22. nodaļa
Mīloša sadraudzība ar jaunpievērstajiem un neaktīvajiem Baznīcas locekļiem
„Mums pastāvīgi ir jāapzinās, ka mums ir ārkārtīgi svarīgs pienākums būt sadraudzībā … ar tiem, kuri ir nesen pievienojušies Baznīcai, kā arī mīloši vērsties pie tiem, kuri … ir kļuvuši neaktīvi.”
No Gordona B. Hinklija dzīves
Viena no lietām, ko prezidents Hinklijs uzsvēra, kalpojot par Baznīcas prezidentu, bija tā, ka ir svarīgi būt sadraudzībā ar jaunpievērstajiem Baznīcas locekļiem un tiem, kuri Baznīcā ir neaktīvi. Viņš dalījās ar daudziem savu personīgo centienu piemēriem attiecībā uz šo jautājumu, taču kādu piemēru viņš ar sāpēm atzina par „vienu no viņa neveiksmēm”. Viņš paskaidroja:
„Kad es kalpoju misijā Britu salās, mēs ar pārinieku mācījām kādu jaunu vīrieti, un man bija tas gods viņu kristīt. Viņš bija ļoti izglītots, izsmalcināts un nodevies mācībām. Es biju ļoti lepns par šo apdāvināto jaunieti, kurš bija pievienojies Baznīcai. Es sajutu, ka viņam ir visas īpašības, lai kādu dienu kļūtu par vadītāju mūsu cilvēku vidū.
Viņš centās no jaunpievērstā kļūt par Baznīcas locekli. Pirms es tiku atbrīvots no misijas, man bija iespēja ar viņu sadraudzēties. Pēc tam es tiku atbrīvots un varēju doties mājās. Viņam tika piešķirts neliels aicinājums Londonas draudzē. Viņš nezināja, kas no viņa tiek sagaidīts un pieļāva kļūdu. Draudzi, kurā viņš kalpoja, vadīja vīrs, kurš, man jāsaka, nebija īpaši laipns un viņam piemita spēcīga tieksme — kritizēt citus. Diezgan cietsirdīgā veidā viņš norāja manu draugu, kurš bija pieļāvis vienkāršu kļūdu.
„Tovakar jaunietis devās prom no mūsu īrētajām telpām, jūtoties bēdīgs un sāpināts. … Viņš sev teica: „Ja viņi visi ir tādi, tad es netaisos tur atgriezties.”
Viņš palika neaktīvs. Pagāja daudzi gadi. … Kad es atkal biju Anglijā, es izmisīgi centos viņu atrast. … Es atgriezos mājās un galu galā, pēc ilgas meklēšanas, viņu atradu.
Es viņam aizrakstīju vēstuli. Viņš man atbildēja, taču vēstulē nepieminēja evaņģēliju.
Kad es nākamajā reizē biju Londonā, es atkal viņu meklēju. Tajā dienā, kad man vajadzēja doties prom, es viņu atradu. Es viņam piezvanīju, un mēs satikāmies metro stacijā. Mēs abi apskāvāmies. Man bija ļoti maz laika pirms lidmašīnas atiešanas, taču mēs nedaudz parunājām un, manuprāt, viens pret otru attiecāmies ar patiesu cieņu. Pirms es devos projām, viņš mani vēlreiz apskāva. Es apņēmos nekad vairs ar viņu nepazaudēt kontaktu. …
Pagāja daudzi gadi. Mēs abi palikām vecāki. Viņš aizgāja pensijā un pārcēlās uz Šveici. Reiz, kad es biju Šveicē, es devos meklēt ciemu, kurā viņš dzīvoja. Dienas labāko daļu mēs pavadījām kopā — viņš ar savu sievu un es ar savējo. Mēs kopā pavadījām brīnišķīgu laiku, taču bija redzams, ka ticības uguns jau sen ir nodzisusi. Es centos, kā vien varēju, bet nespēju atrast veidu, kā to iedegt no jauna. Mēs turpinājām sarakstīties. Es viņam sūtīju grāmatas, žurnālus, Tabernakla kora ierakstus un citas lietas, par kurām viņš pauda pateicību.
Pirms dažiem mēnešiem viņš nomira. Viņa sieva man atrakstīja vēstuli, lai man par to paziņotu. Viņa teica: „Tu biji labākais draugs, kāds viņam jebkad ir bijis.”
Kad es lasīju šo vēstuli, pār maniem vaigiem ritēja asaras. Es zināju, ka esmu cietis neveiksmi. Iespējams, ja es būtu pie viņa aizgājis, kad viņš pirmo reizi tika satriekts, viņam būtu izdevies izveidot citādāku dzīvi. Es domāju, ka es tobrīd būtu spējis viņam palīdzēt un spētu sadziedēt brūci, kas sagādāja viņam ciešanas. Mani mierina tikai viena doma — es centos. Taču man ir žēl, ka es cietu neveiksmi.
„Šobrīd izaicinājums ir lielāks, nekā jebkad agrāk, jo jaunpievērsto ir daudz vairāk, nekā jebkad agrāk. … Katrs jaunpievērstais ir ļoti svarīgs. Katrs jaunpievērstais ir Dieva dēls vai meita. Par katru jaunpievērsto mums ir liela un nopietna atbildība.”1
Prezidents Hinklijs par jaunpievērstajiem un mazaktīvajiem Baznīcas locekļiem rūpējās tāpēc, ka viņš redzēja, cik ļoti evaņģēlijs svēta cilvēku dzīves. Kāds ziņu reportieris viņam reiz jautāja: „Kas jums sniedz vislielāko gandarījumu, raugoties uz Baznīcas darbu mūsdienās?” Prezidents Hinklijs atbildēja:
„Vislielāko gandarījumu man sniedz tas, ka es redzu, ko evaņģēlijs izdara ar cilvēkiem. Tas viņiem sniedz jaunu skatījumu uz dzīvi. Tas viņiem paver tādu perspektīvu, ko viņi iepriekš nekad nebija saredzējuši. Tas viņiem palīdz tiekties pēc cēlām un dievišķām lietām. Ar viņiem notiek kaut kas tāds, uz ko var noraudzīties ar apbrīnu. Viņi vēršas pie Kristus un „atdzīvojas”.”2
„Tas Kungs atstāja deviņdesmit deviņas avis, lai sameklētu pazudušo avi.”
Gordona B. Hinklija mācības
1
Mums ir svarīgs pienākums — kalpot katram cilvēkam individuāli.
Mums ir jārūpējas par katru cilvēku. Kristus vienmēr katram cilvēkam pievērsās individuāli. Viņš personīgi dziedināja slimos. Viņš runāja līdzībās par konkrētiem cilvēkiem. Šai Baznīcai rūp ikviens cilvēks, neskatoties uz to skaitu. Vai nu tie būtu 6, 10, 12 vai 50 miljoni, mums nekad nevajadzētu aizmirst, ka katrs cilvēks ir svarīgs.3
Mēs kļūstam par lielu, globālu sabiedrību. Taču mums vienmēr ir jābūt ieinteresētiem un jārūpējas par katru cilvēku individuāli. Ikviens šīs baznīcas loceklis ir kāds konkrēts vīrietis vai sieviete, zēns vai meitene. Mūsu pienākums ir parūpēties, lai katrs no viņiem tiktu „[pieminēts] un [pabarots] ar labo Dieva vārdu” (Moronija 6:4), lai katram, veicot Tā Kunga darbu, būtu iespēja pilnveidoties, izpausties un mācīties, lai nevienam nepietrūktu dzīvei nepieciešamās lietas, lai tiktu apmierinātas trūkumcietēju vajadzības, lai katram tiktu sniegts iedrošinājums, apmācība un iespēja virzīties uz priekšu laicīgajā un mūžīgajā dzīvē. …
Šis darbs ir saistīts ar cilvēkiem — ar Dieva dēliem un meitām. Runājot par šī darba sasniegumiem, mēs runājam par Baznīcas locekļu skaitu, taču visām mūsu pūlēm vajadzētu būt vērstām uz katra indivīda attīstību.4
Es vēlos uzsvērt, ka cilvēku skaits, kas pievienojas Baznīcai, ir daudz lielāks, nekā to cilvēku skaits, kuri no tās aiziet. … Mums ir daudzi iemesli, lai mēs justos iedrošināti. Taču katra pievērstā cilvēka ticības zudums ir traģēdija. Katrs baznīcas loceklis, kurš kļūst neaktīvs, ir pamats nopietnām raizēm. Tas Kungs atstāja deviņdesmit deviņas avis, lai sameklētu vienu pazudušo avi. Viņa rūpes par šo vienu avi bija tik lielas, ka Viņš to padarīja par vienu no Savu dižo mācībstundu tēmām [skat. Lūkas 15:1–7]. Mēs nedrīkstam atslābt. Mums pastāvīgi ir jāpievērš Baznīcas vadītāju un locekļu uzmanība mūsu ārkārtīgi svarīgajam pienākumam — būt patiesā, sirsnīgā un brīnišķīgā sadraudzībā ar tiem, kuri nesen ir pievienojušies Baznīcai, un mīloši vērsties pie tiem, kuri kaut kāda iemesla dēļ ir kļuvuši neaktīvi. Ir pietiekami daudz pierādījumu, ka to ir iespējams paveikt, ja ir vēlēšanās.5
2
Katrs pievērstais ir vērtīgs, un mums par viņu ir jāuzņemas liela un nopietna atbildība.
Es esmu sapratis, ka Baznīcas lielākā traģēdija ir to cilvēku zaudējums, kuri bija pievienojušies Baznīcai, bet tad no tās atkrituši. Ar pavisam nedaudziem izņēmumiem, tam tā nevajadzētu notikt. Es esmu pārliecināts, ka gandrīz visos gadījumos tie, kurus misionāri nokrista, ir pietiekami apmācīti, lai būtu saņēmuši zināšanas un liecību un paliktu uzticīgi savām kristību derībām. Taču nav viegli savā dzīvē veikt pārmaiņas, lai pievienotos šai Baznīcai. Tas nozīmē — saraut saites ar iepriekšējo dzīvi. Tas nozīmē — atstāt draugus un atteikties no iepriekš pieņemtiem uzskatiem. Iespējams, tas nozīmē — mainīt ieradumus un apspiest tieksmes. Daudzos gadījumos tas nozīmē — saskarties ar vientulību un pat bailēm no nezināmā. Šajā grūtajā dzīves posmā par jaunpievērsto cilvēku ir jārūpējas un viņš ir jāstiprina. Ir pieliktas lielas pūles, lai viņš varētu atrasties Baznīcā. Ilgie misionāru pūliņi un viņu ieguldījums kalpošanā, kā arī jaunpievērsto atteikšanās no iepriekšējām attiecībām un ar to saistītās traumas pieprasa neatlaidīgu darbu, lai šīs dārgās dvēseles tiktu laipni uzņemtas, iedrošinātas, lai viņām tiktu sniegta palīdzība vājuma brīžos, doti pienākumi, pateicoties kuriem, viņi var pieaugt ticībā un gūt uzmundrinājumu, un lai viņiem tiktu pausta pateicība par visu, ko viņi dara.6
„Es aicinu katru Baznīcas locekli mīloši un draudzīgi attiekties pret tiem, kuri pievienojas Baznīcai.
Nav pilnīgi nekādas jēgas darīt misionāru darbu, ja mēs necenšamies nosargāt sava darba augļus. Šie aspekti ir nedalāmi. Ticībai pievērstie ir ļoti vērtīgi. … Par katru jaunpievērsto mums ir jāuzņemas liela un nopietna atbildība. Ir ārkārtīgi nepieciešams, lai mēs parūpētos par tiem, kuri ir kļuvuši par daļu no mums. …
Nesen es saņēmu ļoti interesantu vēstuli. To rakstīja kāda sieviete, kura bija pievienojusies Baznīcai pirms gada. Viņa rakstīja:
„Mans ceļš, lai pievienotos Baznīcai, bija unikāls un diezgan smags. Šis pēdējais gads ir bijis grūtākais manā dzīvē. Taču tas ir bijis arī vērtīgākais. Kā jaunpievērstā, es katru dienu sastopos ar jauniem izaicinājumiem.” …
Viņa raksta: „Baznīcas locekļi nezina, kā tas ir — būt par jaunpievērsto. Tādēļ viņiem ir tikpat kā neiespējami saprast, kā sniegt mums atbalstu.”
Es aicinu jūs, mani brāļi un māsas, — ja jūs nezināt, kā tas ir, tad pacentieties iztēloties! Var gadīties, ka jaunpievērstie jūtas briesmīgi vientuļi. Viņi var izjust vilšanos. Iespējams, viņi ir nobijušies. Mēs, kas esam šajā Baznīcā, atšķiramies no šīs pasaules daudz lielākā mērā, nekā mums šķiet. Šī sieviete turpina rakstīt:
„Kad mēs, klausītāji, kļūstam par baznīcas locekļiem, mēs, sev par pārsteigumu, atklājam, ka esam ienākuši pilnīgi citā pasaulē — pasaulē ar jaunām tradīcijām, kultūru un valodu. Mēs atklājam, ka nav neviena cilvēka vai avota, pie kā vērsties pēc padoma, dodoties ceļojumā pa šo jauno pasauli. Sākotnēji ceļojums šķiet aizraujošs, un mūsu kļūdas — pat uzjautrinošas —, taču tad nāk vilšanās, kas ar laiku pāraug dusmās. Un šajā vilšanās un dusmu periodā mēs aizejam. Mēs atgriežamies pasaulē, no kuras nācām, kurā zinājām savu lomu, kurā varējām sniegt savu pienesumu un kuras valodā pratām sarunāties.”7
Daži cilvēki nokristās un pēc diviem vai trīs mēnešiem, negūstot nekādu atbalstu no Baznīcas locekļiem, aiziet. Brāļi un māsas, ir ļoti svarīgi saprast, ka tikko kristītie Baznīcas locekļi ir jaunpievērstie, kuru sirdīs ir pārliecība par šo dižo darbu. Tas nav kaut kas tāds, kas mums ir jāsaprot tikai ar prātu. Tas ir jāsajūt arī ar sirdi, un viņu sirdis aizskar Svētais Gars, līdz viņi zina, ka šis darbs ir patiess, ka Džozefs Smits patiešām bija Dieva pravietis, ka Dievs un Jēzus Kristus dzīvo un ka viņi parādījās zēnam Džozefam Smitam, ka Mormona Grāmata ir patiesa un ka šajā Baznīcā ir priesterība ar visām tās dāvanām un svētībām. Nevieni vārdi nebūs pārāk spēcīgi, lai to uzsvērtu.8
3
Katram jaunpievērstajam ir nepieciešams draugs, aicinājums un „barošana” ar Dieva vārdu.
Ņemot vērā pastāvīgi pieaugošo jaunpievērsto skaitu, mums jāpieliek aizvien lielākas pūles, lai palīdzētu viņiem iepazīt šo jauno ceļu. Ikvienam no viņiem ir nepieciešamas trīs lietas: draugs, aicinājums un barošana ar „labo Dieva vārdu” (Moronija 6:4). Mums ir uzticēts pienākums un dota iespēja nodrošināt šīs lietas.9
Draudzība
Jaunpievērstie pievienojas Baznīcai, sajūtot entuziasmu par to, ko ir uzzinājuši. Mums uz to ir nekavējoties jāreaģē. … Ieklausieties viņos, vadiet viņus, atbildiet uz viņu jautājumiem un esiet klāt, lai palīdzētu visos apstākļos un situācijās. … Es aicinu katru Baznīcas locekli draudzīgi un mīloši attiekties pret tiem, kuri pievienojas Baznīcai.10
Mums ir svarīgs pienākums pret tiem, kuri tiek kristīti šajā Baznīcā. Mēs nedrīkstam pret viņiem izturēties nevērīgi un atstāt viņus novārtā. Viņiem ir nepieciešama palīdzība, lai viņi pierastu pie šīs Baznīcas kultūras un dzīvesveida. Mums ir dota liela svētība un iespēja sniegt šo palīdzību. … Laipns smaids, draudzīgs rokasspiediens un uzmundrinoši vārdi darīs brīnumus.11
Palīdzēsim šiem cilvēkiem! Būsim viņu draugi! Būsim laipni pret viņiem un iedrošināsim viņus! Pilnveidosim viņu ticību un zināšanas par Tā Kunga darbu.12
Es jums lūdzu, … uzņemiet ar patiesu interesi tos, kuri pievienojas Baznīcai, un draudzējieties ar viņiem, lieciet viņiem justies gaidītiem un mieriniet viņus, un mēs redzēsim brīnišķīgus rezultātus. Tas Kungs jūs svētīs ar palīdzību šajā lieliskajā jaunpievērsto aktivitātes uzturēšanas procesā.13
Atbildība
Šajā Baznīcā no cilvēkiem kaut kas tiek sagaidīts. Tajā ir augsti standarti un stingra doktrīna. Mēs sagaidām, ka cilvēki nodosies kalpošanai, nevis vienkārši sekos, neko nedarot. Mēs sagaidām, ka viņi kaut ko darīs. Cilvēki uz to reaģē. Viņi ar prieku uzņem iespēju kalpot, un, to darot, uzlabojas viņu spējas, izpratne un prasmes darīt dažādas lietas un tās paveikt labi.14
Dodiet jaunpievērstajiem kādu pienākumu. Viņi nespēs augt ticībā, ja viņi neko nedarīs. Ticība un liecība līdzinās rokas muskuļiem. Ja tos izmanto un nodarbina, tie kļūst stiprāki. Bet, ja roku ieliek pārsējā un to tur arī atstāj, muskuļi paliek vāji un nespējīgi. Tāpat tas ir arī ar mūsu liecībām.
Daudzi no jums saka, ka viņi nav gatavi uzņemties kādu aicinājumu, taču neviens no mums nebija gatavs, kad to saņēma. Es to varu teikt arī par sevi pašu. Vai jūs domājat, ka es biju gatavs šim lielajam un svētajam aicinājumam? Es biju ārkārtīgi satraukts. Man likās, ka esmu tam nepiemērots. Es joprojām jūtos satraukts un nepiemērots. Taču es cenšos iet uz priekšu, tiecoties pēc Tā Kunga svētībām un cenšoties darīt Viņa gribu, cerot un lūdzot, ka mans kalpošanas darbs būs Viņam pieņemams. Kad man bija divpadsmit gadi, es saņēmu savu pirmo Baznīcas aicinājumu — kļūt par diakonu kvoruma prezidenta padomnieku. Es nejutos piemērots un biju ārkārtīgi satraucies. Taču es centos, tieši tāpat kā jūs, un pēc tam tika doti citi aicinājumi. Es nekad nejutos piemērots, taču vienmēr jutu pateicību un vēlmi mēģināt.15
Katram jaunpievērstajam, kurš pievienojas šai Baznīcai, būtu nekavējoties jādod kāds aicinājums. Tas var būt ļoti neliels, taču tas var būt izšķirošs viņa dzīvē.16
Protams, jaunpievērstie daudz ko nezinās. Visticamāk, viņi pieļaus kļūdas. Nu un tad? Mēs visi kļūdāmies. Svarīgākais ir tas, ka rīkojoties viņi pilnveidosies.17
Prezidents Hinklijs mācīja, ka jaunpievērstajiem ir jādod iespēja kalpot Baznīcā.
Barošana ar labo Dieva vārdu
Es ticu …, ka šiem jaunpievērstajiem ir liecība par evaņģēliju. Es ticu, ka viņiem ir ticība Tam Kungam, Jēzum Kristum, un viņi apzinās Viņa dievišķo esamību. Es ticu, ka viņi ir patiesi nožēlojuši savus grēkus un ir apņēmušies kalpot Tam Kungam.
Pēc tam, kad viņi tika kristīti, Moronijs viņiem teica: „Un, kad tie bija tikuši pieņemti kristīšanai un bija tikuši Svētā Gara spēka ietekmēti un attīrīti, tie tika ieskaitīti starp Kristus baznīcas ļaudīm; un viņu vārdi tika pierakstīti, lai viņi varētu tikt pieminēti un baroti ar labo Dieva vārdu, lai turētu tos uz pareizā ceļa, lai turētu tos nepārtraukti modrus lūgšanā, paļaujoties vienīgi uz Kristus nopelniem, kurš bija viņu ticības sācējs un piepildītājs” (Moronija 6:4).
Mūsdienās, tāpat kā tajā laikā, jaunpievērstie tiek „ieskaitīti starp Kristus baznīcas ļaudīm …, lai viņi varētu tikt pieminēti un baroti ar labo Dieva vārdu, lai turētu tos uz pareizā ceļa, lai turētu tos nepārtraukti modrus lūgšanā”. … Palīdzēsim viņiem spert pirmos soļus, kļūstot par baznīcas locekļiem.18
Ir absolūti nepieciešams, lai [katrs jaunpievērstais] iesaistītos priesterības kvoruma vai Palīdzības biedrības, Jauno sieviešu vai Jauno vīriešu, Svētdienas skolas vai Sākumskolas darbā. Viņi ir jāaicina uz dievkalpojumiem pieņemt Svēto Vakarēdienu un atjaunot kristību laikā noslēgtās derības.19
4
Kad cilvēks atkal kļūst aktīvs, viņš iegūst ļoti daudz un neko nezaudē.
Pasaulē ir tūkstošiem cilvēku …, kuri saka, ka ir Baznīcas locekļi, taču to ir pametuši, un kuri vēlas atgriezties, taču nezina kā un jūtas pārāk nedroši, lai mēģinātu. …
Jums, mani brāļi un māsas, kuri ir saņēmuši savu garīgo mantojumu un aizgājuši, bet tagad savā dzīvē jūt tukšumu, ceļš uz atgriešanos vienmēr ir atvērts. … Ja jūs spersiet pirmo biklo soli, lai atgrieztos, jūs tiksit uzņemti atplestām rokām un satiksiet sirsnīgus draugus, kuri liks jums justies gaidītiem.
Es domāju, ka es zinu, kāpēc jūs aizgājāt. Jūs aizvainoja kāds neapdomīgs cilvēks, jūs ievainojot, un jūs nodomājāt, ka viņa rīcība ir raksturīga visai Baznīcai. Vai arī jūs pārcēlāties no vietas, kur jums bija draugi, uz vietu, kur jūs, lielākoties, no Baznīcas bijāt viens pats un uzaugāt, par Baznīcu neko daudz neuzzinot.
Iespējams, jūs pievienojāties kādai kompānijai vai jums radās paradumi, kas, jūsuprāt, bija nesavienojami ar Baznīcu. Vai arī jūs iedomājāties, ka daudz labāk par pārējiem Baznīcas locekļiem zināt, kas notiek reālajā pasaulē, un, uzskatot, ka esat labāks par pārējiem, aizgājāt no šo cilvēku vidus.
Es šeit neesmu, lai uzskaitītu iemeslus. Es ceru, ka arī jūs to nedarīsiet. Atstājiet pagātni aiz muguras. … Jūs varat iegūt visu, neko nezaudējot. Atgriezieties, mani draugi. Baznīcā jūs gūsiet tādu mieru, ko nebūsiet jutuši jau sen. Ir daudzi, ar kuriem jums būs prieks draudzēties.20
Mīļotie brāļi un māsas, kuri … ir attālinājušies, Baznīcai jūs esat vajadzīgi, tāpat kā jums ir nepieciešama Baznīca. Ir daudzi, kuri jūs uzklausīs ar sapratni un pasniegs savu roku, lai palīdzētu atrast atpakaļceļu. Ir daudzi, kuri sasildīs jūsu sirdi un par jūsu atgriešanos lies prieka asaras.21
5
Tie pēdējo dienu svētie, kuri atgriezīsies Baznīcā, sajutīs, cik labi ir atkal būs mājās.
Kādā svētdienā man bija jāpiedalās staba konferencē Kalifornijā. Mans vārds un fotogrāfija bija ievietoti vietējā avīzē. Kad mēs ar staba prezidentu torīt iegājām staba centra birojā, iezvanījās telefons. Zvans bija domāts man, un zvanītājs nosauca savu vārdu. Viņš vēlējās ar mani satikties. Es atvainojos, ka nevaru piedalīties sapulcē, kas man agri no rīta bija jāvada, un palūdzu, lai staba prezidents to novada manā vietā. Man bija jāizdara kaut kas svarīgāks.
Man bija jāsatiek draugs, kurš, jūtoties bikli un nedroši, bija ieradies ar mani satikties. Viņš jau ļoti ilgu laiku nebija bijis Baznīcā. Mēs apskāvāmies kā brāļi, kuri jau sen nav redzējušies. Sākumā saruna bija neveikla, taču drīz vien tā kļuva brīvāka, runājot par kopā pavadīto laiku — pirms daudziem gadiem Anglijā. Šī spēcīgā vīra acīs bija asaras, runājot par Baznīcu, kurā viņš kādreiz bija bijis ļoti aktīvs, un tad pastāstīja par garajiem, tukšajiem gadiem, kas sekoja pēc tam. Mēs par tiem runājām tā, kā cilvēki runā par murgiem. Kad viņš aprakstīja šos izniekotos gadus, mēs runājām par viņa atgriešanos. Viņš domāja, ka tas būs grūti un apkaunojoši, taču viņš piekrita mēģināt.
Nesen es no viņa saņēmu vēstuli. Viņš teica: „Es esmu atgriezies. Es esmu atgriezies un ir tik brīnišķīgi atkal būt mājās.”
Arī jūs, mani mīļie draugi, kuri, tāpat kā viņš, vēlas atgriezties, taču vilcināties spert šo pirmo soli, — mēģiniet. Ļaujiet mums panākt pretī, paņemt jūs pie rokas un palīdzēt. Es jums apsolu, ka jūs jutīsieties labi atkal būt mājās.22
Ieteikumi studēšanai un mācīšanai
Jautājumi
-
Kāpēc mums baznīcā, kas atrodas visā pasaulē, „vienmēr ir jābūt ieinteresētiem un jārūpējas par katru cilvēku individuāli”? (Skat. 1. sadaļu.) Kā jūs esat tikuši svētīti, pateicoties kādam, kurš par jums izrādīja personīgu interesi? Kā mēs varam kļūt līdzcietīgāki, rūpējoties par katru cilvēku individuāli?
-
Ko mēs varam mācīties un pielietot savā dzīvē, ņemot vērā vēstuli, ar ko prezidents Hinklijs dalījās 2. sadaļā? Apdomājiet, ko jūs varat darīt, lai stiprinātu tos, kuri cenšas nostiprināt savu ticību?
-
Kāpēc katram jaunpievērstajam ir nepieciešams draugs, aicinājums un barošana ar Dieva vārdu? (Skat. 3. sadaļu.) Kā mēs varam sadraudzēties ar jaunpievērstajiem? Kā mēs varam atbalstīt jaunpievērstos viņu aicinājumos? Kā mēs varam palīdzēt jaunpievērstajiem tikt „barotiem ar labo Dieva vārdu”?
-
Kāpēc baznīcas locekļiem dažkārt ir grūti atkal kļūt aktīviem Baznīcā? (Skat. 4. sadaļu.) Kā mēs varam palīdzēt cilvēkiem atgriezties Baznīcā? Kad jūs esat pieredzējuši vai bijuši liecinieki priekam, ko rada kāda cilvēka atgriešanās Baznīcā?
-
Ko jūs mācījāties no stāsta, ar ko prezidents Hinklijs dalījās 5. sadaļā? Apdomājiet, kā jūs varat palīdzēt kādam neaktīvam Baznīcas loceklim „atgriezties mājās”.
Saistītās rakstvietas
Lūkas evaņģēlija 15. nodaļa; Jāņa 10:1–16, 26–28; 13:34–35; Mosijas 18:8–10; Helamana 6:3; 3. Nefija 18:32; Moronija 6:4–6; M&D 38:24
Ieteikums studijām
„Daudzi uzskata, ka labākais laiks studijām ir no rīta, pēc naktsmiera. … Citi dod priekšroku studijām klusās vakara stundās, kad darbdiena ar tās rūpestiem ir beigusies. … Laikam jau svarīgākais ir nevis tas, kad studējam, bet gan tas, ka atvēlam noteiktu laiku regulārām studijām” (Hovards V. Hanters, „Reading the Scriptures”, Ensign, 1979. g. nov., 64. lpp.).