4. nodaļa
Ticība un upurēšanās — pionieru mantojums
„Neatkarīgi no tā, vai jums ir pionieru priekšteči, vai arī jūs pievienojāties Baznīcai tikai vakar, jūs esat daļa no visas tās grandiozās ainas, par kuru sapņoja šie vīrieši un sievietes. … Viņi ielika pamatus. Mums ir pienākums — turpināt celt uz tiem.”
No Gordona B. Hinklija dzīves
Kolumbas tempļa iesvētīšanas laikā Ohaio štatā prezidents Gordons B. Hinklijs gremdējās atmiņās par saviem pionieru priekštečiem. Vēlāk viņš atcerējās:
„Sēžot celestiālajā istabā, es domāju par savu vecvectēvu. … Es nesen biju apmeklējis viņa atdusas vietu Kanādā, tieši uz ziemeļiem no Ņujorkas robežlīnijas. … Viņš nomira jauns — 38 vecumā.”
Kad nomira prezidenta Hinklija vecvectēvs, viņa dēlam Airam, kurš vēlāk kļuva par prezidenta Hinklija vectēvu, vēl nebija apritējuši trīs gadi. Airas māte drīz vien atkal apprecējās un pēc dažiem gadiem pārcēlās uz Ohaio un vēlāk uz Ilinoisas štatu. Viņa nomira 1842. gadā, un Aira, kuram bija tikai 13 gadu, kļuva par bāreni. Turpinot šo stāstu, prezidents Hinklijs teica:
„Mans vectēvs [Aira Hinklijs] tika kristīts Navū un … pēc kāda laika šķērsoja līdzenumus, piedaloties [pionieru] pārceļošanā.” Šajā 1850. gada ceļojumā, „vienā un tajā pašā dienā, nomira gan Airas jaunā sieva, gan viņa [pusbrālis]. Viņš pagatavoja rupji tēstus zārkus, apbedīja tos, paņēma uz rokām savu mazulīti un aiznesa viņu uz [Sālsezera] ieleju.
Saskaņā ar Brigama Janga prasību viņš uzcēla Kovfortu, kļuva par pirmo Filmoras staba prezidentu [Jūtas štatā] un paveica vēl tūkstošiem citu lietu, virzot uz priekšu šo darbu.
Pēc tam nāca mans tēvs. … Viņš kļuva par prezidentu vislielākajam Baznīcas stabam, kurā bija vairāk nekā 150 000 Baznīcas locekļu.”
Drīz vien prezidenta Hinklija domas novērsās no priekštečiem un pievērsās pēctečiem. Viņš turpināja:
„Sēdot templī un domājot par šo trīs vīriešu dzīvēm, es paskatījos lejup, uz savu meitu, viņas meitu, manu mazmazmeitu un uz viņas bērniem — saviem mazmazbērniem. Es pēkšņi atskārtu, ka esmu tieši pa vidu šīm septiņām paaudzēm — trijām pirms un trijām pēc manis.
Tajā svētajā, svētīgajā namā mani caurstrāvoja milzīga pienākuma sajūta — nodot tālāk visu, ko esmu saņēmis kā mantojumu no saviem priekštečiem, nododot to tiem, kuri ir nākuši pēc manis.”1
Pateikdamies par saviem pionieru priekštečiem un visu agrīno pēdējo dienu svēto pionieru atstāto mantojumu, prezidents Hinklijs bieži uzsvēra, ka arī daļa no visas mūsdienu pasaules Baznīcas locekļiem ir pionieri. 1997. gadā viņš teica Gvatemalas svētajiem: „Šogad mēs atzīmējam 150. gadadienu, kad mormoņu pionieri ieradās Sālsezera ielejā. Viņi mēroja tālu ceļu ar vezumiem un rokas ratiņiem. Viņi bija pionieri. Taču pionieru gaitas turpinās. Mūsu vidū ir pionieri no visas pasaules, un jūs esat starp tiem.”2 Uzrunājot Taizemes svētos, viņš paziņoja: „Jūs esat pionieri, kas turpina izplatīt Tā Kunga vārdu šajā dižajā tautā.”3 Līdzīgus vārdus viņš teica arī 2002. gadā, apciemojot Ukrainas svētos: „Baznīcai ir agrīno dienu pionieri, un jūs esat tagadējie, šī brīža pionieri.”4
Runājot par agrīnajiem pionieriem, prezidents Hinklijs nevēlējās pievērsties vienīgi pagātnei, viņa mērķis bija daudz plašāks. Viņš lūkojās nākotnē, cerot, ka agrīno svēto ticība un upuri „kļūs par spēcīgu motivāciju mums visiem, jo katrs no mums ir pionieris savā paša dzīvē un bieži vien arī savā ģimenē.”5
„Tas spēks, kas virzīja mūsu priekštečus evaņģēlijā, bija viņu ticība Dievam.”
Gordona B. Hinklija mācības
1
Balstoties uz savu vīziju, strādājot un paļaujoties uz to, ka caur viņiem darbosies Dieva spēks, agrīnie pēdējo dienu svēto pionieri īstenoja savu ticību realitātē.
Tikai pateicoties ticībai, nelielā agrīno jaunpievērsto grupiņa [no Savienoto Valstu austrumiem] pārcēlās no Ņujorkas uz Ohaio un no Ohaio uz Misūri, un no Misūri uz Ilinoisu, tiecoties pēc miera un brīvības, lai varētu pielūgt Dievu saskaņā ar savu sirdsapziņu.
Pirmo reizi pārejot Komercas purvus Ilinoisā, viņi ar ticības acīm skatīja skaisto [Navū] pilsētu. Ar pārliecību, ka ticība bez darbiem ir nedzīva, viņi nosusināja šo purvaino zemi, izplānoja pilsētu, uzcēla pamatīgas mājas, kā arī pielūgsmes un mācību ēkas, kas vainagojās ar majestātiska tempļa celtniecību, kas tolaik bija smalkākā ēka visā Ilinoisā. …
[Drīz vien nāca] vajāšanas, kuras uzsāka zaimojoši un asinskāri pūļi. Viņu pravietis tika nogalināts. Viņu sapņi tika sagrauti. Bet viņi jau atkal smēlās drosmi ticībā, sapulcējoties pēc pravieša izstrādātā parauga, lai sagatavotos nākamajai izceļošanai.
Ar asarām acīs un sāpošu sirdi viņi pameta savas ērtās mājas un darbnīcas. Viņi atskatījās uz savu svēto templi un tad ar ticību pievērsa skatu rietumiem, nezināmajām un neizpētītajām zemēm, 1846. gada februārī cauri ziemas sniegiem šķērsojot Misisipi [upi] un turpinot brist savu dubļaino ceļu pāri Aiovas prērijai.
Ar ticību viņi iekārtoja Ziemas mītni pie Misūri [upes]. Simtiem cilvēku nomira, kad tos pieveica mēris, dizentērija un difterija. Taču ticība uzturēja tos, kuri izdzīvoja. Viņi apglabāja savus mīļos uz kraujas, virs upes, un 1847. gadā atsāka ceļu … uz rietumu kalniem.
Brigams Jangs ticībā pārlaida skatu [Sālsezera] ielejai, kas tolaik bija sausa un neauglīga, pasludinot: „Šī ir tā vieta.” Pēc četrām dienām viņš jau atkal ticībā piesita savu spieķi zemei … un teica: „Šeit būs mūsu Dieva templis.” Majestātiskais un svētais [Soltleikas templis] ir apliecinājums ticībai — ne vien to ļaužu ticībai, kuri to uzbūvēja, bet arī to ļaužu ticībai, kuri to joprojām izmanto, veicot diženu un nesavtīgu mīlestības darbu.
Pāvils rakstīja ebrejiem: „Ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām.” (Ebrejiem 11:1.) Visi šie dižie sasniegumi, par kuriem es šeit runāju, kādreiz bija tikai „stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām”. Taču, pateicoties vīzijai, darbam un paļāvībai uz to, ka caur viņiem darbojas Dieva spēks, [pionieri] īstenoja to, kam ticēja.6
Tas spēks, kas virzīja mūsu priekštečus evaņģēlijā, bija viņu ticība Dievam. Tas bija tas pats spēks, kas ļāva iziet no Ēģiptes, šķērsot Sarkano jūru, paveikt garo ceļu cauri tuksnesim un nodibināt Apsolītajā zemē Izraēlu. …
Mums ir ļoti, ļoti nepieciešama šāda kvēlojoša ticība dzīvajam Dievam un Viņa dzīvajam, augšāmceltajam Dēlam, jo tā bija mūsu evaņģēlija priekšteču dižā un virzošā ticība.
Viņu vīzija pacēlās pāri visiem citiem apsvērumiem, aizēnojot tos. Ejot uz rietumiem, viņi bija tūkstoš jūdžu, tūkstoš nogurdinošu jūdžu (1600 km) attālumā no tuvākajām austrumos esošajām apmetnēm un astoņsimt jūdžu (1300 km) attālumā no apmetnēm rietumos. Personīga un individuāla atziņa par Dievu, savu Mūžīgo Tēvu, uz kuru tie varēja raudzīties ticībā, bija viņu spēka avots. Viņi ticēja diženajam Svēto Rakstu norādījumam: „Raugies uz Dievu un dzīvo.” (Almas 37:47.) Ticībā tie centās darīt Viņa gribu. Ticībā tie lasīja un pieņēma dievišķo mācību. Ticībā tie strādāja līdz pat spēku izsīkumam, ar nezūdošu pārliecību, ka tiem būs jāatskaitās Tam, kurš ir viņu Tēvs un viņu Dievs.7
Mums ir apbrīnojama vēsture. To apmirdz varonība, neatlaidīga principu ievērošana un nepagurstoša uzticība. Tā ir ticības rezultāts. Mūs gaida dižena nākotne. Tā sākas šodien. Mēs nedrīkstam apstāties. Mēs nedrīkstam palēnināt gaitu. Mēs nedrīkstam samazināt tempu vai saīsināt savu soli.8
2
Agrīnie pēdējo dienu svēto pionieri lūkojās nākotnē ar diženu sapni par Ciānu.
Mums pienāktos noturēt godbijīgu klusuma mirkli, lai izrādītu cieņu tiem, kuri ir ielikuši šī diženā darba pamatu. … Viņu grandiozais mērķis bija Ciāna [skat. M&D 97:21; Mozus gr. 7:18]. Viņi dziedāja par to. Viņi sapņoja par to. Tā bija viņu diženā cerība. Mums allaž būtu jāpatur atmiņā viņu episkais ceļojums kā patiesi unikāls veikums. Desmitiem tūkstošu ļaužu, kuri pārcēlās uz rietumiem, apdraudēja visas iespējamās likstas, tai skaitā nāve, kuras nežēlīgo īstenumu iepazina katra vezumnieku rinda un katra rokas ratiņu grupa.
Es izjūtu godbijīgu cieņu pret Brigamu Jangu. Viņš bija redzējis Sālsezera ieleju vīzijā — labu laiku iepriekš, pirms varēja to skatīt savām dabiskajām acīm. Es šaubos, vai citādi viņš jebkad būtu tur apstājies. Kalifornijā un Oregonā bija zaļākas zemes. Citur bija daudz dziļāka un auglīgāka augsne. Citur bija daudz lielākas kokaudzes, daudz vairāk ūdens un daudz mērenāks un patīkamāks klimats.
Šeit bija kalnu upes, tas tiesa, bet neviena no tām nebija ļoti liela. Augsne bija pavisam nepārbaudīta. Neviens arkls nekad nebija šķēlis tās sažuvušo virskārtu. Es apbrīnoju, es vienkārši apbrīnoju to, ka prezidents Jangs atveda milzīgu ļaužu pulku … uz vietu, kur vēl nekad nebija pieredzēta ne sēja, ne pļauja. …
Viņi bija ceļa nogurdināti, šie pionieri. Bija nepieciešamas 111 dienas, lai atvestu viņus no Ziemas mītnes līdz Sālsezera ielejai. Viņi bija noguruši. Viņu drēbes bija nonēsātas. Viņu lopi bija novārguši. Laiks bija karsts un sauss — karstais jūlija laiks. Taču te nu viņi bija, domājot par turpmākajiem gadiem un sapņojot tūkstošgades sapni, grandiozo sapni par Ciānu.9
Kādu dienu es stāvēju vecajā Liverpūles piestātnē, Anglijā. Tajā piektdienas rītā, kad mēs tur atradāmies, tur gandrīz nekas nenotika. Taču reiz tur dūca gluži kā bišu stropā. 1800–tajos gados desmitiem tūkstošu no mūsu ļaudīm mēroja ceļu pa to pašu akmens bruģi, pa kuru gājām mēs. Viņi nāca no Britu salām un Eiropas zemēm, būdami Baznīcas jaunpievērstie. Viņi nāca ar liecību uz lūpām un ticību savās sirdīs. Vai viņiem bija grūti pamest savas mājas un doties pretī nezināmajam Jaunajā pasaulē? Protams, ka tas bija grūti. Taču viņi paveica to ar optimismu un entuziasmu. Viņi iekāpa buru kuģos. Viņi apzinājās, ka ūdeņu šķērsošana būs labākajā gadījumā riskanta. Drīz vien viņi atklāja, ka lielākoties tā bija pavisam nožēlojama pieredze. Viņi dzīvoja piebāztās kajītēs — nedēļu pēc nedēļas. Viņi pārcieta vētras, slimības un nelabumu. Daudzi ceļā nomira un tika apglabāti jūrā. Tas bija grūts un baismīgs ceļojums. Jā, viņiem bija šaubas. Taču viņu ticība pacēlās pāri šīm šaubām. Viņu optimisms bija spēcīgāks par bailēm. Viņiem bija savs sapnis par Ciānu un viņi bija devušies ceļā, lai to īstenotu.10
3
Villija un Martina rokas ratiņu pionieru grupu glābšana parāda Jēzus Kristus evaņģēlija būtību.
Atgriezīsimies atpakaļ … 1856. gada oktobrī. Sestdien [4. oktobrī] Franklins D. Ričards kopā ar dažiem ceļabiedriem ieradās [Sālsezera] ielejā. Viņi bija atceļojuši no Ziemas mītnes ar stipriem zirgiem un viegliem vezumiem un bija spējuši ierasties īsā laikā. Brālis Ričards nekavējoties uzmeklēja prezidentu Jangu. Viņš paziņoja, ka simtiem vīriešu, sieviešu un bērnu izklaidus nāk pa garo ceļu … uz [Sālsezera] ieleju. Lielākā daļa no tiem velk rokas ratiņus. … Priekšā gaida ceļa posms, kas ved augšup — līdz pat kontinentālajai grēdai, pēc kuras jāpaveic vēl daudz, daudz jūdžu. Viņi ir bezcerīgā stāvoklī. … Viņi visi aizies bojā, ja vien tos neglābs.
Es domāju, ka prezidents Jangs tonakt negulēja. Es domāju, ka viņa prātā riņķoja ainas ar šiem izmisumā nonākušajiem … cilvēkiem.
Nākamajā rītā viņš … vēsās pie ļaudīm, sakot:
„Tagad es došu šiem ļaudīm tematu pārdomām un ziņojumu elderiem, kuri var runāt ar citiem. … Tas ir šāds … Daudzi no mūsu brāļiem un māsām atrodas līdzenumos ar rokas ratiņiem un, iespējams, daudzi šobrīd ir 700 jūdžu [1100 km] attālumā no šīs vietas, un viņi ir jāatved uz šejieni, mums viņiem ir jāsūta palīdzība. Ziņojums ir šāds: „Dabūjiet viņus uz šejieni!”
Tā ir mana reliģija; to man liek Svētais Gars, kurš ir manī. Mums ir jāglābj šie cilvēki.
Es aicināšu bīskapus jau šodien. Es negaidīšu līdz rītdienai vai parītdienai, lai sadabūtu 60 labus mūļu pārus un 12 vai 15 ratus. Es negribu sūtīt vēršus. Es gribu labus zirgus un mūļus. Tie ir šajā apkaimē, un mums tie jādabū. Vēl arī 12 tonnas miltu un 40 labus pārvadātājus, neskaitot tos, kuri vadīs grupas.
Es jums saku, ka jūsu ticība, reliģija un ticības apliecinājumi neizglābs nevienu no jūsu dvēselēm mūsu Dieva celestiālajā valstībā, ja vien jūs nerīkosieties saskaņā ar principiem, kurus es jums šobrīd mācu. Ejiet un atvediet cilvēkus, kuri šobrīd atrodas līdzenumos.” (Citāts no LeRoy R. Hafen un Ann W. Hafen, Handcarts to Zion (1960. g.), 120.–121. lpp.)
Tajā pēcpusdienā sievietes savāca milzum daudz pārtikas, gultas veļas un drēbju.
Nākamajā rītā zirgi tika apkalti un rati tika salaboti un piekrauti.
Aiznākamajā rītā, otrdien, ceļā uz austrumiem izbrauca 16 mūļu pāri. Līdz oktobra beigām ceļā, lai sniegtu palīdzību, bija devušās 250 grupas.11
Kad glābēji sasniedza ieputinātos svētos, viņi tos uzņēma kā eņģeļus no debesīm. Cilvēki lēja pateicības asaras. Rokas ratiņu vilcēji tika pārcelti uz vezumiem, lai daudz ātrāk varētu aizceļot līdz Sālsezera kopienai.
Kādi divsimt nomira, taču tūkstotis tika glābti.12
„Kad glābēji sasniedza ieputinātos svētos, viņi tos uzņēma kā eņģeļus no debesīm.”
Stāsti par [šiem] ieputinātajiem svētajiem un viņu ciešanām, un nāvi tiks atkārtoti vairākkārt. … Stāstus par viņu glābšanu vajadzētu atkārtot atkal un atkal. Tie parāda Jēzus Kristus evaņģēlija būtību. …
Es esmu pateicīgs, ka mūsu brāļi un māsas nav ieputināti sniegā, ka viņi nesalst un nemirst, cenzdamies tikt uz … savu Ciānu kalnos. Taču ir tādi cilvēki, un viņu nav maz, kuri atrodas bezcerīgos apstākļos un sauc pēc palīdzības un atbalsta.
Visā pasaulē ir tik daudz ļaužu, kuri ir izbadējušies un cieš no trūkuma un kuriem ir nepieciešama palīdzība. Es esmu pateicīgs, ka varu teikt — mēs palīdzam daudziem, kuri nav no mūsu ticības un cieš ārkārtīgu trūkumu un kuriem mēs varam palīdzēt ar saviem resursiem. Taču mums nemaz nav jālūkojas tik tālu. Daži no mūsējiem arī sauc pēc palīdzības savās sāpēs un ciešanās, vientulībā un bailēs. Mums ir liels un svēts pienākums — pasniegties un palīdzēt tiem, uzmundrināt tos, pabarot tos, ja tie ir izsalkuši, gādāt par viņu garu, ja tie ir izslāpuši pēc patiesības un taisnīguma.
Visapkārt ir tik daudz cilvēku, kuri bezmērķīgi klīst, ejot traģisko narkotiku, bandu un netikumības ceļu un ciešot no visa veida likstām, kas to pavada. Mūsu vidū ir atraitnes, kuras ilgojas pēc draudzīgām balsīm un patiesām rūpēm, kas liecinātu par mīlestību. Starp mums ir cilvēki, kuru kvēlā ticība ir pakāpeniski izdzisusi. Daudzi no viņiem vēlas atgriezties, taču īsti nezina, kā to izdarīt. Viņiem ir vajadzīgas draudzīgas, pretimnākošas rokas. Ar nelielu piepūli daudzi no viņiem var tikt atvesti atpakaļ, lai no jauna mielotos pie Tā Kunga galda.
Mani brāļi un māsas, es ceru, es lūdzu par to — kaut katrs no mums … apņemtos uzmeklēt tos, kam ir nepieciešama palīdzība, kas atrodas bezcerīgos un grūtos apstākļos, un mīlestības garā aicinātu viņus atgriezties Baznīcā, kur spēkpilnas rokas un mīlošas sirdis tos sasildīs, mierinās, atbalstīs un palīdzēs uzsākt ceļu uz laimīgu un ražīgu dzīvi.13
4
Ikviens no mums ir pionieris.
Ir labi paraudzīties pagātnē, lai novērtētu tagadni un iegūtu perspektīvu nākotnei. Ir labi paraudzīties uz to, kādi tikumi piemituši priekšgājējiem, lai gūtu spēku — stāties pretī nākotnei. Ir labi padomāt par to cilvēku darbu, kuru sapņi un sākotnējās, cītīgi lolotās ieceres, lai gan tie tik smagi strādājuši un tik maz ieguvuši šajā pasaulē, ir nesušas tik diženu ražu, kuras augļus gūstam mēs. Viņu lieliskais piemērs var kļūt par neatvairāmu motivāciju mums visiem, jo ikviens no mums ir pionieris savā paša dzīvē un bieži vien arī savā ģimenē, un daudzi no mums ik dienas veic pionieru darbu, cenzdamies nodibināt evaņģēlija atbalsta vienības tālās pasaulēs malās.14
Mēs vēl joprojām veicam pionieru darbu. Mēs neesam pārstājuši veikt pionieru darbu, kopš … brīža, kad mūsu ļaudis pameta Navū un beigu beigās … ienāca lielā Sālsezera ielejā. Tas bija riskants pasākums. Taču viņiem bija mērķis — atrast vietu, kur apmesties uz dzīvi, lai varētu pielūgt Dievu saskaņā ar savu sirdsapziņu. …
Šobrīd mēs joprojām dodamies pasaulē, lai sasniegtu vietas, kas [reiz] šķita tikpat kā nepieejamas. … Es pats personīgi esmu pieredzējis Baznīcas izaugsmi Filipīnās. Man bija tas gods iesvētīt šo zemi misionāru darbam 1961. gadā, kad 1961. gada maija sapulcē mēs uzmeklējām vienu vietējo Filipīnu Baznīcas locekli. [1996. gadā] mēs pabijām Manilā, kur lieliskajā Aranetas kolizejā bija sapulcējušies … kādi 35 000. … Es to uzskatu par brīnumu, kas noticis [kopš] brīža, kad uzsākām darbu šajā lieliskajā Filipīnu zemē [lai uzzinātu vairāk par šo pieredzi, skat. 29.–30. lpp.].
Mēs dodamies sludināt it visur, un tas prasa pionieru darbu. Dodoties uz dažiem reģioniem, mūsu misionāri nedzīvo tajos labākajos apstākļos, taču viņi virzās uz priekšu, darot savu darbu, un tas nes augļus. Nepaiet ilgs laiks, un mums jau ir daži Baznīcas locekļi, pēc tam — simts Baznīcas locekļu, vēlāk — pieci simti Baznīcas locekļu, un tad — tūkstotis Baznīcas locekļu.15
Baznīcas pionieru dienas vēl arvien turpinās, tās nebeidzās līdz ar apklātajiem vezumiem un rokas ratiņiem. … Pionierus var atrast gan starp misionāriem, kuri māca evaņģēliju, gan starp jaunpievērstajiem, kuri pievienojas Baznīcai. Parasti ikvienam no viņiem ir grūti. Tas neizbēgami prasa kaut ko upurēt. Tas var būt saistīts arī ar vajāšanām. Taču tā ir samaksa, kas tiek pienesta labprātīgi, un cena, kas par to jāmaksā, ir tikpat īstena, kā tā cena, ko maksāja ļaudis, kuri vairāk nekā pirms gadsimta šķērsoja līdzenumus, īstenojot savu diženo pionieru veikumu.16
Neatkarīgi no tā, vai jums ir pionieru priekšteči, vai jūs pievienojāties Baznīcai tikai vakar, jūs esat daļa no visas šīs grandiozās ainas, par kuru šie vīrieši un sievietes sapņoja. Viņi uzsāka milzīgu darbu. Mums ir jāturpina šis diženais pienākums. Viņi ielika pamatus. Mums ir pienākums celt uz tiem.
Viņi nosprauda taku un rādīja ceļu. Mums ir pienākums palielināt, paplašināt un nostiprināt šo ceļu, līdz tas ieskaus visu Zemi. … Ticība bija vadošais princips tanīs grūtajās dienās. Ticība ir vadošais princips, kam mums jāseko arī šodien.17
„Neatkarīgi no tā, vai jums ir pionieru priekšteči, vai jūs pievienojāties Baznīcai tikai vakar, jūs esat daļa no visas šīs grandiozās ainas.”
5
Mēs godājam pionieru upurus un mantojumu, sekojot viņu piemēram un ceļot uz viņu iedibinātā pamata.
Brāļi un māsas, cik tas ir brīnumaini, ka mums ir šis diženais mantojums! Cik tas ir grandiozi — apzināties, ka mūsu priekšgājēji ir nosprauduši ceļu, pa kuru mums vajadzētu iet, mācot diženus un mūžīgus principus, kam būtu jākļūst par vadošajām zvaigznēm mūsu pašu dzīvē un to cilvēku dzīvē, kuri nāks pēc mums. Mēs varam sekot viņu piemēram mūsdienās. Pionieri bija ārkārtīgi ticīgi, apbrīnojami lojāli, neiedomājami čakli, absolūti pārliecināti un nelokāmi godprātīgi ļaudis.18
Mēs šodien esam šeit, pateicoties [pionieru] dižajām pūlēm. Es ceru, ka mēs esam pateicīgi. Es ceru, ka mēs jūtam savās sirdīs dziļu pateicību par visu, ko viņi mūsu labā darījuši. …
No viņiem tika sagaidītas lielas lietas, tāpat kā no mums. Mēs zinām, ko viņi paveica, izmantojot to, kas tiem bija. Mums ir dots daudz, daudz vairāk, līdz ar milzīgu izaicinājumu — doties uzcelt Dieva valstību. Mums ir tik daudz darāmā! Mums ir dievišķs uzdevums — nest evaņģēliju katrai tautai, tautībai, valodai un cilvēkam. Mums ir uzdots mācīt un kristīt Tā Kunga, Jēzus Kristus, Vārdā. Augšāmceltais Glābējs teica: „Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai.” [Marka 16:15.] …
Mūsu priekšteči ielika apbrīnojami stigru pamatu. Mums paveras lieliska iespēja uzbūvēt virsbūvi, kas pienācīgi sastiprināta kopā ar Kristu kā galveno stūrakmeni.19
Jūs esat visu [pionieru] ieceru un visa viņu darba augļi. … Cik tie bija brīnišķīgi ļaudis! Visā cilvēces vēsturē nav nekā tāda, ko varētu pielīdzināt viņu dižajiem pūliņiem. … Kaut Dievs svētītu, lai viņu piemiņa nāktu mums par labu! Kad ceļš šķiet grūts, kad zūd cerība un šķiet, ka viss ir zaudēts, mēs varam paraudzīties uz viņiem, lai redzētu, ka viņu apstākļi bija daudz, daudz sliktāki. Prātojot par nākotni, mēs varam paraudzīties uz viņiem un viņu diženās ticības piemēru. …
Tā kā mēs esam saņēmuši tik diženu mantojumu, mums ir jāturpina virzīties uz priekšu. Mēs nedrīkstam atslābināties. Mums ir jāiet, augstu paceltām galvām. Mums ir jābūt godprātīgiem. Mums ir jārīkojas pareizi, nebaidoties seku („Rīkojies pareizi”, Garīgās dziesmas, 1985. g., nr. 148).20
Ieteikumi studēšanai un mācīšanai
Jautājumi
-
Kādēļ ticībai bija tik izšķiroša nozīme to pionieru dzīvē, kuri vēlējās sapulcēties Sālsezera ielejā? (Skat. 1. sadaļu.) Kā viņi pielietoja savu ticību dzīvē? Kā mēs varam pielietot savu ticību, palīdzot īstenoties „diženajai nākotnei”, kas mums paveras?
-
Prezidents Hinklijs mācīja, ka agrīnie pionieri lūkojās nākotnē, domājot par Ciānu kā par savu „grandiozo mērķi”, „dižo cerību” un „sapni” (2. sadaļa). Kādēļ, jūsuprāt, tas tik ārkārtīgi motivēja šos agrīnos pionierus? Vai mums ir līdzīgas cerības, kas mūs motivē šodien?
-
Kā jūs iespaido prezidenta Hinklija stāsts par Villija un Martina rokas ratiņu pionieru grupu glābšanu? (Skat. 3. sadaļu.) Kā Brigama Janga aicinājumā — glābt šos ļaudis —izpaužas pravietiskā iedvesma? Ko mēs varam mācīties no tiem, kuri atsaucās viņa aicinājumam? Ko mēs varam darīt, lai glābtu un uzmundrinātu tos, kuriem nepieciešama palīdzība?
-
Kā raudzīšanās pagātnē palīdz jums novērtēt tagadni un iegūt perspektīvu nākotnei? (Skat. 4. sadaļu.) Kādās jomās katrs no mums ir pionieris?
-
Kādēļ ir labi godāt agrīnos pionierus? (Skat. 5. sadaļu.) Kā visi Baznīcas locekļi ir tikuši svētīti, pateicoties šo pionieru ticībai un upuriem? Kā agrīno pionieru piemērs var mums palīdzēt, saskaroties ar grūtībām?
Saistītās rakstvietas
Mateja 25:40; Etera 12:6–9; M&D 64:33–34; 81:5; 97:8–9; 98:1–3
Ieteikums skolotājiem
„Jēgpilnām diskusijām lielākoties ir pamatīga nozīme evaņģēlija apguvē. … Pateicoties prasmīgi vadītām diskusijām, pieaug apmācāmo ieinteresētība un aktivitāte. Katrs klātesošais var tik iedrošināts — aktīvi iesaistīties mācību procesā. … Uzdodiet jautājumus, kas rosina uz pārdomātiem komentāriem un palīdz patiesi gremdēties individuālās pārdomās par evaņģēliju.” (Teaching, No Greater Call (1999. g.), 63. lpp.)