Dalieties savā gaismā
Nīla F. Meriota
Otrā padomniece Jauno sieviešu vispārējā prezidijā
Mums jābūt nelokāmām savā ticībā un ar pārliecību jāsludina patiesā mācība.
Šovakar es vēlos pastāstīt par diviem svarīgiem pienākumiem, kas mums ir jāveic. Pirmkārt, par to, lai mēs nepārtraukti piepildītu mūsu dzīves ar evaņģēlija gaismu un patiesību un, otrkārt, lai mēs tajā dalītos ar citiem.
Vai jūs zināt, cik jūs esat svarīgas? Ikviena no jums — tieši šobrīd — ir vērtīga un svarīga Debesu Tēva pestīšanas iecerē. Mums ir darbs, kas jāveic. Mēs zinām atjaunotā evaņģēlija patiesību. Vai mēs esam gatavas aizstāvēt šo patiesību? Mums nepieciešams dzīvot pēc tās un dalīties tajā. Mums jābūt nelokāmām savā ticībā un ar pārliecību jāsludina patiesā mācība.
2014. gada septembra žurnāla Ensign un Liahona izdevumā elders M. Rasels Balards raksta: „Mums nepieciešams, lai vairāk sieviešu izpaustu savu īpašo ietekmi un ticību. Mums ir nepieciešams, lai viņas apgūst mācību un izprot, kam mēs ticam, lai viņas varētu liecināt par patiesību.”1
Māsas, jūs stiprināt manu ticību Jēzum Kristum. Esmu redzējusi jūsu piemērus, dzirdējusi jūsu liecības un sajutusi jūsu ticību — sākot no Brazīlijas līdz pat Botsvānai! Jūs spējat ietekmēt apkārtesošos cilvēkus, lai kur jūs arī būtu. Šie cilvēki to sajūt — sākot no jūsu ģimenes locekļiem līdz pat kontaktiem jūsu mobilajā telefonā un no draugiem sociālajos tīklos līdz tiem, kuri šovakar sēž jums blakus. Es piekrītu māsai Herietei Uhtdorfai, kura rakstīja: „Jūs esat kā spēcīgas un dedzīgas bākugunis pasaulē, kas aizvien vairāk satumst, ar savu dzīves piemēru parādot, ka evaņģēlijs ir priekpilna vēsts.”2
Prezidents Tomass S. Monsons uzsvēra: „Ja tu vēlies dod gaismu citiem, tev ir jāmirdz pašam.”3 Kā mēs varam panākt, lai mūsos mirdzētu patiesības gaisma? Dažkārt man liekas, ka esmu kā blāva spuldze. Kā lai mēs kļūstam spožākas?
Svētajos Rakstos tiek mācīts: „Tas, kas ir no Dieva, ir gaisma; un tas, kas saņem gaismu un turpina Dievā, saņem vairāk gaismas.”4 Mums jāturpina Dievā, kā teikts Svētajos Rakstos. Mums jāvēršas pie gaismas avota — Debesu Tēva un Jēzus Kristus, un Svētajiem Rakstiem. Mēs varam arī doties uz templi, zinot, ka visas tajā esošās lietas norāda uz Kristu un Viņa lielisko Izpirkšanas upuri.
Padomājiet par to, kā tempļi ietekmē apkārtējo vidi. Tie izdaiļo iekšpilsētas un mirdz no ievērojamu pakalnu galotnēm. Kāpēc tie izdaiļo un mirdz? Tāpēc, ka Svētajos Rakstos ir teikts: „Šī patiesība spīd,”5 un tempļos mājo patiesība un mūžīgais mērķis; tāpat kā jūsos.
1877. gadā prezidents Džordžs K. Kenons teica: „Katrs templis … mazina Sātana spēku uz Zemes.”6 Es ticu: lai arī kur uz Zemes tiek uzcelts templis, tas atgrūž tumsu. Tempļu mērķis ir kalpot cilvēcei un dot iespēju visiem Debesu Tēva bērniem atgriezties un dzīvot kopā ar Viņu. Vai mūsu mērķis nav līdzīgs šīm iesvētītajām ēkām, Tā Kunga namiem? Kalpot citiem un palīdzēt viņiem atgrūst tumsu un atgriezties Debesu Tēva gaismā?
Svētais tempļa darbs vairo mūsu ticību Kristum, un tad mēs varam vairāk ietekmēt citu cilvēku ticību. Caur tempļa spēcinošo garu mēs varam mācīties par Glābēja Izpirkšanas īstenību, spēku un cerību mūsu personīgajā dzīvē.
Pirms dažiem gadiem mūsu ģimene saskārās ar lielu pārbaudījumu. Es devos uz templi un dedzīgi lūdzu palīdzību. Kādā brīdī es atskārtu patiesību. Es saņēmu skaidru priekšstatu par saviem trūkumiem un biju satriekta. Šajā garīgi pamācošajā brīdī es ieraudzīju lepnu sievieti, kura dara lietas pēc sava, nevis Tā Kunga prāta, piesavinoties sev jebkādus, tā dēvētos, sasniegumus. Es zināju, ka skatos uz sevi. Savā sirdī es lūdzu Debesu Tēvu un teicu: „Es nevēlos būt šī sieviete, bet kā lai es mainos?”
Caur šķīsto atklāsmes garu templī es tiku mācīta par savu absolūto nepieciešamību pēc Pestītāja. Es nekavējoties savās domās vērsos pie Glābēja Jēzus Kristus un sajutu, ka manas ciešanas pazūd un sirdi piepilda liela cerība. Viņš bija mana vienīgā cerība, un es vēlējos tverties vienīgi pie Viņa. Es skaidri sapratu, ka egocentriska, miesīga sieviete „ir Dieva ienaidnieks”7 un ienaidnieks cilvēkiem, kuri ir viņai apkārt. Tajā dienā templī es iemācījos, ka tikai caur Jēzus Kristus Izpirkšanu es varu mainīt savu lepno dabu un ka man tiks dota iespēja darīt labu. Es spēcīgi sajutu Viņa mīlestību un zināju, ka Viņš mani mācīs caur Garu un mainīs mani, ja es pilnībā atdošu savu sirdi Viņam.
Es joprojām cīnos ar savām vājībām, bet es uzticos Izpirkšanas dievišķajai palīdzībai. Es saņēmu šo skaidro norādījumu, jo iegāju svētajā templī, meklējot atbalstu un atbildes. Es iegāju templī ar smagu nastu un devos prom, zinot, ka man ir visvarens un mīlošs Glābējs. Man kļuva vieglāk un priecīgāk, jo es biju saņēmusi Viņa gaismu un pieņēmu Viņa ieceri attiecībā uz sevi.
Katram no tempļiem šajā pasaulē ir unikāls ārējais izskats un dizains, bet iekšā tie visi ietver vienu un to pašu mūžīgo gaismu, mērķi un patiesību. Pirmajā vēstulē korintiešiem 3:16 mēs varam lasīt: „Vai jūs nezināt, ka jūs esat Dieva nams un ka Dieva Gars jūsos mājo?” Arī mēs, Dieva meitas, līdzīgi kā tempļi, esam atrodamas visur pasaulē un katrai no mums ir unikāls izskats un āriene — gluži kā tempļiem. Arī mūsos mājo garīgā gaisma — līdzīgi kā tempļos. Šī garīgā gaisma ir Glābēja gaismas atspulgs. Šis spožums piesaistīs citus cilvēkus.
Katrai no mums pasaulē ir sava loma — meita, māte, vadītāja, skolotāja, māsa, iztikas pelnītāja, sieva un citas. Katrai lomai ir sava ietekme. Katrai lomai ir morāls spēks, ja vien mēs atspoguļojam evaņģēlija patiesības un tempļa derības savās dzīvēs.
Elders D. Tods Kristofersons teica: „Māte visos gadījumos var atstāt tādu ietekmi, ko nevar salīdzināt ne ar viena cita cilvēka ietekmi nevienās citās attiecībās.”8
Kad mūsu bērni bija mazi, es jutu, ka mēs ar manu vīru Deividu esam kā kapteiņu komanda uz kuģa, un iztēlojos, ka mūsu 11 bērni ir kā mazas laiviņas, kas dauzās ap mums ostā, gatavojoties doties pasaules jūrā. Mēs ar Deividu jutām, ka mums ik dienu ir jāieskatās Tā Kunga kompasā, lai mēs zinātu labāko virzienu, kurā mums ar savu mazo floti burāt.
Mana ikdiena bija pilna ar tādām viegli aizmirstamām lietām kā veļas locīšana, grāmatu lasīšana bērniem un sautējuma gatavošana vakariņām. Dažkārt, esot ostā, mēs nevaram saredzēt, ka, pateicoties šīm nelielajām un pastāvīgajām aktivitātēm, tai skaitā ģimenes lūgšanai, Svēto Rakstu studēšanai un ģimenes mājvakaram, tiek paveiktas diženas lietas. Tomēr es liecinu, ka šīm aktivitātēm ir mūžīga nozīme. Pārņem liels prieks, kad mazās laiviņas — mūsu bērni — izaug par vareniem kuģiem, kas ir piepildīti ar evaņģēlija gaismu un ir gatavi „stāties kalpībā Dievam”.9 Mūsu mazie ticības darbi un kalpošana ir tas, kā lielākā daļa no mums var turpināt Dievā un galu galā nest mūžīgo gaismu un svētlaimi mūsu ģimenei, draugiem un paziņām. Jūs patiešām varat ietekmēt citus!
Padomājiet, kādu ietekmi uz ģimeni var atstāt Sākumskolas meitenes ticība. Mūsu meitas ticība svētīja mūsu ģimeni, kad mēs pazaudējām jaunāko dēlu izklaides parkā. Ģimene steidzās visapkārt, izmisīgi viņu meklējot. Visbeidzot mūsu desmitgadīgā meita parāva mani aiz rokas un teica: „Mammu, vai mums nevajadzētu palūgt?” Viņai bija taisnība! Mēs sapulcējāmies skatītāju pūļa vidū un lūdzām, lai mēs varētu atrast mūsu bērnu. Mēs viņu atradām. Visām Sākumskolas meitenēm es saku: „Lūdzu, turpiniet atgādināt saviem vecākiem lūgt!”
Šovasar man bija tas gods apmeklēt nometni Aļaskā, kurā bija 900 jaunietes. Viņas uz mani atstāja pamatīgu iespaidu. Viņas bija atbraukušas uz nometni garīgi sagatavojušās — izlasījušas Mormona Grāmatu un no galvas iegaumējušas rakstu „Dzīvais Kristus: Apustuļu liecība”. Nometnes trešajā vakarā visas 900 jaunietes, stāvot kopā, vārds vārdā nocitēja visu rakstu.
Gars piepildīja plašo zāli, un es ļoti vēlējos pievienoties šīm jaunietēm, bet nespēju. Es nebiju pacentusies iegaumēt šo rakstu.
Es sāku mācīties vārdus no „Dzīvā Kristus”, tāpat kā šīs māsas, un viņu ietekmes dēļ es daudz pilnīgāk izdzīvoju Svētā Vakarēdiena derības, vienmēr atceroties Glābēju, atkal un atkal atkārtojot apustuļu liecību par Kristu. Es sāku saskatīt Svētajā Vakarēdienā dziļāku jēgu.
Šogad es ceru Glābējam pasniegt Ziemassvētku dāvanu, līdz 25. decembrim iegaumējot un savā sirdī droši noglabājot „Dzīvo Kristu”. Es ceru, ka es spēšu ietekmēt uz labu — tāpat kā māsas Aļaskā ietekmēja mani.
Vai jūs varat atpazīt sevi vārdos no raksta „Dzīvais Kristus”? „Viņš lūdza visus sekot Viņa piemēram. Viņš staigāja pa Palestīnas ceļiem, dziedinot slimos, liekot aklajiem redzēt un pieceļot mirušos.”10
Mēs, baznīcas māsas, nestaigājam pa Palestīnas ceļiem, dziedinot slimos, bet mēs varam lūgt un pielietot Izpirkšanas mīlestību, lai dziedinātu izirstošas un saspīlētas attiecības.
Lai gan mēs nespējam likt aklajam redzēt tā, kā to darīja Glābējs, mēs varam liecināt par glābšanas ieceri garīgi aklajiem. Mēs varam atvērt viņu acis sapratnei, ka mūžīgajām derībām ir nepieciešams priesterības spēks.
Mēs nevaram uzcelt mirušos tā, kā to darīja Glābējs, bet mēs varam svētīt mirušos, meklējot viņu vārdus tempļa darbam. Tad mēs patiešām atbrīvosim viņus no garu cietuma un dāvāsim ceļu un mūžīgo dzīvi.
Es liecinu, ka mums ir dzīvais Glābējs, Jēzus Kristus, un ar Viņa spēku un gaismu mēs spēsim atvairīt pasaules tumsību, runāt par mums zināmo patiesību un mudināt citus nākt pie Viņa. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.