Līdz mēs atkal tiksimies
Ērkšķu kronis — uzvaras kronis
Ērkšķu kronis man simbolizē to, ka Glābējs zina par visām mūsu iekšējām sāpēm — un Viņš spēj mūs dziedināt.
Kad apmeklēju Svēto zemi, bija augusts. Apkārt mums pēcpusdienas svelmē mirgoja Kapernaumas drupas. Tā bija brīnišķīga apmeklējuma vieta, taču man ausīs jau kādu laiciņu žūžoja gan gida teiktais, gan tuvumā esošā cikāde, tādēļ es aizdomājos.
Es atguvu modrību, kad gids, norādot uz koku, kura pavēnī atradāmies, garāmejot izmeta: „Viņi to sauc par ērkšķu kroņa koku.” Es palūkojos augšup biezajā lapotnē. Kur gan ir tie ērkšķi? Pastiepies uz augšu, piesardzīgi pievilku klāt nelielu zariņu.
Un starp maigajām lapām ieraudzīju ērkšķus. Tievos, zaļos, neganti asos ērkšķus, kas stiepās īkšķa garumā, varēja saskatīt, vienīgi pienākot pavisam tuvu. Taču ikviens, kas pieskartos salapojušajiem zariem, noteikti savainotos.
Es atsaucu atmiņā gleznas, kur biju redzējis Glābēju stāvam tā saucamās tiesas priekšā, purpura apmetnī, ar kroni, kas vīts no sausiem, ērkšķainiem zariem. Pēkšņi man ienāca prātā, ka vergs vai kareivis, kuram lika izgatavot šo kroni, droši vien labāk būtu gribējis izmantot lokanos, zaļos zarus, kas līdzīgi tiem, kas bija man virs galvas, nevis trauslos un sausos zariņus. Pavisam skaidrs, ka kroņa mērķis bija ne vien radīt sāpes, bet arī izsmiet un ņirgāties.
Sendienās zaļš un kupls kronis jeb vainags, ko parasti vija no smaržīgām lauru lapām, bieži vien tika dots sacīkšu un kauju uzvarētājiem. Lauru vainags rotāja ķēniņu un imperatoru statujas. Droši vien, ka kronis, kas tika nežēlīgi uzspiests Glābēja galvai, bija zaļš un kupls, izsmejošā veidā atsaucoties uz sendienu goda izrādīšanu. Tā nav doktrīna, vienīgi pieņēmums. Taču, vizualizējot to šādi, es varu skaidrāk koncentrēties uz vienu no Grēku Izpirkšanas aspektiem: Glābējs zina par mūsu bēdām, un Viņš spēj mūs dziedināt.
Viņam uzliktais apmetnis bija karaliskā simbola izsmiekls. Tas apklāja tikko pārciestajā šaustīšanā gūtās brūces un sasitumus. Tāpat arī kuplais ērkšķu kronis varēja izskatīties pēc uzvarētāja rotas, slēpjot ērkšķu radītās sāpes.
Tik daudziem no mums ir neredzamas brūces. Baznīcas dziesma māca, ka „sirds dziļumos mājo sāpes, ko acs nevar saskatīt” („Lord, I Would Follow Thee”, Hymns, Nr. 220). Taču Glābējs tās redz. Viņš zina, ko nozīmē personīgās ciešanas. Visu savu kalpošanas laiku Viņš nodzīvoja, gaidot Grēku Izpirkšanas un Augšāmcelšanās brīdi. Taču tie, kurus Viņš mācīja, svētīja un dziedināja, to nezināja. Pat Viņa Paša mācekļi dzīvoja neziņā.
Glābējs redz cauri „apmetņiem” un „kroņiem”, kas slēpj mūsu ciešanas no apkārtējiem. „Izciešot visādas sāpes un ciešanas, un kārdinājumus”, Viņš ir piepildīts ar žēlastību un zina, kā mums palīdzēt, ja vien mēs noliekam savas nastas pie Viņa kājām (skat. Almas 7:11–12). Viņam ir līdzeklis, kas var dziedēt pat dziļas, slēptas brūces. Un kronis, ko Viņš nes mūsu acu priekšā, patiesi ir uzvarētāja kronis.
Karla Heinriha Bloha glezna „Kristus ar ērkšķu kroni”, publicēts ar Nacionālā vēstures muzeja Frederiksborgā, Hillerodā, Dānijā atļauju (pavairot aizliegts).