Neraugies apkārt, raugies augšup!
Mūsu mērķis ir aicināt citus nākt pie Kristus, un mēs to varam sasniegt, raugoties uz Viņu.
Mans mērķis ir „[aicināt] citus nākt pie Kristus”.1 Tas ir arī jūsu mērķis. Mēs varam sasniegt šo mērķi, raugoties uz Jēzu Kristu.
Es, vienlaicīgi ar saviem vecākiem, tiku nokristīts 16 gadu vecumā. Mans jaunākais brālis, Kjungs Hvans, kurš bija 14 gadus vecs, pievienojās Baznīcai, pateicoties manam onkulim, Jangam Jik Lī, un uzaicināja mūs uz baznīcu. Katrs no mūsu 10 ģimenes locekļiem piederēja pie dažādām konfesijām, tāpēc bijām priecīgi, ka esam atraduši patiesību, un vēlējāmies dalīties ar laimi, ko radām Jēzus Kristus evaņģēlijā pēc tam, kad tikām nokristīti.
Mans tēvs no mums visiem visvairāk vēlējās mācīties un dalīties ar patiesību. Viņš katru dienu mēdza celties agri no rīta, lai divas stundas studētu Svētos Rakstus. Gandrīz katru dienu pēc darba viņš kopā ar misionāriem devās pie mūsu ģimenes locekļiem, draugiem un kaimiņiem. Septiņus mēnešus pēc mūsu kristībām 23 mūsu ģimenes locekļi un radinieki bija kļuvuši par Baznīcas locekļiem. Bija brīnumaini redzēt, kā 130 cilvēki nākamā gada laikā tiek nokristīti, pateicoties mana tēva misionāra darbam.
Viņam svarīgs bija arī ģimenes vēstures darbs, un viņš apkopoja informāciju par mūsu priekšteču astoņām paaudzēm. Kopš tā laika mūsu ģimenes pievēršanās augļi, kas aizsākās ar manu 14–gadīgo brāli, ir nesuši bagātīgas svētības neskaitāmos veidos ne vien starp dzīvajiem, bet arī starp mirušajiem. Pateicoties mana tēva un citu cilvēku darbam, mūsu ģimenes koks ir izpleties līdz 32 paaudzēm, un šobrīd mēs pildām tempļa darbu par daudziem ģimenes koka zariem. Es esmu apbrīnas pārņemts un izjūtu lielu prieku, sasaistot mūsu senčus ar mūsu pēcnācējiem.
Prezidents Gordons B. Hinklijs pierakstīja līdzīgu pieredzi Kolumbusas Ohaio templī:
„Sēžot templī un atsaucot atmiņā mana vecvectēva, vectēva un tēva dzīvi, es raudzījos uz savu meitu, viņas meitu … un viņas bērniem, maniem mazmazbērniem. Es pēkšņi aptvēru, ka atrodos tieši pa vidu šīm septiņām paaudzēm — trīs pirms un trīs pēc manis.
Šajā svētajā un iesvaidītajā namā manu prātu pārņēma milzīga pienākuma apziņa, ka viss, ko es biju saņēmis mantojumā no saviem senčiem, man ir jānodod paaudzēm, kas dzimušas pēc manis.”2
Ikviens no mums ir mūžīgās ģimenes daļa. Mūsu loma var būt pavērsiena punkts, kas visu var mainīt pozitīvā vai negatīvā virzienā. Prezidents Hinklijs turpināja: „Nekad neatļauj sev kļūt par vājo posmu savu paaudžu ķēdē.”3 Jūsu uzticība evaņģēlijam stiprinās jūsu ģimeni. Ko mēs varam darīt, lai mēs kļūtu par spēcīgu ķēdes posmu mūžīgajā ģimenē?
Kādu dienu, dažus mēnešus pēc savām kristībām, es dzirdēju, kā daži Baznīcas locekļi viens otru kritizē. Es biju ļoti vīlies. Es devos mājās un pateicu tēvam, ka varbūt man vairs nevajadzētu doties uz baznīcu. Bija grūti noraudzīties uz to, kā Baznīcas locekļi viens otru kritizē. Kad tēvs bija mani uzklausījis, viņš man iemācīja, ka evaņģēlijs ir atjaunots un ir pilnīgs, taču Baznīcas locekļi tādi vēl nav, tāpat kā tāds nav ne viņš, ne es. Viņš stingri sacīja: „Nezaudē ticību apkārtējo cilvēku dēļ. Veido ciešas attiecības ar Jēzu Kristu. Neraugies apkārt, raugies augšup!”
Mana tēva gudrais padoms — raudzīties uz Jēzu Kristu — stiprina manu ticību ikreiz, kad es saskaros ar dzīves pārbaudījumiem. Viņš man iemācīja, kā pielietot Kristus mācības, piemēram, šos vārdus: „Griezieties pie Manis katrā domā, nešaubieties, nebaidieties.”4
Kad es prezidēju Vašingtonas Sietlas misijā, tur ļoti bieži lija lietus. Tomēr mūsu misionāriem bija jādodas ārā un jāsludina lietū. Es mēdzu viņiem teikt: „Ejiet lietū, raugieties uz debesīm, atveriet savas mutes un dzeriet! Ja jūs raudzīsieties augšup, jūs tiksiet stiprināti un bez bailēm varēsiet atvērt savas mutes ikvienam.” Tas simboliski viņiem iemācīja raudzīties augšup, saskaroties ar grūtībām, pat pēc viņu misijas. Lūdzu, nedariet to piesārņotos reģionos.
Joprojām kalpojot Sietlas misijā, es saņēmu zvanu no sava vecākā dēla Sanbīma, kurš ir pianists. Viņš pastāstīja, ka viņam būs privilēģija uzstāties Karnegi zālē Ņujorkā, jo viņš bija uzvarējis starptautiskā konkursā. Mēs par viņu bijām ļoti priecīgi un saviļņoti. Taču tovakar lūdzot un izsakot pateicību, mana sieva saprata, ka mēs nevarēsim būt klāt viņa koncertā, un viņa Debesu Tēvam teica kaut ko šādu: „Debesu Tēvs, es esmu pateicīga par svētību, ko Tu esi devis Sanbīmam. Starp citu, man ļoti žēl, ka es turp nevarēšu doties. Es turp varētu doties, ja Tu šo svētību būtu devis pirms vai pēc šīs misijas. Es nesūdzos, bet man ir mazliet žēl.”
Tiklīdz viņa bija beigusi lūgt, viņa sadzirdēja skaidru balsi: „Tavam dēlam ir dota šī privilēģija, jo tu nevari turp doties. Vai tu gribētu to mainīt?”
Mana sieva bija pārsteigta. Viņa zināja, ka bērni tiks svētīti caur vecāku uzticīgo darbu Tā Kunga valstības celšanā, bet tā bija pirmā reize, kad viņa šo lomu saprata tik skaidri. Viņa uzreiz Viņam atbildēja: „Nē, nē, tas nekas, ka es nevaru doties. Lai viņam tiek tas gods.”
Dārgie brāļi un māsas, nav viegli saredzēt Debesu Tēva mīlestību, kad mēs raugāmies apkārt ar laicīgajām acīm, jo viss, ko mēs sākumā redzam, ir neērtības, zaudējums, nastas vai vientulība. Turpretī tad, kad mēs raugāmies uz Dievu, mēs varam saskatīt to, cik ļoti esam svētīti. Tas Kungs ir atklājis: „Kad mēs iegūstam jebkuru svētību no Dieva, tas ir caur paklausību tam likumam, ar ko tā ir noteikta”.5 Ikviens, kurš ir uzsācis jebkādu kalpošanu Dievam, ziniet, ka jūs esat līdzekļi, lai pār tiem, kuri bija pirms jums, un paaudzēm pēc jums nāktu lielas svētības.
Šodien es esmu pateicīgs, ka varu pieredzēt to, ka daudzi no mūsu ģimenes locekļiem ir uzticīgi derību ceļam, taču mani apbēdina doma par to, ka ne visi ir kopā ar mums. Elders M. Rasels Balards teica: „Ja jūs nolemsiet pamest atjaunoto Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcu, kur jūs iesiet? Ko jūs darīsiet? Lēmumam „vairs nestaigāt” kopā ar Baznīcas locekļiem un Tā Kunga izraudzītajiem vadītājiem būs ilgtermiņa ietekme, ko ne vienmēr var redzēt uzreiz.”6 Prezidents Tomass S. Monsons mūs mudināja „vienmēr izvēlēt[ies] grūtāku pareizo, nevis vieglāku nepareizo”.7
Nekad nav par vēlu sākt raudzīties uz Jēzu Kristu. Viņa rokas vienmēr ir jums atplestas. Paaudzes, kas ir pirms un pēc mums, paļaujas uz mūsu sekošanu Kristum, lai mēs varētu kļūt par mūžīgu Dieva ģimeni.
Kad es tiku atbrīvots no staba prezidenta aicinājuma, mani dēli bija priecīgi, ka varēs ar mani pavadīt vairāk laika. Pēc trīs nedēļām es tiku aicināts par Septiņdesmito. Sākumā es domāju, ka viņi būs vīlušies, taču mans jaunākais dēls pazemīgi sacīja: „Tēt, nesatraucies. Mēs esam mūžīgā ģimene.” Cik gan tā bija vienkārša un skaidra patiesība! Es mazliet satraucos, jo, pirmkārt, raudzījos tikai uz laicīgo dzīvi, bet mans dēls bija laimīgs, jo viņš neskatījās apkārt, bet pievērsās mūžībai un Tā Kunga mērķiem.
Ne vienmēr ir viegli raudzīties augšup, ja jūsu vecāki ir noskaņoti pret evaņģēliju, ja esat mazas draudzes loceklis, ja jūsu laulātais nav Baznīcas loceklis, ja jūs joprojām esat neprecējies, lai gan esat darījis visu, lai apprecētos, ja bērns ir novirzījies no ceļa, ja esat vientuļais vecāks, ja jums ir fiziskas vai emocionālas ciešanas vai ja esat kādas nelaimes upuris un tā tālāk. Šādos grūtību brīžos turieties pie savas ticības. Raugieties uz Kristu, lai gūtu spēku, līdzsvaru un dziedināšanu. Caur Jēzus Kristus veikto Izpirkšanas spēku „visas lietas strādās kopā [mūsu] labumam”.8
Es liecinu par Jēzu Kristu: Viņš ir mūsu Glābējs un Pestītājs. Sekojot mūsu pravietim, prezidentam Tomasam S. Monsonam, mēs raugāmies uz Jēzu Kristu. Katru dienu lūdzot un studējot Svētos Rakstus un katru nedēļu patiesi pieņemot Svēto Vakarēdienu, mēs gūstam spēku — vienmēr raudzīties uz Viņu. Es priecājos būt šīs Baznīcas loceklis un būt daļa no mūžīgās ģimenes. Man patīk dalīties šajā lieliskajā evaņģēlijā ar citiem. Mūsu mērķis ir aicināt citus nākt pie Kristus, un mēs to varam sasniegt, raugoties uz Viņu. Es pazemīgi liecinu par to Jēzus Kristus Vārdā, āmen.