Rebeka Sveina Viljamsa: Nelokāmi un nesatricināmi
Neskatoties uz viņas ģimenes naidīgo noskaņojumu pret Baznīcu, šī agrīnā pievērstā palika uzticīga un ziedojusies Tā Kunga darbam.
1834. gada jūnijā jauna māte, kurai tēvs atņēma mantošanas tiesības, uzrakstīja drosmīgu un aizkustinošu vēstuli, kurā dalījās savā pārliecībā par Atjaunošanu. Kaut arī Rebeka Sveina Viljamsa droši vien zināja, ka viņas perspektīvas mainīt sava tēva lēmumu ir pavisam vājas, viņa tomēr palika stingra savos uzskatos, neskatoties uz draudošajām sekām. Viņa paziņoja savam tēvam Īzākam, ka Mormona Grāmata un Baznīca ir patiesa, tieši kā to aprakstīja pravietis Džozefs Smits, un ka viņa bija dzirdējusi Trīs lieciniekus „paziņojam publiskā sapulcē, ka viņi redzēja svētu eņģeli, kurš nolaidās no debesīm un atnesa plāksnes, un nolika tās viņu acu priekšā”.1
Rebekas liecība ir aizkustinoša ne tikai tās spēka dēļ, bet arī tās nesatricināmības un viņas nelokāmās gribas dēļ. Neskatoties uz to, ka tēvs noraidīja viņu un to, ka viņas vīrs Frederiks G. Viljamss uz laiku kļuva neapmierināts ar Baznīcu, Rebeka nekad neļāva sev šaubīties. Nenogurstoša un nelokāma, Rebeka ir par paraugu mums šodien, kā mēs varam palikt stingri un nesatricināmi, saskaroties ar dzīves grūtākajiem izaicinājumiem, pat tad, ja mūsu tuvākie cilvēki, iespējams, noraidītu mūsu ticību un nicinoši pret mums izturētos.
Pievēršana Baznīcai
Dzimusi Pensilvānijā, ASV, 1798. gadā, Rebeka Sveina bija jaunākā no desmit bērniem.2 Aptuveni deviņu gadu vecumā viņas ģimene pārcēlās uz Niagāru blakus Savienoto Valstu un Kanādas robežai. Viņi dzīvoja tik tuvu Fortniagārai, ka spēja sadzirdēt apšaudi, kas notika 1812. gada kara laikā, kad norisinājās uzbrukums fortam. Pat būdama jauna meitene, Rebeka izrādīja savu drosmi. Reiz, viena pati ejot caur mežu, viņa uz takas uzdūrās lācim aci pret aci. Viņai rokā bija saulessargs, ko viņa vairākas reizes atvēra un aizvēra lācim sejā, un tas aizbēga.3
Kad Rebekai bija 17 gadi, viņa šķērsoja Ontārio ezeru, lai apciemotu savu māsu, kura dzīvoja Detroitā. Ceļojuma laikā viņa satika garā auguma, tumšacaino kuģa loci Frederiku Greindžeru Viljamsu. Viņu biežo tikšanos rezultātā pieķeršanās ātri vien pārauga mīlestībā, un viņi apprecējās 1815. gada nogalē. Viljamsu ģimene dzīvoja vairākās vietās Lielajā rietumu rezervātā Ohaio štatā, ASV, pirms beidzot ap 1828. gadu apmetās Kērtlandē. Viņas vīrs sāka darboties medicīnas jomā un kļuva diezgan labi pazīstams savu spēju dēļ, un Rebeka iemācījās viņam palīdzēt procedūru laikā. Viņiem bija četri bērni.
1830. gada rudenī Kērtlandē ieradās pirmie mormoņu misionāri. Rebeka klausījās viņos ar interesi un apmeklēja visas misionāru sapulces; viņa pat atveda uz tām savus bērnus. Frederiks apmeklēja tik bieži, cik viņam to atļāva viņa mediķa profesija. Viņi abi studēja, pārrunāja un mācījās kopā, taču Frederiks bija mazāk pārliecināts saistību ievērošanā. Tajā pašā laikā Rebeka pārliecinājās par evaņģēlija patiesumu.
Ģimenes biogrāfs vēlāk aprakstīja Rebeku kā līdzīgu Ievai Ēdenes dārzā: viņa bija „pirmā, kas saskatīja nepieciešamību” kļūt par pilntiesīgu evaņģēlija derības locekli.4 Viņa tika kristīta 1830. gada oktobrī.
Frederiks joprojām šaubījās. Dažreiz viņš vēlējās pamest Baznīcu, tomēr nespēja, jo jutās piesaistīts tai svētajai, jaunajai Svēto Rakstu grāmatai — Mormona Grāmatai. Garam turpinot darboties viņā, viņš atpazina evaņģēlija patiesumu un sekoja Rebekas piemēram, tiekot kristīts.
Uzticīga kalpošana
Baznīcai ātri ieņemot centrālo vietu Frederika un Rebekas dzīvē, tās ietekme uz viņu ģimeni bija tūlītēja. Uzreiz pēc savām kristībām un konfirmācijas Frederiks tika ordinēts par elderi. Jau nākamajā dienā viņš ar entuziasmu pieņēma uzdevumu uz pāris nedēļām doties misijā kopā ar Oliveru Kauderiju. Viņi sagaidīja, ka misija ilgs trīs nedēļas; īstenībā tas kļuva par 10 mēnešu ceļojumu uz Misūri. Viņa ilgā prombūtne no mājām Rebekai bija pirmais no daudzajiem šāda veida periodiem. Frederiks bieži vien bija prom no mājām savu misionāra pūliņu un aicinājuma dēļ Augstākajā Prezidijā. Rebeka, līdzīgi daudzām agrīnajām mormoņu sievietēm, pavadīja daudzus mēnešus, rūpējoties par māju un audzinot bērnus bez sava vīra palīdzības.
Neskatoties uz to, Rebeka palika uzticīga un kalpoja labprātīgi. Pravietis Džozefs Smits un viņa ģimene uz laiku apmetās Viljamsu ģimenes mājās, kad Smitu ģimene pirmo reizi pārcēlās uz Kērtlandi. Rebeka palika lojāla pret pravieti un viņa ģimeni, rūpējoties par viņiem grūtā laikā. Reiz sanāca pūlis, kuri meklēja Džozefu, un aplenca māju. Rebeka ietērpa Džozefu savā cepurē un apmetnī. Džozefam izdevās pamest māju un, izejot cauri pūlim, nokļūt drošībā.
1832. gada martā Rebeka atkal sniedza pravietim nenovērtējamu palīdzību, kad pūlis ielauzās Džona Džonsona lauku mājās Hiremā, Ohaio štatā, un vardarbīgi uzbruka Džozefam Smitam un Sidnijam Rigdonam. Pēc Sidnija piekaušanas līdz samaņas zaudēšanai un mēģinājuma piedzirdīt Džozefu ar indi, pūlis nosmērēja pravieti ar darvu un apklāja ar spalvām. Kad Emma Smita ieraudzīja savu vīru, viņa nodomāja, ka darva ir asinis, un noģība.5 Rebeka un Frederiks visu nakti pavadīja, lobot darvu no Džozefa asiņojošā un savainotā ķermeņa un rūpējoties par Smitu bērniem. Viņu palīdzība šajā briesmu brīdī bija ļoti noderīga, jo Džozefs spēja rast spēkus, lai nākamajā rītā sludinātu.
Pārliecināta dalīšanās evaņģēlijā
Viena no Rebekas vislielākajām cerībām bija, lai viņas ģimene, it īpaši viņas tēvs, pieņemtu atjaunoto evaņģēliju un saņemtu ticības iepriecinošās svētības. Viņa, līdzīgi Lehijam, bija nobaudījusi Dieva mīlestību un vēlējās ar to dalīties ar saviem tuviniekiem (skat. 1. Nefija 8:12). Ņemot šo vērā, Rebeka dedzīgi rakstīja savai ģimenei par savu pievēršanu un liecību, un par lielo prieku, ko viņa sajuta kā Baznīcas locekle.
Taču Rebekas pievēršana saniknoja viņas tēvu. Savā īsajā un kodolīgajā atbildē viņš pieprasīja, lai viņa pamestu Baznīcu. Tomēr Rebeka neļāva sevi ietekmēt. Viņas atbilde bija, kā to apraksta kāds ģimenes vēsturnieks, ka „viņa bija pārliecināta par mormoņu mācību patiesumu vairāk nekā jebkad agrāk” un pievienoja savu spēcīgo liecību.6 Viņai par nožēlu šī vēstule neradīja tos rezultātus, uz kuriem viņa cerēja. Viņas tēvs draudēja atteikties no viņas un zvērēja pilnībā pārtraukt ar viņu sazināties, ja viņa nepametīs Baznīcu.
Tomēr Rebeka joprojām nepiekāpās un turpināja dalīties evaņģēlijā. 1834. gadā viņa uzrakstīja vēl vienu vēstuli — kas vienīgā ir saglabājusies — savam tēvam, atklājot savas ticības dziļumu un sāpes, ko viņa izjuta par viņa pilnīgo atteikšanos no mormoņu ticības.
Viņas tēvs bija izlasījis avīžu rakstus, kuros bija izteikta barga kritika pret Baznīcu, it īpaši par Mormona Grāmatu un Trīs liecinieku liecību, un mēģināja atrunāt Rebeku no šiem uzskatiem.
„Man tas sagādā sāpes dzirdēt, ka tavs prāts ir tik ļoti sabojāts par Mormona Grāmatu”, viņa rakstīja. Citējot Svēto Rakstu pantus no Mormona Grāmatas un Džozefa Smita jaunajām atklāsmēm, Rebeka dalījās savā liecībā par Mormona Grāmatu. Viņa arī paskaidroja, ka grāmata saturēja pravietojumu par to, ka tiks izvēlēti trīs grāmatas liecinieki. Par pierādījumu viņa citēja seno pravieti Eteru, kurš teica, ka „no triju liecinieku mutes” tiks apstiprināts šīs grāmatas patiesums (Etera 5:4).7
Tad Rebeka aprakstīja, kā viņa personīgi bija redzējusi Trīs lieciniekus — Deividu Vitmeru, Martinu Herisu un Oliveru Kauderiju — un dzirdējusi viņus liecinām par to, ka viņi bija redzējuši eņģeli un zelta plāksnes. Pēc tam, kad viņa bija aizstāvējusi viņu liecības un raksturu, Rebeka mudināja savu tēvu turpināt pētīt šo darbu. Jo, kā viņa rakstīja savam tēvam, ja „tu un māte zinātu par šī darba apstākļiem, kā mēs tos zinām, es esmu pārliecināta, ka tu tam ticētu”.8
Atbalsojot Moronija solījumu, kas atrodas Mormona Grāmatas beigās, Rebeka lūdzās, lai viņas ģimene lūgtu Dievu, lai „Viņš apgaismotu [viņu] prātus patiesības zināšanā”. Un tad viņa plānoja nosūtīt misionāru, kurš „spētu mācīt evaņģēliju tā, kā tas ir Jēzū”, lai vairāk viņiem palīdzētu.9 Galu galā viņas tēvs neatsaucās uz viņas aicinājumiem.
Pat viņas brālim Džonam — ar kuru Rebekai bija īpaši labas attiecības — rakstītās vēstules tika neatvērtas viņai atsūtītas atpakaļ. Vienas atpakaļ atsūtītās vēstules aizmugurē Džons bija uzrakstījis: „Tēvs aizliedz man lasīt tavas vēstules vai rakstīt tev. Uzredzēšanos, un lai Dievs Tevi svētī vienmēr. Tavs brālis Džons.”10
Tomēr Rebekas misionāru pūliņi bija veiksmīgi ar viņas vecāko māsu Sāru Sveinu Klārku. Sāra pievienojās Baznīcai Mičiganā 1832. gadā. Sāras meitas arī pievienojās Baznīcai un bija uzticīgas visu savu dzīvi.
Uzticība līdz galam
Neskatoties uz sirdssāpēm, ko Rebeka izjuta par sava tēva izvēlēm, viņa joprojām mīlēja viņu. Viņa rakstīja: „Mana sirds bēdājas par manām laicīgajām attiecībām. … Es lūdzu, lai Tas Kungs mierinātu Tevi tavās pēdējās dienās ar savu Svēto Garu un lai tās ir Tavas labākās dienas. … Es ceru, ka Tavs prāts tiks nomierināts attiecībā uz šo darbu. Esi drošs, ka mēs jūtamies pilnīgi pārliecināti, zinot, ka Tas Kungs vada šo darbu.”11
Rebekai bija jācīnās ne tikai ar sava tēva neticību, bet arī ar sava vīra ticības problēmām. 1837. un 1838. gadā viņas vīrs Frederiks, toreiz Augstākā Prezidija loceklis, vairākkārtīgi bija nesaskaņās ar citiem Baznīcas vadītājiem. Viņš uz laiku pat pameta Baznīcu un tika izslēgts no tās. Tomēr neilgi pēc tam Frederiks pazemojās, no jauna pievienojās Baznīcai un nomira, būdams pilntiesīgs tās loceklis. Mums nav ziņu par Rebekas jūtām tajā laikā, taču viņa nenožēloja savu lojalitāti pret svētajiem un palika uzticīga.
Kad baumas par Frederika domstarpībām sasniedz Rebekas tēvu Īzāku Ņujorkā, viņš cerēja, ka Rebeka arī atsacīsies no ticības. Taču Rebeka aizsūtīja viņam vēstuli, kurā parādīja savu nepārtraukto uzticību. Pēc viņas atbildes vēstules izlasīšanas, Īzāks lēni nošūpoja galvu un teica: „Neviena nožēlas vārda.”12
Džozefa Smita un atjaunotās Baznīcas aizstāvēšanā Rebeka palika pilnīgi uzticīga. Un, neskatoties uz upuriem, ko prasīja viņas izvēle klausīt Baznīcai un nevis savam tēvam, Rebeka turpināja godāt savu tēvu. Viņa augstu vērtēja to, ko viņas tēvs bija viņai iemācījis, un pauda viņam savu mīlestību un pateicību. Viņa nobeidza savu 1834. gadā rakstīto vēstuli ar vārdiem: „Es vienmēr atcerēšos pamācības … kuras es saņēmu no sava mīļotā Tēva”.13
1839. gadā Rebekas tēvs nomira. Tikai trīs gadus vēlāk viņa zaudēja arī savu vīru. Neskatoties uz šīm smagajām grūtībām, Rebeka saglabāja savu ticību un drosmi. Kad svētie veica grūto ceļojumu uz Jūtu, viņa ceļoja kopā ar sava dēla Ezras ģimeni un vadīja savu pajūgu. Vēlāk viņa kļuva par kādu lauku māju pārvaldnieci Milkrīkā. Kad tika uzcelts Soltleikas Tabernakls un svētajiem tika lūgts kaut ko ziedot, viņa iedeva sudraba karošu komplektu, lai no tām tiktu izgatavotas Svētā Vakarēdiena paplātes. Un visbeidzot, kad 1860. gadā, kaut arī viņa bija ļoti vārga, prezidents Brigams Jangs aicināja viņas ģimeni apmesties attālajā Keš ielejā, Jūtas štatā, viņa labprātīgi vēlreiz pārcēlās — atkal vadot pati savu pajūgu.
Rebeka nomira Smitfīldā, Jūtas štatā, 1861. gada 25. septembrī. Viņa palika uzticīga savai pārliecībai, savām patiesības zināšanām un tam, ko viņa bija piedzīvojusi. Viņa palika „nelokāma un nesatricināma” līdz galam (Mosijas 5:15).
Ričarda Hala zīmējumi