Mūžīgā dzīvība — pazīt mūsu Debesu Tēvu un Viņa Dēlu, Jēzu Kristu

Elders Roberts D. Heilzs

no Divpadsmit apustuļu kvoruma

Dievs un Kristus patiešām ir Tēvs un Dēls — atsevišķas, atšķirīgas un individuālas būtnes, — pilnīgi vienotas Savā mērķī.

Pirms daudziem gadiem es izmantoju iespēju studēt praviešu pēdējās liecības katrā atklāšanā. Ikviens no tiem sniedza spēcīgu liecību par Dievu Tēvu un Viņa Dēlu, Jēzu Kristu.

Lasot šīs liecības — un gadu gaitā daudzas citas līdzīgas liecības — manu sirdi vienmēr ir aizkustinājusi doma, cik ļoti Debesu Tēvs mīl Savu vecāko Dēlu un kā Jēzus pauž Savu mīlestību, paklausot Sava Tēva gribai. Es liecinu: ja mēs darām visu nepieciešamo, lai iepazītu Viņus un Viņu mīlestību vienam pret otru, mēs iegūsim „[lielāko] no visām Dieva dāvanām” — patiesi, mūžīgo dzīvi. Jo „šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu.”²

Kā mēs varam saņemt šo dāvanu? Tā saņemama caur personīgo atklāsmi, par ko šorīt tika runāts un mācīts.

Vai jūs atceraties pirmo reizi, kad zinājāt, ka Dievs ir, un varējāt sajust Viņa mīlestību? Zēna gados es mēdzu lūkoties zvaigžņotajās debesīs, pārdomāt un sajust Viņa klātbūtni. Mani sajūsmināja Dieva radību brīnišķais skaistums — no nelieliem kukaiņiem līdz pat augstiem kokiem. Apzinoties šīs Zemes skaistumu, es zināju, ka Debesu Tēvs mīl mani. Es zināju, ka es burtiskā nozīmē esmu garīgais bērns un ka mēs visi esam Dieva dēli un meitas.

„Kā es to varēju zināt?” jūs varētu jautāt. Raksti māca: „Dažiem tiek dots ar Svēto Garu zināt, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls … Citiem tiek dots ticēt viņu vārdiem, lai tiem arī varētu būt mūžīgā dzīve, ja viņi paliek uzticīgi.”³ Es uzskatu, ka tas nenozīmē, ka dažiem cilvēkiem vienmēr būs jābūt atkarīgiem no citu cilvēku liecībām.

Mana liecība pieauga, mācoties par Debesu Tēvu un Glābēju no savu vecāku, skolotāju, Svēto Rakstu, ko es cītīgi lasīju, un īpaši — Svētā Gara — mācībām un liecības. Kad es izrādīju ticību un paklausīju baušļiem, Svētais Gars liecināja, ka tas, ko es mācos, ir patiesība. Tā es ieguvu pats savu liecību.

Šajā procesā būtiskākais ir meklēt personīgo atklāsmi. Nefijs aicina katru no mums: „Baudiet Kristus vārdus; jo lūk, Kristus vārdi pateiks jums visu, kas jums jādara.”⁴

Pirms savas astotās dzimšanas dienas es tiecos vairāk uzzināt par kristībām. Es lasīju Svētos Rakstus un lūdzu. Es mācījos, ka saņemšu Svētā Gara dāvanu, kad tikšu konfirmēts. Vēl es sāku saprast, ka Dievs un Kristus patiešām ir Tēvs un Dēls — atsevišķas, atšķirīgas un individuālas būtnes, — pilnīgi vienotas Savā mērķī. Mēs mīlam Viņus, „jo Viņš ir mūs pirmais mīlējis”.⁵ Es esmu daudzkārt apjautis, kā Viņi mīl viens otru un kopīgi strādā mūsu labā. Ieklausieties dažās no daudzajām rakstvietām, kas māca šo patiesību.

Mācot par mūsu pirmsmirstīgo dzīvi, Debesu Tēvs teica, ka Jēzus Kristus ir Viņa „Mīļotais Dēls, kurš bija Mans Mīļotais un Izraudzītais no sākuma”.⁶ Kad Tēvs radīja Zemi, Viņš to darīja „ar Savu Vienpiedzimušo” Dēlu.⁷

Jēzus mātei Marijai tika pavēstīts, ka viņai piedzims „Visuaugstākā [Dēls]”.⁸ Un, kad Jēzus bija zēna gados, Viņš teica savai mātei, ka Viņam „jādarbojas Sava Tēva lietās”.⁹ Pēc vairākiem gadiem, kad Glābējs tika kristīts, Debesu Tēvs runāja no debesīm, sakot: „Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts.”¹⁰

Mācot Savus mācekļus lūgt, Jēzus teica šādus vārdus:

„Mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs Vārds.

Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.”¹¹

Nikodēmam Viņš mācīja: „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu.”¹² Un Viņš sniedza skaidrojumu Saviem brīnumiem, sakot: „Dēls no Sevis neko nevar darīt, ja Viņš neredz Tēvu to darām. Jo, ko [Tēvs] dara, to arī Dēls dara tāpat.”¹³

Tuvojoties Izpirkšanas stundai, Jēzus lūdza šādiem vārdiem: „Tēvs, Mana stunda ir nākusi. … Es Tevi esmu paaugstinājis virs zemes, pabeigdams to darbu, ko darīt Tu Man esi uzdevis.”¹⁴ Tad, mūsu grēku smagumam gulstoties uz Viņa, Viņš lūdzās: „Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet Man garām, tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi.”¹⁵ Savos pēdējos brīžos, esot uz krusta, Jēzus lūdza: „Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.” Un tad izsaucās: „Tēvs, Es nododu Savu garu Tavās rokās.”¹⁶

Pēc tam Viņš apmeklēja mirušo garus garu pasaulē, lai „[dotu] tiem spēku iet uz priekšu, pēc Viņa augšāmcelšanās no mirušajiem, lai tie ieietu Viņa Tēva valstībā”.¹⁷ Pēc Savas augšāmcelšanās Glābējs parādījās Marijai Magdalēnai, sakot: „Es aizeimu pie Sava Tēva un jūsu Tēva.”¹⁸

Ierodoties pie ļaudīm Amerikas kontinentā, Viņa Tēvs stādīja Viņu priekšā, sakot: „Lūk, šis ir Mans mīļotais Dēls, pie kura Man labs prāts, kurā Es esmu pagodinājis Savu Vārdu.”¹⁹ Kad Jēzus nolaidās ļaužu vidū pie tempļa, Viņš pats stādījās priekšā, sakot: „Lūk, Es esmu Jēzus Kristus. … Es esmu … pagodinājis Tēvu, uzņemdamies uz Sevi pasaules grēkus.”²⁰ Mācot Savu doktrīnu, Viņš paskaidroja:

„Tā ir tā mācība, ko Tēvs Man ir devis; un Es liecinu par Tēvu, un Tēvs liecina par Mani.”²¹

„Patiesi … Tēvs un Es esam viens.”²²

Vai mēs spējam saskatīt paraugu šajās rakstvietās, kas apliecina, ka Tēvs un Dēls ir atšķirīgas un individuālas būtnes? Kā tad Viņi ir viens? Ne tāpēc, ka Viņi būtu viena persona, bet gan tāpēc, ka Viņi ir vienoti mērķī, vienlīdz apņēmušies „īstenot cilvēka nemirstību un mūžīgo dzīvi”.²³

Jēzus ir Dievs, tomēr Viņš pastāvīgi atšķir Sevi kā atsevišķu, individuālu būtni, lūdzot Tēvu un sakot, ka Viņš dara Sava Tēva gribu. Savas kalpošanas — starp nefijiešiem — laikā Viņš lūdzās: „Tēvs, Es nelūdzu par pasauli, bet par tiem, ko Tu Man no pasaules esi devis, … lai Es varētu būt viņos kā Tu, Tēvs, esi Manī, lai mēs varētu būt viens, lai Es varētu tikt pagodināts viņos.”²⁴

Paturot to prātā, nav nekāds pārsteigums, ka evaņģēlija Atjaunošana iesākās ar divu godpilnu būtņu parādīšanos, nevis ar vienu. Pravietis Džozefs Smits liecināja par savu Pirmo vīziju: „Viena no viņām uzrunāja mani, nosaucot mani vārdā un norādot uz otro, sacīja: Šis ir Mans mīļais Dēls. Uzklausi Viņu!”²⁵

Jaunais pravietis, kurš iegāja birzī, lai noskaidrotu, kurai baznīcai viņam vajadzētu pievienoties, devās ar nešaubīgu ticību un laukā iznāca ar zināšanām un liecību par vienīgo patieso Dievu un Jēzu Kristu, kuru Dievs ir sūtījis. Džozefam, līdzīgi kā praviešiem, kas bija pirms viņa, bija jākļūst par instrumentu, lai atjaunotu pasaulei zināšanas, kas vada uz mūžīgo dzīvi.

Arī jūs varat meklēt mūsu Debesu Tēvu un „šo Jēzu, par ko pravieši un apustuļi ir rakstījuši”,²⁶ Svētajos Rakstos un šajā vispārējā konferencē. Meklējot personīgo liecību — savu personīgo liecību —, jūs atklāsit, ka Debesu Tēvs ir nodrošinājis īpašu veidu, kā jūs varat paši uzzināt patiesību, — caur trešo Dievības locekli, garīgu būtni, ko mēs pazīstam kā Svēto Garu.

„Un, kad jūs saņemsit šos pierakstus,” — tostarp to, ar ko es dalījos šodien, — „es gribētu pārliecināt jūs, lai jūs vaicātu Dievam, Mūžīgajam Tēvam, Kristus Vārdā, vai šie pieraksti ir patiesi; un, ja jūs vaicāsit sirsnīgi, ar patiesu nolūku, būdami ar ticību Kristū, Viņš pasludinās jums patiesību par tiem ar Svētā Gara spēku.

Un ar Svētā Gara spēku jūs varēsit [droši] zināt patiesību par visu.”²⁷

Brāļi un māsas, es liecinu, ka mūsu Debesu Tēvs vēlas, lai mēs meklētu šīs zināšanas jau tagad. Pravieša Helamana vārdi sauc no pīšļiem: „Atcerieties, ka tas ir uz mūsu Pestītāja klints, kurš ir Kristus, Dieva Dēls, kur jums jāceļ savs pamats; … pamats, uz kura cilvēki, ja tie ir cēluši, vairs nevar krist.”²⁸ Patiesi, mēs nekritīsim.

Šis drošais pamats ir Jēzus Kristus. Viņš ir „Debesu Klints”.²⁹ Kad mēs savu namu ceļam uz Viņa, var līt pēdējo dienu lietus, var gāzties plūdi un var pūst vēji, taču mēs nekritīsim. Mēs nekritīsim, jo mūsu nams un mūsu ģimene būs celti uz Kristus.³⁰

Es liecinu, ka tāds nams ir „godības [nams]”.³¹ Tajā mēs sapulcējamies, lai lūgtu mūsu Debesu Tēvu Jēzus Kristus, Viņa mīļotā Dēla, Vārdā. Tajā mēs godinām Viņus un paužam pateicību. Tajā mēs saņemam Svēto Garu un „[solījumu], kuru [Viņš devis mums] par mūžīgo dzīvi, tieši celestiālās valstības godību”.³²

Es sniedzu savu īpašo liecību, ka mūsu Glābējs ir Jēzus Kristus, ka Viņš dzīvo, ka mūsu Mūžīgais Tēvs mīl mūs un gādā par mums, ka mums šajā atklāšanā ir pravietis — patiesi prezidents Tomass S. Monsons —, lai mūs vadītu un virzītu. Svētais Gars liecina, ka tā ir patiesība, — katram, kas dodas un meklē zināšanas. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.