6. nodaļa
Jēzus Kristus — mūsu Glābējs un Pestītājs
„Mēs pasludinām Jēzus Kristus dievišķumu. Mēs raugāmies uz Viņu kā uz vienīgo savas glābšanas avotu.”
No Ezras Tafta Bensona dzīves
„Es neatceros tādu laiku, kad nebūtu ticējis Jēzum Kristum,” stāstīja prezidents Ezra Tafts Bensons. „Šķiet, ka Viņa dzīves, nāves un augšāmcelšanās realitāte allaž bijusi daļa no manis. Mani uzaudzināja uzticīgi vecāki, kuri dedzīgi ticēja Kristum un liecināja par Viņu, par ko esmu bezgala pateicīgs.”1
Uz šo liecību par Jēzu Kristu balstījās visa prezidenta Bensona dzīve. Tā palīdzēja noteikt prioritātes, pieņemt lēmumus un pārvarēt grūtības. Tā pavēra skatījumu uz šīs laicīgās dzīves jēgu un deva pārliecību par mūžīgās dzīves apsolījumiem un svētībām.
Kalpojot par apustuli un Jēzus Kristus īpašo liecinieku, prezidents Bensons bieži liecināja par Glābēju. Atzīstot, ka „dažkārt tiek vaicāts: „Vai mormoņi ir kristieši?”, viņš liecināja:
„Mēs pasludinām Jēzus Kristus dievišķumu. Mēs raugāmies uz Viņu kā uz vienīgo savas glābšanas avotu. Mēs cenšamies dzīvot pēc Viņa mācībām un ilgojamies pēc tā brīža, kad Viņš atkal nāks uz šo Zemi, lai valdītu un vadītu kā ķēniņu Ķēniņš un kungu Kungs. Runājot Mormona Grāmatas pravieša vārdiem, mēs sakām … : „[Nav neviena cita vārda, ne cita ceļa, ne veida], kā glābšana varētu nākt pie cilvēku bērniem, kā vien iekš un caur Kristus, Tā Visvarenā Kunga, Vārdu.” (Mosijas 3:17.)”2
Pasludinot Jēzus Kristus dievišķumu, prezidents Bensons bieži atsaucās uz Mormona Grāmatu.3 „Atklājot Mormona Grāmatu, Dievs mūsdienās dāvājis mums taustāmu pierādījumu tam, ka Jēzus ir Kristus,” viņš teica.4 Viņš mācīja, ka Mormona Grāmatas „galvenā misija” ir pārliecināt cilvēkus par šo patiesību.5 „Vairāk nekā puse no visiem Mormona Grāmatas pantiem atsaucas uz mūsu Kungu,” viņš atzīmē. „Mormona Grāmatā Viņš tiek dēvēts vairāk nekā simts dažādos vārdos. Šiem vārdiem ir īpaša nozīme Viņa dievišķās dabas raksturošanā.”6
Prezidenta Bensona liecība par Glābēju atklāj to, cik tuvs viņš Tam jutās:
„Es mīlu Viņu ar visu savu dvēseli.
Es pazemīgi liecinu, ka Viņš vēl joprojām ir tas pats mīlošais, līdzjūtīgais Kungs, kurš staigāja pa Palestīnas putekļainajiem ceļiem. Viņš ir līdzās Saviem kalpiem uz šīs Zemes. Viņš gādā par mums visiem un mīl ikvienu no mums. Par to varat nešaubīties.
Viņš arī šobrīd dzīvo kā mūsu Kungs, mūsu Skolotājs, mūsu Glābējs, mūsu Pestītājs un mūsu Dievs.
Dievs, svētī mūs visus, lai mēs spētu ticēt Viņam, pieņemt Viņu, pielūgt Viņu, pilnībā uzticēties un sekot Viņam!”7
„Nav tāda notikuma atsevišķu cilvēku un veselu nāciju pastāvēšanā, kas būtu svarīgāks par Skolotāja augšāmcelšanos.”
Ezras Tafta Bensona mācības
1.
Aiz bezgalīgas mīlestības pret mums Jēzus Kristus pestīja mūs no laicīgās un garīgās nāves.
Nekam uz šīs Zemes nav bijusi lielāka ietekme kā Jēzus Kristus dzīvei. Mēs nemaz nevaram iedomāties, kāda būtu mūsu dzīve bez Viņa mācībām. Bez Viņa mēs maldītos starp iluzorām ticībām un reliģijām, kas cēlušās no bailēm un tumsības, kur dominē miesiski un materiālistiski uzskati. Kaut arī mēs vēl esam ļoti tālu no Viņa uzstādītā mērķa, mēs nedrīkstam izlaist to no acīm, un mēs nedrīkstam aizmirst, ka mūsu garais ceļš pretī gaismai, pretī pilnībai nebūtu iespējams bez Viņa mācībām, Viņa dzīves, Viņa nāves un Viņa augšāmcelšanās.8
Lai spētu novērtēt un izjust pateicību par to, ko [Jēzus Kristus] paveica mūsu labā, mums jāatceras šī būtiskā patiesība:
Jēzus nāca pasaulē, lai pildītu mūsu Tēva gribu.
Viņš nāca, apzinoties, ka Viņam būs jānes mūsu visu grēku nasta.
Viņš zināja, ka tiks pacelts krustā.
Viņš bija dzimis, lai kļūtu par visas cilvēces Glābēju un Pestītāju.
Viņš spēja īstenot Savu misiju, jo bija Dieva Dēls, kuram piemīt Dieva spēks.
Viņš vēlējās īstenot Savu misiju, jo Viņš mūs mīl.
Nevienai citai mirstīgai būtnei nav piemitis tāds spēks un vara, lai atpestītu visus mirstīgos no viņu zudušā un kritušā stāvokļa, un neviens cits nav spējis labprātīgi atdot savu dzīvību, īstenojot visu mirstīgo vispārēju augšāmcelšanos.
Vienīgi Jēzus Kristus spēja un vēlējās veikt šo pestījošo mīlestības darbu.9
Jēzus Kristus … nāca šai pasaulē iepriekš izraudzītā laikā, caur karalisku pirmdzimtību saglabājot Savu dievišķumu. Viņa iedabā apvienojās Viņa mātes cilvēciskās īpašības un Viņa Mūžīgā Tēva dievišķās īpašības un spēks.
Unikālā iedzimtība ļāva Viņam iemantot godājamu titulu — Dieva Vienpiedzimušais Dēls miesā. Kā Dieva Dēls, Viņš iemantoja tādu spēku un intelektu, kāds nekad nav piemitis un nepiemitīs nevienam citam cilvēkam. Viņš pavisam burtiskā veidā bija Imanuēls, kas nozīmē — „Dievs ar mums”. (Skat. Jesajas 7:14; Mateja 1:23.)
Lai gan Jēzus tika sūtīts šajā pasaulē kā Dieva Dēls, Tēva dievišķā iecere paredzēja, ka Viņš tiks pakļauts visām laicīgās dzīves grūtībām un pārbaudījumiem. Tādējādi Viņš tika pakļauts kārdinājumiem, izsalkumam, slāpēm un nogurumam. (Mosijas 3:7.)
Lai Jēzus būtu cienīgs kļūt par visu mūsu Tēva bērnu Pestītāju, Viņam bija jāizrāda nevainojama paklausība, ievērojot visus Dieva likumus. Pateicoties tam, ka Jēzus pakļāvās Tēva gribai, Viņš ieguva labvēlību pēc labvēlības, līdz saņēma visu Tēva spēka pilnību. Tādējādi Viņš saņēma „visu varu gan debesīs, gan uz zemes”. (M&D 93:13, 17.)10
Tā kā [Jēzus] bija Dievs — Dieva Dēls —, Viņš spēja uzņemties visu cilvēku grēku smago nastu. Jesaja pravietoja [par] mūsu Glābēja vēlmi īstenot to, sakot šādus vārdus: „Viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, … Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jesajas 53:4–5.)
Šis svētais, nesavtīgais darbs, ko Viņš paveica, labprātīgi uzņemdamies visu citu cilvēku grēkus, tiek saukts par Izpirkšanu. Tas, kā Viņš viens varēja panest visu pārējo grēkus, nav mirstīga cilvēka prātam aptverams. Taču es zinu to, ka Viņš uzņēmās visu cilvēku grēkus, darot to aiz nebeidzamas mīlestības pret ikvienu no mums. Viņš ir teicis: „Jo lūk Es, Dievs, esmu izcietis tās par visiem, lai viņi varētu neciest, ja tie nožēlos grēkus. … Šīs ciešanas lika Man, tieši Dievam, lielākajam no visiem, trīcēt aiz sāpēm un asiņot katrā porā, un ciest gan miesā, gan garā — un gribēju, lai Es varētu nedzert to rūgto biķeri, un izvairīties.” (M&D 19:16, 18.)
Par spīti šim mokošajam pārbaudījumam, Viņš ņēma un izdzēra šo biķeri. Viņš izcieta sāpes par visiem cilvēkiem, lai mums nebūtu jācieš. Viņš pacieta Savu vajātāju pazemojumus un apvainojumus bez žēlabām un atmaksas. Viņš panesa šaustīšanu un pēc tam arī apkaunojošo un nežēlīgo nāves sodu pie krusta.11
Ģetzemanē un Golgātā [Jēzus] īstenoja bezgalīgu un mūžīgu Grēku Izpirkšanu. Tas ir dižākais mīlestības apliecinājums visā cilvēces rakstu vēsturē. Pēc tam sekoja Viņa nāve un augšāmcelšanās.
Tā Viņš kļuva par mūsu Pestītāju, atpestījot mūs visus no laicīgās nāves, kā arī pestījot no garīgās nāves tos, kuri paklausīs evaņģēlija likumiem un priekšrakstiem.12
Šajā laicīgajā dzīvē mēs nekad nesapratīsim un neaptversim, kā Viņš paveica to, ko paveica, taču mums vajadzētu saprast, kālab Viņš paveica to, ko paveica.
Visu, ko Viņš darīja, Viņš paveica aiz nesavtīgas un bezgalīgas mīlestības pret mums.13
„Nekam uz šīs Zemes nav bijusi lielāka ietekme kā Jēzus Kristus dzīvei.”
2.
Jēzus Kristus piecēlās no kapa un šobrīd dzīvo kā augšāmcelta būtne.
Par dižākajiem notikumiem vēsturē uzskatāmi tie, kas visilgākajā laika periodā ietekmējuši vislielāko cilvēku skaitu. Spriežot pēc šī standarta, nav tāda notikuma atsevišķu cilvēku un veselu nāciju pastāvēšanā, kas būtu svarīgāks par Skolotāja augšāmcelšanos.
Nav šaubu, ka ikviena dvēsele, kas jelkad dzīvojusi un mirusi uz šīs Zemes, pavisam burtiski augšāmcelsies, un mums noteikti rūpīgi jāsagatavojas šim notikumam. Godības pilnam augšāmcelšanās brīdim vajadzētu kļūt par ikviena vīrieša un sievietes mērķi, jo augšāmcelšanās pavisam noteikti notiks.
Nekas nav tik vispārējs kā augšāmcelšanās. Katra dzīva būtne tiks augšāmcelta. „Jo, kā Ādamā visi mirst, tāpat arī Kristū visi tiks dzīvi darīti.” (1. korintiešiem 15:22.)
Svētie Raksti vēsta mums, ka trešajā dienā pēc Jēzus krustā sišanas izcēlās liela zemestrīce. Akmens kapa priekšā tika novelts. Dažas no sievietēm, kuras bija starp Jēzus uzticīgākajām sekotājām, nāca ar svaidāmajām zālēm „un Tā Kunga Jēzus miesas neatrada”.
Viņām parādījās eņģeļi, kas vienkārši pavēstīja: „Ko jūs meklējat dzīvo pie mirušiem? Viņš nav šeit, bet ir augšāmcēlies.” (Lūkas 24:3–6.) Nekas visā cilvēces vēsturē nav pielīdzināms šim iespaidīgajam paziņojumam: „Viņš nav šeit, bet ir augšāmcēlies.”
Mūsu Kunga augšāmcelšanās faktu apstiprina daudzi uzticami liecinieki. Pēc augšāmcelšanās Tas Kungs parādījās vairākām sievietēm, diviem mācekļiem ceļā uz Emavu, Pēterim, apustuļiem un „pēc tam”, kā vēsta Pāvils, „Viņš ir parādījies vairāk kā pieci simti brāļiem vienā reizē. … Kā pašam pēdējam Viņš parādījās arī [Pāvilam]”. (1. korintiešiem 15:6, 8.) …
Kā viens no Viņa lieciniekiem šajās pēdējās dienās, es liecinu, ka Viņš vēl joprojām dzīvo. Viņš ir augšāmcelta būtne. Viņš ir mūsu Glābējs, mūsu Kungs, paša Dieva Dēls. Es liecinu, ka Viņš nāks atkal kā mūsu godības pilnais, augšāmceltais Kungs. Tā diena nav tālu. Visiem, kuri pieņem Viņu kā savu Glābēju un Kungu, Viņa burtiskā augšāmcelšanās nozīmē to, ka dzīve nebeidzas ar nāvi, jo Viņš ir apsolījis: „Jo Es dzīvoju, un jums būs dzīvot.” (Jāņa 14:19.)14
Viņam vienīgajam bija pa spēkam augšāmcelties. Un tā, trešajā dienā pēc apbedīšanas Viņš dzīvs piecēlās no kapa un parādījās daudziem. … Kā viens no [Viņa] īpašajiem lieciniekiem, kā tas tagad tiek dēvēts, es liecinu jums, ka Viņš dzīvo. Viņš dzīvo ar augšāmceltu ķermeni. Nav tik patiesa fakta, par kuru es būtu vēl pārliecinātāks vai drošāks, kā mūsu Kunga burtiska augšāmcelšanās.15
3.
Mums jābūt drosmīgiem savā liecībā par Jēzu Kristu.
Visnenovērtējamākā svētība, kas pieejama visiem baznīcas locekļiem, ir liecība par Jēzus Kristus dievišķumu un Viņa baznīcu. Liecība ir viena no nedaudzajām, mums piederošajām lietām, ko varam paņemt līdzi, atvadoties no šīs dzīves.
Iegūt liecību par Jēzu nozīmē caur Svēto Garu uzzināt, ka Jēzum Kristum ir dievišķa misija.
Liecība par Jēzu nozīmē zināšanas par Tā Kunga piedzimšanas dievišķo dabu — pārliecību par to, ka Viņš tik tiešām ir Vienpiedzimušais Dēls miesā.
Liecība par Jēzu nozīmē zināt, ka Viņš ir apsolītais Mesija un ka Viņš paveica daudz varenu brīnumu, dzīvojot starp cilvēkiem.
Liecība par Jēzu nozīmē zināt, ka likumi, kurus Viņš ieviesa, pasludinot Savu mācību, ir patiesi, un dzīvot pēc šiem likumiem un priekšrakstiem.
Liecība par Jēzu Kristu nozīmē zināt, ka Ģetzemanes dārzā Viņš labprātīgi uzņēmās visas cilvēces grēkus, kas lika Viņam ciest gan miesā, gan garā un asiņot katrā porā. To visu Viņš darīja, lai mums nevajadzētu ciest, ja vien mēs nožēlosim savus grēkus. (Skat. M&D 19:16, 18.)
Liecība par Jēzu nozīmē zināt, ka Viņš uzvaroši piecēlās no kapa, iegūstot fizisku, augšāmceltu ķermeni. Un, tā kā Viņš ir dzīvs, tad dzīvos arī visa pārējā cilvēce.
Liecība par Jēzu nozīmē zināt, ka Dievs Tēvs un Jēzus Kristus patiesi parādījās pravietim Džozefam Smitam, uzsākot jaunu Kristus evaņģēlija atklāšanas laikmetu, lai pirms Viņa atnākšanas glābšana varētu tikt sludināta visām tautām.
Liecība par Jēzu nozīmē zināt, ka baznīca, kuru Viņš nodibināja laika zenītā un atjaunoja mūsdienās, ir, kā pasludinājis Tas Kungs, „vienīgā patiesā un dzīvā baznīca uz visas zemes virsmas”. (M&D 1:30.)
Šādai liecība ir izšķiroša nozīme. Taču vēl būtiskāk ir būt stipriem šajā liecībā.
Liecība par Jēzu nozīmē to, ka mēs pieņemam Jēzus Kristus dievišķo misiju, dzīvojam saskaņā ar Viņa evaņģēliju un darām Viņa darbus. Tas nozīmē arī to, ka mēs pieņemam Džozefa Smita un viņa pravietiskā darba turpinātāju misiju un sekojam viņu padomiem. Kā teicis Jēzus: „Vai ar Manu paša balsi, vai ar Manu kalpu balsi, tas ir viens un tas pats.” (M&D 1:38.)
Runājot par tiem, kuri beigu beigās iegūs celestiālās valstības svētības, Tas Kungs Džozefam Smitam teica:
„Viņi ir tie, kas pieņēma Jēzus liecību un ticēja Viņa Vārdam, un tapa kristīti pēc Viņa apglabāšanas veida, tikdami apglabāti ūdenī Viņa Vārdā, un tas saskaņā ar pavēli, ko Viņš ir devis.” (M&D 76:51.)
Tie ir tie, kuri ir stipri savā liecībā par Jēzu, kuri, kā pasludinājis Tas Kungs: „Uzvar ar ticību un tiek apzīmogoti ar apsolījuma Svēto Garu, ko Tēvs izlej pār visiem tiem, kas ir taisnīgi un patiesi.” (M&D 76:53.)16
4.
Ticība Jēzum Kristum ietver pilnīgu paļaušanos uz Viņu un sekošanu Viņa mācībām.
Mūsu reliģijas pamatprincips ir ticība Tam Kungam, Jēzum Kristum. Kādēļ, runājot par paļāvību, cerību un uzticēšanos, būtu noderīgi pievērsties vienai vienīgai būtnei? Kādēļ ticība Viņam ir tik nepieciešama, lai iegūtu sirdsmieru šajā dzīvē un cerību uz dzīvi pēc nāves?
No atbildes uz šiem jautājumiem atkarīgs tas, vai raugāmies nākotnē drosmīgi, cerīgi un optimistiski, vai arī pesimistiski, ar bažām un satraukumu.
Mans vēstījums un liecība skan šādi: vienīgi Jēzus Kristus ir cienīgs un spējīgs dāvāt mums to cerību, pārliecību un spēku, kas nepieciešams, lai mēs varētu uzveikt pasauli un pacelties pāri savām cilvēcīgajām kļūdām. Lai to paveiktu, mums jātic Viņam un jādzīvo saskaņā ar Viņa likumiem un mācībām. …
Ticība Viņam prasa vairāk, nekā tikai atzīt, ka Viņš dzīvo. Tā prasa vairāk par atklātu uzskatu paušanu.
Ticība Jēzum Kristum prasa pilnīgu paļaušanos uz Viņu. Kā Dievam, Viņam piemīt bezgalīgs spēks, saprāts un mīlestība. Nav tādas cilvēcīgas problēmas, kuru Viņš nespētu atrisināt. Tā kā Viņš ir pazemojies zem visa (skat. M&D 122:8), Viņš zina, kā palīdzēt mums pacelties pāri dienišķām grūtībām.
Ticēt Viņam nozīmē ticēt, ka, lai arī mēs nesaprotam pilnīgi visu, Viņš saprot. Tādēļ mums jāvēršas pie Viņa katrā domā — nešauboties un nebaidoties. (M&D 6:36.)
Ticēt Viņam nozīmē paļauties uz to, ka Viņam ir visa vara pār visiem cilvēkiem un visām tautām. Nav ļaundarību, ko [Jēzus Kristus] nespētu apturēt. Visas lietas ir Viņa rokās. Šī Zeme ir Viņa likumīgajā pārvaldījumā. Tomēr Viņš pieļauj ļaundarību, lai mēs varētu izdarīt izvēli starp labo un ļauno.
Viņa evaņģēlijs ir nevainojams līdzeklis pret visām cilvēku problēmām un sociālajām nebūšanām.
Taču Viņa evaņģēlijs būs efektīvs tikai tad, ja pielietosim to savā dzīvē. Tādēļ mums vajag „[baudīt] Kristus vārdus; jo lūk, Kristus vārdi pateiks [mums] visu, kas [mums] jādara” (2. Nefija 32:3).
Ja vien mēs nerīkojamies saskaņā ar Viņa mācībām, mēs neizrādām ticību Viņam.
Padomājiet, kā mainītos pasaule, ja visa cilvēce rīkotos tā, kā Viņš saka: „Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. … Tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu.” (Mateja 22:37, 39.)
Kā tad lai atbild uz jautājumu: „Kā lai atrisinām mūsdienu problēmas un dilemmas, ar kurām saskaras indivīdi, vietējā sabiedrība un veselas nācijas?” Šeit būs vienkāršs līdzeklis:
„Ticiet Dievam; ticiet, ka Viņš ir un ka Viņš ir visu radījis gan debesīs, gan uz zemes; ticiet, ka Viņam ir visa gudrība un visa vara gan debesīs, gan uz zemes; ticiet, ka cilvēks nesaprot visu to, ko Tas Kungs var saprast. …
Un turklāt ticiet, ka jums ir jānožēlo savi grēki un jāatmet tie, un jāpazemojas Dieva priekšā; un lūdziet ar patiesu sirdi, lai Viņš jums piedotu; un tagad, ja jūs ticat visām šīm lietām, raugiet, lai jūs tās darītu.” (Mosijas 4:9–10; slīpraksts pievienots.)17
„Sekojiet Man!” (Skat. Marka 1:17.)
5.
Mēs jūtamies vissvētītākie un priekpilnākie tad, kad cenšamies līdzināties Jēzum Kristum.
Viens no šīs dzīves mērķiem ir tikt pārbaudītiem, lai parādītu, vai mēs darīsim visu, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, mums pavēlēs. (Ābrahāma 3:25.) Īsumā, mums vajag izzināt un pildīt Tā Kunga gribu. Mums vajag sekot Jēzus Kristus paraugam un būt kā Viņam.
Par būtiskāko jautājumu mūsu dzīvē vajadzētu kļūt tam, ko uzdeva Pāvils: „Kungs, ko Tu vēlies, lai es darītu?” (Apustuļu darbi 9:6; skat. Bībeli angļu valodā.) …
Mums vajag vairāk kristīgu vīriešu un sieviešu, kuri vienmēr atcerēsies Kristu un pildīs Viņa baušļus, kurus Viņš tiem ir devis. Par labāko veiksmes indikatoru kalpo tas, cik precīzi katru savas dzīves brīdi ejam Viņa pēdās.18
Daži … ir ar mieru mirt savas ticības dēļ, taču nevēlas visā pilnībā dzīvot saskaņā ar to. Kristus gan dzīvoja, gan nomira mūsu dēļ. Caur Viņa īstenoto Izpirkšanu, ejot Viņa pēdās, mēs varam iegūt vislielāko dāvanu no visām — mūžīgo dzīvi jeb tādu dzīvi, kādu dzīvo dižais un mūžīgais mūsu Tēvs Debesīs.
Kristus uzdeva jautājumu: „Kādiem vīriem jums jābūt?” Un pēc tam atbildēja, sakot, ka mums jābūt tādiem kā Viņš. (3. Nefija 27:27.)
Tas [cilvēks], kura dzīve visvairāk līdzinās Kristus paraugam, tad arī būs pats dižākais, svētītākais un priekpilnākais cilvēks pasaulē. Tam nav nekāda sakara ar laicīgo labklājību, varu vai prestižu. Vienīgais, īstenais veids, kā noteikt cik diženi, svētīti un laimīgi esam, ir tas, cik lielā mērā spējam līdzināties Skolotājam Jēzum Kristum. Viņš ir pareizais ceļš, patiesības pilnība un dzīves piepildījums.
Tādēļ par jautājumu, kas allaž nodarbina mūsu domas, atkal un no jauna atgriežoties prātā un caurstrāvojot ikvienu mūsu domu un darbu, būtu jākļūst šim: „Kungs, ko Tu vēlies, lai es darītu?” (Apustuļu darbi 9:6; skat. Bībeli angļu valodā.) Atbildi uz šo jautājumu var saņemt vienīgi caur Kristus gaismu un Svēto Garu. Laimīgi tie, kuri dzīvo tā, lai viņu sirds varētu tikt piepildīta ar šiem abiem. …
Paturot prātā visu, ko [Jēzus Kristus] ir darījis un vēl joprojām dara mūsu labā, ir kas tāds, ko mēs varam dot pretī.
Kristus dzīve un upuris ir Viņa dižā dāvana mums visiem. Vai mums nevajadzētu pasniegt Viņam mazu dāvanu — savu dzīvi un upurus ne tikai šobrīd, bet arī nākamībā?19
[Tie, kuri] seko Kristus vadībai, kļūst par daļu no Kristus. … Viņu griba pārklājas ar Kristus gribu (skat. Jāņa 5:30). Viņi allaž dara to, kas ir tīkami Tam Kungam (skat. Jāņa 8:29). Viņi ne vien ir ar mieru mirt Tā Kunga labā, bet, kas vēl svarīgāk, viņi grib dzīvot tā, kā to vēlas Viņš.
Ienāciet viņu mājās — attēli pie sienām, grāmatas plauktos, atskaņotā mūzika, viņu vārdi un rīcība atklāj, ka viņi ir kristieši. Viņi stāv kā Dieva liecinieki visos laikos un visās lietās, un visās vietās (skat. Mosijas 18:9). Viņu prātu nodarbina Kristus, jo tie vēršas pie Viņa katrā savā domā (skat. M&D 6:36). Viņu sirdīs ir Kristus, jo tie ir pieķērušies Viņam uz mūžiem (skat. Almas 37:36).
Viņi gandrīz katru nedēļu pieņem Svēto Vakarēdienu, no jauna apliecinot savam Mūžīgajam Tēvam, ka ir ar mieru pieņemt Viņa Dēla vārdu, vienmēr atcerēties Viņu un pildīt Viņa baušļus (skat. Moronija 4:3).
Runājot Mormona Grāmatas vārdiem, viņi bauda Kristus vārdus (2. Nefija 32:3), runā par Kristu (2. Nefija 25:26), priecājas par Kristu (2. Nefija 25:26), tiek darīti dzīvi Kristū (2. Nefija 25:25) un gavilē savā Jēzū (skat. 2. Nefija 33:6). Īsumā, viņi pazaudē sevi Tai Kungā un rod mūžīgo dzīvi (skat. Lūkas 17:33).20
Ieteikumi studēšanai un mācīšanai
Jautājumi
-
Prezidents Bensons mācīja, ka, lai gan mēs nekad pilnībā nesapratīsim, kā Glābējs īstenoja Grēku Izpirkšanu, mēs varam saprast, kālab Viņš to paveica (skat. 1. sadaļu). Kā šī izpratne iespaido jūsu dzīvi?
-
Studējot 2. sadaļu, padomājiet par to, kā mūs iespaido Glābēja augšāmcelšanās. Kā Viņa augšāmcelšanās iespaido jūsu dzīvi?
-
Kādēļ, jūsuprāt, liecība par Jēzu Kristu ir „visnenovērtējamākā svētība”? (Skat. 3. sadaļu.) Ko jums nozīmē būt stipriem liecībā par Glābēju?
-
Padomājiet par prezidenta Bensona vārdiem attiecībā uz ticību Jēzum Kristum (skat. 4. sadaļu). Kā viņa sniegtais ticības apraksts palīdz jums saprast, ka ticība Kristum „prasa vairāk, nekā tikai atzīt, ka Viņš dzīvo”?
-
Prezidents Bensons saka, ka cilvēki, kuri „seko Kristus vadībai”, ir ne vien „ar mieru mirt Tā Kunga labā, bet, kas vēl svarīgāk, grib dzīvot tā, kā to vēlas Viņš” (skat. 5. sadaļu). Ko jums nozīmē dzīvot tā, kā to vēlas Glābējs?
Saistītās rakstvietas
Jāņa 10:17–18; 2. Nefija 9:20–24; 31:20–21; Mosijas 16:6–11; 3. Nefija 27:20–22; Moronija 7:33; M&D 19:1–3, 16–19; 76:22–24; Ticības apliecinājumi 1:3.
Ieteikums studijām
„Izjūtot prieku, ko sniedz izpratne par evaņģēliju, tu jutīsi vēlmi pielietot apgūto. Centies dzīvot saskaņā ar to, ko esi apguvis un sapratis. Tādējādi pieaugs gan tavas zināšanas, gan tava ticība un liecība.” (Skat. Sludini Manu evaņģēliju [2004. g.], 19. lpp.)