Beidzot ieklausījos
„Viņa ir sena draudzene, un tā nav satikšanās,” es sev teicu. Tad kādēļ Gars turpināja mani brīdināt, ka man nevajag tur atrasties?
Koledžā es tiku svētīts ar izaicinošu stažēšanos pilsētā tālu prom no mājām. Kāda mana sena draudzene dzīvoja netālu no manis, un kaut arī mūsu ticības atšķīrās, mūsu atšķirības nebija mūs atturējušas no ikdienas draudzības.
Kad es pirmoreiz satiku Madelainu (vārds ir mainīts), mēs abi strādājām kopā ar vēl vienu jaunu sievieti, kura bija lielisks Pēdējo dienu svētā paraugs. Es atceros, kā Gars norādīja uz smalkām atšķirībām starp abām jaunajām sievietēm, paskaidrojot, kā pat šķietami nenozīmīgas izvēles var noteikt dzīves kursu vēlāk. Es, patiesībā, esmu atcerējies šos garīgos pamudinājumus daudzus gadus.
Pēc dažu gadu pārtraukuma, nonākot atkal saskarsmē, mēs ar Madelainu plānojām kopā pavadīt laiku. Kad pienāca vakars, es par pārsteigumu kļuvu ļoti nervozs. Es braucu ar vilcienu uz viņas pilsētu, un, kad tai tuvojos, balss manā prātā un sirdī teica: „Tev taču ir jāiet uz satikšanos tikai ar cilvēkiem ar augstiem standartiem.”
„Šī nav satikšanās,” es nodomāju. „Es vienkārši pavadīšu laiku ar senu draugu.” Gars uzstājīgi atkārtoja brīdinājumu, līdz es aptvēru, ka tā patiešām bija satikšanās, un es sāku aizdomāties par manas senās draudzenes pašreizējiem standartiem un dzīvesveidu. „Viņa zina, ka es esmu Pēdējo dienu svētais,” es prātoju. „Viņa labi zina manus standartus, un nebūs nekādu problēmu.”
Tomēr es sāku brīnīties, vai tās „smalkās atšķirības”, kuras es biju pamanījis pirms tam, bija par iemeslu tam, ka mūsu ceļi šķīrās vairāk, nekā es biju gaidījis. Tā nu es paklausīju Gara pamudinājumiem un piezvanīju savai draudzenei, lai atceltu tikšanos. Es ļoti baiļojos par to, ka aizvainošu viņu. Kā gan es varētu paskaidrot garīgus pamudinājumus draugam, kurš nenovērtē Svētā Gara misiju?
Es paskaidroju, ka nejutos ērti par vienu no pasākumiem, ko bijām ieplānojuši, un cerēju, ka tas dos man pieņemamu iemeslu, lai atteiktos no kopīgas vakara pavadīšanas. Viņa bija vīlusies un piedāvāja mainīt mūsu plānus. Es jutos atvieglots un piekritu izmaiņām, jo domāju: „Varbūt tas bija tā pasākuma dēļ, kādēļ Gars mani brīdināja.” Taču nemiers, ko jutu, nerimās.
Tovakar mēs jautri pavadījām laiku, taču laiku pa laikam Gars man teica, ka iepriekšējais brīdinājums bija joprojām svarīgs. Sākumā, kā likās, nekas neradīja bažas, taču, vakaram turpinoties, kļuva aizvien skaidrāks, ka, kaut arī mums bija līdzīga izcelsme, mēs virzījāmies pilnīgi pretējos virzienos. Mūsu standarti nesaskanēja — pat mazās lietās. Kad viņa pasūtīja vīnu, es paskaidroju, ka nevēlos maksāt par alkoholu. Viņa respektēja manas vēlmes un samaksāja par vīnu pati.
Vakaram lēni turpinoties, mans garīgais nemiers turpināja augt. Vakariņām beidzoties, es jutos neomulīgi un biju jau gatavs iet prom, jo zināju, ka vakara pēdējais vilciens atiet drīz, un es dzīvoju pārāk tālu, lai brauktu ar taksi. Apzinoties manas bažas, mana draudzene pateica, ka varu pa nakti palikt pie viņas. Tagad Gars man vairs nelika mieru, apliecinot to, ko es jau zināju, — palikšana pa nakti bija izslēgta.
Pavadot viņu mājās, es pieliku lielas pūles, lai izskatītos mierīgs. „Vai esi pārliecināts, ka nevēlies palikt?” viņa jautāja. Es biju pārliecināts. Viņa nebija uzbāzīga vai aizvainojoša, taču Gars klusi runāja skaidrāk par pērkona balsi. Es nedrīkstēju nokavēt vilcienu!
Es nogaidīju, līdz viņa bija iegājusi, tad skrēju, cik vien ātri varēju, lai laikus nokļūtu vilcienu stacijā. Es nespēju atvairīt domas par Jāzepu Ēģiptē, kad viņš izbēga no kārdinājuma (skat. 1. Mozus 39:7–12).
Kad es atceros tā vakara notikumus, es sajūtu gan bailes, gan pateicību: bailes par to, kas būtu varējis notikt, un pateicību par Svētā Gara sadraudzību. Gars bija runājis, un, kaut arī man to vajadzēja izdarīt agrāk, es esmu priecīgs, ka galu galā paklausīju.
Tas ir acīmredzami, ka mans situācijas novērtējums tovakar nebija tik skaidrs kā Tam Kungam. Kā to Jesaja ir pierakstījis:
„Jo Manas domas nav jūsu domas, un jūsu ceļi nav Mani ceļi,” saka Tas Kungs.
„Cik augstākas debesis ir pār zemi, tik augstāki ir Mani ceļi pār jūsu ceļiem un Manas domas pār jūsu domām” (Jesajas 55:8–9).
Dažas no izvēlēm savā dzīvē mēs izdarām ātri un ātri aizmirstam. Ir arī citas izvēles, kas nāk kopā ar mācībām, kuras mums būtu labi nekad neaizmirst. Es esmu ļoti pateicīgs, ka zinu to, ka, kad mēs ņemam vērā Svētā Gara pamudinājumus — un kad mēs darām to nekavējoties — mēs varam daudz vieglāk noturēties uz ceļa, ko mums ir noteicis Jēzus Kristus.
Džefa Varda ilustrācijas