Tas, kam mēs ticam

Svētais Gars mierina, iedvesmo un liecina

Svētā Gara dāvana ir viena no lielākajām svētībām, ko varam saņemt šajā dzīvē, jo Svētais Gars mierina, iedvesmo, brīdina, šķīsta un vada mūs. Viņš var mūs piepildīt „ar cerību un pilnīgu mīlestību” (Moronija 8:26). Viņš māca „patiesību par visu” (Moronija 10:5). Mēs saņemam atklāsmi un gara dāvanas no Dieva caur Svēto Garu. Vissvarīgāk ir tas, ka mēs saņemam savu liecību par Debesu Tēvu un Jēzu Kristu caur Svēto Garu.

Pirms jūs tikāt kristīti, jūs varējāt sajust Svēto Garu laiku pa laikam. Taču tikai pēc Svētā Gara dāvanas saņemšanas pēc kristībām jūs varējāt sajust pastāvīgu Svētā Gara klātbūtni, ar nosacījumu, ka esat cienīgi. Šo dāvanu deva Melhisedeka priesterības nesējs ar roku uzlikšanu (skat. Ap. d. 19:6; M&D 33:15). Kopš tā laika katru Sabata dienu jūs varat atjaunot savu kristību derību, pieņemot Svēto Vakarēdienu, un tādā veidā saņemt Tā Kunga svētību, lai „Viņa Gars varētu vienmēr” būt ar jums (M&D 20:77).

Svētais Gars, bieži saukts par Garu, ir Dievības trešais loceklis. Pravietis Džozefs Smits mācīja: „Tēvam ir ķermenis no miesas un kauliem, tikpat taustāms kā cilvēka, Dēlam arī; bet Svētajam Garam nav ķermeņa no miesas un kauliem, bet tas ir gars. Ja tas tā nebūtu, Svētais Gars nevarētu mājot mūsos” (M&D 130:22).

„Tāpēc, ka Tā Kunga Gars nemīt nešķīstos tempļos” (Helamana 4:24), mums jābūt Viņa klātbūtnes cienīgiem. To mēs panākam, tai skaitā, domājot tikumiskas domas, godprātīgi dzīvojot un cenšoties ievērot baušļus.

Pēc tam, kad esam saņēmuši Svētā Gara dāvanu, mēs daudz ko varam darīt, lai aicinātu Viņa ietekmi savā dzīvē:

• lūgt Dievu,

• studēt Svētos Rakstus,

• cienīgi pieņemt Svēto Vakarēdienu,

• pielūgt Dievu templī,

• skatīties saturīgus medijus, runāt šķīstā valodā un domāt tikumiskas domas.

Vairāk informācijas skat. 2. Nefija 31:13, 17; 32:5; 3. Nefijs 27:20; Moronija 10:5–8; Džozefs Smits — Vēsture 1:70.

Mēs nedrīkstam šo dāvanu uzskatīt kā pašu par sevi saprotamu

„Tāpat kā tas ir ar visām dāvanām, arī šī dāvana, lai to varētu izbaudīt, ir jāsaņem un jāpieņem. Kad priesterības nesēju rokas tika uzliktas uz jūsu galvas, lai jūs konfirmētu par Baznīcas locekli, jūs dzirdējāt vārdus: „Saņem Svēto Garu.” Tas nenozīmēja to, ka Svētais Gars bez jebkādiem nosacījumiem kļuva par jūsu pastāvīgu pavadoni. Svētie Raksti mūs brīdina, ka Tā Kunga Gars ne vienmēr pūlēsies ar cilvēku (1. Mozus 6:3). Kad tiekam konfirmēti, mums tiek dotas tiesības uz Svētā Gara klātbūtni, taču šīs tiesības mums nepārtraukti ir jānopelna caur paklausību un cienīgumu.”

Elders Džozefs B. Virtlins (1917–2008), no Divpadsmit apustuļu kvoruma, „The Unspeakable Gift”, Liahona, 2003. g. maijs, 28.

Kristīnas Smitas, Īvas Taftas, Koudija Bela un Metjū Reiera foto ilustrācijas