Nāve un dzīvība
Pionieru skatījums par augšāmcelšanos
Ceļojot uz Amerikas Savienoto Valstu rietumiem, lai pievienotos svētajiem, agrīnie ticībai pievērstie Baznīcas locekļi saskārās ar nāvi, taču viņus stiprināja jauniegūtā ticība atjaunotajam evaņģēlijam. Tālāk ir doti izvilkumi no pionieru stāstiem, kas parāda, ka svētajiem bija cerība uz augšāmcelšanos, kam pievienotas pirmo piecu Baznīcas prezidentu mierinošās mācības.
Kāda nezināma skandināvu izcelsmes Pēdējo dienu svētā tēva stāsts, kura dēls nomira ceļā no Ņujorkas uz Jūtu 1866. gadā:
„Ar drauga palīdzību tika izrakts neliels kaps un tajā guldītas mirstīgās atliekas. Tā kā bērns nomira no lipīgas slimības, nekādu bērinieku, formālas ceremonijas, ziedu, garīgas dziesmas vai slavinājuma vārdu nebija. Taču, pirms sērojošais tēvs devās prom, viņš teica šādu īsu iesvētīšanas lūgšanu savā dzimtajā dāņu valodā: …
„Debesu Tēvs: Tu man devi šo mazo dārgumu — šo mīļo zēnu, un tagad Tu esi viņu paņēmis prom. Lūdzu, svētī, lai viņa mirstīgās atliekas varētu šeit netraucēti atdusēties līdz augšāmcelšanās rītam. Tavs prāts lai notiek. Āmen.”
Pieceļoties kājās, viņš teica savus atvadu vārdus:
„Ardievu, mans mīļais, mazais Hanss — manu skaisto zēn.” Tad ar nokārtu galvu un sāpošu sirdi viņš apņēmīgi soļoja uz savu telts vietu.”1
Prezidents Džozefs Smits (1805–1844):
„Tas ir ļoti mierinoši sērojošiem tuviniekiem, kad viņiem būs jāšķiras no vīra, sievas, tēva, mātes, bērna vai kāda cita dārga tuvinieka, — zināt, ka, lai arī to mirstīgais ķermenis tiek guldīts zemē un izirst, viņi celsies no jauna, lai mājotu mūžīgās liesmās nemirstīgajā godībā un nekad vairs nesērotu, neciestu un nemirtu, un ka viņi būs Dieva mantinieki un Jēzus Kristus līdzmantinieki.”2
Džozefs Vatsons Jangs (1828–1873), Brigama Janga brāļadēls, kurš 1853. gadā ceļoja no Anglijas uz Amerikas Savienotajām Valstīm:
„Tas bija sērīgs skats — apglabāt vēl vienu cilvēku klusajā dzelmē tumšā naktī, klātesot tikai dažiem vientuļiem lieciniekiem. … Viņam uz klāja nebija neviena radinieka vai kāda cilvēka, kas viņu apraudātu, izņemot viņa kalpošanas biedrus. Tā vislolotākās cilvēka cerības tiek sagrautas vienā acumirklī. Šis jaunais cilvēks bija pametis visu, lai dotos uz Ciānu, un viņa sirdī dega spožas nākotnes cerības liesmas, nemaz nenojaušot, ka viņa laicīgais ķermenis tiks apglabāts viļņainā jūrā. Tomēr viņš nenomira kā cilvēks, kuram nav nekādas cerības, jo viņa atdusa bija pie viņa Dieva, un viņam bija pilnīga pārliecība par brīnišķīgo augšāmcelšanos taisno rītā.”3
Prezidents Brigams Jangs (1801–1877):
„Kas gan tā par tumšu ieleju — tas, ko mēs saucam par nāvi! Cik dīvaini, šķiet, pāriet no šīs esamības, ja runājam par mirstīgo ķermeni, tukšumā un pamestībā! Cik gan tumša ir šī ieleja! Cik noslēpumains ir šis ceļš, un mums pa to jāiet vieniem. Es gribētu jums teikt, mani draugi un brāļi, ja mēs varētu redzēt notiekošo tā, kā tas patiesībā ir un kā mēs to vēlāk redzēsim un sapratīsim, tad šī tumšā ieleja šķitīs tik nenozīmīga, ka mēs pagriezīsimies atpakaļ un lūkosimies uz to, un domāsim — kad es to šķērsoju, tas bija visas manas pastāvēšanas lielākais ieguvums, jo es pārgāju no ciešanu, bēdu, sēru, likstu, posta, sāpju, moku un vilšanās stāvokļa tādā esamībā, kur varu izbaudīt dzīvi visā pilnībā, cik vien pilnīgi to var izbaudīt bez ķermeņa.”4
Dens Džounss (1811–1862), ticībai pievērstais no Velsas, kurš kopā ar misis Viljamsu un citiem Baznīcas locekļiem 1849. gadā kuģoja uz Amerikas Savienotajām Valstīm:
„Misis Viljamsas, kas bija dzimusi Inisibontā pie Tregaronas [Velsā], stāvoklis ātri pasliktinājās, un slimības simptomi liecināja, ka viņa vairs ilgi nedzīvos. … Viņa teica, ka lielākais pagodinājums, ko viņa jebkad bija saņēmusi, bija iespēja kļūt par Dieva Dēla patiesās baznīcas locekli, ka viņas krūtīs nebija nekādu baiļu par nākamo dzīvi un ka viņas reliģija tagad pierādījusi savu spēku kā nekad agrāk. … Viņa piekodināja saviem dēliem palikt uzticīgiem līdz nāvei, lai viņi kopā ar viņu varētu iegūt labāku augšāmcelšanos. … Visu nakti viņai bija gaišs prāts, un piecpadsmit minūtes pāri četriem nākamajā rītā viņas gars pameta viņas ķermeni mierā, atstājot uz viņas lūpām smaidu.”5
Prezidents Džons Teilors (1808–1887):
„Cik tas ir mierinoši tiem cilvēkiem, kas tiek aicināti apraudāt dārga drauga zaudējumu nāvē, apzināties, ka mēs atkal ar viņiem tiksimies! Cik uzmundrinoši visiem, kas dzīvo saskaņā ar atklātiem patiesības principiem, iespējams, vēl vairāk to sajūt it sevišķi tie cilvēki, kuriem ir veiksmīga un ražīga dzīve, kas ir izcietuši dienas nastu un karstumu, apzināties, ka nepaies ne ilgs laiks, kad mēs sarausim kapa važas un nāksim ārā kā dzīvas un nemirstīgas dvēseles, lai izbaudītu mūsu uzticamo draugu sabiedrību, lai nekad vairs neciestu nāvi un pabeigtu darbu, ko mums ir uzticējis Tēvs!”6
Endrjū Džensons (1850–1941), dāņu imigrants, kurš 1866. gadā ceļoja Endrjū H. Skota kravas ratu grupā no Nebraskas, ASV, uz Jūtu:
„Kad mēs redzējām viņu [mūsu līdzceļinieku] mirstīgās atliekas, apglabātas zemes mātē, tuksnešainās vietās, mēs visi raudājām vai gribējām raudāt; jo doma par dārgu cilvēku apglabāšanu šādā veidā, kad draugiem un radiniekiem nekavējoties jādodas prom, bez cerības jebkad atkal apmeklēt savu mirušo atdusas vietas, bija patiesi skumja un mokoša. … Taču viņu kapavietas tiks atrastas, kad Gabriēls pūtīs tauri pirmās augšāmcelšanās rītā. Šie aizgājēji atstāja šo pasauli, kad bija ceļā uz Ciānu. Tas Kungs pasauca viņus mājās, pirms viņi sasniedza savu mērķi; viņiem nebija ļauts skatīt Ciānu, esot miesā; taču viņi saņems godību un priecāsies viņpasaulē; viņi nomira, kamēr pūlējās paklausīt Dievam un turēt Viņa baušļus, un svētīti ir tie, kas nomirst [Tai Kungā].”7
Prezidents Vilfords Vudrafs (1807–1898):
„Bez Kristus evaņģēlija šķiršanās, ko izraisa nāve, ir viena no drūmākajām lietām, ko iespējams apcerēt; taču, tiklīdz mēs saņemam evaņģēliju un uzzinām par augšāmcelšanās principu, nāves radītais drūmums, bēdas un ciešanas lielā mērā tiek paņemtas prom. … Apgaismota cilvēka prāts uzzina par mirušo augšāmcelšanos, un viņa garam rodas pamats, kur rast mierinājumu. Pēdējo dienu svētie mūsdienās ir šādā stāvoklī. Mēs tiešām paši zinām, ka neesam neziņā; Dievs mums to ir atklājis, un mēs saprotam mirušo augšāmcelšanās principu un to, ka evaņģēlijs mums atklāj dzīvību un nemirstību.”8
Viljams Draivers (1837–1920), pionieris, kurš 1866. gadā ceļoja no Anglijas uz Ņujorku, ASV:
„Villijs, mans dārgais bērns, visu nakti bija ļoti slims līdz plkst. 7.30 no rīta, kad tika atbrīvots no savām ciešanām. Dievs lai svētī viņa dārgo dvēseli! Kā viņš mocījās. Viņa nāves cēlonis bija Poultera kunga ratu salūšana Sv. Annas kalnā, Vendsvortā, Sarijā, Anglijā. Ak, kā es sēroju par šo lielo nelaimi. Ak, Kungs, palīdzi man ar Savu spēku paciest šo tā, ka tas nāk no Tavas rokas, un stiprini mani, lai es varētu vēl cildenāk un uzticamāk Tev kalpot, un kaut es varētu dzīvot, lai sagatavotos satikt viņu laimīgākā un labākā pasaulē kopā ar viņa mīļo māsu Elizabeti Meriannu, un kaut es varētu viņus satikt taisno augšāmcelšanās dienā.”9
Prezidents Lorenco Snovs (1814–1901):
„Nākamajā dzīvē mūsu ķermeņi būs slavas pilni un brīvi no slimībām un nāves. Nekas nav tik skaists kā cilvēks — augšāmceltā un slavas pilnā stāvoklī. Nav nekā patīkamāka, kā būt šajā stāvoklī kopā ar savu sievu, bērniem un draugiem.”10
MAIKLA T. MALMA ILUSTRĀCIJAS UN VELDENA C. ANDERSENA FONS c © IRI
Pa labi: prezidents Brigams Jangs. Augšā: Džozefs Vatsons Jangs.
Pa labi: prezidents Džons Teilors. Augšā: Dens Džounss.
Ielīmes: Brigams Jangs, Džona Vilarda Klāsona ilustrāc.; Džozefa Vatsona Janga fotogrāfija, ar laipnu atļauju no Baznīcas vēstures bibliotēkas; Dena Džounsa fotogrāfija © IRI; Džons Teilors, A. Vestvuda ilustrāc., ar laipnu atļauju no Baznīcas vēstures muzeja
Pa labi: prezidents Vilfords Vudrafs. Augšā: Endrjū Džensons.
Pa labi: prezidents Lorenco Snovs. Augšā: Viljams Draivers.
Ielīmes: Vilfords Vudrafs, H. E. Pītersona ilustrāc. © IRI; Endrjū Džensona fotogrāfija, fotografējis Herolds Hovels Džensons, ar laipnu atļauju no Baznīcas vēstures bibliotēkas; Viljama Draivera fotogrāfija, ar laipnu atļauju no Baznīcas vēstures bibliotēkas; Lorenco Snovs, Lūisa Remzija ilustrāc., ar laipnu atļauju no Baznīcas vēstures muzeja © IRI