Praviešu atbalstīšana
Elders Rasels M. Nelsons
no Divpadsmit apustuļu kvoruma
Atbalstot praviešus, mēs personīgi apņemamies, ka darīsim visu, ko spēsim, lai atbalstītu viņu pravietiskās prioritātes.
Prezident Airing, mēs pateicamies jums par jūsu pamācošo un iedvesmojošo vēstījumu. Dārgie brāļi un māsas, mēs pateicamies jums par jūsu ticību un ziedošanos. Vakar ikviens no mums tika aicināts atbalstīt Tomasu S. Monsonu kā Tā Kunga pravieti un Tā Kunga baznīcas prezidentu. Un mēs bieži dziedam „Pateicamies par pravieti”.1 Vai mēs, jūs un es, tiešām apzināmies, ko tas nozīmē? Iedomājieties Tā Kunga doto privilēģiju — atbalstīt Viņa pravieti, kura padoms būs skaidrs un pilnīgs, cilvēku ambīciju neietekmēts un pavisam patiess!
Kā mēs patiesībā atbalstām pravieti? Ilgu laiku pirms kļūšanas par baznīcas prezidentu Džozefs F. Smits paskaidroja: „Uz svēto pleciem, kuri … atbalsta baznīcas pilnvarotos, gulstas svarīgs pienākums — atbalstīt ne tikai ar roku pacelšanu, kas ir tikai atbalstīšanas fizisks simbols, bet patiesi atbalstīt ar savu rīcību.”2
Es labi atceros savu unikālāko pravieša atbalstīšanas „rīcību”. 1972. gadā man kā ārstam un sirds ķirurgam bija pienākums veikt atvērto sirds operāciju prezidentam Spenseram V. Kimbalam, kas tolaik bija Divpadsmit apustuļu kvoruma prezidenta vietas izpildītājs. Viņam bija nepieciešama ļoti sarežģīta operācija. Taču man nebija pieredzes šādas procedūras veikšanā 77 gadus vecam pacientam ar sirds mazspēju. Es nerekomendēju šo operāciju un to pateicu prezidentam Kimbalam un Augstākajam prezidijam. Taču prezidents Kimbals ticībā izvēlējās operāciju tikai tāpēc, ka to bija ieteicis Augstākais prezidijs. Tas atspoguļo, kā viņš atbalstīja savus vadītājus! Un viņa lēmums man lika trīcēt!
Pateicoties Tam Kungam, operācija bija veiksmīga. Kad prezidenta Kimbala sirds atsāka pukstēt, tā to darīja ar lielu spēku! Tajā mirklī Gars man skaidri liecināja, ka šis vīrs kādu dienu kļūs par Baznīcas prezidentu!3
Jūs zināt, kas notika tālāk. Tikai 20 mēnešus vēlāk prezidents Kimbals kļuva par Baznīcas prezidentu. Un viņš nodrošināja nelokāmu un drosmīgu vadību daudzu gadu garumā.
Kopš tā brīža mēs esam atbalstījuši par Baznīcas prezidentiem prezidentu Ezru Taftu Bensonu, Hovardu V. Hanteru, Gordonu B. Hinkliju un tagad — Tomasu S. Monsonu, — praviešus vistiešākajā šī vārda nozīmē!
Mani dārgie brāļi un māsas, ja Atjaunošana ir ko devusi, tā nenoliedzami ir satriekusi senseno mītu, ka Dievs ir pārstājis runāt ar Saviem bērniem. Tie ir absolūti meli. Visos evaņģēlija atklāšanas laikmetos no Ādama līdz mūsdienām Dieva baznīcu ir vadījis pravietis.4 Pravieši liecina par Jēzu Kristu — par Viņa dievišķību un Viņa laicīgo misiju un kalpošanu.5 Mēs godājam pravieti Džozefu Smitu kā šī pēdējā evaņģēlija atklāšanas laikmeta pravieti. Un mēs godājam katru vīru, kas ir bijis Baznīcas prezidents pēc viņa.
Kad mēs atbalstām praviešus un citus vadītājus,6 mēs atbalstām vienprātības likumu, jo Tas Kungs ir teicis: „Vēl Es saku jums, ka nevienam netiks dots iet uz priekšu sludināt Manu evaņģēliju vai celt Manu baznīcu, ja vien viņš nebūs ordinēts no kāda, kuram ir pilnvaras un kas ir atbilstoši ordinēts no baznīcas vadītājiem.”7
Tas mums, Tā Kunga baznīcas locekļiem, sniedz pārliecību un ticību mūsu centienos ievērot Svēto Rakstu padomu uzklausīt Tā Kunga balsi,8 kas izskan caur Viņa kalpiem — praviešiem.9 Visi Tā Kunga baznīcas vadītāji ir aicināti ar atbilstošām pilnvarām. Kas attiecas uz šo jautājumu, nekad neviens pravietis vai kāds cits baznīcas vadītājs nav pats sevi aicinājis. Neviens pravietis nekad nav ticis ievēlēts. Tas Kungs ir nepārprotami teicis: „Ne jūs Mani esat izredzējuši, bet Es jūs esmu izredzējis un jūs nolicis”.10 Ne jūs, ne es nekādā veidā „nebalsojam” par baznīcas vadītājiem. Tomēr mums ir privilēģija viņus atbalstīt.
Tā Kunga ceļi atšķiras no cilvēku ceļiem. Cilvēku ceļi paredz atbrīvot no darba vai izslēgt no biznesa darījumiem ļaudis, kas noveco vai kļūst nespējīgi. Taču cilvēku ceļi nav un nekad nebūs Tā Kunga ceļi. Atbalstot praviešus, mēs personīgi apņemamies, ka darīsim visu, ko spēsim, lai atbalstītu viņu pravietiskās prioritātes. Mūsu atbalstīšana ir zvērestam pielīdzināma pazīme, ka mēs atzīstam, ka viņu aicinājums būt par pravieti ir likumīgs un mums saistošs.
Divdesmit sešus gadus pirms elders Džordžs Alberts Smits kļuva par baznīcas prezidentu, viņš teica: „Pienākums, kuru uzņemamies, kad paceļam savas rokas, … ir ļoti svēts. Tas nenozīmē, ka mēs mierīgi iesim savu ceļu un ļausim Tā Kunga pravietim darīt savu darbu, bet tas nozīmē, … ka mēs stāvēsim aiz viņa; mēs lūgsim par viņu; mēs aizstāvēsim viņa labo vārdu, un mēs centīsimies izpildīt viņa norādījumus tā, kā Tas Kungs būs paredzējis.”11
Tā Kunga dzīvais pravietis vada Savu dzīvo baznīcu!12 Tas Kungs atklāj Savu gribu attiecībā uz baznīcu Savam pravietim. Vakar, pēc tam, kad mēs tikām aicināti atbalstīt Tomasu S. Monsonu kā Baznīcas prezidentu, mums bija privilēģija atbalstīt viņu, Augstākā prezidija padomniekus un Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļus kā praviešus, gaišreģus un atklājējus. Padomājiet par to! Mēs atbalstām 15 vīrus kā Dieva praviešus! Viņiem ir visas priesterības atslēgas, kas cilvēkam jebkad ir piešķirtas šajā evaņģēlija atklāšanas laikmetā.
15 vīru aicināšana svētajā apustuļu darbā mums, baznīcas locekļiem, sniedz lielu aizsardzību. Kādēļ? Tādēļ, ka šo vadītāju lēmumiem ir jābūt vienprātīgiem.13 Vai jūs varat iztēloties, kā jādarbojas Garam, lai radītu vienprātību 15 vīru starpā? Šiem 15 vīriem ir atšķirīga izglītība un darba pieredze, un dažādi viedokļi par daudziem jautājumiem. Ticiet man! Kad vienprātība ir panākta, šie 15 vīrieši — pravieši, gaišreģi un atklājēji — zina Tā Kunga gribu! Viņi ir apņēmības pilni pārliecināties, ka patiesi notiek Tā Kunga griba. Katram no šiem 15 vīriem Tā Kunga lūgšana kalpo par paraugu, kad viņi lūdz: „Tavs prāts lai notiek uz zemes, tāpat kā debesīs.”14
Prezidē tas apustulis, kurš apustuļa aicinājumā bijis visilgāko laiku.15 Šīs sistēmas rezultātā Baznīcas prezidenta amatā parasti nonāk visvecākais vīrs.16 Tas nodrošina nepārtrauktību, dzīves pieredzes dotu briedumu, pieredzi un daudzpusīgu sagatavošanos saskaņā ar Tā Kunga norādījumiem.
Pats Tas Kungs ir organizējis mūsdienu baznīcu. Viņš ir ieviesis nozīmīgu pārvaldības sistēmu, kas garantē nepārtrauktību un aizvietojamību. Šī sistēma nodrošina pravietisku vadību pat tad, ja novecošanas dēļ pravieti skar nenovēršamas saslimšanas un ierobežojumi.17 Ir daudzi līdzsvara un drošības mehānismi, tādēļ viens vīrs nevar novest baznīcu no pareizā ceļa. Gados vecāki vadītāji tiek nemitīgi skoloti, lai kādu dienu viņi būtu gatavi ieņemt vietu augstākajās padomēs. Viņi mācās, kā sadzirdēt Tā Kunga balsi caur Gara čukstiem.
Laikā, kad prezidents Gordons B. Hinklijs kalpoja par pirmo padomnieku prezidentam Ezram Taftam Bensonam, kura laicīgā dzīve tuvojās izskaņai, viņš paskaidroja:
„Principi un procedūras, kuras Tas Kungs ir ieviesis Savas baznīcas pārvaldīšanai, sagatavo ikvienai … situācijai. Ir svarīgi, … lai nebūtu nekādu šaubu vai bažu par baznīcas pārvaldīšanu un pravieša dāvanu pielietošanu, tajā skaitā, par tiesībām uz iedvesmu un atklāsmi attiecībā uz baznīcas darbiem un programmām, kad prezidents varbūt ir slims vai nav spējīgs pilnvērtīgi darboties.
Augstākajam prezidijam un Divpadsmit apustuļu padomei, kas ir aicināti un ordinēti priesterības atslēgu turēšanai, ir pilnvaras un pienākums pārvaldīt baznīcu, izpildīt tās priekšrakstus, skaidrot tās mācības un ieviest, un saglabāt tās paradumus.”
Prezidents Hinklijs turpināja:
„Kad prezidents ir slims vai nav spējīgs pilnvērtīgi pildīt visus sava amata pienākumus, abi viņa padomnieki veido Augstākā prezidija kvorumu. Viņi turpina pildīt ikdienas prezidija darbu. …
… Taču Augstākais prezidijs un Divpadsmit apustuļi kopā rūpīgi un lūgšanu pilni apsver ikvienu būtisku jautājumu par Baznīcas politiku, procedūrām, programmām vai mācībām.”18
Pagājušajā gadā, kad prezidents Monsons atzīmēja 5 gadu kalpošanu baznīcas prezidenta amatā, viņš gremdējās pārdomās par savu 50 gadus ilgo kalpošanu apustuļa aicinājumā un teica: „Ar laiku vecums atstāj savu ietekmi uz ikvienu no mums. Tomēr mēs piekrītam ķēniņam Benjamīnam, kurš teica: „ Es esmu tāds pats kā jūs, pakļauts visādām miesas un prāta vājībām; tomēr es esmu … sava tēva iesvētīts, … uzturēts un aizsargāts ar Viņa nepārspējamo spēku, lai kalpotu jums ar visu sirdi, prātu un spēku, ko Tas Kungs man ir dāvājis (Mosijas 2:11).””
Prezidents Monsons turpināja: „Neskatoties uz veselības problēmām, kas mūs var skart, neskatoties uz ķermeņa vai prāta vājumu, mēs kalpojam, cik labi vien spējam. Es jums apliecinu, ka Baznīca ir labās rokās. Sistēma, kas ieviesta Augstākā prezidija padomes un Divpadsmit apustuļu kvoruma darbam, mums apliecina, ka Baznīca vienmēr būs labās rokās un, lai kas arī nenotiktu, nav pamata uztraukumam vai bailēm. Mūsu Glābējs, Jēzus Kristus, kuram mēs sekojam, kuru mēs pielūdzam un kuram mēs kalpojam, vienmēr vada Savu baznīcu.”19
Prezident Monson, mēs jums pateicamies par šīm patiesībām! Un mēs pateicamies par jūsu uzticīgo kalpošanu mūža garumā, kas mums ir tik labs piemērs. Es domāju, ka varu runāt visu pasaules baznīcas locekļu vārdā, paužot mūsu vienoto un neviltoto pateicību. Mēs jūs godājam! Mēs jūs mīlam! Mēs jūs atbalstām ne tikai ar roku pacelšanu, bet no visas sirds un ar svētīgiem pūliņiem. Pazemīgi un dedzīgi „par tevi, pravieti, lūdzamies mēs”!20 Jēzus Kristus Vārdā, āmen.