Viņa ciešanas remdē mūsu ciešanas
Bārbara Vintera, Arizona, ASV
Kā māsiņa jaundzimušo intensīvās aprūpes nodaļā es rūpējos par slimiem, dažreiz ļoti maziem bērniņiem. Kādu nakti es biju nozīmēta rūpēties par mazu zēnu, kurš bija piedzimis 17 nedēļas priekšlaicīgi un svēra tikai nedaudz vairāk par mārciņu (0,5 kg). Viņam bija sīkas rociņas, viņa mazās kājiņas bija aptuveni manu pirkstu resnumā, un viņa pēdas aptuveni mana īkšķa lielumā. Viņa smago elpošanas problēmu dēļ ārsti uzskatīja, ka viņš nenodzīvos pat pirmo nakti.
Kad jaundzimušais cīnās par savu dzīvību, klusums iestājas visā nodaļā. Katrs izjuta paaugstinātu uztraukumu, it īpaši mazuļa māsiņa, un tā tonakt biju es. Viņa vecāki bija kopā ar viņu lielāko dienas daļu un bija pārguruši. Viņa māte atgriezās savā istabā, lai nedaudz atpūstos, jo atpūta viņai bija ļoti nepieciešama.
Mazuļa atsevišķajā istabā bija inkubators, monitori, ventilators un intravenozās sistēmas, kas uzturēja viņa dzīvību. Tādēļ, ka viņš bija ļoti slims un viņam bija vajadzīga pastiprināta intensīvā aprūpe, man tonakt nenozīmēja nevienu citu pacientu. Es atrados viņam blakus visu nakti, ievadot medikamentus, pastāvīgi viņu uzraugot, ārstējot un veicot pārbaudes.
Laikam naktī lēni velkoties, es mēģināju iedomāties, kā es justos, ja būtu viņa māte. Sirdssāpes būtu nepanesamas.
Es maigi nomazgāju viņa sejiņu, pieskāros viņa mazajām rociņām un kājiņām un piesardzīgi nomainīju un novietoju viņu uz jaunas, mīkstas sedziņas. Es domāju, ko vēl es varētu darīt sava mazā pacienta labā. Ko viņa māte darītu? Ko Debesu Tēvs vēlētos, lai es darītu?
Šis dārgais, nevainīgais, mazais gars droši vien drīz vien atgriezīsies pie sava Tēva Debesīs. Es vēlējos uzzināt, vai viņam ir bail. Es domāju par saviem pašas bērniem. Kad viņi bija mazi un nobijušies, es viņiem dziedāju dziesmas. „Es esmu Dieva bērns” bija viņu mīļākā dziesma. Apvaldot asaras, es viņam sāku dziedāt.
Kā māsiņa es redzēju caurules un asinis, vēroju un skaitīju mazuļa krūšu cilāšanos, klausījos viņa sirdspukstos un vēroju skaitļus monitoros. Kā Pēdējo dienu svētā es redzēju celestiālu garu un apbrīnoju pestīšanas ieceri.
Pēc kāda laika viņa veselības stāvoklis pasliktinājās. Galu galā viņa plaušās sākās asiņošana.
No rīta mans mazais pacients klusi aizslīdēja cauri priekškaram. Viņš atstāja savas mātes rokas un tika „[paņemts] mājās pie tā Dieva, kas devis [viņam] dzīvību” (Almas 40:11).
Tonakt es sajutos tuvāka Glābējam un Debesu Tēvam. Es sāku labāk saprast Tā Kunga mīlestību pret visu cilvēci — un Viņa mīlestību pret mani. Es atcerējos, pat biju pārsteigta par to mīlestības dziļumu, kas man bija pret Viņu. Un es sajutu vēlēšanos būt laipnākai, maigākai, piedodošākai un līdzjūtīgākai — līdzīgākai Viņam — ar katru dienu un ar katru sirdspukstu.