Sagatavošanās priesterība

Prezidents Henrijs B. Airings

Pirmais padomnieks Augstākajā prezidijā

Sagatavojoties priesterībā, „parādi man” ir svarīgāk, nekā „pastāsti man”.

Es jūtos pateicīgs, pulcējoties kopā ar Dieva priesterības nesējiem, kas plešas pāri visai pasaulei. Esmu pateicīgs par jūsu ticību, jūsu kalpošanu un jūsu lūgšanām.

Mans vēstījums šovakar ir par Ārona priesterību. Tas domāts visiem mums, kuri palīdz Tā Kunga solījumu īstenošanā tiem, kuriem, kā aprakstīts Svētajos Rakstos, ir „mazākā priesterība”.¹ To sauc arī par sagatavošanās priesterību. Šovakar es vēlos runāt par šo lielisko sagatavošanos.

Tā Kunga darba ieceri caurstrāvo sagatavošanās. Viņš ir sagatavojis mums Zemi, lai mēs pieredzētu mirstības pārbaudījumus un iespējas. Šeit mēs atrodamies stāvoklī, kas Rakstos dēvēts par „sagatavošanās stāvokli”.²

Pravietis Alma aprakstīja, cik izšķiroši svarīgi ir sagatavoties mūžīgajai dzīvei, kurā mēs varam dzīvot ģimenēs kopā ar Dievu Tēvu un Jēzu Kristu.

Viņš izskaidroja sagatavošanās nepieciešamību: „Un mēs redzam, ka nāve nāk pār cilvēci, jā, nāve, kas ir laicīgā nāve, par kuru runāja Amuleks; tomēr cilvēkam tika dāvāts laiks, kurā viņš varētu nožēlot grēkus; tādēļ šī dzīve kļūst par pārbaudes stāvokli; laiku, lai sagatavotos satikt Dievu; laiku, lai sagatavotos tam bezgalīgajam stāvoklim, par ko mēs runājām, kas ir pēc mirušo augšāmcelšanās.”³

Līdzīgi kā laiks, kas mums ir dots, dzīvojot mirstībā, lai sagatavotos satikt Dievu, tas laiks, kas mums ir dots, lai kalpotu Ārona priesterībā, ir iespēja, lai mēs sagatavotos apgūt, kā sniegt nozīmīgu palīdzību citiem. Tāpat kā Tas Kungs sniedz mums vajadzīgo palīdzību, lai mēs izturētu mirstīgās dzīves pārbaudījumus, Viņš sūta mums palīdzību, lai mēs sagatavotos priesterībā.

Mans vēstījums tikpat lielā mērā attiecas uz tiem, kurus Tas Kungs sūta palīdzēt sagatavot Ārona priesterības nesējus, kā uz tiem, kuriem ir Ārona priesterība. Es uzrunāju tēvus. Es uzrunāju bīskapus. Un es uzrunāju tos Melhisedeka priesterības nesējus, kuriem ir uzticēts būt par pāriniekiem un skolotājiem tiem jaunajiem vīriešiem, kuri sagatavojas priesterībā.

Es jūs uzslavēju un allaž pateicos daudziem no jums visā pasaulē.

Es būtu nevērīgs, ja nerunātu par savas jaunības draudzes prezidentu un bīskapu. Es kļuvu par diakonu 12 gadu vecumā mazā draudzē ASV austrumos. Šī draudze bija tik neliela, ka mēs ar vecāko brāli bijām tās vienīgie Ārona priesterības nesēji, līdz mans tēvs, kurš bija draudzes prezidents, uzaicināja pievienoties baznīcai kādu pusmūža vīrieti.

Šis jaunpievērstais saņēma Ārona priesterību, kā arī aicinājumu pārraudzīt Ārona priesterību. Es joprojām atceros, it kā tas būtu vakar. Es varu atcerēties skaistās rudens lapas, kad šis jaunpievērstais devās kopā ar mani un manu brāli palīdzēt kādai atraitnei. Es neatceros, kas tas bija par projektu, taču es atceros sajūtu, ka priesterības spēks mums palīdzēja darīt to, ko Tas Kungs ir uzdevis mums darīt, lai tiktu piedoti mūsu grēki un mēs būtu sagatavoti redzēt Viņu.

Tagad atskatoties pagātnē, es izjūtu pateicību par draudzes prezidentu, kurš aicināja jaunpievērsto palīdzēt Tam Kungam sagatavot divus zēnus, kuri paši dienās būs bīskapi un kuriem būs dots uzdevums rūpēties par nabadzīgajiem un trūcīgajiem, kā arī prezidēt pār sagatavošanās priesterību.

Kad mūsu ģimene pārcēlās uz lielu bīskapiju Jūtas štatā, es vēl aizvien biju diakons. Tā bija pirmā reize, kad es sajutu pilna Ārona priesterības kvoruma spēku. Tā arī bija pirmā reize, kad es redzēju šādu kvorumu. Un vēlāk bija pirmā reize, kad es izjutu tāda bīskapa, kurš prezidē priesteru kvorumā, spēku un svētību.

Bīskaps aicināja mani par pirmo palīgu priesteru kvorumā. Es atceros, ka viņš pats mācīja kvorumu, kaut arī viņš bija ļoti aizņemts un bija citi apdāvināti vīri, kurus viņš būtu varējis aicināt mācīt mūs. Viņš lika klases krēslus salikt aplī. Man bija jāsēž viņam blakus labajā pusē.

Kad viņš mācīja, es varēju raudzīties pār viņa plecu. Laiku pa laikam viņš paskatījās lejup, rūpīgi veicot piezīmes mazā kladītē, kas bija viņa klēpī, un ieskatoties savos nodilušajos un atzīmētajos Rakstos, kuri bija atvērti virs otra ceļa. Es atminos saviļņojumu, kad viņš atstāstīja stāstus par drosmi no Daniēla grāmatas un liecināja par Glābēju, To Kungu — Jēzu Kristu.

Es vienmēr atcerēšos, kā Tas Kungs aicina pāriniekus, kas ir rūpīgi izraudzīti, lai sagatavotu Viņa priesterības nesējus.

Manam bīskapam bija spēcīgi padomnieki, un, man toreiz neizprotamu iemeslu dēļ, viņš man ne reizi vien piezvanīja un teica: „Hel, man vajadzīgs, lai tu kopā ar mani dotos dažos apmeklējumos.” Reiz viņš mani paņēma līdzi pie kādas atraitnes, kura dzīvoja viena un kurai nebija pārtikas. Mājupceļā viņš apstādināja savu mašīnu, atvēra savus Svētos Rakstus un pastāstīja man, kādēļ viņš izturējās pret atraitni tā, it kā viņa spētu ne tikai parūpēties par sevi, bet kaut kad nākotnē arī palīdzēt citiem.

Vēl mēs apmeklējām kādu vīru, kurš ilgi nebija bijis baznīcā. Mans bīskaps aicināja viņu atpakaļ — būt kopā ar svētajiem. Es sajutu sava bīskapa mīlestību pret cilvēku, kas man šķita nemīlams un dumpīgs ienaidnieks.

Kādā citā reizē mēs apmeklējām mājas, kur mūs pie durvīm sagaidīja divas mazas meitenes, kuru vecāki bija alkoholiķi. Mazās meitenes caur durvju spraugu pateica, ka viņu māte un tēvs guļ. Bīskaps turpināja sarunāties ar viņām, smaidot un uzslavējot viņas par viņu labestību un drosmi, kas, manuprāt, ilga 10 minūtes vai vairāk. Dodoties projām, viņš klusu teica: „Tas bija labs apmeklējums. Šīs mazās meitenes nekad neaizmirsīs mūsu ierašanos.”

Divas no svētībām, kuras vecākais priesterības pārinieks var sniegt, ir uzticība un piemērs tam, kā rūpēties. To es pieredzēju, kad manam dēlam tika nozīmēts mājskološanas pārinieks, kuram bija daudz lielāka priesterības pieredze nekā viņam. Viņa vecākais pārinieks divas reizes bija kalpojis par misijas prezidentu un citos vadošos amatos.

Pirms viņi devās apmeklēt kādu no viņiem nozīmētajām ģimenēm, šis pieredzējušais priesterības vadītājs lūdza vispirms apmeklēt manu dēlu mūsu mājās. Viņi ļāva man klausīties. Vecākais pārinieks sāka ar lūgšanu, lūdzot pēc palīdzības. Tad viņš manam dēlam pateica ko tamlīdzīgu: „Manuprāt, mums jāmāca stunda, kas šai ģimenei izklausīsies kā aicinājums nožēlot grēkus. Es domāju, ka viņi to nevēlēsies uzklausīt no manis. Man šķiet, ka viņi šo vēstījumu labāk pieņems no tevis. Ko tu par to domā?”

Es atceros šausmu izteiksmi sava dēla sejā. Es joprojām sajūtu tā brīža laimi, kad mans dēls atsaucās šai uzticībai.

Tas, ka bīskaps izveidoja šo pārniecību, nebija nejaušība. Rūpīgi sagatavojoties, šis vecākais pārinieks bija izzinājis tās ģimenes sajūtas, ko viņi plānoja mācīt. Pateicoties iedvesmai, viņš sajuta vajadzību ieturēt pauzi un uzticēt nepieredzējušam jaunietim aicināt gados vecākus Dieva bērnus uz grēku nožēlošanu un drošību.

Es nezinu viņu pirmā apmeklējuma iznākumu, taču es zinu, ka bīskaps, Melhisedeka priesterības nesējs un Tas Kungs sagatavoja šo zēnu kļūt par priesterības vīru un vēlāk — par bīskapu.

Šādi stāsti par panākumiem saistībā ar sagatavošanos priesterībā ir jums zināmi, pateicoties tam, ko jūs esat redzējuši un pieredzējuši savās dzīvēs. Jūs esat pazinuši šādus bīskapus, pāriniekus un vecākus, un paši esat tādi bijuši. Jūs esat redzējuši Tā Kunga roku, jums sagatavojoties tiem priesterības pienākumiem, kuri, kā Viņš zināja, jums būs nākotnē.

Mums visiem priesterībā ir pienākums — palīdzēt Tam Kungam sagatavot citus. Ir dažas lietas, ko mēs varam darīt, kas varētu būt vissvarīgākās. Spēcīgāka par mūsu vārdu izmantošanu doktrīnas mācīšanā būs mūsu priekšzīme, dzīvojot pēc doktrīnas.

Mūsu priesterības kalpošanā ļoti svarīgi ir aicināt cilvēkus nākt pie Kristus caur ticību, grēku nožēlošanu, kristīšanos un Svētā Gara saņemšanu. Piemēram, prezidents Tomass S. Monsons ir sniedzis iedvesmojošus sprediķus, kas saviļņo sirdi par visām šīm mācībām. Taču tas, ko zinu par to, ko viņš darīja ar baznīcas cilvēkiem, misionāriem un draugiem, kad prezidēja Toronto misijā, motivē mani rīkoties.

Sagatavojoties priesterībā, „parādi man” ir svarīgāk, nekā „pastāsti man”.

Tādēļ Svētie Raksti ir tik nozīmīgi, sagatavojot mūs priesterībā. Tie ir piepildīti ar piemēriem. Es sajūtu, it kā es varu redzēt Almu, kurš paklausa eņģeļa pavēlei un tad steidzas atpakaļ, lai mācītu ļaunos Amonihas ļaudis, kuri to bija noraidījuši.⁴ Es varu sajust cietuma kameras aukstumu, kad Dievs teica pravietim Džozefam Smitam smelties drosmi un ka par viņu tiek gādāts.⁵ Paturot prātā šīs rakstvietas, mēs varam sagatavoties, lai izturētu savu kalpošanu, kad tā šķiet grūta.

Tēvs vai bīskaps, vai vecākais mājskološanas pārinieks, kurš izrāda savu uzticību jaunākam priesterības nesējam, var izmainīt viņa dzīvi. Kāds Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis reiz palūdza manam tēvam uzrakstīt īsu rakstu par zinātni un reliģiju. Mans tēvs bija pazīstams zinātnieks un uzticīgs priesterības nesējs. Taču es joprojām atceros to brīdi, kad viņš man pasniedza rakstu, ko bija uzrakstījis, un teica: „Pirms to nosūtu Divpadsmit apustuļiem, es vēlos, lai tu to izlasītu. Tu zināsi, vai tas ir labs.” Viņš bija 32 gadus vecāks par mani un neizmērojami gudrāks, un inteliģentāks.

Es joprojām jūtos stiprināts, pateicoties šai lieliskā tēva un priesterības vīra uzticībai. Es zināju, ka viņš uzticējās nevis man, bet Dievam, kurš varēja man pavēstīt un pavēstīs, kas ir patiesība. Jūs, pieredzējušie pārinieki, varat svētīt jaunos priesterības nesējus, tiem sagatavojoties, kad vien jūs izrādāt viņam šādu uzticību. Tas viņam palīdzēs uzticēties liegajai iedvesmas sajūtai, kas viņam būs, kad kādudien viņš uzliks savas rokas svētības aizzīmogošanai, lai dziedinātu bērnu, kurš, pēc ārstu domām, drīz mirs. Šī uzticība ir man palīdzējusi ne vienu reizi vien.

Mūsu sekmes, palīdzot citiem priesterībā, būs proporcionālas tam, cik ļoti mēs viņus mīlam. Jo īpaši patiesi tas ir tad, kad mums kāds ir jāpamāca. Padomājiet par kādu gadījumu, kad Ārona priesterības nesējs, varbūt pie Svētā Vakarēdiena galda, pildot priekšrakstu, kļūdās. Tas ir nopietni. Reizēm kļūda jālabo publiski, kad var rasties aizvainojums, pazemojuma vai pat atraidījuma sajūtas.

Jūs atminēsities Tā Kunga padomu: „Laikus asi pārmetot, kad iedvesmo Svētais Gars; un tad pēc tam izrādot vēl lielāku mīlestību pret to, kam tu esi pārmetis, lai viņš tevi neuzskatītu par savu ienaidnieku.”⁶

Vārdiem vēl lielāku ir īpaša nozīme priesterības nesēju sagatavošanā, kad viņi ir jānorāj. Tie norāda uz vēl lielāku mīlestību par to, kas jau pastāv. Jāizrāda vēl lielāka mīlestība. Tie no mums, kas gatavo priesterības nesējus, noteikti redzēs, ka viņi kļūdās. Pirms viņi saņem jūsu pamācību, tiem agrīni un pastāvīgi jābūt izjutušiem jūsu mīlestību. Pirms viņi pieņems jūsu pamācību, tiem jāsajūt, ka jūs tos patiesi uzslavējat.

Tas Kungs pats veltīja rūpes tiem, kam bija mazākā priesterība, cienot viņu potenciālu un vērtību Viņa acīs. Ieklausieties šajos Jāņa Kristītāja vārdos, ko viņš teica, kad tika atjaunota Ārona priesterība: „Jums, mani kalpošanas biedri, Mesijas Vārdā es piešķiru Ārona priesterību, kas tur eņģeļu kalpošanas un grēku nožēlošanas evaņģēlija, un kristīšanas, ar iegremdēšanu grēku piedošanai, atslēgas, un tā nekad netiks vairs paņemta prom no zemes, līdz Levija dēli atkal upurēs upuri Tam Kungam taisnīgumā.”⁷

Ārona priesterība ir pielikums lielākajai Melhisedeka priesterībai.⁸ Būdams visas priesterības prezidents, Baznīcas prezidents prezidē arī pār sagatavošanās priesterību. Viņa gadu gaitā sniegtie vēstījumi par došanos glābt pilnībā saskan ar uzdevumu — ienest grēku nožēlošanas un kristīšanās evaņģēliju citu cilvēku dzīvē.

Diakonu, skolotāju un priesteru kvorumi regulāri apspriežas, lai tuvinātu Tam Kungam ikvienu kvoruma locekli. Prezidiji nozīmē baznīcas locekļus sniegties pretī ticībā un mīlestībā. Diakoni godbijībā un ticībā pasniedz Svēto Vakarēdienu, lai baznīcas locekļi, pieņemot šos svētos simbolus, sajustu Izpirkšanas ietekmi un apņemtos turēt baušļus.

Skolotāji un priesteri lūdz kopā ar saviem pāriniekiem, lai izpildītu uzdevumu — uzraudzīt katru baznīcas locekli. Un šīs pārniecības lūdz kopā, uzzinot par ģimeņu vajadzībām un cerībām. To darot, viņi tiek labāk sagatavoti tai lielajai dienai, kad tie kā tēvi ticībā prezidēs paši savās ģimenēs.

Es liecinu, ka visi, kas kopā kalpo priesterībā, sagatavo cilvēkus Tā Kunga atnākšanai Viņa baznīcā. Dievs Tēvs dzīvo. Es zinu — es zinu —, ka Jēzus ir Kristus un ka Viņš mūs mīl. Prezidents Tomass S. Monsons ir Tā Kunga pravietis. To es liecinu Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.