Apsver ceļu, kuru staigā!

Prezidents Tomass S. Monsons

Lūkojoties uz Jēzu kā savu Paraugu un sekojot Viņa pēdās, mēs varam droši atgriezties pie sava Debesu Tēva.

Mani mīļie brāļi un māsas, es izjūtu dziļu pazemību, stāvot jūsu priekšā šajā rītā! Es lūdzu, lai jūs savā ticībā lūgtu par mani, kamēr dalos ar jums savā vēstījumā.

Mēs visi uzsākām brīnišķīgu, izšķirošu ceļojumu, atstājot garu pasauli un sākot šo — bieži vien izaicinājumu pilno — posmu, ko dēvē par laicīgo dzīvi. Svarīgākie mērķi mūsu esamībai uz Zemes ir iegūt ķermeni no miesas un kauliem un pieredzi, kas rodama, tikai tiekot šķirtiem no mūsu Debesu vecākiem, lai pārliecinātos, vai mēs pildīsim baušļus. Ābrahāma grāmatas 3. nodaļā mēs lasām: „Un mēs ar to viņus pārbaudīsim, lai redzētu, vai viņi darīs visu, ko Tas Kungs viņu Dievs tiem pavēlēs.”¹

Ienākot šajā pasaulē, mēs paņēmām līdzi Dieva diženo dāvanu — savu rīcības brīvību. Mums ir dota privilēģija pašiem veikt tūkstošiem izvēļu. Šeit mēs mācāmies no stingrā darba uzrauga — pieredzes. Mēs atšķiram starp labu un ļaunu. Mēs atšķiram rūgtu no salda. Mēs mācāmies, ka lēmumi nosaka likteni.

Es esmu pārliecināts, ka mēs atstājām savu Tēvu ar milzīgu vēlmi atgriezties pie Viņa, lai varētu iegūt paaugstināšanu, ko Viņš mums iecerējis un ko mēs paši tik ļoti vēlējāmies. Lai gan mums pašiem jāatrod un jāseko ceļam, kas atvedīs atpakaļ pie mūsu Tēva Debesīs, tomēr, sūtot šurp, Viņš neatstāja mūs bez norādījumiem un vadības. Viņš ir dāvājis mums visus nepieciešamos palīglīdzekļus un atbalstīs mūs, ja vien mēs meklēsim Viņa palīdzību un centīsimies darīt visu, kas mūsu spēkos, lai pastāvētu līdz galam un iegūtu mūžīgo dzīvi.

Lai palīdzētu un vadītu, Dievs mums ir devis Savus un Sava Dēla vārdus, kas rodami mūsu Svētajos Rakstos. Mums ir Dieva praviešu padomi un mācības. Taču pats svarīgākais ir tas, ka mums ir nodrošināts nevainojams piemērs, kam sekot, — mūsu Kungs un Glābējs, Jēzus Kristus, — un mums ir doti norādījumi sekot šim piemēram. Pats Glābējs teica: „Nāciet, sekojiet Man!”² „Tos darbus, ko jūs redzējāt Mani darām, jums arī būs darīt.”³ Viņš uzdeva jautājumu: „Kādiem vīriem jums jābūt?” Un tad atbildēja: „Patiesi, es saku jums, tādiem kā Es.”⁴ Viņš ir izveidojis šauro taku un vada mūs.⁵

Lūkojoties uz Jēzu kā savu Paraugu un sekojot Viņa pēdās, mēs varam droši atgriezties pie sava Debesu Tēva, lai dzīvotu ar Viņu mūžīgi. Pravietis Nefijs teica: „Ja cilvēks nepastāvēs līdz galam, sekojot dzīvā Dieva Dēla paraugam, viņš nevarēs tapt izglābts.”⁶

Kāda sieviete, stāstot par savu pieredzi Svētās zemes apmeklējuma laikā, ik reizi iesaucās: „Es staigāju tur, kur gājis Jēzus!”

Viņa bija bijusi apkaimē, kur Jēzus bija dzīvojis un mācījis. Iespējams, ka viņa stāvēja uz kāda akmens, uz kura Viņš reiz bija stāvējis, vai skatījās uz kalnu grēdu, uz ko Viņš reiz bija lūkojies. Šī viņas pieredze, pati par sevi, bija saviļņojoša, taču fiziski staigāt tur, kur gājis Jēzus, nav tik svarīgi, kā staigāt tā, kā Viņš staigājis. Viņa rīcības atdarināšana un sekošana Viņa piemēram ir daudz svarīgāka par centieniem izsekot tām zūdošajām takām, pa kurām Viņš ceļojis Savā laicīgajā dzīvē.

Izsakot kādam bagātam vīram aicinājumu: „Nāc Man līdzi!”⁷, Jēzus nedomāja tikai to, lai šis vīrs sekotu Viņam augšup un lejup pa apkārtējā apvidus pakalniem un ielejām.

Mums nav jāstaigā gar Galilejas jūras krastiem vai starp Jūdejas kalniem, lai ietu turp, kur gājis Jēzus. Mēs visi varam iet pa tām takām, kur gājis Viņš, ja izvēlamies sekot Viņam savā laicīgajā ceļā, paturot prātā Viņa vārdus un ar Viņa Gara pilnu sirdi dzīvojot pēc Viņa mācībām, kas vada mūs. Viņa piemērs izgaismo ceļu. Viņš teica: „Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.”⁸

Pētot takas, pa kurām gājis Jēzus, mēs redzēsim, ka tās ir vedušas cauri daudzām grūtībām, ar kurām mēs sastapsimies savā dzīvē.

Piemēram, Jēzus gāja vilšanās ceļu. Kaut arī Viņš pieredzēja daudz vilšanos, viena no pašām sāpīgākajām izpaudās tad, kad Savas laicīgās kalpošanas noslēgumā Jēzus žēlojās par Jeruzālemi. Israēla bērni bija noraidījuši to aizsardzību, ko Viņš tiem piedāvāja zem Sava spārna. Uzlūkojot no augšas pilsētu, kura drīz tiks atstāta iznīcībai, Jēzu pārņēma dziļas bēdas. Savās ciešanās Viņš sauca: „Jeruzāleme, Jeruzāleme, tu, kas nokauj praviešus un akmeņiem nomētā tos, kas pie tevis sūtīti, cik reižu Es esmu gribējis tavus bērnus pulcināt ap Sevi, kā vista pulcina zem spārniem savus cālīšus, bet jūs negribējāt.”⁹

Jēzus gāja kārdinājumu ceļu. Ļaunais Lucifers, saņemdams visus spēkus un pielietodams visvilinošākos argumentus, kārdināja Viņu, kad Tas bija gavējis 40 dienas un 40 naktis. Jēzus nepadevās, Viņš pretojās ikvienam kārdinājumam. Viņa atvadu vārdi skanēja: „Atkāpies, sātan!”¹⁰

Jēzus gāja sāpju ceļu. Padomājiet par Ģetzemani, kur, ciešot nāves mokas, „Viņa sviedri kā asins lāses pilēja uz zemi”¹¹. Un kā gan var aizmirst Viņa nežēlīgās ciešanas pie krusta!

Katrs no mums ies vilšanās ceļu. Var gadīties, ka tas notiks zaudētu iespēju, ļaunprātīgi izmantotas varas, mūsu mīļoto izvēles vai mūsu pašu izdarītās izvēles dēļ. Katram no mums nāksies iet arī kārdinājumu ceļu. Mācības un Derību 29. nodaļā mēs lasām: „Un ir nepieciešams, lai velns varētu kārdināt cilvēku bērnus, vai arī viņi nevarēs rīkoties paši.”¹²

Tāpat mēs iesim arī sāpju ceļu. Būdami kalpi, mēs neesam pārāki par Skolotāju, kurš atstāja šo laicīgo dzīvi tikai tad, kad bija pieredzējis lielas sāpes un ciešanas.

Kaut arī mūsu ceļā gaida skaudra un rūgta pieredze, mēs varam rast arī lielu laimi.

Mēs varam iet paklausības ceļu kopā ar Jēzu. Tas ne vienmēr būs viegli, bet ņemsim par moto vārdus, ko mums mantojumā atstājis Samuēls: „Redzi, paklausība ir labāka nekā upuris, un padevība ir labāka nekā auna tauki.”¹³ Paturēsim prātā, ka nepaklausības galīgās sekas ir gūsts un nāve, bet balva par paklausību ir brīvība un mūžīgā dzīve.

Mēs, tāpat kā Jēzus, varam iet kalpošanas ceļu. Kad Jēzus kalpoja starp cilvēkiem, Viņa dzīve bija kā kvēls labestības avots. Viņš deva spēku kroplo locekļiem, redzi — neredzīgo acīm, un dzirdi — nedzirdīgo ausīm.

Jēzus gāja lūgšanu ceļu. Viņš mācīja mums lūgt, dāvājot skaistu lūgšanu, kas zināma kā Tā Kunga lūgšana. Un kurš gan var aizmirst Viņa lūgšanu Ģetzemanē: „Ne Mans, bet Tavs prāts lai notiek”?¹⁴

Mums pa rokai ir vēl citi Glābēja norādījumi, kas rodami Svētajos Rakstos. Savā Kalna sprediķī Viņš liek mums būt žēlastīgiem, pazemīgiem, taisnīgiem, sirdī šķīstiem miera nesējiem. Viņš dod norādījumus — drosmīgi pastāvēt par saviem uzskatiem, kad tiekam izsmieti vai vajāti. Viņš lūdz, lai mēs ļautu savai gaismai mirdzēt tā, lai citi to redzētu un vēlētos godāt mūsu Tēvu Debesīs. Viņš māca mums būt tikumīgiem un tīriem gan savās domās, gan darbos. Viņš saka mums, ka krāt mantu debesīs ir daudz svarīgāk, nekā krāt to virs Zemes.¹⁵

Savās līdzībās Viņš māca ar spēku un pilnvarām. Stāstot par labo samarieti, Viņš māca mums mīlēt un kalpot saviem tuvākajiem.¹⁶ Savā līdzībā par talentiem Viņš māca mums pilnveidoties un tiekties pēc pilnības.¹⁷ Līdzībā par pazudušo avi Viņš sniedz norādījumus glābt tos, kuri nogājuši no ceļa un nomaldījušies.¹⁸

Ja mēs centīsimies savas dzīves centrā likt Kristu, mācoties Viņa vārdus, sekojot Viņa mācībām un ejot Viņa ceļus, Viņš ir apsolījis dalīties ar mums mūžīgajā dzīvē, kuras dēļ gāja nāvē. Nav augstāka galamērķa par izvēli — pieņemt Viņa mācību, kļūt par Viņa mācekļiem un visu mūžu darīt Viņa darbu. Nekas cits, neviena cita izvēle nevar padarīt mūs par tādiem, par kādiem mūs spēj padarīt Viņš.

Domājot par cilvēkiem, kuri patiesi centušies sekot Glābēja piemēram un gājuši Viņa ceļu, man uzreiz prātā nāk Gustavs un Margarita Vakeri — vieni no kristīgākajiem cilvēkiem, kurus jebkad esmu pazinis. Viņi bija dzimuši Vācijā un emigrējuši uz Austrumkanādu, kur mēs sastapāmies, kad kalpoju par misijas prezidentu. Brālis Vakers pelnīja iztiku, strādājot par frizieri. Lai gan viņu līdzekļi bija ļoti ierobežoti, viņi dalījās visā, kas viņiem bija. Viņi nebija svētīti ar bērniem, taču rūpējās par katru, kurš ienāca viņu mājās. Izglītoti un pieredzes bagāti cilvēki uzmeklēja šos pazemīgos, neizglītotos Dieva kalpus, uzskatot sevi par laimīgiem, ja varēja pavadīt viņu klātbūtnē kaut stundu.

Viņu izskats bija ikdienišķs, viņi runāja neveiklā un diezgan grūti saprotamā angļu valodā, viņu mājoklis bija ļoti pieticīgs. Viņiem nebija ne auto, ne televīzijas, un viņi nedarīja neko no tā, kam parasti pievērš uzmanību pasaule. Tomēr uzticīgie bija iestaigājuši ceļu uz viņu durvīm, lai varētu baudīt garu, kas tur mājo. Viņu mājas bija debess Zemes virsū, un viņi izstaroja pilnīgu mieru un labestību.

Arī mums var būt šāds gars, un mēs varam dalīties tajā ar pasauli, ejot mūsu Glābēja ceļu un sekojot Viņa nevainojamajam piemēram.

Salamana pamācībās mēs lasām pamudinājumu: „Apsver ceļu, kuru staigā!”¹⁹ Ja mēs to darīsim, mums būs ticība un vēlme iet to ceļu, ko gāja Jēzus. Mums nebūs nekādu šaubu, ka esam uz ceļa, pa kuru mūsu Tēvs vēlas, lai mēs dotos. Glābēja piemērs sniedz vadlīnijas visā, ko darām, un Viņa vārdi kalpo par uzticamu ceļvedi. Viņa ceļš droši aizvedīs mūs mājās. Es lūdzu, kaut mēs varētu baudīt šo svētību! Jēzus Kristus, kuru es mīlu, kuram kalpoju un par kuru liecinu, Vārdā, āmen.