Tempļa pievilkšanas spēks
Templis iedvesmo un tūlītēji aizskar daudzu labu cilvēku sirdis.
Pirms es tiku aicināts kļūt par Septiņdesmito otrā kvoruma locekli, mana sieva un es aizvadījām vairākus gadus, kalpojot Kampina un Sanpaulu Brazīlijas tempļos. Abos tempļos es bieži biju izbrīnīts, ka templis tik ļoti piesaistīja cilvēku uzmanību, ka viņi apstājās, ienāca un sāka interesēties par to.
Kad viņi ienāca, mēs viņus informējām, ka bez piemērotas sagatavošanās tālāk viņi iet nedrīkst. Tad mēs paskaidrojām tempļa mērķi, dalījāmies dažās evaņģēlija pamatmācībās un aicinājām viņus tikties ar misionāriem. Pats templis ir lielisks misionārs, jo iedvesmo un tūlītēji aizskar daudzu labu cilvēku sirdis.
Mana sieva Elizabete un es zinām, cik spēcīgas ir šādas sajūtas no pašu pieredzes. Gandrīz pirms 40 gadiem mans labs draugs un kolēģis, Baznīcas loceklis, nejauši uzsāka ar mums sarunu par evaņģēliju. Vairākas reizes viņš sūtīja misionārus, lai tie mūs apciemotu. Mums patika misionāri, un mēs piekritām piedalīties evaņģēlija apmācībā, taču mēs nebijām patiesi ieinteresēti tajā, ko viņi mācīja.
Tas mainījās 1978. gada oktobrī, kad mans kolēģis uzaicināja dažus draugus, ieskaitot mūs, uz Sanpaulu Brazīlijas Tempļa atvērto durvju dienu. Viņš par saviem līdzekļiem noīrēja vairākus autobusus, lai viņa draugi varētu kopā ar viņu apmeklēt templi aptuveni 50 jūdžu (80 km) attālumā.
Kad Elizabete iegāja kristību telpā, viņa sajuta ko tādu, ko nekad nebija pieredzējusi. Vēlāk viņa saprata, ka bija sajutusi Svēto Garu. Tās bija liela prieka sajūtas viņas sirdī. Tajā brīdi viņa zināja, ka Baznīca ir patiesa un ka tā ir Baznīca, kurai viņa vēlas pievienoties.
Es pieredzēju līdzīgas sajūtas atvērto durvju dienu noslēgumā, kad mūs ieveda saistīšanas telpā un mācīja doktrīnu par mūžīgām ģimenēm. Šī doktrīna mani aizkustināja. Es biju veiksmīgs savā profesijā, taču ilgu laiku savā dvēselē es izjutu tukšumu. Es nezināju, kas šo tukšumu var aizpildīt, taču man bija sajūta, ka tam ir kāda saistība ar ģimeni. Atrodoties saistīšanās telpā, visas lietas manā prātā un sirdī sāka sakārtoties savās īstajās vietās.
Dažu dienu laikā misionāri atkal sazinājās ar mums. Šoreiz mēs bijām ļoti ieinteresēti dzirdēt viņu vēstījumu.
Elderi iedrošināja mūs dedzīgi lūgt par patiesību. Es sapratu, ka tas ir vienīgais veids, kā es varēju lūgt. Es zināju, ka nespēšu pieņemt lēmumu pievienoties Baznīcai, ja man nebūs īsta liecība. Es biju uztraucies par to, ka man ir jāuzrunā Debesu Tēvs un jālūdz no Viņa apstiprinājums, taču tanī pašā laikā es nešaubījos, ka Viņš man atbildēs. Es izklāstīju Viņam savas sirds lielās vēlmes un lūdzu, lai Viņš sniedz man atbildi, kas apstiprinātu, ka pievienošanās Baznīcai ir pareizais lēmums.
Nākamajā nedēļā Svētdienas skolā draugs, kurš bija mūs uzaicinājis uz tempļa atvērto durvju dienu, sēdēja aiz manis. Viņš paliecās uz priekšu un sāka runāt ar mani. Viņa teiktie vārdi precīzi atbildēja uz to, par ko es biju lūdzis. Man nebija šaubu, ka Debesu Tēvs runāja ar mani caur viņu. Tajā laikā es biju stingrs un nocietināts vīrietis, taču mana sirds atmaiga, un es izplūdu asarās. Sarunas nobeigumā mans draugs uzaicināja manu sievu un mani kristīties. Mēs pieņēmām uzaicinājumu.
Bija pagājis mazāk par mēnesi pēc mūsu pieredzes Sanpaulu Templī, un 1978. gada 31. oktobrī mēs kristījāmies un tikām konfirmēti. Nākamajā dienā mēs piedalījāmies Sanpaulu Tempļa otrajā iesvētību sesijā. Pēc gada mēs atgriezāmies templī kopā ar mūsu diviem dēliem, lai tiktu saistīti kā ģimene. Visi trīs notikumi bija skaistas, atmiņā paliekošas pieredzes. Mēs esam turpinājuši uzturēt šīs sajūtas, gadu gaitā regulāri apmeklējot templi.
29 gadus pēc mūsu kristībām mana sieva un es atkal atradāmies Sanpaulu Brazīlijas Templī. Es biju tikko aicināts būt par tempļa prezidentu. Tā mums bija īpaša pieredze — apmeklēt Tā Kunga namu un no jauna izjust tās patīkamās sajūtas, kurām bija tik liela ietekme mūsu pievēršanā.
Templis turpina būt par lielu laimes avotu manai sievai un man. Mēs esam cerību pilni, kad redzam jaunu pāri ienākam templī, lai tiktu saistīti kā mūžīga ģimene.
Daudz cilvēku visā pasaulē ir sagatavoti dzirdēt evaņģēlija vēstījumu. Viņi izjūt līdzīgas slāpes, kādas izjutu es pirms 30 gadiem. Templis un tā priekšraksti spēj veldzēt šīs slāpes un aizpildīt viņu iekšējo tukšumu.
Laurenija Fočeti fotoattēls