Jēzus Kristus misija un kalpošana

Elders Rasels M. Nelsons

no Divpadsmit apustuļu kvoruma

No uzrunas svētbrīža 1998. gada 18. augustā Brigama Janga universitātē. Pilns teksts angļu valodā atrodams speeches.byu.edu.

Labākais pierādījums tam, ka dievinām Jēzu, ir mūsu līdzināšanās Viņam.

Būdams viens no „Kristus vārda īpašajiem lieciniekiem visā pasaulē” (M&D 107:23), es ticu, ka kalpoju vislabāk, ja mācu un liecinu par Viņu. Vispirms es varētu uzdot to pašu jautājumu, ko Viņš reiz uzdeva farizejiem: „Kā jums šķiet? Kristus, kā dēls Viņš ir?” (Mateja 22:42).

Šie jautājumi bieži nāk prātā, kad es tiekos ar valdību un dažādu reliģisko konfesiju vadītājiem. Daži atzīst, ka „Jēzus bija dižs skolotājs”. Citi saka: „Viņš bija pravietis.” Citi vienkārši Viņu nepazīst. Mums nevajadzētu būt īpaši pārsteigtiem. Galu galā samērā nedaudziem cilvēkiem ir tādas atjaunotā evaņģēlija patiesības, kādas ir mums. Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļi ir tikai niecīgs mazākums starp tiem, kas sevi uzskata par kristiešiem.

Nefijs pirms daudziem gadsimtiem paredzēja mūsu apstākļus mūsdienās:

„Un notika, ka es redzēju Dieva Jēra Baznīcu, un tās skaits bija neliels … ; tomēr es redzēju, ka Jēra Baznīca, kas bija Dieva svētie, arī bija uz visas zemes virsas; un tās vara uz zemes virsas bija neliela. …

Un notika, ka es, Nefijs, redzēju Dieva Jēra spēku, ka tas nolaidās uz Jēra Baznīcas svētajiem un uz Tā Kunga derības ļaudīm, kas bija izkaisīti pa visu zemes virsu; un viņi bija bruņoti ar taisnību un ar Dieva spēku lielā slavā” (1. Nefija 14:12, 14).

Šis taisnīgums, spēks un slava — patiesi, visas mūsu daudzās svētības — nāk no mūsu zināšanām par To Kungu, Jēzu Kristu, no mūsu paklausības un pateicības Viņam un no mūsu mīlestības pret Viņu.

Savas salīdzinoši īsās dzīves laikā šeit, mirstībā, Glābējs izpildīja divus visnozīmīgākos mērķus. Viens no tiem bija Viņa „darbs un [Viņa] slava — īstenot cilvēka nemirstību un mūžīgo dzīvi” (Mozus 1:39). Otru viņš izteica ļoti vienkārši: „Jo Es jums priekšzīmi esmu devis, lai jūs darītu, kā Es jums esmu darījis” (Jāņa 13:15).

Viņa pirmo mērķi mēs pazīstam kā Izpirkšanu. Tā bija Viņa brīnišķīgā misija mirstībā. Senā Amerikas kontinenta iedzīvotājiem augšāmcēlies Kungs formulēja Savu misiju:

„Es nācu pasaulē, lai darītu Sava Tēva gribu, tāpēc ka Mans Tēvs Mani sūtīja.

Un Mans Tēvs sūtīja Mani, lai Es varētu tikt pacelts pie krusta; un, pēc tam, kad Es biju ticis pacelts pie krusta, lai Es varētu saistīt visus cilvēkus pie Sevis” (3. Nefijs 27:13–14).

Turpinot Savu sprediķi, Viņš atklāja Savu otro mērķi — būt mums par paraugu: „Jūs zināt to, kas jums ir jādara … ; jo tos darbus, ko jūs redzējāt Mani darām, jums arī būs darīt” (3. Nefijs 27:21).

Viņa pirmo mērķi es esmu definējis kā Viņa misiju. Viņa otro mērķi es vēlētos definēt kā Viņa kalpošanu. Apskatīsim šīs divas Viņa dzīves sastāvdaļas — Viņa misiju un Viņa kalpošanu.

Jēzus Kristus misija — Izpirkšana

Viņa misija bija Izpirkšana. Šī bija Viņa un tikai Viņa misija. Tā kā Viņam bija mirstīga māte un nemirstīgs Tēvs, Viņš bija vienīgais, kurš varēja brīvprātīgi atdot Savu dzīvību un atkal to atgūt (skat. Jāņa 10:14–18). Viņa veiktās Izpirkšanas brīnišķīgās sekas bija bezgalīgas un mūžīgas. Viņš izrāva nāves dzeloni un padarīja skumjas par kapu — īslaicīgas (skat. 1. korintiešiem 15:54–55). Viņa pienākums veikt Izpirkšanu bija zināms pat pirms Radīšanas un Krišanas. Tai ne tikai vajadzēja nodrošināt visas cilvēces augšāmcelšanos un nemirstību, bet arī sniegt mums iespēju saņemt piedošanu par saviem grēkiem — ievērojot Viņa noteiktos nosacījumus. Tādējādi Viņa veiktā Izpirkšana pavēra ceļu vienotībai ar Viņu un mūsu ģimenēm mūžīgi. Šo iespēju mēs uzskatām par mūžīgo dzīvi — lielāko Dieva dāvanu cilvēkam (skat. M&D 14:7).

Neviens cits nevarēja veikt Izpirkšanu. Neviens cits cilvēks, pat visbagātākais un visspēcīgākais, nevarētu izglābt pat vienu dvēseli — pat ne savu (skat. Mateja 19:24–26). Un ne no viena cita cilvēka netiks prasīts vai pieļauts, lai šis cilvēks lietu savas asinis par cita cilvēka mūžīgo glābšanu. Jēzus to izdarīja reizi par visām reizēm (Ebrejiem 10:10).

Kaut arī Izpirkšana tika paveikta Jaunās Derības laikā, notikumi Vecās Derības laikos bieži vien vēstīja par tās nozīmību. Ādamam un Ievai tika pavēlēts nest upurus kā „[līdzību] ar Tēva Vienpiedzimušā … upuri” (Mozus 5:7). Kādā veidā? Ar asins izliešanu. No savas pieredzes viņi apliecināja Svētos Rakstus, ka „miesas dvēsele (dzīvība) mīt asinīs” (3. Mozus 17:11).

Ārsti zina, ka tad, kad asinis pārstāj plūst uz kādu orgānu, sākas nepatikšanas. Ja asins plūsma kājā tiek traucēta, var sākties gangrēna. Ja asinis nepieplūst smadzenēm, var notikt trieka. Ja asinis pārstāj normāli plūst pa koronāro artēriju, var sākties sirdslēkme. Ja asiņošana netiek apturēta, iestājas nāve.

Ādams, Ieva un turpmākās paaudzes uzzināja, ka katru reizi, kad viņi lēja kāda dzīvnieka asinis, šis dzīvnieks nomira. Upurēšanas rituālam nederēja jebkurš dzīvnieks. Tam vajadzēja būt pirmdzimušajam no ganāmpulka un bez jebkādas vainas (skat., piemēram, 2. Mozus 12:5). Šie formālie elementi arī simbolizēja nevainojamā Dieva Jēra galīgo upuri.

Ādamam un Ievai tika dots bauslis: „Tādēļ tev būs darīt visu, ko tu darīsi, Dēla Vārdā, un tev būs nožēlot grēkus un piesaukt Dievu Dēla Vārdā mūžīgi” (Mozus 5:8). No tās dienas līdz laiku zenītam dzīvnieku upurēšana tika turpināta kā tēls un atveids Dieva Dēla veiktajai, galīgajai Izpirkšanai.

Kad Izpirkšana bija paveikta, lielais un pēdējais upuris piepildīja Mozus likumu (skat. Almas 34:13–14) un dzīvnieku upurēšana, saskaņā ar ko tika mācīts, ka „miesas [dzīvība] mīt asinīs”, tika izbeigta (3. Mozus 17:11). Jēzus paskaidroja, kā senlaiku upurēšanas rituālu elementi tika ietverti Izpirkšanā un simboliski pieminēti Svētā Vakarēdiena laikā. Vēlreiz pievērsiet uzmanību atsaucēm uz dzīvību, miesu un asinīm:

„Bet Jēzus tiem sacīja: „Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums dzīvības nav sevī.

Kas bauda Manu miesu un dzer Manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība, un Es to uzcelšu pastarā dienā”” (Jāņa 6:53–54).

Pateicoties Jēzus Kristus veiktajai Izpirkšanai, visa cilvēce — visi, kas vēlēsies, — tiks pestīti. Glābējs sāka liet Savas asinis par visu cilvēci nevis uz krusta, bet gan Ģetzemanes dārzā. Tur Viņš uzņēmās uz Sevis visu, kas jebkad dzīvojuši, grēku nastu. Zem šīs smagās nastas Viņš asiņoja no katras poras (skat. M&D 19:18). Izpirkšana, Jēzum esot pirmsnāves agonijā, tika pabeigta uz Golgātas krusta.

Pravietis Džozefs Smits rezumēja Izpirkšanas nozīmību. Viņš teica: „Mūsu reliģijas pamatprincipi ir apustuļu un praviešu liecība par Jēzu Kristu — ka Viņš nomira, tika apglabāts un trešajā dienā augšāmcēlās, un uzkāpa Debesīs; un viss pārējais, kas attiecas uz mūsu reliģiju, tam ir tikai pielikumi.”¹

Ar īpašām pilnvarām un dziļu pateicību arī es mācu un liecinu par Viņu.

Jēzus Kristus kalpošana — paraugs

Tā Kunga otrais tālejošais mērķis mirstīgajā dzīvē bija kalpot mums par piemēru. Viņa priekšzīmīgā dzīve bija par pamatu Viņa kalpošanai šeit, mirstībā. Tā ietvēra Viņa mācības, līdzības un sprediķus. Tā iekļāva Viņa brīnumus, maigo gādību un pacietību pret cilvēku bērniem (skat. 1. Nefija 19:9). Tā ietvēra arī to, ka Viņš ar lielu līdzjūtību pielietoja priesterības pilnvaras. Tā ietvēra Viņa taisnīgo sašutumu, kad Viņš nosodīja grēku (skat. Romiešiem 8:3) un kad Viņš apgāza naudas mijēju galdus (skat. Mateja 21:12). Tā ietvēra arī Viņa sirdssāpes. Viņu izsmēja, šaustīja un neatzina Viņa paša tauta (skat. Mosijas 15:5) — viens no Viņa mācekļiem Viņu pat nodeva un cits noliedza (skat. Jāņa 18:2–3, 25–27).

Lai cik brīnišķīga bija Viņa kalpošana, tā nepiemita un joprojām nepiemīt tikai un vienīgi Viņam. Cilvēku skaitam, kas varētu sekot Jēzus paraugam, nav ierobežojumu. Līdzīgus darbus ir veikuši Viņa pravieši un apustuļi, un citi Viņa pilnvarotie kalpi. Daudzi ir pārcietuši vajāšanas Viņa dēļ (skat. Mateja 5:10; 3. Nefijs 12:10). Pat mūsdienās jūs pazīstat brāļus un māsas, kas ir dedzīgi centušies — dažreiz par to samaksājot šausmīgu cenu — lai līdzinātos Tā Kunga paraugam.

Tā tam arī vajadzētu būt. Viņš cer, ka mēs tā rīkosimies. Tas Kungs lūdza mums sekot Viņa paraugam. Viņa mācības ir pilnīgi skaidras:

• „Kādiem vīriem jums jābūt? … Tādiem kā Es” (3. Nefijs 27:27; skat. arī 3. Nefijs 12:48).

• „Nāciet Man līdzi, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem” (Mateja 4:19).

• „Es jums priekšzīmi esmu devis, lai jūs darītu, kā Es jums esmu darījis” (Jāņa 13:15; skat. arī Jāņa 14:6).

Šie un citi līdzīgi Svēto Rakstu panti netika pierakstīti kā ieteikumi. Tās ir dievišķas pavēles! Mums ir jāseko Viņa paraugam!

Lai rosinātu savu vēlmi sekot Viņam, mēs varētu apsvērt piecus Viņa dzīves aspektus, kam mēs varētu līdzināties.

Mīlestība

Ja es pajautātu, kuru Viņa rakstura īpašību jūs minētu pirmo, es domāju, ka jūs nosauktu mīlestību. Tas iekļautu Viņa līdzjūtību, laipnību, žēlsirdību, ziedošanos, piedošanu, žēlastību, taisnību un citas īpašības. Jēzus mīlēja Savu Tēvu un māti (skat. Jāņa 19:25–27). Viņš mīlēja savu ģimeni un svētos (skat. Jāņa 13:1; 2. tesaloniķiešiem 2:16). Viņš mīlēja grēcinieku, neattaisnojot grēku (skat. Mateja 9:2; M&D 24:2). Un Viņš mācīja mums, kā mēs varam izrādīt savu mīlestību Viņam. Viņš teica: „Ja jūs mīlat Mani, turiet Manas pavēles” (Jāņa 14:15). Tad, lai uzsvērtu, ka Viņa mīlestība nebija beznosacījuma, Viņš piebilda: „Ja jūs turēsit Manus baušļus, jūs paliksit Manā mīlestībā, itin kā Es esmu turējis Sava Tēva baušļus un palieku Viņa mīlestībā” (Jāņa 15:10; skat. arī M&D 95:12; 124:87).

Vēl viena mūsu Glābēja mīlestības izpausme bija Viņa kalpošana. Viņš kalpoja Savam Tēvam, un Viņš kalpoja cilvēkiem, ar kuriem dzīvoja un strādāja. Mums ir jāseko Viņa piemēram abos šajos veidos. Mums ir jākalpo Dievam, „[jāstaigā] visur Viņa ceļos [un] [Viņš] [jāmīl]” (5. Mozus 10:12; skat. arī 11:13; Jozuas 22:5; M&D 20:31; 59:5). Un mums ir jāmīl savi kaimiņi (savi tuvākie), kalpojot viņiem (skat. Galatiešiem 5:13; Mosijas 4:15–16). Mēs sākam kalpot savās ģimenēs. Stiprā mīlestība, kas vieno vecākus ar viņu bērniem, tiek veidota, kalpojot viņiem viņu agrīnajā dzīves periodā, kad viņi ir pilnīgi atkarīgi no saviem vecākiem. Vēlāk dzīvē apzinīgiem bērniem var būt iespēja atmaksāt šo mīlestību, kalpojot saviem dzīves rietu sasniegušajiem vecākiem.

Priekšraksti

Glābēja priekšzīmīgās dzīves otrais aspekts bija Viņa koncentrēšanās uz svētiem priekšrakstiem. Kalpojot Savas mirstīgās dzīves laikā, Viņš nodemonstrēja, cik nozīmīgi ir glābšanas priekšraksti. Viņu kristīja Jānis Jordānas upē. Pat Jānis vaicāja: „Kāpēc?”

Jēzus paskaidroja: „Jo tā mums vajag piepildīt visu taisnību” (Mateja 3:15; uzsvērums pievienots). Ne tikai priekšraksts bija būtisks, bet arī Jēzus un Jāņa dotais paraugs.

Vēlāk Tas Kungs ieviesa Svētā Vakarēdiena priekšrakstu. Viņš izskaidroja Svētā Vakarēdiena simbolismu un pasniedza tā svētos simbolus Saviem mācekļiem (skat. Mateja 26:26–28; Marka 14:22–24; Lūkas 24:30).

Arī mūsu Debesu Tēvs deva norādījumus par priekšrakstiem. Viņš teica: „Jums ir jāpiedzimst no jauna debesu valstībā no ūdens un no Gara, un jātop attīrītiem ar asinīm, patiesi Mana Vienpiedzimušā asinīm; lai jūs varētu tikt iesvētīti pret visiem grēkiem un baudīt mūžīgās dzīves vārdus šajā pasaulē, un mūžīgo dzīvi nākamajā pasaulē, patiesi nemirstīgo godību” (Mozus 6:59).

Tas Kungs, turpinot Savu kalpošanu pēc šīs mirstīgās dzīves, atklāja augstākos paaugstināšanas priekšrakstus (M&D 124:40–42). Viņš ir nodrošinājis šos priekšrakstus Savos svētajos tempļos. Mūsdienās cilvēkiem, kas ir pienācīgi sagatavojušies, tiek izpildīta mazgāšana un iesvaidīšana, un tiek dāvāts endauments (skat. M&D 105:12, 18, 33; 110:9; 124:39). Templī cilvēks var tikt saistīts ar vīru vai sievu, ar priekštečiem un pēcnācējiem (skat. M&D 132:19). Mūsu Skolotājs ir likumu un kārtības Dievs (skat. M&D 132:18). Viņa uzsvars uz priekšrakstiem ir Viņa parauga, ko Viņš mums sniedz, spēcīga daļa.

Lūgšana

Trešais Tā Kunga priekšzīmīgās kalpošanas aspekts ir lūgšana. Jēzus lūdza Savu Debesu Tēvu un arī mācīja mūs, kā lūgt. Mums ir jālūdz Dievs, Mūžīgais Tēvs, Viņa Dēla, Jēzus Kristus, Vārdā caur Svētā Gara spēku (skat. Mateja 6:9–13; 3. Nefijs 13:9–13; Džozefa Smita tulkojums, Mateja 6:9–15). Man ļoti patīk Tā Kunga īpašā aizlūgšana, kas pierakstīta Jāņa evaņģēlija 17. nodaļā. Tajā Dēls brīvi sarunājas ar Savu Tēvu Savu mācekļu labā, kurus Viņš mīl. Tas ir spēcīgas un līdzjūtības pilnas lūgšanas paraugs.

Zināšanas

Ceturtais Tā Kunga parauga aspekts ir Viņa dievišķo zināšanu lietošana. Kā minēts iepriekš, daudzi cilvēki, kas nav kristieši, atzīst, ka Jēzus bija dižs skolotājs. Patiesi, Viņš bija dižs skolotājs. Taču kas padarīja Viņa mācības patiesi atšķirīgas no citām? Vai Viņš bija prasmīgs inženierzinātņu, matemātikas vai eksakto zinātņu pasniedzējs? Kā šīs un citu pasauļu Radītājs (skat. Mozus 1:33), Viņš noteikti būtu varējis tāds būt. Vai arī, būdams Svēto Rakstu Autors, Viņš būtu spējis ļoti labi pasniegt daiļliteratūru.

Viņa mācības, atšķirīgas un pārākas par visu citu skolotāju mācībām, padarīja tas, ka Viņš mācīja patiesības ar mūžīgu nozīmi. Vienīgi Viņš spēja atklāt mūsu dzīves nolūku. Vienīgi no Viņa mēs uzzinājām par savu pirmsmirstīgo esamību un savu pēcmirstīgo potenciālu.

Kādā reizē Dižais Skolotājs pateica Saviem skeptiskajiem klausītājiem, ka viņiem bija trīs liecinieki par Viņu:

• Jānis Kristītājs;

• Jēzus paveiktie darbi;

• Dieva, Mūžīgā Tēva, vārds (skat. Jāņa 5:33–37).

Tad Viņš sniedza ceturto liecību: „Jūs pētījat rakstus, jo jums šķiet, ka tajos jums ir mūžīgā dzīvība, un tie ir, kas dod liecību par Mani!” (Jāņa 5:39).

Vārds šķiet šajā frāzē sākumā var likties nevietā. Taču tas ir ļoti svarīgs tai nozīmei, ko Jēzus centās piešķirt. Viņš zināja, ka daudzi Viņa klausītāji domāja jeb viņiem šķita, ka mūžīgā dzīve bija rodama Svētajos Rakstos. Taču viņi maldījās. Svētie Raksti paši par sevi nevar dāvāt mūžīgo dzīvi. Protams, Svētajos Rakstos ir rodams spēks, taču šis spēks nāk no paša Jēzus. Viņš ir Vārds: Logos. Mūžīgās dzīves spēks ir Viņā, kurš „iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs” (Jāņa 1:1; skat. arī 2. Nefija 31:20; 32:3). Tad, Viņa skeptiķu stūrgalvīgās nostājas dēļ, Jēzus turpināja un viņus norāja: „Bet jūs negribat nākt pie Manis, lai iegūtu dzīvību” (Jāņa 5:40).

Skolotājs varētu pārplūdināt mūs ar Savām dievišķīgajām zināšanām, taču Viņš to nedara. Viņš godā mūsu rīcības brīvību. Viņš ļauj mums sajust prieku, kad kaut ko atklājam. Viņš mudina mūs nožēlot savas kļūdas. Viņš ļauj mums sajust brīvību, kas rodama, pateicoties mūsu labprātīgai paklausībai Viņa dievišķajiem likumiem. Tiešām tas, kā Viņš izmanto Savas zināšanas, sniedz mums lielisku piemēru.

Izturība

Tā Kunga kalpošanas piektais aspekts ir Viņa apņēmība izturēt līdz galam. Viņš nekad nenovērsās no Sava uzdevuma. Kaut arī Viņš piedzīvoja ciešanas, ko mēs nespējam saprast, Viņš nebija gļēvulis. Smagu pārbaudījumu laikā Viņš izturēja līdz Sava uzdevuma beigām: Viņš izpirka visas cilvēces grēkus. Viņa pēdējie vārdi, kad Viņš karājās pie krusta, bija: „Viss piepildīts” (Jāņa 19:30).

Pielietojums mūsu dzīvē

Šos piecus Viņa kalpošanas aspektus varam pielietot savā dzīvē. Noteikti labākais pierādījums tam, ka dievinām Jēzu, ir mūsu līdzināšanās Viņam.

Kad mēs sākam apzināties, kas Jēzus ir un ko Viņš ir paveicis mūsu labā, mēs kaut kādā mērā varam saprast pirmā un augstākā baušļa loģiku: „Tev būs To Kungu savu Dievu mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un no visa sava prāta, un no visa sava spēka” (Marka 12:30). Citiem vārdiem sakot, visam, ko mēs domājam un darām, un sakām, jāsakņojas mūsu mīlestībā pret Viņu un Viņa Tēvu.

Pajautājiet sev: „Vai ir kāds, ko es mīlu vairāk par To Kungu?” Tad salīdziniet savu atbildi ar šiem, Tā Kunga noteiktajiem, standartiem:

• „Kas tēvu vai māti vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts.”

• „Kas dēlu vai meitu vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts” (Mateja 10:37).

Mīlestība pret ģimenes locekļiem un draugiem, lai cik brīnišķīga tā arī nebūtu, kļūst daudz dziļāka, kad balstās uz Jēzus Kristus mīlestību. Vecāku mīlestība pret bērniem, pateicoties Viņam, kļūst nozīmīgāka šajā dzīvē un viņpasaulē. Visas mīlošās attiecības Viņā tiek pacilātas. Mīlestība pret Debesu Tēvu un Jēzu Kristu dāvā atskārsmi, iedvesmu un motivāciju, lai mīlētu citus cilvēkus cēlākā veidā.

Priekšraksti sniedz iespēju koncentrēties uz kalpošanu mūžības vērtībā. Vecākiem vajadzētu apdomāt, kurš priekšraksts bērnam ir nepieciešams nākamais. Mājskolotājiem vajadzētu domāt par to, kāds piemērots priekšraksts ir nākamais nepieciešams katrā ģimenē, kurai viņi kalpo.

Glābēja lūgšanas paraugs mums atgādina to, ka personīgajai lūgšanai, ģimenes lūgšanai un lūgšanu pilnai savu uzdevumu veikšanai Baznīcā vajadzētu kļūt par mūsu dzīves daļu. Tēva gribas zināšana un pildīšana sniedz lielu garīgu spēku un pārliecību (skat. M&D 121:45). Mums jāvēlas būt Tā Kunga pusē.

Zināšanas „par lietām, kādas tās patiesībā ir un par lietām, kādas tās patiesībā būs” (Jēkaba gr. 4:13), ļauj mums rīkoties saskaņā ar patiesiem principiem un patiesu mācību. Šādas zināšanas viesīs pārmaiņas mūsu uzvedībā. Rīcību, ko pretējā gadījumā vadītu kāre un emocijas, aizstās rīcība, ko noteiks saprāts un taisnīgums.

Apņemšanās izturēt līdz galam nozīmē to, ka mēs nelūgsim, lai mūs atbrīvo no aicinājuma kalpot. Tas nozīmē, ka mēs neatkāpsimies no cienīga mērķa sasniegšanas. Tas nozīmē, ka mēs nekad neatmetīsim cerību par sev mīļu cilvēku, kurš ir novirzījies no pareizā ceļa. Un tas nozīmē, ka mēs vienmēr lolosim savas mūžīgās ģimenes attiecības — pat grūtos slimības, nespējas vai nāves brīžos.

No visas sirds es lūdzu, lai Tā Kunga pārmaiņu ietekme pilnīgi mainītu jūsu dzīvi. Viņa misija un kalpošana var svētīt katru no mums tagad un uz visiem laikiem.

Atsauce

1. Baznīcas prezidentu mācības: Džozefs Smits (2010), 50.

Glābējs sāka liet Savas asinis par visu cilvēci nevis uz krusta, kur Izpirkšana pirmsnāves agonijā tika pabeigta, bet gan Ģetzemanes dārzā.

Viņa mācības, atšķirīgas un pārākas par visu citu skolotāju mācībām, padarīja tas, ka Viņš mācīja patiesības ar mūžīgu nozīmi. Vienīgi Viņš spēja atklāt mūsu dzīves nolūku.

Viņa priekšzīmīgā dzīve bija par pamatu Viņa kalpošanai šeit, mirstībā. Tā ietvēra Viņa mācības, līdzības un sprediķus. Tā ietvēra arī to, ka Viņš ar lielu līdzjūtību pielietoja priesterības pilnvaras.

Jēzus vakarā dodas uz Betāniju, Džeimss Tiso

Sieva, redzi, tavs dēls! (Stabat Mater), Džeimss Tiso © Bruklinas muzejs, Bruklina, Ņujorka; ielīme: fragments no gleznas Ģetzemanes dārzā, Karls Heinrihs Blohs

Kalna sprediķis, Džeimss Tiso; ielīme: fragments no gleznas Kristus un bagātais jauneklis, Heinrihs Hofmans, ar laipnu atļauju no C. Harrison Conroy Co.

Visa pilsēta bija sapulcējusies, Džeimss Tiso