Dzert no avota

Ārons L. Vests

Redaktors, Baznīcas publikāciju dienests

Jēzus Kristus ir dzīvā ūdens avots.

Kad mēs runājam par tempļu skaistumu, mēs parasti pieminam smailes, logus un sienu gleznojumus. Mēs ar godbijību runājam par kristību baseinu, endaumenta telpām, saistīšanas telpām un celestiālo telpu.

Taču, kad pravietis iesvēta templi Tam Kungam, viņš iesvēta visu ēku, nevis tikai tās skaistās daļas, kuras visi ievēro. Kanzassitijas Misūri Tempļa iesvētīšanas lūgšanā prezidents Tomass S. Monsons teica: „Mēs iesvētām zemi, uz kuras atrodas šis templis. Mēs iesvētām ikvienu šīs skaistās celtnes daļu — no neredzamiem pamatiem līdz majestātiskajai Moronija figūrai, kas rotā tās augstāko smaili.”¹ Kad prezidents Džozefs Fīldings Smits izrunāja Ogdenas Jūtas Tempļa iesvētīšanas lūgšanu, viņš iesvētīja „pamatus, sienas, grīdas, griestus, torni un visas ēkas daļas”, un viņš lūdza aizsardzību „visām mehāniskajām daļām, apgaismojuma izolācijai un armatūrai,ventilācijas sistēmai un liftiem, un visam, kas attiecas uz šo ēku”.²

Es esmu pateicīgs, ka Tas Kungs iedvesmo Savus praviešus iesvētīt katru tempļa daļu. Lai gan skaidri saprotams, ka durvju eņģēm un apgaismojuma armatūrai ir mazāka nozīme par altāri saistīšanas telpā, šādas, it kā nenozīmīgākas, daļas sniedz savu ieguldījumu tempļa galīgajam, paaugstinošajam mērķim.

Viena no šīm mazāk svarīgajām daļām ir man palīdzējusi apgūt paliekošu mācību. Kādu dienu es biju Soltleikas Templī, gatavodamies doties prom no pārģērbšanās telpas pēc piedalīšanās priekšrakstos par mirušajiem. Ievērojis dzeramā ūdens krānu, es sapratu, ka esmu izslāpis, un pieliecos, lai ātri padzertos. Manā prātā iešāvās vēstījums:

Tu dzer šo ūdeni templī, bet vai tu tiešām dzer to dzīvības ūdeni, kas šeit ir pieejams?

Tas nebija ass nosodījums — tikai maigs norādījums un dvēseli caururbjošs jautājums.

Mana atbilde uz šo jautājumu bija — nē. Es pilnībā nedzēru tempļa dzīvības ūdeni. Man bija jāatzīst, ka mirkli pirms priekšrakstu saņemšanas par mirušajiem es biju aizdomājies par pasaulīgām lietām. Lai gan es biju izdarījis labu darbu cilvēkiem, kuriem vajadzēja manu palīdzību, es nebiju ļāvis pats sev saņemt visu nepieciešamo palīdzību.

Tagad katru reizi, kad es eju uz templi, es meklēju dzeramo ūdeni un apstājos, lai padzertos. Es jautāju pats sev, cik daudz es dzeru no dzīvā ūdens avota. Mana atbilde: Vēl joprojām nepietiekami daudz. Taču manas slāpes pieaug.