Uzticīga kuģošana Māršalasalās
Kuģojot cauri dzīves akmeņainajiem sēkļiem, katrs no mums gūst labumu no uzticīgu Baznīcas locekļu vadības, kas palīdz mums virzīties atpakaļ uz debesu mājām.
Senie jūrnieki kuģoja pa jūrām, vadoties pēc saules, mēness un zvaigžņu stāvokļa. Naktīs viņi vērīgi lūkojās uz Ziemeļzvaigzni, kuras nekustīgais stāvoklis jūrniekiem bija kā debesu enkurs, kas palīdzēja viņiem kuģot pa pareizu kursu līdz galamērķim.
Jūrnieki Māršala salās Klusajā okeānā atklāja vēl vienu metodi. Viļņu veidi jeb okeāna viļņošanās starp atoliem un salām tur norisinās noteiktā kārtībā. Labi apmācīts jūrnieks var ceļot simtiem jūdžu, sekojot sarežģītajai ūdens viļņošanās kustībai — katra no tām līdzinās vienvirziena ielai — no vienas salas vai atola līdz nākamajam. Tie, kuri zina, kur notiek šī viļņošanās un kur tā plūst, var droši aizvest citus ceļiniekus līdz viņu galamērķiem.
Mums kā Baznīcas locekļiem Jēzus Kristus ir pilnīgs paraugs, kura patiesā gaisma mūs vada. Viņa likumi un priekšraksti, kas līdzīgi okeāna viļņiem, var droši mūs aizvest uz debesu mājām. Tomēr ir arī citi cilvēki, kuru kalpošana un atbalsts darbojas saskaņā ar Galvenā Stūrmaņa darbu mūsu visu labumam. Turpmākajos stāstos trīs māršaliešu Baznīcas locekļi stāsta par savu pieredzi, kā citi palīdzēja viņiem kuģot cauri dzīves akmeņainajiem sēkļiem un vētrām, lai aizvestu viņus pie Kristus.
Taisnīgas sievietes ietekme
Hirobo Obeketangs atlaižas uz sava dīvāna un smaida. Viņš un viņa sieva Linda ir tikko pabeiguši savu ģimenes mājvakaru ar četriem saviem bērniem un māsām misionārēm. Viņi arī uzcienāja misionāres ar vakariņām, kurās bija zivs ar acīm un asti — tā ir tradīcija Madžuro, Māršala salu galvaspilsētā. Kad Hirobo apraksta savu dzīvi, viņš pauž savu pateicību par Baznīcu, evaņģēliju, savu ģimeni un it īpaši — par savu sievu.
Ir 2009. gada jūnijs. Pirms vienas dienas tika organizēts Madžuro Māršala salu stabs, un Hirobo tika aicināts par pirmo staba izpildsekretāru. Kā Hirobo apraksta, jaunais staba prezidents Arlingtons Tibons ir „ļoti, ļoti spēcīgs”, viens no salas uzticīgajiem vadītājiem.
Taču Hirobo pirmais norāda, ka vēl nesen tas tā nebija. Patiesībā viņš uzslavē savu sievu un atzīst, ka viņa ir tā stiprā — tā, kura būtiski mainīja viņa dzīvi. Viņš paskaidro: „Es tiku kristīts astoņu gadu vecumā, taču, kad man bija 16, es kļuvu mazaktīvs.”
Pēc pāris gadiem viņš un Linda sāka dzīvot kopā, kaut arī viņi nebija precējušies. Linda nebija Baznīcas locekle. 2000. gadā neilgi pēc tam, kad Linda atklāja, ka Hirobo tika kristīts bērna vecumā, viņa ieinteresējās par Baznīcu un sāka satikties ar māsām misionārēm.
„Viņa mācījās divus gadus un tad nolēma, ka vēlas kristīties,” atceras Hirobo. „Vispirms mums vajadzēja apprecēties, taču man nebija vēlēšanās precēties. Es biju apmulsis; es patiešām biju iekļuvis pasaulīgos kārdinājumos. Es neapzinājos ģimenes nozīmību, un man bija vienalga, un es neklausījos, ko man kāds saka.”
Linda, kaut arī nebija kristījusies, audzināja viņu bērnus pēc Baznīcas mācībām. Katru gadu viņa lūdza Hirobo apprecēt viņu, lai viņa varētu kristīties; viņš vienmēr teica nē. Gadiem ejot, kristījās divas no viņu meitām, taču Hirobo neapmeklēja viņu kristības.
Tad 2006. gadā no lēkmes un augsta drudža nomira viņu deviņus gadus vecais dēls Takao. Aptuveni 300 Baznīcas locekļu no Madžuro apgabala atnāca uz viņa bērēm, lai sniegtu atbalstu ģimenei.
„Viņu atbalsts man patiešām bija ļoti nozīmīgs,” saka Hirobo. „Es sāku domāt, ka Dievs laikam man kaut ko saka.”
Viņš sāka domāt par to, ka bija par iemeslu tam, ka viņa sieva nevarēja kristīties, kaut arī viņš pats bija Baznīcas loceklis. „Viņa kļuva aizvien spēcīgāka. Viņa tiešām mani iedvesmoja,” viņš atceras.
„Kādu dienu es apsēdos un nodomāju, ka biju jau nodzīvojis pusi savas dzīves. Es sev pajautāju: „Vai es turpināšu darīt to, ko daru? Vai man ir iespēja strādāt Dieva labā otru savas dzīves pusi?” Es sāku lūgt Dievu un domāt par atgriešanos Baznīcā, lai sāktu strādāt Dieva labā.”
Hirobo sāka mācīties ar misionāriem un no jauna apgūt mācību. Māršala salu Madžuro misijas prezidents Nelsons Blīks un citi Baznīcas locekļi, ieskaitot apgabala prezidentu Arlingtonu Tibonu, atbalstīja viņa centienus. Beidzot Hirobo uzņēmās saistības atgriezties Baznīcā un nākamais, ko viņš atceras, bija, ka viņš apmeklēja ne tikai Svētā Vakarēdiena sapulci, bet arī Svētdienas skolu un priesterības sapulci. Visbeidzot Hirobo bija pilnībā izlēmis.
„Kad es atgriezos, es teicu: „Esmu atradis. Lūk, šo es darīšu.” Un tas pilnībā izmainīja manu dzīvi.”
Hirobo un Linda apprecējās 2008. gada 30. augustā. Viņš drīz vien saņēma Ārona priesterību un kristīja savu sievu. Pēc diviem mēnešiem Hirobo saņēma Melhisedeka priesterību un tika aicināts par apgabala izpildsekretāru.
Hirobo skatās uz savu sievu un smaida. „Viņa nespēja noticēt, ka es biju tas, kas viņu nokristīja,” viņš saka. „Iedomājieties tikai, tas prasīja astoņus gadus — no 2000. līdz 2008. gadam. Viņa ir apbrīnojama.”
Taisnīga tēva paraugs
Dažreiz mūsu ceļvedis, līdzīgi jūrniekam, strādā ar mums cieši, mācot mums to, kas mums jāzina, lai mēs veiksmīgi varētu kuģot pa dzīvi. Daudzos gadījumos jūrnieks to panāk, parādot mums piemēru, kam sekot. Tā tas notika ar Patrīcijas Horiuči tēvu Frenku.
Pēc misionāru satikšanas Frenks sāka viņus regulāri aicināt mājās uz vakariņām. Drīz vien viņš sāka mācīties misionāru pārrunas. Taču neviens cits viņa ģimenē nevēlējās neko zināt par Baznīcu. „Kad mēs redzējām misionārus nākam,” Patrīcija atceras, „mēs parasti visi bēgām prom — es un mani jaunākie brāļi un māsas.”
Tad 2007. gada jūlijā Frenku nokristīja misijas prezidents Nelsons Blīks. Patrīcijai un viņas brāļiem un māsām tas bija noteicošs brīdis.
„Es redzēju, kā mans tēvs sāka mainīties,” viņa saka. „Es zināju, ja evaņģēlijs varēja aizskart mana tēva sirdi, tas varēja aizskart arī manu sirdi un izmainīt manu dzīvi. Tā es nolēmu mācīties kopā ar misionāru māsām, un viņas uzaicināja mani studēt Mormona Grāmatu un Bībeli. Pirms tam es un mans brālis bijām sastrīdējušies, un es nebiju viņam piedevusi. Tad es izlasīju Svētajos Rakstos — ja mēs piedodam citiem, Dievs piedos mums.” (Skat. 3. Nefijs 13:14–15.)
Patrīcija saprata, lai sāktu izmainīt savu dzīvi, lai būtu tīra un ar mierīgu sirdsapziņu, viņai vajadzēja piedot savam brālim. Tādēļ viņa piedeva.
„Kad es atmetu savu slikto attieksmi un izmainījos par jaunu cilvēku, kurš ievēroja baušļus, es biju ļoti priecīgi satraukta. Es zināju, ka man ir jākristās, lai es varētu būt patiesajā Baznīcā,” viņa saka. „Baznīca nolika mani uz pareizā ceļa. Tā nošķīra mani no sliktā ietekmes. Tā iemācīja man godāt savus vecākus, turpināt mācības skolā un palikt uz pareizā ceļa.”
Taisnīga vīrieša ietekme
Lidija Kaminaga, līdzīgi Hirobo Obeketangam, zināja par Baznīcu kopš dzimšanas, taču kļuva mazaktīva savu pusaudža gadu laikā. Tomēr viņas stāsts par atgriešanos Baznīcā ir gan ievērojams, gan atšķirīgs.
Gan Lidija, gan viņas vīrs Kaminaga Kaminaga bērnu gados apmeklēja Baznīcu. „Man nekad nebija nekādu šaubu par Baznīcas mācībām,” saka Kaminaga. „Es vienmēr esmu tām ticējusi.”
Taču Lidijas dzīve ievirzījās citā gultnē. Kad viņa mācījās septītajā klasē, kā viņa stāsta: „Es biju vienīgā mormone savā skolā un jutos izstumta. Es darīju to, ko darīja mani draugi. Es izvēlējos nepareizās prioritātes.”
Lidijas vecāki aizsūtīja viņu uz Provo, Jūtas štatu, ASV, lai viņa dzīvotu kopā ar kādu ģimeni, cerībā, ka šīs ģimenes ietekme varētu iedvesmot Lidiju dzīvot saskaņā ar evaņģēliju. Kaut arī viņa iemācījās vairākas lietas, kas viņai palīdzēja vēlāk dzīvē, toreiz viņa nevēlējās būt aktīva Baznīcas locekle.
2002. gada janvārī Lidija pārcēlās atpakaļ uz Māršala salām, tikai mēnesi pēc Kaminagas atgriešanās no kalpošanas misijā Japānā. Pēc neilga laika viņi satikās. Kaut arī Lidija nedzīvoja pēc Baznīcas standartiem, Kaminaga turpināja apmeklēt viņu māju, izliekoties, ka vēlas apmeklēt Lidijas brāļadēlu Geriju Zekiosu.
Galu galā Kaminaga izlēma parunāt ar Lidijas vecākiem par viņas aicināšanu uz satikšanos — par došanos uz vērtīgiem, šķīstiem pasākumiem. Kaut arī viņi sākotnēji centās Kaminagu atrunāt, viņš saka, ka galu galā viņiem pateica: „Joprojām pastāv iespēja, ka viņa mainīsies.” Kad es to pateicu, noskaņa, kas valdīja istabā, pilnībā izmainījās. Viņas tēvs iesaucās: „Es vienmēr esmu vēlējies, lai viņa atgrieztos Baznīcā. Tu vari pamēģināt.”
Sākumā Lidija neuztvēra Kaminagu nopietni. Galu galā, viņš bija glīts atgriezies misionārs, un viņa nebija aktīva.
„Taču viņš redzēja to, ko es neredzēju,” paskaidro Lidija. Tā kā viņa toreiz ne ar vienu nesatikās, viņa piekrita satikties ar Kaminagu. „Viņš atveda mani atpakaļ. Kā viņa draudzenei, man vajadzēja padarīt savus standartus pavisam skaidrus. Viņš atgādināja man par derībām, kuras es noslēdzu kristoties. Viņš atgādināja man par visām tām lietām, kuras man tiešām trūka, piemēram, par Svēto Rakstu lasīšanu un ģimenes mājvakariem. Mēs ar Kaminagu kopā veicām kalpošanas projektus. Mēs lasījām Mormona Grāmatu. Mēs gājām uz garīgajiem vakariem. Viņš parādīja man, kā dzīvot savādāku dzīvi. Iešana uz Baznīcu nebija tikai Svētā Vakarēdiena sapulce, bet arī Svētdienas skola un Palīdzības biedrība.”
Pavadot kopā laiku satikšanās reizēs, kas bija vērtīgas un iedvesmojošas, Lidijas dzīve sāka mainīties un viņas liecība auga. Tomēr viņai bija vēl jānokārto dažas lietas.
„Atgriezties atpakaļ bija grūti,” viņa atzīst. „Grēku nožēlošana nav viegla, taču man ir tiešām stipra liecība par grēku nožēlošanu. Daudzējādā ziņā mūsu satikšanās bija vienam otra iepazīšana un manis atgriešana Baznīcā, lai redzētu lietas citā gaismā.”
„Tā bija attiecību veidošana,” piebilst Kaminaga.
Lidija un Kaminaga apprecējās 2002. gada 28. novembrī. Pēc gada viņi tika saistīti Laie Havaju Templī un apmeklēja Havaju Brigama Janga universitāti. Pašreiz viņi dzīvo Māršala salās, un viņiem ir trīs bērni. Lidija kalpo kā Svētdienas skolas skolotāja Jauno vīriešu un Jauno sieviešu klasei savā bīskapijā un Kaminaga kalpo kā Jauno vīriešu biedrības prezidents.
Kā par to liecina Hirobo, Patrīcija un Lidija, kad mēs esam pacietīgi un neatlaidīgi un meklējam Tā Kunga svētības, daudzas lietas ir iespējamas. Tie, kuri seko Glābējam un ieklausās Svētā Gara čukstos, var līdzīgi senajiem jūrniekiem, kuri veda ceļiniekus mājās, būtiski mainīt citu cilvēku dzīvi.
Augšā pa kreisi: Hirobo Obeketangs (viņa un viņa ģimenes attēli redzami arī iepriekšējās lappusēs) strādā par viesnīcas menedžeri. Apakšā: Patrīcija Horiuči 2009. gada jūnijā bija Māršala salu pirmās jauno neprecēto pieaugušo konferences vadītāja (apakšā pa labi).
„Man ir spēcīga liecība par grēku nožēlošanu,” saka Lidija Kaminaga, kura ir redzama ar savu vīru Kaminagu un meitu Vellisu.
Džošua Dž. Perkija fotogrāfijas, izņemot, kur norādīts savādāk; burulaivas fotogrāfija © Getty Images