Kalpojot mēs gūstam kalpošanas svētības
Kad misionāri atstāj savas mājas un ģimeni, viņi iztēlojas, kā šādi izmainīs citu cilvēku dzīvi. Un, kad viņi atgriežas, viņi bieži stāsta, kā misija ir izmainījusi viņu dzīvi, ko viņi ir apguvuši, cik daudz tuvāki viņi ir kļuvuši Debesu Tēvam, iemācījušies labāk Viņu sadzirdēt un atšķirt Svētā Gara ietekmi.
Tas ir tas neaprakstāmais spēks un brīnums, ko atnes kalpošana citiem. „Kad jūs kalpojat saviem tuvākajiem, jūs patiesībā kalpojat savam Dievam” (Mosijas 2:17). Un, kalpojot Dievam, mēs ļaujam Viņam mūs atjaunot, un mēs kļūstam līdzīgāki mūsu Glābējam. Debesu Tēva diženā gudrība ir atrodama kalpošanā. Tikai mācoties rūpēties par Viņa bērniem, mūsu brāļiem un māsām, mēs varam labāk saprast Viņa ieceri, Viņa baušļus un atrast mīlestību, kas ir līdzīga tai, kas Viņam ir pret mums. Iemīlot citus, mēs saprotam, cik dziļa ir Viņa mīlestība. Bez mīlestības pret savu tuvāko ir neiespējami iepazīt patieso evaņģēlija prieku.
Moronija 7:46–47 mēs lasām: „Tādēļ, mani mīļotie brāļi, ja jums nav žēlsirdības, jūs neesat nekas, jo žēlsirdība nekad nebeidzas. Tādēļ palieciet pie žēlsirdības, kas ir lielākā no visām, jo viss reiz beigsies — bet žēlsirdība ir tīrā Kristus mīlestība, un tā paliek mūžīgi; un, kas tiks atrasts pēdējā dienā, kam tā būs, tam labi klāsies.” Kalpojot cilvēkiem, mēs varam sajust vistīrāko Kristus mīlestību. Dārgajā Pērlē Mozus grāmatā mēs lasām par brīnišķīgiem ļaudīm, kas bija tik taisnīgi, ka „Dievs paņēma [viņus] Savā klēpī” (Mozus 7:69). Kāpēc viņi kļuva tik tuvi Dievam? Iespējams, atbilde ir atrodama septītās nodaļas astoņpadsmitajā pantā: „Tāpēc, ka viņi bija vienas sirds un viena prāta un dzīvoja taisnībā.”
Jūs varat izkopt šādu mīlestību, žēlastību un kalpošanu pret saviem tuvākajiem, kalpojot viņiem. Debesu Tēvs māca mums šos mūžīgos principus caur iespēju paveikt Viņa uzdevumu — kalpot brāļiem un māsām mūsu bīskapijās un draudzēs. Kalpojot citiem, mēs varam kļūt „vienas sirds un viena prāta”, mēs varam celt Ciānu, iemantojot tīro Kristus mīlestību, rūpējoties cits par citu, kalpojot un vienkārši uzturot sirsnīgu draudzību. Mēs varam izkopt mīlestību pret visiem mūsu tuvākajiem un ne tikai pret mūsu draugiem, bet, pirmkārt, pret visiem tiem Baznīcas locekļiem, kuri mums varētu būt nepazīstami.
Gādīgā kalpošana ir ļoti līdzīga misionāru kalpošanai. Kalpojot citiem, mēs domājam, ka paveicam kaut ko labu kādam cilvēkam, taču tad mēs saprotam, ka caur šo kalpošanu Dievs mūs mācīja un izmainīja, mūs svētīja ar mīlestības un žēlastības dāvanu, tuvināja mūs Glābējam un parādīja, kas ir Ciāna, — kur visi ir „vienas sirds un viena prāta”. Mēs varam lūgt un gavēt par tiem, kuriem mēs kalpojam. Šādā veidā Debesu Tēvs mūs vadīs, redzot mūsu ticību un paklausību.
Kalpošana citiem līdzinās Kristus kalpošanai. Kad Viņš parādījās Amerikas kontinenta iedzīvotājiem, Viņš aicināja ikvienu „pataustīt naglu rētas [Viņa] rokās un [Viņa] kājās” (3. Nefija 11:14). Kristus kalpoja katram no viņiem personīgi šādā veidā: „Un to viņi darīja, iedami viens aiz otra, līdz viņi visi bija izgājuši un redzējuši ar savām acīm, un pataustījuši ar savām rokām, un droši zināja un liecināja” (3. Nefija 11:15). Arī caur mūsu kalpošanu Kristus var kalpot katram personīgi, ja mēs iemācāmies sekot Viņa vadībai, izrādot Viņa tīro mīlestību un sirsnīgās rūpes pret citiem.
Pateicoties gādīgajai kalpošanai, pirmām kārtām, izmainījās mana dzīve, kā arī mana izpratne par Kristus tīro mīlestību un žēlastību. Caur savām lūgšanām par tām māsām, kurām es kalpoju agrāk, un tām, kurām es kalpoju tagad, es esmu tuvinājusies manam Debesu Tēvam. Es tagad labāk saprotu Viņa mīlestību pret katru no māsām, un es jūtu, cik viņam rūp katrs no mums, cik labi viņš pazīst katru no mums un kā Viņš māca mūs mīlēt tā, kā mīl Viņš.