņu mani iedrošināja. „Viņa vienmēr ir bijusi pārliecinātāka par manām spējām, nekā es pats.”37
Tuvākajās nedēļās Ezra un Flora gatavojās pārcelties uz dzīvi Jūtā, un Ezra darīja visu, ko varēja, lai viņa pēctecim Lauksaimnieku kooperatīvu nacionālajā padomē nodrošinātu vieglu darba uzsākšanu. Viņš un Spensers V. Kimbals tika atbalstīti par Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļiem 1943. gada 1. oktobrī, un viņi tika ordinēti par apustuļiem 7. oktobrī. Pirmo ordinēja elderu Kimbalu.
Un tā elders Ezra Tafta Bensons sāka kalpot par vienu no „īpašajiem Jēzus Kristus Vārda lieciniekiem visā pasaulē” (M&D 107:23).
Divpadsmit apustuļu kvorums, laikaposmā no 1950. gada oktobrim līdz 1951. gada aprīlim. Kājās no kreisās puses: Delberts L. Staplijs; Henrijs D. Moils; Matejs Kovlijs; Marks E. Pētersons; Harolds B. Lī; Ezra Tafts Bensons; Spensers V. Kimbals. Sēdus no kreisās: Džons A. Vaidsous; Stīvens L. Ričards; Deivids O. Makeijs, Divpadsmit apustuļu kvoruma prezidents; Džozefs Fīldings Smits, prezidenta vietas izpildītājs; Džozefs F. Merils; Alberts E. Bovens.
Apgādāja ar ēdienu, apģērbu un sniedza cerību pēckara Eiropā
1945. gada 22. decembrī prezidents Džordžs Alberts Smits, tā brīža Baznīcas prezidents, sasauca īpašu sanāksmi Augstākajam prezidijam un Divpadsmit apustuļu kvorumam. Viņš paziņoja, ka Augstākais prezidijs ir saņēmis iedvesmu — nosūtīt apustuli, lai prezidētu Eiropas misijā un tur uzraudzītu Baznīcas veikto darbu. 2. pasaules karš bija beidzies šī gada sākumā, un daudzas Eiropas valstis tikai bija sākušas atkopties no plaši izplatītā un nomācošā kara posta. Augstākais prezidijs uzskatīja, ka elders Ezra Tafts Bensons ir vispiemērotākais vīrs šim darbam.
Elderam Bensonam, kurš bija jaunākais kvoruma loceklis, šī ziņa bija kā „liels šoks”. Tāpat kā viņa tēvam misijas aicinājuma pildīšana pirms 34 gadiem, arī šis uzdevums nozīmēja nošķirtību no savas jaunās ģimenes. Augstākais prezidijs nevarēja pateikt, cik ilgi viņš būs prom. Tomēr viņš viņiem apliecināja, ka viņa sieva un bērni viņu atbalstīs un viņš pauda pilnīgu gatavību kalpot.38 Viņš vēlāk raksturoja šo uzdevumu, ko bija apņēmies paveikt:
„Šī darba apjoms šķita neaptverami liels. Viņi [Augstākais prezidijs] mums deva uzdevumus četrās jomās: pirmkārt, pievērsties Baznīcas garīgajiem jautājumiem Eiropā; otrkārt, parūpēties, lai mūsu cietušajiem, svētajiem, visā Eiropā būtu pieejams ēdiens, apģērbs un gultasveļa; treškārt, vadīt dažādu Eiropas misiju reorganizēšanu; un ceturtkārt, sagatavot visu nepieciešamo, lai šajās valstīs varētu atgriezties misionāri.”39 Taču prezidents Smits viņam deva šo mierinošo apsolījumu: „Par tevi es nemaz neraizējos. Ja tu rūpēsies par sevi, tu būsi tikpat lielā drošībā kā jebkur citur pasaulē un tu varēsi paveikt lielu darbu.”40
Elders Bensons atceras, kā viņš pavēstīja jaunumus savai sievai un ģimenei: „Jaukā un brīnišķīgā sarunā ar sievu, ko caurvija asaru iesvētīšana, Flora izteica mīlošu pateicību un apliecināja savu pilnīgo atbalstu. Pie vakariņu galda es pastāstīju jaunumus bērniem, kas bija izbrīnīti, ieinteresēti un pilnībā lojāli.”41
Kad elders Bensons un viņa pārinieks Frederiks V. Babels ieradās Eiropā, viņus apbēdināja slimības, nabadzība un posts, ko viņi redzēja visapkārt. Piemēram, kādā vēstulē Florai, elders Bensons pastāstīja par mātēm, kas bija pateicīgas dāvanā saņemt ziepes, adatas, diegus un apelsīnu. Tādas lietas viņi nebija redzējušas gadiem. Elders Bensons to varēja saprast, ņemot vērā nepietiekamo pārtikas daudzumu, kas viņām iepriekš ir bijis, un to, ka, „būdamas īstenas mātes, viņas badojās, cenšoties un dodot vairāk ēdiena saviem bērniem”.42 Viņš stāstīja par baznīcas sanāksmēm, kas notika „sabombardētās ēkās” un „gandrīz pilnīgā tumsā”.43 Viņš stāstīja par bēgļiem — „nabaga, nevēlamām dvēselēm, … kas bija padzīti no mājām, kur reiz dzīvoja laimīgi, uz nezināmu galamērķi”.44 Viņš stāstīja arī par brīnumiem, ko varēja pieredzēt, neskatoties uz šaušalīgā kara rezultātu.
Viens brīnums bija acīmredzams pēdējo dienu svēto dzīvēs visā Eiropā. Ceļā uz turieni elders Bensons domāja, kā svētie viņu uzņems. „Vai viņu sirdis būs pilnas rūgtuma? Vai cilvēki būs naidīgi noskaņoti? Vai cilvēki būs apvainojušies uz Baznīcu?” Pieredzētais viņu iedvesmoja:
„Daudzi no šiem svētajiem bija ģērbušies skrandās, daži basām kājām, viņi bija bāli un tievi, taču, skatoties uz viņu augšupvērstajām sejām, es redzēju ticības gaismu viņu acīs, viņiem liecinot par šo dievišķo, diženo pēdējo dienu darbu un paužot savu pateicību par Tā Kunga svētībām. …
Mēs atklājām, ka mūsu baznīcas locekļi ir bijuši apbrīnojami izturīgi. Viņu ticība bija stipra, viņu uzticība vēl lielāka, un viņu lojalitāte nepārspējama. Cilvēkos gandrīz nebija sarūgtinājuma vai izmisuma. Cilvēki bija draudzīgi, un dažādās misijās uzturēja brālīgas attiecības cits ar citu, un, kad mēs apciemojām svētos, viņi lūdza nodot sveicienus viņu brāļiem un māsām citās valstīs, lai gan viņu valstis tikai pirms pāris mēnešiem bija iesaistītas karā.” Pat bēgļi „dziedāja Ciānas dziesmas ar … degsmi” un „nometās ceļos kopīgai lūgšanai gan rītā, gan vakarā, un liecināja … par evaņģēlija svētībām”.45
Vēl viens brīnums bija prasmīgi izveidotā Baznīcas labklājības programma. Šī programma, kuru izveidoja pirms nepilniem 10 gadiem, izglāba daudzu pēdējo dienu svēto dzīves Eiropā. Svētie bija svētīti, jo, uzkrādami pārtiku, arī viņi ievēroja labklājības principu. Viņi palīdzēja cits citam viņu vajadzībās, daloties ēdienā, apģērbā un citos piederumos, un viņi pat iekopa dārzus sabombardētajās ēkās. Viņi bija svētīti, arī pateicoties pēdējo dienu svētajiem citās pasaules valstīs, kas ziedoja līdzekļus, lai tiem palīdzētu ar aptuveni 2000 tonnām krājumu. Elders Bensons stāstīja par Baznīcas vadītājiem, kas raudāja, ieraugot pārtikas pamatproduktus, ko viņi var izdalīt vietējiem baznīcas locekļiem, un viņš teica, ka viņš ir stāvējis draudžu priekšā, kurās, pēc aplēsēm, 80 procenti visu cilvēku apģērbu tika atsūtīti caur labklājības programmu.46 Vispārējās konferences uzrunā, kuru viņš dalījās neilgi pēc atgriešanās, viņš teica: „Mani brāļi un māsas, vai jums ir nepieciešami vēl kādi pierādījumi tam, ka šī programma ir nepieciešama un izveidota, saņemot iedvesmu? … Es jums saku — šo programmu vada Dievs. Tā ir Dieva iedvesmota!”47
No labās: elders Bensons pārbauda labklājības krājumus Bergenā, Norvēģijā.
Elders Bensons un brālis Babels pieredzēja vēl vienu brīnumu, Tam Kungam rodot iespēju viņiem ceļot pa Eiropas kara plosītajām valstīm. Elderam Bensonam atkal un atkal bija jālūdz armijas virsnieku atļauja, lai varētu ieiet noteiktos reģionos, satikties ar svētajiem un nodot viņiem ziedoto. Atkal un atkal viņš saņēma būtībā vienu un to pašu atbildi, no šiem vadītājiem un citiem: „Vai jūs nesaprotat, ka šeit ir bijis karš? Ceļotājiem nav atļauts iebraukt.” Atkal un atkal, viņam ieskatoties šo vadītāju acīs un mierīgi paskaidrojot savu misiju, viņam ar brāli Babelu tika atļauts ceļot un paveikt, ko Tas Kungs vēlējās, lai viņi paveiktu.48
Aptuveni pēc 11 mēnešiem elderu Bensonu aizstāja elders Alma Sons, Divpadsmito palīgs, kurš Eiropā kalpoja kopā ar savu sievu Leonu. Brālis Babels palika, lai palīdzētu Sonu pārim. No tā laika, kad elders Bensons aizbrauca no Soltleiksitijas, 1946. gada 29. janvārī, līdz brīdim, kad viņš atgriezās 1946. gada 13. decembrī, viņš kopumā bija veicis 98 500 kilometrus lielu attālumu. Elders Bensons bija pārliecināts, ka viņa misija ir bijusi veiksmīga, taču viņš atzina: „Es zinu šo mūsu darba panākumu patieso iemeslu. Nekad, nevienu brīdi es neesmu domājis, ka es vai mani kolēģi spētu paveikt šo misiju, kurā mēs tikām nozīmēti, bez Visuvarenā vadības spēka.”49 Baznīcas spēks jaunizveidotajās un augošajās Eiropas valstīs bija mūsu misijas panākumu apliecinājums. Apliecinājumus panākumiem varēja redzēt arī atsevišķu svēto dzīvē — piemēram, daudzus gadus vēlāk baznīcas sanāksmē Saksijā, Vācijā, kāds vīrietis uzrunāja prezidentu Tomasu S. Monsonu. Viņš lūdza prezidentu Monsonu nodot sveicienus Ezram Taftam Bensonam. Tad viņš teica: „Viņš izglāba manu dzīvību. Viņš man deva ēdienu, ko ēst, un apģērbu, ko valkāt. Viņš deva man cerību. Lai Dievs viņu svētī!”50
Patriotisms, valstiskums un kalpošana Amerikas Savienoto Valstu valdībā
Laikā, kad elders Bensons bija prom no mājām, viņš atcerējās kaut ko, ko bija lolojis jau kopš savas jaunības: savu Amerikas Savienoto Valstu pilsonību. Viņš iemācījās mīlēt savu dzimteni un principus, pēc kuriem tā tika izveidota, no sava tēva Džordža Tafta Bensona, jaunākā. Viņš zināja, ka Amerikas Savienoto Valstu konstitūciju jeb dokumentu, kas reglamentē valsts likumus, ir izveidojuši iedvemoti vīrieši. Viņš novērtēja tiesības vēlēt, un viņš vienmēr atcerējās sarunu ar tēvu pēc kādām vēlēšanām. Džordžs bija publiski paudis atbalstu vienam konkrētam kandidātam un pat lūdza Dievu par šo vīrieti ģimenes lūgšanās. Kad Džordžs uzzināja, ka cilvēks, ko viņš atbalstīja vēlēšanās, ir zaudējis, Ezra dzirdēja viņu lūdzam Dievu par otru vīrieti, kurš bija uzvarējis vēlēšanās. Ezra jautāja savam tēvam, kāpēc viņš lūdz par kandidātu, kurš nebija viņa izvēle. „Dēls,” Džordžs atbildēja, „es domāju, ka viņam būs nepieciešamas mūsu lūgšanas vēl vairāk nekā manis atbalstītajam kandidātam.”51
1948. gada aprīlī elders Bensons sniedza savu pirmo no daudzajām uzrunām vispārējā konferencē un runāja par Amerikas Savienoto Valstu „pravietisko misiju” un brīvības nozīmi. Viņš liecināja, ka Tas Kungs ir sagatavojis Amerikas Savienotās Valstis „kā brīvības šūpuli” evaņģēlija atjaunošanai.52 „Mēs esam Miera valdnieka sekotāji,” viņš teica savas uzrunas noslēgumā, un „mums no jauna vajadzētu apņemties savā dzīvē izplatīt patiesību un taisnīgumu, … kā arī aizsargāt brīvību un neatkarību.”53 Savās turpmākajās uzrunās viņš runāja par Amerikas Savienotajām Valstīm „kā vietu, no kuras šajās pēdējās dienās Tas Kungs vadīs Savu darbu”.54
Elders Bensons brīdināja par brīvības apdraudējumu Amerikas Savienotajās Valstīs un visā pasaulē. Viņš bieži pauda stingru nostāju pret „cilvēku izveidotām organizācijām citu pakļaušanai” un valdīšanu, „kas ir pretrunā mūžīgajiem principiem”.55 Viņš brīdināja arī par citām ietekmēm, kas apdraud brīvību, tostarp amorālu izklaidi, sabata dienas nepietiekamu godāšanu, pašapmierinātību un maldu mācībām.56 Viņš mudināja pēdējo dienu svētos visā pasaulē izmantot savu ietekmi, lai palīdzētu īstenot gudru un labu cilvēku ievēlēšanu valsts pārvaldē.57 Viņš teica: „Efektīva evaņģēlija sludināšana var tikai palīdzēt veicināt brīvības gara izplatīšanos. Jā, mēs visi sakām, ka mīlam brīvību. Taču ar to nepietiek. Mums ir jāaizsargā un jāsargā tas, ko mēs mīlam. Mums ir jānosargā brīvība.”58
1952. gada 24. novembrī eldera Bensona stingrā iestāšanās par patriotismu tika pārbaudīta, saņemot uzaicinājumu — kalpot savai valstij. Saņēmis uzaicinājumu no Dvaita D. Eizenhauera, kurš tikko bija ievēlēts par Amerikas Savienoto Valstu prezidentu, viņš devās uz Ņujorkas pilsētu. Ievēlētais prezidents Eizenhauers vēlējās, lai elders Bensons strādā kopā ar viņu, — lai viņš ir viens no galvenajiem padomdevējiem un ieņem zemkopības ministra amatu, un risina valstiski svarīgus jautājumus. Saņēmis šo piedāvājumu, elders Bensons jutās pagodināts. „Taču,” viņš vēlāk teica, „es negribēju šo darbu. … Neviens, būdams pie pilna prāta, es sev teicu, nevēlētos būt par zemkopības ministru šādā brīdī. Es zināju, ko šī amata pildīšana nozīmē: šķēpu laušanu dažādu jautājumu risināšanā, lielu spiedienu un sarežģītas problēmas. …
Taču mani nesatrauca tikai problēmas un spiediens. Mēs visi to pieredzam. Tāpat kā daudzi amerikāņi, es negribēju iesaistīties aktīvajā politikā. Protams, ka es vēlējos, lai ievēlētie valdības vadītāji ir ar augstiem ideāliem un labu slavu, taču tik lielā mērā es nebiju gatavs iesaistīties. …
Vēl būtiski ir tas, ka es biju vairāk nekā apmierināts ar darbu, būdams viens no Divpadsmit padomes locekļiem. Man nebija ne vēlēšanās, ne plānu kaut ko mainīt.”59
Pirms došanās uz tikšanos ar ievēlēto prezidentu Eizenhaueru, elders Bensons lūdza padomu prezidentam Deividam O. Makeijam, kas tobrīd bija Baznīcas prezidents. Prezidents Makeijs viņam teica: „Brāli Benson, es zinu, kā tev ir jārīkojas. Ja šis piedāvājums tiek izteikts ar pareizu attieksmi, es domāju tev vajadzētu to pieņemt.”60 Šis atklātais padoms un eldera Bensona patiesā vēlme „efektīvi cīnīties par [savu] amerikāņa pārliecību”, radīja viņā „dziļas iekšējas pārdomas”.61
Kad Eizenhauera kungs tikās ar elderu Bensonu pirmo reizi, nepagāja ilgs laiks, līdz ievēlētais prezidents elderam Bensonam piedāvāja zemkopības ministra amatu. Elders Bensons uzreiz uzskaitīja iemeslus, kādēļ viņš nav īstais cilvēks šim darbam, taču ievēlētais prezidents Eizenhauers nepadevās. Viņš sacīja: „Mums ir darāms darbs. Atklāti sakot, es negribēju būt par prezidentu, kad sāku izjust spiedienu. Taču tu nevari atteikties no kalpošanas Amerikai. Es vēlos, lai tu esi manā komandā, un tu nevari noraidīt šo piedāvājumu.”62
„Viņa teiktais mani pārliecināja,” atceras elders Bensons. „Prezidenta Makeija nosacījumi tika izpildīti. Lai gan es domāju, ka no savas Baznīcas biju saņēmis lielāku pagodinājumu, nekā valdība spētu man izrādīt, un es viņam to pateicu, es piekritu pildīt zemkopības ministra pienākumus un kalpot ne mazāk par diviem gadiem, — ja viņš vēlas mani tik ilgu laiku.”63
Uzreiz pēc apņemšanās pildīt šī amata pienākumus, elders Bensons pievienojās ievēlētajam prezidentam Eizenhaueram preses konferencē, kurā nācijai tika paziņots par viņa iecelšanu amatā. Tiklīdz konference bija beigusies, viņš atgriezās savā viesnīcā. Viņš piezvanīja Florai un pastāstīja, ka ievēlētais prezidents Eizenhauers ir lūdzis viņu kalpot un ka viņš ir pieņēmis šo uzaicinājumu.
Viņa atbildēja: „Es zināju, ka viņš tevi aicinās. Un es zināju, ka tu piekritīsi.”
Viņš paskaidroja: „Tā ir ļoti liela atbildība, un tas mums abiem sagādās daudz problēmu.”
„Es zinu,” viņa teica, „taču, šķiet, ka tā ir Dieva griba.”64
Elders Bensons dod zvērestu galvenajam tiesnesim Fredam M. Vinsonam, kļūstot par Amerikas Savienoto Valstu zemkopības ministru. Kopā ar viņiem ir prezidents Dvaits D. Eizenhauers.
Kā to bija paredzējis elders Bensons, strādāšana par zemkopības ministru viņam un viņa ģimenei bija trauksmaina pieredze. Taču viņš uzsvēra, ka necenšas „uzvarēt popularitātes konkursā” un ka viņš vienkārši vēlas „kalpot lauksaimniecībai un kalpot Amerikai”.65 Un viņš turpināja rīkoties saskaņā ar savu apņemšanos: „Darīt to, kas ir pareizi, ir labi arī tad, kad tas nav populāri.” „Varbūt man būtu jāsaka, īpaši tad, kad tas nav populāri.”66 Labi, ka viņš nebija uztraucies par popularitāti, jo, paliekot nemainīgs un uzticīgs savai pārliecībai, viņa popularitāte starp politiķiem un iedzīvotājiem bija ļoti nepastāvīga. Reizēm cilvēki vēlējās, lai viņu atstādina no zemkopības ministra amata.67 Taču reizēm cilvēki teica, ka viņš varētu būt labs kandidāts Amerikas Savienoto Valstu viceprezidenta amatam.68
Arī būdams valdības vadītājs, elders Bensons brīvi pauda savu kristieša pārliecību, savu liecību par evaņģēlija atjaunošanu un savu uzticību Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcai. Ikreiz, kad viņš vadīja sanāksmi, kopā ar saviem kolēģiem zemkopības ministrijā, tā sākās ar lūgšanu.69 Viņš nosūtīja prezidentam Eizenhaueram Mormona Grāmatas fragmentus, kur tiek pravietots Amerikas Savienoto Valstu liktenis, un prezidents vēlāk teica, ka viņš lasīja šos fragmentus „ar vislielāko interesi”.70 Elders Bensons iedeva Mormona Grāmatas eksemplārus arī daudziem citiem pasaules vadītājiem.71 1954. gadā Edvards R. Marovs, ievērojams televīzijas ziņu reportieris Amerikas Savienotajās Valstīs, lūdza eldera Bensona atļauju pastāstīt par Bensona ģimeni piektdienas vakara pārraidē „Person to Person” (Vaigu vaigā). Sākotnēji elders un māsa Bensoni atteicās, taču vēlāk piekrita, paklausot savu dēlu Rīdu, kurš šo uzaicinājumu uzlūkoja, kā lielisku iespēju dalīties evaņģēlijā. 1954. gada 24. septembrī cilvēki visā valstī tiešraidē vēroja nesamākslotu Bensonu ģimenes mājvakaru. Šīs pārraides rezultātā Marova kungs saņēma vairāk vēstuļu no faniem, nekā viņš bija saņēmis par jebkuru citu pārraidi. Cilvēki no visas valsts un ar dažādu reliģisko pārliecību rakstīja, lai pateiktos Bensoniem par viņu spilgto piemēru.72
Elders Bensons pildīja zemkopības ministra pienākumus astoņus gadus, un visu šo laiku Amerikas Savienotās Valstis vadīja prezidents Eizenhauers. Prezidents Makeijs teica, ka eldera Bensona paveiktais darbs „netiks aizmirsts un būs par pagodinājumu gan Baznīcai, gan valstij”.73 Elders Bensons atskatījās uz šiem, valsts uzmanības centrā aizvadītajiem, gadiem un teica: „Es mīlu šo diženo valsti. Man bija gods kalpot.”74 Viņš arī piebilda: „Ja man būtu iespēja darīt visu no jauna, es rīkotos līdzīgi.”75 Raugoties uz savu turpmāko apustuļa pienākumu pildīšanu, viņš teica: „Tagad [es] veltīšu savu laiku vienīgai lietai, ko es mīlu vairāk par lauksaimniecību.”76
Lai gan 1961. gadā elders Bensons beidza savu kalpošanu valdībā, viņš turpināja mīlēt savu valsti un brīvības principus. Viņš runāja par šīm tēmām daudzās no savām vispārējās konferences uzrunām. Runājot par Amerikas Savienotajām Valstīm, viņš teica, ka tā ir „valsts, ko es mīlu no visas sirds”.77 Viņš arī teica: „Es loloju patriotismu un mīlestību pret valsti visās zemēs.”78 Dodot padomu visiem pēdējo dienu svētajiem mīlēt savu valsti, viņš teica: „Patriotisms ir kas vairāk par karoga vicināšanu un drosmīgiem vārdiem. Tas ir veids, kā mēs reaģējam uz sabiedrībai aktuāliem jautājumiem. Apņemsimies būt patrioti šī vārda vispatiesākajā nozīmē.”79 „Pretēji politiskiem oportūnistiem, patiesam valstsvīram princips ir svarīgāks par popularitāti, un viņš strādā, lai šie gudrie un pareizie politikas principi iegūtu popularitāti.”80
Īpašais Kristus Vārda liecinieks
Kā Tā Kunga, Jēzus Kristus, apustulis, elders Ezra Tafts Bensons paklausīja pavēlei „[iet] pa visu pasauli un pasludināt evaņģēliju visai radībai” (Marka 16:15), un „[atvērt] durvis, pasludinot Jēzus Kristus evaņģēliju” (M&D 107:35). Viņš kalpoja daudzās pasaules vietās, apmeklējot misijas un mācot cilvēkus.
Viņš novērtēja iespēju tikties ar pēdējo dienu svētajiem. Kādā vispārējās konferences uzrunā viņš teica: „Reizēm, atgriežoties no viesošanās kādā stabā, es esmu teicis savai sievai, ka es īsti nezinu, kādas būs debesis, taču es nevaru prasīt neko vairāk par to baudu un prieku, ko es izjūtu, satiekoties ar tiem vīriešiem un sievietēm, kas ir starp Ciānas stabu, bīskapiju un misiju vadītājiem. Mēs, patiesi, esam bagātīgi svētīti.”81 Citā reizē viņš teica: „Baznīcā valda patiesa brālība un sadraudzība. Lai gan to nevar aptaustīt, tas ir ļoti spēcīgi izjūtams. Es, tāpat kā mani sabiedrotie, to jūtam, ceļojot pa Ciānas stabiem, bīskapijām un visām pasaules misijām. … Sadraudzības un brālības sajūtas vienmēr ir klātesošas. Mums ir šīs brīnišķīgās sajūtas, pateicoties piederībai Baznīcai un Dieva valstībai.”82
Elderam Bensonam ļoti patika dalīties savā liecībā par Glābēju ar cilvēkiem no citām ticībām. Piemēram, 1959. gadā viņš kopā ar māsu Bensoni un četriem Amerikas Savienoto Valstu Zemkopības ministrijas pārstāvjiem devās uz septiņām valstīm, tostarp uz Padomju Savienību. Lai gan viņš bija devies vizītē tikai kā zemkopības ministrs, viņa apustuliskā liecība aizskāra daudzu cilvēku sirdis. Viņš atceras:
„Ceļā uz lidostu [mūsu] pēdējā vakarā Maskavā, es izteicu savu vilšanos vienam no mūsu gidiem, ka mums Krievijā nebija iespēja apmeklēt nevienu baznīcu. Viņš pateica dažus vārdus šoferim, mašīna ielas vidū apgriezās braukšanai pretējā virzienā, un galu galā mēs apstājāmies pie veca apmetuma ēkas, tumšā, šaurā ielā ar bruģakmens segumu, netālu no Sarkanā laukuma. Tā bija centrālā baptistu baznīca.
Tas bija lietains, vēss un nepatīkams oktobra vakars. Taču, ieejot baznīcā, mēs atskārtām, ka tā ir pilna — cilvēki stāvēja vestibilā, pie ieejas un pat uz ielas. Mēs uzzinājām, ka tikpat daudz cilvēku sanāksmes apmeklē katru svētdienu, otrdienu un ceturtdienu.
Es aplūkoju sanākušos cilvēkus. Daudzi no viņiem bija pusmūža cilvēki un vecāki, taču pārsteidzoši daudz bija arī jauniešu. Aptuveni četri no pieciem cilvēkiem bija sievietes, lielākajai daļai no viņām ap galvu bija apsiets lakats. Mūs ieveda kādā vietā aiz kanceles. …
Mācītājs teica dažus vārdus un tad ieskanējās ērģeles, kuru pavadījumā visi klātesošie, kā viens, dziedāja garīgo dziesmu. Šī iespēja — dzirdēt 1000 līdz 1500 balsu — kļuva par vienu no brīnišķīgākajām visas manas dzīves pieredzēm. Viņi vērsās pie mums kā kristiešiem ar kopīgiem uzskatiem, ar vēstījumu, kas spēja pārvarēt visas valodas, valdību un vēstures atšķirības. Kamēr es centos atgūties no šīs emocionālās pieredzes, mācītājs, ar tulka starpniecību, lūdza mani uzrunāt visus klātesošos.
Man bija jāuzvar iekšējā cīņa, lai spētu kontrolēt savas sajūtas un piekristu. Pēc tam es teicu: „Tas ir ļoti laipni no jūsu puses, ka lūdzat mani uzrunāt visus sanākušos.
„Es sūtu jums sveicienus no miljoniem un miljoniem Baznīcas cilvēku Amerikā un visā pasaulē.” Tad pēkšņi, ļoti dabiskākā veidā, es sāku ar šiem kristiešiem runāt par svētākajām, cilvēcei zināmajām patiesībām.
„Mūsu Debesu Tēvs nav tālu. Viņš var būt ļoti tuvu mums. Dievs dzīvo, es zinu, ka Viņš ir dzīvs. Viņš ir mūsu Tēvs. Jēzus Kristus, pasaules Izpircējs, pieskata šo Zemi. Viņš vadīs visus notikumus. Neesiet nobijušies, turiet Viņa baušļus, mīliet cits citu, lūdziet pēc miera, un viss būs labi.”
Katram teikumam tiekot pārtulkotam visiem klātesošajiem, es pamanīju, ka sievietes paņēma kabatlakatiņus un, kāda vērotāja vārdiem, „māja mums kā māte, atvadoties no sava vienīgā dēla”. Viņas enerģiski māja ar galvu un vaidot teica: „Jā, jā, jā. (Jā, jā, jā!).” Tad es pirmoreiz pamanīju, ka pat lukta bija pilna un daudzi cilvēki stāvēja pie sienas. Es paskatījos lejup, uz priekšā stāvošu, vecu sievieti, kuras galvu sedza vienkāršs, vecs lakats, kurai ap pleciem bija šalle un viņas vecā grumbainā seja bija rāma ticībā. Es runāju tieši uz viņu.
„Šī dzīve ir tikai daļa no mūžības. Pirms došanās šeit, uz Zemi, mēs dzīvojām kā Dieva garīgie bērni. Atstājot šo dzīvi, mēs atkal dzīvosim. Kristus pārrāva nāves saites un tika augšāmcelts. Mēs visi augšāmcelsimies.
Es ļoti stipri ticu lūgšanai. Es zinu, ka ir iespējams sajust Neredzamo spēku, kas dara mūs stiprus un ir kā enkurs grūtā brīdī.” Pēc katra teikuma, ko es pateicu, šī vecā sieviete piekrītoši māja ar galvu. Neskatoties uz viņas vecumu, nevarīgumu un grumbām, šī sieviete bija skaista savā uzticībā.
Es neatceros visu, ko es teicu, taču es atceros, ka jutos pacilāts, un mani iedvesmoja klātesošo ciešā klausīšanās, — šie vīrieši un sievietes, kas tik nelokāmi pierāda savu ticību Dievam, kuram tie kalpo un mīl.
Nobeigumā es teicu: „Kā Baznīcas kalps daudzu gadu garumā, es atstāju jums savu liecību, ka patiesība pastāvēs. Laiks ir patiesības pusē. Lai Dievs jūs svētī un jūs pasargā visu jūsu dzīvi, es lūdzu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.”
Es noslēdzu šo neplānoto, nelielo uzrunu, jo vairāk man nekas sakāms nebija, un apsēdos. Pēc tam visa draudze vienojās manas bērnības vismīļākajā dziesmā „Dievs būs līdzās, kad mēs tiksimies”. Viņiem dziedot un mums mājot ardievas ar kabatlakatiņiem, mēs devāmies prom pa dievnama viduseju, — bija sajūta, ka, mums aizejot, māj visi 1500 cilvēki.
Man ir bijusi privilēģija uzstāties daudzās baznīcās, visās pasaules malās, taču šīs pieredzes ietekmi ir gandrīz neiespējami aprakstīt. Kamēr vien dzīvošu, es nekad neaizmirsīšu šo vakaru.
Tik lielu cilvēces vienotību un neremdināmas cilvēka sirds ilgas pēc brīvības, kā tajā brīdī, es esmu izjutis ļoti reti. …
Es pārrados [mājās] apņēmības pilns — stāstīt šo stāstu bieži, jo tas parāda, ka par spīti visiem centieniem to iznīcināt, brīvības, brālības un reliģijas gars tomēr pastāv.”83
Divpadsmit apustuļu kvoruma prezidents
1973. gada 26. decembrī elders Bensons saņēma negaidītu ziņu, ka miris Baznīcas prezidents Harolds B. Lī. Prezidentam Lī aizejot mūžībā, padomnieki Augstākajā prezidijā ieņēma savu vietu Divpadsmit apustuļu kvorumā. Pēc četrām dienām Spensers V. Kimbals tika iesvētīts par Baznīcas prezidentu, un Ezra Tafts Bensons tika iesvētīts par Divpadsmit apustuļu kvoruma prezidentu. Līdz ar šo atbildību, prezidents Bensons uzņēmās papildu administratīvos pienākumus. Viņš prezidēja iknedēļas kvoruma sanāksmēs un koordinēja savu brāļu darbu, tostarp viņu uzdevumus — prezidēt staba konferencēs, apmeklēt misijas un aicināt staba patriarhus. Viņam bija arī zināma uzraudzības atbildība pār citiem Augstākajiem pilnvarotajiem. Administratīvais personāls rūpējās par biroja uzdevumiem, lai palīdzētu viņam un viņa brāļiem organizēt darbu.84
Tiekoties ar Divpadsmit apustuļu kvorumu, prezidents Bensons dalījās savās domās par kalpošanu jaunajā aicinājumā: „Es esmu ļoti noraizējies par šo lielo atbildību, — tā nav baiļu sajūta, jo es zinu, ka mēs nevaram ciest neveiksmi šajā darbā, … ja mēs darām visu, kas ir mūsu spēkos. Es zinu, ka Tas Kungs mūs stiprinās, taču jūtos ļoti satraukts būt par vadītāju tādiem vīriem kā jūs — īpašiem, Tā Kunga, Jēzus Kristus, lieciniekiem.”85
Prezidents Bensons apvienoja šo pazemību ar sev raksturīgo tiešumu un neatlaidīgo prasību — smagi strādāt. Viņš bieži deleģēja pienākumus citiem, lai viņiem būtu iespējas kalpot. Viņš sagaidīja, ka tie, kurus viņš vada, būs uzdevuma augstumos, tāpat kā viņš pats darīja visu iespējamo. Lai gan viņš bija prasīgs, viņš bija laipns. Viņš uzklausīja savu brāļu viedokļus, kvoruma sanāksmēs veicinot atklātu diskusiju. Elders Boids K. Pekers, Rasels M. Nelsons un Dalins H. Oukss, kas bija jaunākie Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļi viņa vadībā, apliecina, ka viņš vienmēr viņus ir iedrošinājis izteikt savu viedokli, arī tad, ja viņu domas bija atšķirīgas.86
Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļi novēroja, ka prezidenta Bensona vadība bija balstīta uz nemainīgiem principiem. Piemēram, viņš bieži atkārtoja: „Atcerieties, brāļi, ka šajā darbā vislielākā nozīme ir Svētajam Garam.”87 Kā arī viņam bija viens vērtēšanas kritērijs, ar kura palīdzību viņš izvērtēja visus kvoruma lēmumus, — viņš jautāja: „Kas būtu vislabākais Valstībai?” Elders Marks E. Pītersons, kurš kalpoja kopā ar viņu Divpadsmit apustuļu kvorumā, teica: „Atbilde uz šo jautājumu bija izšķirošais faktors katram svarīgam lēmumam, ar ko prezidents Ezra Tafts Bensons savā dzīvē saskārās.”88
Baznīcas prezidents
Prezidents Spensers V. Kimbals nomira 1985. gada 5. novembrī, ilgstošas slimības rezultātā. Divpadsmit apustuļu kvorumam ar prezidentu Ezru Taftu Bensonu, kā kvoruma prezidentu un vecāko tā locekli, tagad vajadzēja uzņemties Baznīcas vadību. Piecas dienas vēlāk svinīgā un godbijīgā Divpadsmit apustuļu kvoruma sanāksmē Soltleikas templī, prezidents Bensons tika iesvētīts par Baznīcas prezidentu. Viņš bija iedvesmots lūgt prezidentu Gordonu B. Hinkliju kalpot par viņa pirmo padomnieku Augstākajā prezidijā un prezidentu Tomasu S. Monsonu kalpot par viņa otro padomnieku.
Prezidents Bensons ar saviem padomniekiem Augstākajā prezidijā: prezidents Gordons B. Hinklijs (pa kreisi) un prezidents Tomass S. Monsons (pa labi)
Prezidents Bensons zināja par prezidenta Kimbala slikto veselības stāvokli, taču viņš cerēja, ka viņa draugs atgūs savu fizisko spēku. „Es nevēlējos, lai šī diena pienāk tik ātri,” prezidents Bensons sacīja preses konferencē īsi pēc tam, kad viņš bija iesvētīts par Baznīcas prezidentu. Mana sieva, Flora, un es esam nepārtraukti lūguši Dievu, lai prezidenta Kimbala dienas tiktu paildzinātas uz šīs Zemes, un viņa labā tiktu veikts vēl viens brīnums. Tagad, kad Tas Kungs ir runājis, mēs darīsim visu, kas ir mūsu spēkos, lai Viņa vadībā virzītu šo darbu uz priekšu.”89
Būdams Baznīcas prezidents, prezidents Bensons savā pirmajā vispārējās konferences uzrunā atklāja, kam viņš pievērsīs lielāko uzmanību, virzot Tā Kunga darbu uz priekšu. „Mūsdienās,” viņš teica, „Tas Kungs ir atklājis, ka no jauna ir nepieciešams uzsvērt Mormona Grāmatas nozīmīgumu.”90
Kā Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis, prezidents Bensons daudz runāja par Mormona Grāmatas nozīmīgumu.91 Kā Baznīcas prezidents, viņš pievērsa šai tēmai vēl lielāku vērību. Viņš teica, ka „visa Baznīca ir zem nosodījuma”, jo pēdējo dienu svētie nestudē Mormona Grāmatu pietiekami vai nepievērš pietiekamu vērību tās mācībām. Viņš sacīja: „Mormona Grāmata nav bijusi un joprojām nav jūsu patstāvīgo studiju, ģimenes apmācību, sludināšanas un misionāru darba pamatā. Par to mums ir jānožēlo grēki.”92 Viņš bieži citēja pravieša Džozefa Smita teikto, ka „cilvēks, dzīvojot pēc tās norādījumiem, nokļūs tuvāk Dievam, nekā pēc jebkuras citas grāmatas”,93 un viņš izskaidroja šo apsolījumu. „Šajā grāmatā ir spēks,” viņš teica, „ kas sāks ieplūst jūsu dzīvē tajā brīdī, kad jūs sāksiet šo grāmatu nopietni studēt.”94 Viņš skubināja pēdējo dienu svētos „piepildīt zemi un [savu] dzīvi ar Mormona Grāmatu”.95
Pēdējo dienu svētie visā pasaulē ņēma vērā šo sava pravieša padomu. Tā rezultātā viņi tika stiprināti gan atsevišķi, gan visi kopā.96 Prezidents Hovards V. Hanters sacīja: „Vai būs kāda paaudze, ieskaitot tos, kas vēl nav dzimuši, kas, atskatoties uz prezidenta Ezras Tafta Bensona kalpošanas laiku, to tūlītēji nesaistīs ar viņa mīlestību pret Mormona Grāmatu? Iespējams, ka neviens Baznīcas prezidents, kopš pravieša Džozefa Smita, nav darījis vairāk, lai mācītu Mormona Grāmatas patiesības, lai visi baznīcas locekļi ik dienas nodotos tās studēšanai un lai, to izplatot, tiktu „piepildīta zeme”.97
Prezidenta Bensona liecība par Mormona Grāmatu bija cieši saistīta ar viņa liecību par Jēzu Kristu. Kad daudzi cilvēki noraidīja „Glābēja dievišķumu”, viņš uzsvēra, ka „šī dievišķi iedvesmotā grāmata ir noslēgakmens, kas visai pasaulei liecina, ka Jēzus ir Kristus”.98 Kopš 1943. gada, kad prezidents Bensons tika ordinēts par apustuli, viņš ir uzcītīgi kalpojis par Glābēja dzīvās realitātes liecinieku. Kā Baznīcas prezidents, ar jaunu sparu un neatlaidību viņš liecināja par Jēzu Kristu un Viņa Izpirkšanu. Viņš aicināja svētos būt „Kristus vadītiem” un ar „Kristus pārņemtiem”,99 „dzīvot uz Kristu vērstu dzīvi”.100 Runājot par Glābēju, viņš teica: „Es Viņu mīlu, ar visu savu dvēseli”.101
Arī citus tematus prezidents Bensons mācīja ar lielu neatlaidību un spēku. Viņš brīdināja par briesmām, ko rada lepnība. Viņš liecināja par ģimenes mūžīgo nozīmi. Viņš mācīja ticības un grēku nožēlošanas principus un uzsvēra nepieciešamību ziedoties misionāru darbam.
Lai gan viņš nerunāja par Amerikas Savienotajām Valstīm tik bieži kā iepriekš savas kalpošanas laikā, viņš atzīmēja ASV konstitūcijas parakstīšanas 200. gadskārtu, runājot par šo tematu 1987. gada oktobra Baznīcas vispārējā konferencē. Viņš turpināja mīlēt brīvību un patiesu patriotismu visā pasaulē. 1980–to gadu beigās un 1990–to gadu sākumā viņš priecājās, uzzinot par Berlīnes mūra krišanu un to, ka cilvēki Krievijā un Austrumeiropā ir ieguvuši lielāku brīvību, izveidojoties valdībām, kas ir vairāk atvērtas reliģijai.102
Prezidents Bensons vairākkārt uzrunāja konkrētas baznīcas locekļu grupas. Sākot ar 1986. gada aprīli, viņš sagatavoja runas, kas bija paredzētas jaunajiem vīriešiem, jaunajām sievietēm, mātēm, mājskolotājiem, tēviem, neprecētiem pieaugušiem vīriešiem, neprecētām pieaugušām sievietēm, bērniem un sirmgalvjiem. Prezidents Hovards V. Hanters teica: „Viņš runāja ar katru un rūpējās par visiem. Viņš uzrunāja Baznīcas sievietes un vīriešus. Viņš uzrunāja sirmgalvjus. Viņš uzrunāja neprecētos, jauniešus, un viņam ļoti patika baznīcā runāt ar bērniem. Viņš sniedza brīnišķīgu, personīgu padomu visiem baznīcas locekļiem, neatkarīgi no viņu apstākļiem. Apdomājot šīs uzrunas, vēl daudzus gadus tās mūs turpinās atbalstīt un vadīt.”103
Prezidents Bensons raudāja, saņemot vēstuli no kādas ģimenes, kuru bija ietekmējusi viena no šīm uzrunām. Vēstulē jaunais tēvs skaidroja, ka viņš un viņa sieva pa televizoru skatījās vispārējo konferenci. Viņu trīsgadīgais dēls spēlējās netālu esošajā istabā, kur konferences runas bija dzirdamas radio. Kad tēvs un māte bija noklausījušies prezidenta Bensona vēstījumu bērniem, viņi iegāja istabā, kur spēlējās viņu dēls. Mazais zēns „pilns satraukuma, teica: „Tas vīrs, kas runāja pa radio, teica, ka mūsu Debesu Tēvs mūs mīl pat tad, ja mēs kļūdāmies.” Šis vienkāršais paziņojums,” teica tēvs, „uz mūsu mazo dēlu ir atstājis paliekošu un nozīmīgu iespaidu. Arī šodien pajautājot, ko prezidents Bensons teica, es varu saņemt to pašu entuziasma pilno atbildi. Zināšanas par to, ka viņam ir laipns un mīlošs Tēvs debesīs, sniedz viņam mierinājumu.”104
Drīz pēc 1988. gada oktobra vispārējās konferences prezidentu Bensonu ķēra trieka, kā rezultātā viņš vairs nevarēja publiski uzstāties. Kādu laiku viņš apmeklēja vispārējās konferences un citus publiskus pasākumus. 1989. gada konferencēs viņa padomnieki lasīja viņa sagatavotās uzrunas. Sākot ar 1990. gadu, viņa padomnieki pauda viņa mīlestību pret svētajiem un citēja viņa iepriekšējās uzrunas. Pēdējā konference, kuru viņš apmeklēja, bija 1991. gada aprīlī. Kopš tā laika viņš fiziski nespēja neko vairāk darīt, kā tikai vērot notiekošo televīzijā.105
Prezidents Gordons B. Hinklijs atceras: „Kā jau tas bieži vien notiek, viņa ķermenis ar gadiem palika vājš. Viņš nevarēja staigāt, kā to darīja kādreiz. Viņš vairs nevarēja runāt, kā to darīja kādreiz. Viņa veselība pakāpeniski pasliktinājās, taču viņš joprojām, tik ilgi kamēr vien dzīvos, būs Tā Kunga izvēlētais pravietis.”106 Prezidents Hinklijs un prezidents Tomass S. Monsons vadīja Baznīcu, ar prezidenta Bensona deleģētajām pilnvarām, taču Baznīca nekad neuzsāka neko jaunu bez prezidenta Bensona ziņas un apstiprinājuma.107
Prezidentam Bensonam kļūstot fiziski vājākam, pasliktinājās arī Floras veselība, un viņa nomira 1992. gada 14. augustā. Nepilnus divus gadus vēlāk, 1994. gada 30. maijā, viņš viņai pievienojās un tika apglabāts viņai blakus, viņu mīļajā Vitnijas pilsētā. Prezidenta Bensona bērēs, prezidents Monsons dalījās atmiņās: „Reiz viņš man teica: „Brāli Monson, atceries, neskatoties uz to, ko citi varētu teikt, es vēlos tikt apglabāts Vitnijā, Aidaho štatā.” Prezident Benson, mēs šodien izpildām tavu lūgumu. Viņa ķermenis dosies mājās uz Vitniju, taču viņa mūžīgais gars ir devies mājās pie Dieva. Viņš, bez šaubām, līksmo kopā ar savu ģimeni, saviem draugiem un savu mīļoto Floru. …
Lauku puisis, kas kļuva par Dieva pravieti, ir devies mājup. Lai Dievs svētī viņa piemiņu.”108