12. nodaļa

Paklausība — vienkārši dzīvot pēc evaņģēlija

„Evaņģēlija ceļš ir vienkāršs ceļš. … Kļūstiet pazemīgi un staigājiet paklausībā.”

No Gordona B. Hinklija dzīves

Kad Gordons bija aptuveni 14 gadus vecs, viņš Soltleikas tabernaklā piedzīvoja ko tādu, kas lika viņam izvirzīt nopietnu apņemšanos. Viņš vēlāk atceras:

„Es [klausījos] prezidenta Hibera Dž. Granta stāstā par viņa Mormona Grāmatas lasīšanas pieredzi zēna gados. Viņš runāja par Nefiju un to, cik lielu ietekmi viņš atstāja uz viņa dzīvi. Un tad balsī, kas pauda tādu pārliecību, ko es nekad neaizmirsīšu, viņš citēja šos diženos Nefija vārdus: „Es iešu un darīšu to, ko Tas Kungs ir pavēlējis, jo es zinu, ka Tas Kungs nedod pavēles cilvēku bērniem, ja vien Viņš nesagatavos ceļu priekš tiem, lai viņi varētu paveikt to, ko Viņš tiem ir pavēlējis” (1. Nef. 3:7).

Šajā brīdī manā jauneklīgajā sirdī radās apņemšanās — censties darīt to, ko Tas Kungs ir pavēlējis.”¹

Gordons B. Hinklijs vienmēr saglabāja savā sirdī šo apņemšanos. Gadus vēlāk, būdams Baznīcas prezidents, viņa mācības atspoguļoja vēstījumu, ko viņš dzirdēja, kad bija jauns vīrietis. Uzrunājot pēdējo dienu svētos kādā reģionālajā konferencē, viņš teica:

„Mani ir intervējuši daudzi [ziņu] reportieri. Viens no jautājumiem, ko viņi uzdod, ir šāds: „Kāda būs jūsu tēma jūsu prezidēšanas laikā?” Es vienkārši atbildu: „Tā pati tēma, ko šajā Baznīcā es esmu dzirdējis atkārtojam Baznīcas prezidentus un apustuļus tik ilgi, cik vien es varu atminēties: vienkārši dzīvojiet pēc evaņģēlija, un ikviens, kurš tā darīs, saņems savā sirdī pārliecību par mācību patiesumu, saskaņā ar kurām viņš dzīvo.”²

Savā pirmajā vispārējā konferencē kā Baznīcas prezidents, prezidents Hinklijs izteica visiem aicinājumu — cītīgāk censties dzīvot saskaņā ar evaņģēliju:

„Mani brāļi un māsas, tagad ir pienācis laiks mums izslieties staltāk, pacelt savas acis un atvērt savu prātu lielākai saprašanai un izpratnei par šīs Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas diženo tūkstošgades misiju. Šis ir brīdis, kad būt stipriem. Šis ir laiks, kad nevilcinoties virzīties uz priekšu, labi pārzinot mūsu misijas nozīmi, plašumu un svarīgumu. Šis ir laiks, kad darīt to, kas ir pareizs, neskatoties uz iespējamām sekām. Šis ir laiks, kad mums ir jātur baušļi. Šis ir brīdis, kad ar laipnību un mīlestību tiekties pretī tiem, kas piedzīvo bēdas un kas klīst tumsībā un izjūt sāpes. Šis ir laiks, kad izrādīt rūpes un būt labiem, pieklājīgiem un laipniem vienam pret otru visa veida attiecībās. Citiem vārdiem sakot, šis ir laiks, kad vairāk līdzināties Kristum.”³

Prezidents Hinklijs turpināja uzsvērt šo vēstījumu. Desmit gadus vēlāk viņš atkārtoja šos vārdus vispārējā konferencē, piebilstot: „Jums ir jāspriež, cik tālu mēs esam nonākuši šī aicinājuma, ko izteicu pirms 10 gadiem, piepildīšanā.”⁴

Nefijs medībās — Nefija paklausības piemērs iedvesmoja Gordonu B. Hinkliju jau jaunībā.

Gordona B. Hinklija mācības

Mēs esam derības ļaudis, un lielas ir mūsu saistības attiecībā uz šo derību.

Mēs esam derības ļaudis, un tas ir ļoti nopietni. Kad šis darbs tika atjaunots, un Tas Kungs noteica šīs atjaunošanas nolūku, Viņš teica, ka viens no iemesliem ir Viņa mūžīgās derības atjaunošana. Šī derība … tika noslēgta starp Ābrahāmu un Jehovu, kad diženais Jehova deva lielu un svinīgu solījumu Ābrahāmam. Viņš teica, ka viņa pēcnācēji kļūs kā smilšu graudiņi jūras krastā, un visas tautas tiks caur viņu svētītas. Viņš noslēdza šo derību ar viņu, ka Viņš būs viņu Dievs un viņi būs Viņa tauta. … Toreiz tika iedibinātas attiecības ar mūžīgajām sekām visu to mūžīgajās dzīvēs, kas stāsies šajā derībā. Brīnišķīgs ir šīs derības īstenojums: ja mēs rīkosimies tā, kā tas pienākas Dieva bērniem, Viņš būs mūsu Dievs un svētīs mūs, mīlēs mūs, vadīs mūs un mums palīdzēs.

Šajā laika atklāšanā šī mūžīgā derība tika no jauna apstiprināta. Mēs, būtībā, noslēdzām šo derību, kad tikām kristīti. Mēs kļuvām par Viņa dievišķās ģimenes, kāda tā bija, sastāvdaļu. Visi Dieva bērni pieder Viņa ģimenei, taču starp Dievu un Viņa derības ļaudīm kaut kādā ziņā pastāv īpašas un brīnišķīgas attiecības. Un, kad mēs pievienojāmies Baznīcai, … mēs kļuvām par daļu no derības tautas, un ikreiz, pieņemot Vakarēdienu, mēs ne tikai atceramies Dieva Dēla upuri, kurš atdeva Savu dzīvību par katru no mums, bet mēs darām vēl ko — mēs uzņemamies uz sevis Jēzus Kristus vārdu un apsolām turēt Viņa pavēles, un Viņš apsola mums, ka Viņš svētīs mūs ar Savu Svēto Garu.

Mēs esam derības ļaudis, un lielas ir mūsu saistības attiecībā uz šo derību. Mēs nevaram būt parasti cilvēki. Mums ir jāatšķiras pūļa vidū. Mums ir jāstāv nedaudz staltāk. Mums ir jābūt nedaudz labākiem, nedaudz laipnākiem, nedaudz dāsnākiem, nedaudz pieklājīgākiem, nedaudz vairāk jādomā par citiem un nedaudz vairāk jāpalīdz citiem.⁵

Mēs esam ļaudis, kas uzņēmušies uz sevis svinīgu derību un Tā Kunga, Jēzus Kristus, vārdu. Centīsimies nedaudz cītīgāk turēt baušļus, dzīvot tā, kā Tas Kungs mums ir teicis to darīt.⁶

Svētā Vakarēdiena sanāksme — „Ikreiz pieņemot Vakarēdienu, … mēs uzņemamies uz sevis Jēzus Kristus vārdu un apsolām turēt Viņa pavēles.”

Tas Kungs sagaida, ka mēs dzīvosim pēc evaņģēlija visos aspektos.

Mēs dzīvojam kompromisa un piekāpšanās laikmetā. Situācijās, kurās nonākam ikdienā, mēs zinām, kas ir pareizs, taču līdzcilvēku spiediena un to cilvēku valdzinošās balss ietekmē, kas mūs cenšas pārliecināt, mēs piekāpjamies. Mēs iesaistāmies kompromisos. Mēs piekrītam. Mēs padodamies, un mums paliek kauns pašiem par sevi. … Mums ir jāattīsta spēks, lai spētu rīkoties saskaņā ar saviem uzskatiem.⁷

Evaņģēlija ceļš ir vienkāršs ceļš. Dažas no prasībām jums var šķist elementāras un nevajadzīgas. Nenoraidiet tās. Kļūstiet pazemīgi un staigājiet paklausībā. Es apsolu, ka būs brīnišķīgi redzēt un baudāmi pieredzēt to rezultātu, kas sekos.⁸

Visvairāk es lūdzu par to, lai mēs visi censtos nedaudz cītīgāk dzīvot saskaņā ar dievišķumu, kas mums piemīt. Mēs varam rīkoties labāk par to, kā rīkojamies tagad. Mēs varam būt labāki par to, kas esam. Ja mēs pastāvīgi domātu par to, ka dievišķais mantojums, Dievs kā Tēvs un cilvēki kā brāļi ir īstenība, mēs būtu nedaudz iecietīgāki, nedaudz laipnāki, nedaudz vairāk tiektos pacilāt, palīdzēt un atbalstīt tos cilvēkus, kas atrodas mūsu vidū. Tad pastāvēs mazāka iespējamība tam, ka mēs darīsim to, ko mums darīt nepienākas.⁹

Reliģija, kurai jūs piederat, dzīvē tiek īstenota septiņas dienas nedēļā, ne tikai svētdienās. … Tā attiecas uz jums visu laiku — divdesmit četras stundas diennaktī, septiņas dienas nedēļā, 365 dienas gadā.¹⁰

Tas Kungs sagaida, ka mēs uzturēsim savu dzīvi kārtībā, ka mēs dzīvosim saskaņā ar evaņģēliju ikvienā aspektā.¹¹

Dievs bagātīgi izlies svētības pār tiem, kas ir paklausīgi Viņa pavēlēm.

Tas Kungs lika Elijam bēgt un paslēpties Kritas līcī, un tur viņš dzēra no šīs upes, un kraukļi viņu pabaroja. Svētajos Rakstos lasāms vienkāršs un brīnišķīgs izteikums par Eliju: „Un viņš aizgāja un rīkojās pēc Tā Kunga vārda” (1. Ķēn. 17:5).

Nebija nekādas atrunāšanās. Nebija nekādas aizbildināšanās. Nebija nekādas izvairīšanās. Elija vienkārši „aizgāja un rīkojās pēc Tā Kunga vārda”. Un viņš tika pasargāts no šausmīgajām nelaimēm, kas piemeklēja tos, kas izsmēja, atrunājās un apšaubīja.¹²

Mormona Grāmatas stāsts raksturo ļaudis, kuriem tad, kad viņi bija taisnīgi, kad pielūdza Jēzu Kristu, veicās tajā zemē, un Tas Kungs viņus dāsni un bagātīgi svētīja, un tad, kad viņi grēkoja, nomaldījās un aizmirsa savu Dievu, viņi piedzīvoja bēdas, karus un grūtības. Jūsu drošība, jūsu miers, jūsu labklājība ir rodama paklausībā Visuvarenā pavēlēm.¹³

„Turi Manas pavēles nepārtraukti, un taisnības kroni tu saņemsi.” [M&D 25:15.] Šādu solījumu Tas Kungs deva Emmai Heilai Smitai. Šādu solījumu Tas Kungs dod katram no jums. Laime ir rodama pavēļu turēšanā. Šo pavēļu neievērošana … pēdējo dienu svētajiem var atnest tikai bēdas. Un ikvienam, kas tās ievēro, ir dots solījums — … taisnības un mūžīgās patiesības kronis.¹⁴

Patiesa brīvība ir rodama, paklausot Dieva padomiem. Senajos laikos tika teikts, ka „ bauslis ir gaismeklis, un likums ir gaisma”. (Sal. pam. 6:23.)

Evaņģēlijs nav savaldīšanās filozofija, kā daudzi to uztver. Tas ir brīvības plāns, kas disciplinē tieksmes un sniedz norādes attiecībā uz uzvedību. Tā augļi ir saldi, un tā atlīdzība ir augstsirdīga. …

„Svabadībai Kristus mūs ir atsvabinājis. Tad nu stāviet stipri un neļaujieties atkal iejūgties kalpības jūgā!” (Gal. 5:1.)

„Kur Tā Kunga Gars, tur ir brīvība.” (2. kor. 3:17.)¹⁵

Mūsu drošība ir rodama grēku nožēlošanā. Mēs gūstam spēku, paklausot Dieva pavēlēm. … Būsim nelokāmi attiecībā uz ļaunumu — gan mājās, gan ārpus tām! Dzīvosim tā, lai būtu debesu svētību cienīgi, ieviešot savā dzīvē izmaiņas, kur tās ir nepieciešamas, un uzlūkosim Viņu, mūsu visu Tēvu.¹⁶

Mums nav no kā baidīties. Stūre ir Dieva rokās. Viņš valdīs par labu šim darbam. Viņš bagātīgi izlies svētības pār tiem, kas ir paklausīgi Viņa pavēlēm. Tāds ir bijis Viņa solījums. Neviens no mums nevar apšaubīt Viņa spējas šo solījumu turēt.¹⁷

Baznīcas vadītāji norāda Baznīcas locekļiem ceļu un aicina dzīvot saskaņā ar evaņģēliju.

Ir cilvēki, kas saka: „Baznīca neteiks man, ko domāt par to vai šo, vai kā man dzīvot savu dzīvi.”

Nē, es atbildu, Baznīca neteiks nevienam cilvēkam, kas viņam ir jādomā vai kas jādara. Baznīca norādīs ceļu un aicinās ikvienu Baznīcas locekli dzīvot saskaņā ar evaņģēliju un baudīt svētības, kas nāks, pateicoties šādam dzīvesveidam. Baznīca nenoteiks neviena cilvēka dzīvi, bet tā sniegs padomu, tā pārliecinās, tā mudinās un tā sagaidīs uzticību no tiem, kas ir tās locekļi.

Būdams augstskolas students, es kādu reizi pateicu savam tēvam, ka, manuprāt, Baznīcas Augstākie vadītāji ir pārsnieguši savas pilnvaras, aizstāvot kādu konkrētu lietu. Viņš bija ļoti gudrs un labs cilvēks. Viņš teica: „Baznīcas prezidents mums ir sniedzis šādus norādījumus, un es atbalstu viņu kā pravieti, gaišreģi un atklājēju, un es grasos sekot viņa padomam.”

[Daudzus] gadus es … esmu kalpojis šīs Baznīcas vispārējās padomēs. … Es vēlos dalīties savā liecībā: lai gan esmu apmeklējis burtiski tūkstošiem sanāksmju, kur tika pārrunāta Baznīcas noteiktā kārtība un programmas, es nekad neesmu bijis tādā, kur netiktu meklēta Tā Kunga vadība vai kur kaut vienam klātesošam būtu vēlme atbalstīt vai darīt ko tādu, kas kādam kaitētu vai kādu piespiestu.¹⁸

Es runāju ikviena un visu vārdā [kas ieņem amatus Baznīcas vispārējās padomēs]: „Mums nav personīgo motīvu.” Mums ir tikai Tā Kunga iecere. Ir cilvēki, kas kritizē, kad mēs nākam klajā ar paziņojumu, sniedzot padomu vai brīdinājumu. Lūdzu, ziniet, ka mūsu lūguma pamatā nav nevienas savtīgas vēlmes. Lūdzu, ziniet, ka mūsu brīdinājumiem ir pamats un iemesls. Lūdzu, ziniet, ka lēmumi izteikties par dažādiem jautājumiem tiek pieņemti pēc pārdomām, pārrunām un lūgšanām. Lūdzu, ziniet, ka mūsu vienīgais mērķis ir palīdzēt ikvienam no jums, kas attiecas uz jūsu problēmām, grūtībām, ģimeni un dzīvi. … Mums nav nekādas vēlēšanās mācīt ko citu, kā tikai to, ko mācītu Tas Kungs. …

Ecēhiēls ir izklāstījis mūsu pienākumu: „Cilvēka bērns, Es tevi esmu ielicis par sargu Israēla namam. Kad tu uztversi vārdu no Manas mutes, tad tev tie jāpamāca un jābrīdina Manā Vārdā.” (Ec. 3:17.)

Mums nav nekādu savtīgu vēlmju, mēs tikai vēlamies, lai mūsu brāļi un māsas būtu laimīgi, lai viņu mājās var atrast mieru un mīlestību, lai Visuvarenais ar Savu spēku svētītu viņus dažādos, taisnīgos darbos, ko viņi uzņemas.¹⁹

Dievs nemitīgi Savā veidā dara zināmu Viņa gribu attiecībā uz Viņa ļaudīm. Es liecinu jums, ka šīs Baznīcas vadītāji nekad nelūgs mums darīt ko tādu, ko mēs nevarētu paveikt ar Tā Kunga spēku. Iespējams, mēs jutīsimies tam nepiemēroti. Tas, ko no mums prasa darīt, iespējams, mums nepatiks vai nesaskanēs ar mūsu domām. Bet, ja mēs centīsimies darīt to ar ticību, lūgšanu un apņemšanos, mēs varēsim to paveikt.

Es liecinu jums, ka pēdējo dienu svēto laime, pēdējo dienu svēto miers, pēdējo dienu svēto pilnveidošanās, pēdējo dienu svēto labklājība un šo ļaužu mūžīgā glābšana un paaugstināšana ir atkarīga no paklausības Dieva priesterības pavēlēm.²⁰

Šķietami nenozīmīgi lēmumi var novest pie ārkārtīgi iespaidīgām sekām.

Es varu raksturot principu, … kuram sekojot, ievērojami palielinās iespējamība, ka mēs pieņemsim pareizos lēmumus, un tā rezultātā mūsu izaugsme un laime šajā dzīvē neizmērojami pieaugs. Šis lieliskais princips ir — saglabājiet ticību. …

Es nevaru jums sīkumos izstāstīt, kā pieņemt lēmumus. Bet es varu apsolīt: ja jūs pieņemsiet lēmumus saskaņā ar evaņģēlija standartiem un Baznīcas mācībām un ja jūs saglabāsiet ticību, jūsu dzīve nesīs daudz labu augļu un jūs pieredzēsiet lielu laimi un daudz sasniegumu.²¹

Pirms daudziem gadiem es strādāju dzelzceļa uzņēmumā. …Tas bija laiks, kad gandrīz ikviens brauca ar pasažieru vilcieniem. Kādu rītu es saņēmu zvanu no sava kolēģa Ņūarkā, Ņūdžersijā. Viņš teica: „Vilciens numur tāds un tāds ir ieradies, taču tam nav bagāžas vagona. Aptuveni 300 pasažieru bagāža ir kaut kur pazudusi, un viņi ir nikni.”

Es nekavējoties devos uz darbu, lai uzzinātu, kur tas varēja būt palicis. Es noskaidroju, ka tas bija pienācīgi piekrauts un pievienots vilcienam Oklendā, Kalifornijā. Tas tika novirzīts uz mūsu dzelzceļu Soltleiksitijā [un galu galā nonāca] Sentluisā. Tur tas bija jāpārņem citam dzelzceļam, kas to aizvestu uz Ņūarku, Ņūdžersijā. Taču kāds neapdomīgs pārmijnieks Sentluisas šķirotavas pārmijas punktā pārbīdīja mazu metāla gabalu par nieka trim collām [7,5 centimetriem], tad pavilka sviru, lai atdalītu vagonus. Mēs atklājām, ka bagāžas vagons, kam bija jāatrodas Ņūarkā, Ņūdžersijā, patiesībā bija Ņūorleānā, Luizianā — 1500 jūdžu [2400 kilometru] prom no patiesā galapunkta. Nieka astoņus centimetrus plata sviras kustība Sentluisas šķirotavā, ko paveica kāds bezrūpīgs darbinieks, lika tam doties nepareizā ceļā, un attālums no tā patiesā galapunkta dramatiski pieauga. Tāpat tas notiek mūsu dzīvē. Tā vietā, lai sekotu taisnam ceļam, kāda kļūdīga doma mūs ved citā virzienā. Kustība prom no mūsu sākotnējā mērķa var būt pavisam maza, taču, ja to turpina, šī ļoti mazā kustība kļūst par milzu plaisu, un mēs attopamies tālu prom no tā, kur mēs plānojām būt. … Tieši mazās lietas, kas ietekmē mūsu dzīvi, rada tajā vislielākās izmaiņas.²²

Kādu dienu es piegāju pie lielas fermas vārtiem. Es pacēlu vārtu aizbīdni un atvēru tos. Vārtu viras kustība bija tik niecīga, ka gandrīz nemanāma. Taču vārtu otrais gals atvērās ar lielu vēzienu sešpadsmit pēdu [~ 5 m] rādiusā. Skatoties tikai uz vārtu virām, cilvēks nevarētu iedomāties, kāds ir šīs niecīgās kustības ievērojamais rezultāts.

Tāpat ir ar mūsu dzīves lēmumiem. Vien maza doma, vien kāds vārds, vien neliela rīcība var novest pie ārkārtīgi lielām sekām.²³

atvērti metāla vārti — Prezidents Hinklijs salīdzināja mūsu lēmumus ar fermas vārtu virām.

Dzīvojot saskaņā ar evaņģēliju, mēs stiprinām Baznīcu un palīdzam Dieva darbam attīstīties uz visas Zemes virsas.

Jūs varat padarīt [Baznīcu] stiprāku ar to, kādā veidā dzīvojat. Lai evaņģēlijs ir jūsu zobens un vairogs! …

… Cik gan brīnišķīga būs nākotne, kad Visuvarenais turpinās Savu lielisko darbu, ietekmējot uz labu ikvienu, kas pieņems un dzīvos saskaņā ar Viņa evaņģēliju.²⁴

Es redzu brīnišķīgu nākotni ļoti nedrošajā pasaulē. Ja mēs pieturēsimies pie mūsu vērtībām, ja mēs celsim uz sava mantojuma pamata, ja mēs būsim pazemīgi Tā Kunga priekšā, ja mēs vienkārši dzīvosim saskaņā ar evaņģēliju, mēs tiksim svētīti lieliskā un brīnišķīgā veidā. Mūs uzlūkos kā īpašus cilvēkus, kuri būs atraduši atslēgu sevišķai laimei.²⁵

Katrs vīrietis, katra sieviete un bērns, apņemieties padarīt Tā Kunga darbu labāk un diženāk, kā jebkad iepriekš! Mūsu dzīves kvalitāte var visu izmainīt. Mūsu apņemšanās — dzīvot saskaņā ar Jēzus Kristus evaņģēliju — var visu izmainīt. Tā ir katra cilvēka individuāla lieta. Ja mēs visi lūdzam, Baznīca ir daudz stiprāka. Gluži tāpat tas ir ar katru evaņģēlija principu. Būsim daļa no šī diženā, uz priekšu vērstā darba, kas pieaug uz visas Zemes virsas. Mēs nevaram stāvēt nekustīgi, mums ir jāvirzās uz priekšu. Mums tas ir jādara. Personīgā pārliecība, kas mājo ikviena mūsu sirdī, ir īstais Baznīcas spēks. Bez tās mums gandrīz nekā nav, ar to — mums ir viss.²⁶

Es aicinu katru no jums — lai arī kur jūs atrastos, kā šīs Baznīcas locekļi —, stāvēsim stingri un virzīsimies uz priekšu ar dziesmu sirdī, dzīvojot pēc evaņģēlija, mīlot To Kungu un ceļot Viņa valstību. Kopā mēs ieturēsim šo virzienu un saglabāsim ticību, Visuvarenais būs mūsu spēks.²⁷

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Jautājumi

Kādēļ mēs, Tā Kunga derības ļaudis, „nevaram būt parasti cilvēki”? (Skat. 1. sadaļu.) Kādā ziņā derības, ko esat noslēguši ar Dievu, ietekmē jūsu ikdienas dzīvi?
Prezidents Hinklijs mācīja, ka „mums ir jāattīsta spēks, lai spētu rīkoties saskaņā ar saviem uzskatiem” (2. sadaļa). Kā mēs dažreiz piekāpjamies, novēršoties no savas pārliecības? Kā mēs varam sevi stiprināt, lai nepakļautos kārdinājumam?
Kā jūs varētu pielīdzināt sev stāstu par Eliju, kurā dalījās prezidents Hinklijs? (Skat. 3. sadaļu.) Ko jūs atbildētu, ja kāds teiktu, ka pavēles ir pārāk ierobežojošas? Kad jūs esat novērojuši, ka paklausība pavēlēm nes brīvību, drošību un mieru?
Atkārtojiet prezidenta Hinklija skaidrojumu par to, kā Baznīcas vadītāji sniedz padomu un brīdinājumu (skat. 4. sadaļu). Kā jūs esat tikuši svētīti, pateicoties tam, ka sekojāt Baznīcas vadītāju padomam?
Ko mēs varam mācīties no prezidenta Hinklija stāsta par nozaudēto bagāžas vagonu? (Skat. 5. sadaļu.) Kāpēc nelieli lēmumi vai rīcības izpausmes var tik ļoti izmainīt mūsu dzīvi? Kāds neliels lēmums ir stipri izmainījis jūsu dzīvi? Kā mēs varam labāk atpazīt nelielu novirzīšanos, kas var mūs novest no Dieva ceļa?
Kā dzīve pēc evaņģēlija var palīdzēt mums tikt galā ar pasaules mainīgumu? (Skat. 6. sadaļu.) Kā dzīve pēc evaņģēlija padara to vienkāršāku? Padomājiet, kā jūs varētu aktīvāk stiprināt Baznīcu un palīdzēt Dieva darbam attīstīties uz Zemes virsas.

Saistītās rakstvietas

5. Mozus 4:39–40; Ebrejiem 5:8–9; M&D 64:33–34; 93:26–28; 98:22; Ābrahāma 3:24–26; Ticības apliecinājumi 1:3

Ieteikums studijām

„Lasīt, studēt un pārdomāt — nav viens un tas pats. Mēs lasām vārdus, un mums var rasties idejas. Mēs studējam un Svētajos Rakstos varam atklāt dažādus paraugus un sakarības. Taču, kad mēs gremdējamies pārdomās, mēs ieaicinām atklāsmes Garu. Manā izpratnē „gremdēties pārdomās” nozīmē — domāt un lūgt par to, ko esmu cītīgi lasījis un studējis Svētajos Rakstos” (Henrijs B. Airings, „Kalpojiet ar Garu” (vispārējās konferences runa), Ensign vai Liahona, 2010. g. nov., 60. lpp.)