Baznīca mani neinteresē
Tanintoa Sekstons, Māršala salas
Kad mana sieva vaicāja, vai misionāri varētu mācīt mūsu dēlus, es negribēju neko zināt par Baznīcu. Taču es neteicu nē, jo viņa jau bija Baznīcas locekle.
Kad misionāri sāka nākt uz mūsu mājām divreiz nedēļā, es devos uz sava drauga māju kaimiņos. Mans draugs bija spēcīgs citas kristiešu baznīcas loceklis. Katru reizi, kad viņu apciemoju, viņš gribēja runāt par Bībeli. Es viņam teicu, ka mani neinteresē tādas lietas un ka es nevēlos studēt reliģiju. Tomēr viņš turpināja mani pārliecināt, un beidzot es piekritu. Tā nu es ilgu laiku studēju Bībeli ar savu draugu, kamēr misionāri mācīja manus zēnus.
Kādu dienu bija laiks, kad misionāriem vajadzēja ierasties mūsu mājā. Taču tā vietā, lai aizietu, es nolēmu palikt blakusistabā. Kad misionāri sāka mācīt manus dēlus, es atklāju, ka vēlos vairāk ieklausīties viņu sarunā. Es vairakkārt pabīdījos tuvāk durvīm, lai labāk dzirdētu. Viņi mācīja manus dēlus par apustuļiem un praviešiem.
Vēlāk es aptvēru, ka vēlos uzzināt vairāk. Es aprunājos ar misionāriem un nolēmu noklausīties viņu pārrunas privāti. Mana sieva vienmēr bija klāt, taču neviens cits par to nezināja.
Tā nu, kad misionāri nāca, lai mācītu manus dēlus divas reizes nedēļā, es devos uz sava drauga māju. Tad, citā dienā, viņi mācīja mani.
Kādu dienu, kad mans draugs pateica kaut ko sliktu par Baznīcu, es to aizstāvēju. Līdzīgi daudziem cilvēkiem Māršala salās, viņš daudz ko nezināja par Baznīcu un pārprata dažas lietas, kurām tic Pēdējo dienu svētie. Kad viņš pateica citas negatīvas lietas, es atkal aizstāvēju Baznīcu.
Tā tas turpinājās septiņus mēnešus. Tad vienu dienu es aptvēru, ka Svētais Gars bija man apstiprinājis, ka viss, ko misionāri man mācīja, bija patiess. Es apzinājos, ka man bija jākristās, kaut arī es joprojām zināju ļoti maz par evaņģēliju.
Pēc savām kristībām 2007. gadā es biju ļoti laimīgs. Mēs sākām krāt naudu, lai dotos uz templi Havaju salās, kur mana sieva, mūsu trīs bērni un es tikām saistīti 2008. gada decembrī.
Tam, ka es esmu Baznīcas loceklis, ir bijusi milzīga ietekme manā dzīvē. Es nolēmu pamest savu otro darbu — apmeklētāju izklaidēšanu restorānā, jo darbs beidzās vēlu vakarā un, kad es pārnācu mājās, mani gārmenti bija piesūkušies ar tabakas dūmiem. Neskatoties uz papildu ienākumu zaudēšanu, Tas Kungs ir gādājis par mums.
Es zinu, ka Baznīca ir patiesa un ka Džozefs Smits ir Dieva pravietis tā Gara dēļ, ko es esmu jutis, un svētību dēļ, kuras es esmu saņēmis.