Taču šeit nav Baznīcas
Džūlija Ismaila, Rietumaustrālija, Austrālija
Mana Vidusjūras ceļojuma laikā es uzcītīgi apmeklēju Baznīcas sapulces visur, kur varēju. Seviļā, Spānijā, es piesaistīju viesnīcas reģistratora, vietējās telefongrāmatas un pilsētas kartes palīdzību, lai atrastu tuvāko Pēdējo dienu svēto sanāksmju namu. Es pierakstīju adresi un Baznīcas nosaukumu spāņu valodā. Sestdienas vakarā es lūdzu, lai uzzinātu, cikos sākas sanāksmes, un es sajutu spēcīgu iedvesmu, ka man jāierodas sanāksmē plkst. 10.00.
Tieši pirms došanās uz Baznīcu plkst. 9.30 svētdienas rītā, es atkal lūdzu, lai spētu atrast sanāksmju namu. Vadoties pēc savas kartes, es sāku virzīties pa šauro ielu labirintu. Tas bija burvīgs rīts. Es pagāju garām kafejnīcām un putnu tirgum, kas bija kliedzošu putnu pilns.
Es nokļuvu līdz norādītajai adresei un neatklāju neko, kas pa gabalu izskatītos pēc baznīcas. Es staigāju šurpu turpu pa ielu, meklējot veltīgi. Es biju apmulsusi un noraizējusies, un pulkstenis jau bija gandrīz 10.00 no rīta.
Beidzot es lūdzu savu Tēvu Debesīs: „Tu esi pavēlējis man iet uz baznīcu, un te es esmu, taču šeit nav baznīcas.”
Tieši tad ap stūri parādījās kārtīgs, uzvalkā ģērbies vīrietis. Viņš izskatījās pēc Baznīcas locekļa, un es sajutu iedvesmu viņu apturēt. Diezgan nesakarīgā veidā es viņam pateicu, ka meklēju baznīcu. Viņš pateica kaut ko, ko es nesapratu, un es izskatījos apjukusi. Tad viņš atvēra savu čemodānu, un es ievēroju divas grāmatas ādas vākos, kuras izskatījās pēc Svētajiem Rakstiem. Es pasniedzu viņam savu papīra lapiņu, uz kuras biju uzrakstījusi „La Iglesia de Jesucristo” (Jēzus Kristus Baznīca). Viņš pasmaidīja un parādīja uz to pusi, no kuras es biju nākusi, un mēs kopā gājām uz Baznīcu. Ēka atradās citā adresē tikai pāris minūšu attālumā, un to viegli varētu nepamanīt, ja nezinātu, ka tā tur ir. Tā atradās kādā mazā laukumā nost no ceļa, aiz lieliem vārtiem.
Sanāksmju namā es drīz vien uzzināju, ka vīrietis, kurš man izpalīdzēja, bija bīskaps un ka sapulces sākās plkst. 10.30. Es biju ieradusies par agru, un man bija brīvs laiks.
Bīskapijas gavēņa un liecību sanāksmes laikā es sajutu iedvesmu sniegt savu liecību. Kāds misionārs tulkoja manus vārdus no angļu valodas spāņu valodā, un es sniedzu savu liecību un paskaidroju, kā Tas Kungs bija nodrošinājis man veidu apmeklēt baznīcu. Bīskaps tad sniedza savu liecību un paskaidroja, ka viņam torīt nācās novietot automašīnu tālāk kā parasti, tādēļ viņš ieradās nedaudz vēlāk. Kad viņš ieraudzīja mani, viņš nodomāja, ka es izskatos pēc Baznīcas locekles, tādēļ viņš apstājās, lai man palīdzētu. Tad viņš runāja par Baznīcas locekļiem, kuri ir garīgi apmaldījušies, un teica, ka mums jāpalīdz viņiem atrast Baznīca.
Gadu gaitā manas atmiņas par Seviļas ievērojamām vietām ir pagaisušas, taču atmiņas par baznīcas atrašanu joprojām ir dzīvas. Tās atmiņas man ir kā liecība par Debesu Tēva lielo mīlestību pret mums un ka Viņa roka var būt redzama manā dzīvē, ja vien es meklēju visas lietas, „kas nāk [man] par labu” (Romiešiem 8:28).