Idejas ģimenes mājvakariem

Šis numurs satur rakstus un aktivitātes, ko var izmantot ģimenes mājvakariem. Tālāk sniegti daži piemēri.

„Vienmēr atcerēties Viņu”, 21. lpp.: Apsveriet iespēju savā ģimenē pārrunāt eldera Kristofersona padomu: „Mēs varam sākt ar visa izsvītrošanu no savas dzīves saraksta un tad likt visu atpakaļ prioritārā secībā, Glābēju liekot centrā.” Pārrunājiet dažas no svētībām, ko piemin elders Kristofersons, ko mēs saņemam, ja mēs vienmēr atceramies Glābēju.

„Rakstu spēks”, 52. lpp.: Pēc raksta kopīgas izlasīšanas aiciniet ģimenes locekļus dalīties savās sajūtās par Rakstu lasīšanu un semināra apmeklēšanu. Aiciniet viņus ierakstīt savās dienasgrāmatās savas liecības par Rakstu spēku. Mudiniet savus bērnus studēt un iegaumēt Svēto Rakstu pārzināšanas pantus.

„Starpnieks Jēzus Kristus”, 57. lpp.: Kopā lasot šo rakstu, aiciniet savu ģimeni pievērst uzmanību starpnieka nozīmei. Pavaicājiet viņiem, kas būtu noticis, ja starpnieks nebūtu palīdzējis parādos iekļuvušajam vīram. Jūs varētu arī lasīt par to Rakstus un pārrunāt, kādā veidā Glābējs ir mūsu starpnieks. Apsveriet iespēju lasīt 2. Nefija 2:27–28 un Almas 42:24–25.

„Pārģērbšanās spēle”, 70. lpp.: Apsveriet iespēju aicināt ģimenes locekļus pārģērbties kādā tērpā vai notēlot kādu citu personu. Dodiet katram iespēju pastāstīt, kas viņi ir. Pēc stāsta izlasīšanas paskaidrojiet, ka neatkarīgi no tā, kādas lomas mēs spēlējam, mēs vienmēr esam Dieva bērni.

Laimīgie brīži un mūžīgās saites

Kad mani bērni bija mazi, viņiem pēc ģimenes mājvakara patika spēlēt spēles. Viena no viņu mīļākajām spēlēm „Laimīgais zilonis” savu nosaukumu ieguva no dziesmas, ko mūsu meita Džoselīna iemācījās skolā. Pēc tam, kad mēs bijām nodziedājuši dziesmu, es kļuvu par „Laimīgo” un ļāvu bērniem jāt uz savas muguras. Vispirms virsū uzrāpās mans divus gadus vecais dēls Džordžs, tad mana četrus gadus vecā meita Džoselīna un visbeidzot mana sieva Elizabete. Ar visiem trim uz muguras es rāpoju pa viesistabu. Mums bija ļoti jautri.

Pēc vairākiem gadiem mani pieaugušie bērni gaidīja savus misijas aicinājumus. Kāda ģimenes mājvakara laikā viņi atcerējās „Laimīgo ziloni”. Mēs kopā nodziedājām dziesmu, tad pēc daudzu gadu pārtraukuma es atkal kļuvu par „ziloni”. Vispirms mans dēls, tad mana meita un visbeidzot viņu māte uzrāpās man uz muguras. Rezultātā es izstiepies gulēju uz grīdas, un mēs visi smējāmies.

Tā brīža atmiņas liek mums būt pateicīgiem, ka pravieši ir mūs mācījuši par ģimenes mājvakaru. Mēs sapratām, ka neatkarīgi no tā, cik vienkāršs ir ģimenes mājvakars, vissvarīgākais ir tas, ka mūsu ģimenē ir laimīgi brīži — brīži, kas stiprina mūsu mūžīgās saites.

Viktors G. Čauka Rivera