Es pats zinu šīs lietas

Elders Kregs K. Kristensens

no Septiņdesmito prezidija

Tas, ka uzzinām par Jēzus Kristus atjaunotā evaņģēlija patiesumu, var būt viena no dzīves visdižākajām un vispriecīgākajām pieredzēm.

Mani dārgie brāļi, mūs pastāvīgi iedvesmo prezidenta Tomasa S. Monsona personīgais paraugs un priesterības kalpošana. Nesen vairākiem diakoniem tika jautāts: „Ko jūs visvairāk apbrīnojat prezidentā Monsonā?” Viens diakons atminējās, kā prezidents Monsons, būdams bērns, iedeva savas mantas trūcīgiem draugiem. Cits minēja, kā prezidents Monsons rūpējās par daudzām atraitnēm savā bīskapijā. Trešais piebilda, ka viņš tika aicināts par apustuli ļoti jaunā vecumā un ir svētījis cilvēkus visā pasaulē. Tad kāds jauns vīrietis teica: „Prezidentā Monsonā es visvairāk apbrīnoju viņa stipro liecību.”

Patiesi, mēs visi esam sajutuši mūsu pravieša īpašo liecību par Glābēju Jēzu Kristu un viņa apņēmību vienmēr sekot Gara pamudinājumiem. Ar katru pieredzi, kurā dalās prezidents Monsons, viņš aicina mūs pilnīgāk dzīvot pēc evaņģēlija, kā arī meklēt un stiprināt savu personīgo liecību. Atcerieties, ko viņš teica no šīs kanceles tikai pirms dažām konferencēm: „Lai mēs varētu būt stipri un nepadotos nevienam spēkam, kas mūs velk nepareizā virzienā … , mums ir jābūt savai liecībai. Vai nu jums ir 12, vai 112 gadi — vai kaut kur pa vidu —, jūs paši varat zināt, ka Jēzus Kristus evaņģēlijs ir patiess.”¹

Lai arī mans vēstījums šovakar ir vērsts uz tiem, kas ir tuvāk 12 gadu vecumam, nevis 112, principi, ar kuriem es dalīšos, attiecas uz visiem. Atbildot uz prezidenta Monsona paziņojumu, es vēlos pajautāt: „Vai katrs no mums pats zina, ka evaņģēlijs ir patiess?” Vai mēs pārliecināti varam teikt, ka mūsu liecības ir patiesi mūsu pašu? Atkal citējot prezidentu Monsonu: „Es uzskatu, ka stipra liecība par mūsu Glābēju un Viņa evaņģēliju [pasargās jūs no apkārt esošā grēka un ļaunuma]. … Ja jums vēl nav liecības par šīm lietām, dariet to, kas ir nepieciešams, lai to iegūtu. Jums ir būtiski iegūt pašiem savu liecību, jo citu liecības jums tikai daļēji palīdzēs.”²

Es pats zinu šīs lietas

Tas, ka uzzinām par Jēzus Kristus atjaunotā evaņģēlija patiesumu, var būt viena no dzīves visdižākajām un vispriecīgākajām pieredzēm. Sākumā mums varētu būt nepieciešams paļauties uz citu cilvēku liecībām — sakot, kā teica jaunie kareivji: „Mēs nešaubāmies, mūsu mātes to zināja.”³ Tas ir labs sākums mūsu liecībām, taču mums tās ir jāpilnveido. Lai mēs varētu būt stipri, dzīvojot pēc evaņģēlija, nav nekā svarīgāka par savas liecības iegūšanu un stiprināšanu. Kā to izdarīja Alma, arī mums ir jāspēj pateikt: „Es pats zinu, ka šīs lietas ir patiesas.”⁴

„Un kā jums šķiet, kā es zinu par to patiesumu?” Alma turpināja: „Lūk, es saku jums, ka tās man ir darītas zināmas ar Dieva Svēto Garu. Lūk, es esmu gavējis un lūdzis daudzas dienas, lai es pats varētu zināt šīs lietas. Un tagad es pats zinu, ka tās ir patiesas.”⁵

Es vēlos redzēt tās lietas, kuras redzēja mans tēvs

Līdzīgi Almam, arī Nefijs uzzināja patiesību, lai to zinātu pats. Noklausījies savu tēvu runājam par daudzām savām garīgajām pieredzēm, Nefijs vēlējās zināt, ko zināja viņa tēvs. Tas bija kas vairāk nekā tikai ziņkārība, — tas bija kaut kas, pēc kā viņš alka. Lai arī viņš bija „ļoti jauns”, viņam bija „liel[a] vēlēšan[ās] izzināt Dieva noslēpumus”⁶. Viņš tiecās „redzēt un dzirdēt, un zināt šīs lietas ar Svētā Gara spēku”⁷.

Kad Nefijs „sēdēj[a], pārdomādams savā sirdī”, viņš tika aizrauts „Garā … ļoti augstā kalnā”, kur viņam pajautāja: „Ko tu vēlies?” Viņa atbilde bija vienkārša: „Es vēlos redzēt tās lietas, kuras redzēja mans tēvs.”⁸ Pateicoties viņa ticīgajai sirdij un centīgumam, Nefijs tika svētīts ar brīnišķīgām pieredzēm. Viņš saņēma liecību par Glābēja Jēzus Kristus gaidāmo dzimšanu, dzīvi un krustā sišanu; viņš redzēja Mormona Grāmatas parādīšanos un evaņģēlija atjaunošanu pēdējās dienās — tas viss viņa patiesās vēlmes dēļ — zināt pašam.⁹

Šīs personīgās pieredzes ar To Kungu sagatavoja Nefiju likstām un pārbaudījumiem, ar kuriem viņam drīz bija jāsaskaras. Tās deva viņam spēku būt stipram pat tad, kad citiem viņa ģimenē bija grūtības. Viņš to spēja izdarīt, jo bija uzzinājis un zināja pats. Viņš bija saņēmis personīgas liecības svētību.

Tas lai to lūdz no Dieva

Līdzīgi Nefijam, pravietis Džozefs Smits arī bija „ļoti jauns”, kad viņa „prāts bija aizņemts ar nopietnām pārdomām” par garīgajām patiesībām. Džozefam tas bija „liela nemiera” laiks, kad viņš saskārās ar pretrunīgiem un neskaidriem vēstījumiem par reliģiju. Viņš vēlējās zināt, kura baznīca bija pareiza.¹⁰ Iedvesmojies no šiem vārdiem Bībelē: „Ja kādam no jums trūkst gudrības, tas lai to lūdz no Dieva”¹¹, viņš rīkojās pats, lai atrastu atbildi. Kādā skaistā rītā, 1820. gada pavasarī, viņš devās uz tuvējo koku birzi un nometās ceļos lūgšanā. Pateicoties savai ticībai un tam, ka Dievs bija paredzējis viņam īpašu darbu, Džozefs saņēma diženu vīziju par Dievu Tēvu un Viņa Dēlu, Jēzu Kristu, un uzzināja pats, kas viņam bija jādara.

Vai jūs saskatāt Džozefa pieredzē paraugu, pēc kura jūs varētu rīkoties, lai iegūtu vai stiprinātu savu liecību? Džozefs ļāva Svētajiem Rakstiem iespiesties viņa sirdī. Viņš pamatīgi tos apdomāja un pielietoja savā situācijā. Tad viņš rīkojās saskaņā ar to, ko bija uzzinājis. Iznākums bija diženā Pirmā vīzija — un viss, kas nāca pēc tās. Šī baznīca pavisam burtiski tika nodibināta uz principa, ka jebkurš — tai skaitā, 14-gadīgs lauku zēns — var „lūgt no Dieva” un saņemt atbildi uz savām lūgšanām.

Kas tad ir liecība?

Mēs bieži dzirdam baznīcas locekļus sakām, ka viņu liecība par evaņģēliju ir visdārgākais viņu īpašums. Tā ir svēta dāvana no Dieva, kas gūstama ar Svētā Gara spēku. Tā ir mierīga, nelokāma pārliecība, ko saņemam, kad studējam, lūdzam un dzīvojam pēc evaņģēlija. Tā ir Svētā Gara sajūta, kas liecina mūsu dvēselei, ka tas, ko mēs mācāmies un darām, ir pareizi.

Daži cilvēki runā par liecību kā par gaismas slēdzi — tas ir vai nu ieslēgts, vai izslēgts; jums vai nu ir liecība, vai nav. Patiesībā liecība vairāk līdzinās kokam, kas iziet cauri vairākām augšanas un attīstības stadijām. Daži no augstākajiem kokiem uz pasaules ir atrodami Redvudas nacionālajā parkā ASV rietumos. Kad cilvēks stāv zem šiem masīvajiem kokiem, ir apbrīnojami domāt par to, ka katrs no tiem izauga no sīkas sēkliņas. Līdzīgi ir ar mūsu liecībām. Lai arī tās var aizsākties ar vienreizēju garīgu pieredzi, laika gaitā caur pastāvīgu barošanu un biežām garīgām pieredzēm tās aug un attīstās.

Tādēļ nav pārsteigums, ka pravietis Alma, paskaidrojot, kā attīstīt liecību, runāja par sēklu, kas izaug par koku. „Ja jūs atbrīvosit vietu,” viņš teica, „lai sēkla varētu tikt iedēstīta jūsu sirdī, lūk, ja tā ir īsta sēkla, laba sēkla, ja jūs to neizmetīsit ar savu neticību, … tā sāks briest jūsu krūtīs; un, kad jūs izjutīsit šīs briešanas kustības, jūs teiksit sevī — vajadzētu būt, ka tā ir laba sēkla jeb ka šis vārds ir labs, jo tas sāk paplašināt manu dvēseli; jā, tas sāk apgaismot manu sapratni, jā, tas sāk kļūt man patīkams.”¹²

Bieži vien liecība sākas ar svētām, pamācošām, pārliecinošām sajūtām, kas parāda mums, ka Dieva vārds ir patiess. Tomēr, lai cik brīnišķīgas šīs sajūtas arī nebūtu, tās ir tikai sākums. Jūsu darbs savas liecības „audzēšanā” nav pabeigts — ne vairāk pabeigts kā sekvojas audzēšanas darbs, kad no zemes ir izspraucies pirmais sīciņais asniņš. Ja mēs ignorējam šos garīgos pamudinājumus vai nevērīgi izturamies pret tiem, ja mēs tos nebarojam ar pastāvīgu Svēto Rakstu studēšanu un lūgšanu, un centieniem iegūt vairāk Gara pieredžu, mūsu sajūtas izgaisīs un mūsu liecības pavājināsies.

Alma par to izteicās šādi: „Ja jūs izturaties nevērīgi pret koku un nedomājat par tā kopšanu, lūk, tas neiesakņosies, un, kad nāk saules svelme un to apdedzina, tāpēc ka tam nav saknes, tas nokalst, un jūs to izraujat un izsviežat.”¹³

Vairumā gadījumu mūsu liecības augs tādā pašā veidā kā koks: pakāpeniski, gandrīz nemanāmi, mūsu pastāvīgo rūpju un centīgo pūļu dēļ. „Bet, ja jūs kopsit vārdu,” Alma apsolīja, „jā, kopsit to koku, kad tas iesāks augt, ar savu ticību, ar lielu uzcītību un pacietību, raudzīdamies pēc tā augļiem, tas iesakņosies; un lūk, tas būs koks, kas ieaugs mūžīgajā dzīvībā.”¹⁴

Tagad ir īstais laiks; šodien ir īstā diena

Mana liecība aizsākās, kad es studēju un apdomāju Mormona Grāmatā atrodamās mācības. Kad es nometos ceļos, lai vaicātu Dievam pazemīgā lūgšanā, Svētais Gars liecināja manai dvēselei, ka tas, ko es lasu, ir patiess. Šī agrīnā liecība kļuva par katalizatoru daudzām citām evaņģēlija patiesībām, jo, kā mācīja prezidents Monsons: „Kad mēs zinām, ka Mormona Grāmata ir patiesa, tad no tā izriet, ka Džozefs Smits patiesi bija pravietis un ka viņš redzēja Dievu, Mūžīgo Tēvu, un Viņa Dēlu, Jēzu Kristu. No tā arī izriet, ka evaņģēlijs bija atjaunots šajās pēdējās dienās caur Džozefu Smitu — tostarp atjaunota tika gan Ārona, gan Melhisedeka priesterība.”¹⁵ Kopš tās dienas man ir bijušas daudzas svētas pieredzes ar Svēto Garu, kas man ir atkārtoti apstiprinājušas to, ka Jēzus Kristus ir pasaules Glābējs un ka Viņa atjaunotais evaņģēlijs ir patiess. Kopā ar Almu es pārliecināti varu teikt, ka pats zinu šīs lietas.

Mani jaunie draugi, tagad ir īstais laiks, un šodien ir tā diena, lai uzzinātu vai atkārtoti apstiprinātu, ka evaņģēlijs ir patiess. Katram no mums ir svarīgs darbs darāms. Lai paveiktu šo darbu un būtu aizsargāti no pasaulīgām ietekmēm, kas, šķiet, ir vienmēr klātesošas, mums ir jābūt tādai ticībai kā Almam, Nefijam un jaunajam Džozefam Smitam, lai iegūtu un pilnveidotu savu liecību.

Līdzīgi jaunajam diakonam, par kuru runāju iepriekš, es apbrīnoju prezidentu Monsonu par viņa liecību. Tā ir kā augstā sekvoja, tomēr pat prezidenta Monsona liecībai laika gaitā bija jāaug un jāpilnveidojas. Mēs paši varam uzzināt, tāpat kā to zina prezidents Monsons, ka Jēzus Kristus ir mūsu Glābējs un pasaules Pestītājs, ka Džozefs Smits ir Atjaunošanas pravietis, kas ietver arī Dieva priesterības atjaunošanu. Mums ir šī svētā priesterība. Mana pazemīgā lūgšana ir par to, kaut mēs uzzinātu šīs lietas un zinātu tās paši, Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.