Seminārs — laiks, kad izvēlēties un rīkoties!
Prezidents Boids K. Pekers no Divpadsmit apustuļu kvoruma mācīja: „Vecāki, iedrošiniet, pat uzstājiet uz to, lai jūsu studenti pieteiktos semināram vai institūtam. Prezidenti, bīskapi, jauniešu vadītāji, jūs esat atbildīgi par to, lai mudinātu katru jaunieti, bez izņēmuma, iestāties šajās klasēs. Ir maz lietu, kuras darot, dos viņiem tikpat lielu labumu.” („Agency and Control” („Rīcības brīvība un kontrole”), Ensign, 1983. g. maijs, 67. lpp.).
Ko šie vārdi nozīmē? Kā mēs jūtamies, kad dzirdam atkārtotu aicinājumu no praviešiem, gaišreģiem un atklājējiem? Vai mēs paklausām šim aicinājumam? Bet kāpēc ir tik svarīgi iedrošināt, uzstāt un mudināt katru jaunieti piedalīties semināra un institūta nodarbībās?
Svētajos Rakstos, Etera 2:25, Glābējs saka: „Un lūk, Es sagatavošu jūs pret šīm lietām; jo jūs nevarat šķērsot šo lielo dziļumu, ja vien Es nesagatavošu jūs pret jūras viļņiem un vējiem, kas pūtīs, un straumēm, kas nāks. Tādēļ, ko jūs gribat, lai Es jums sagatavoju, lai jums būtu gaisma, kad jūs tiksit aprīti jūras dziļumos?” Tātad, lai palīdzētu jarediešiem pārceļot uz citu kontinentu, bija nepieciešama sagatavošanās no Tā Kunga. Mūsdienās mēs netiecamies pārcelties uz citu kontinentu, taču mēs strādājam pie tā, lai celtu Ciānu savā zemē un lai kādu dienu dotos uz to vietu, kur atrodas mūsu Debesu Tēvs un Jēzus Kristus. Vai mums un mūsu dārgajiem jauniešiem priekš tam ir nepieciešama Tā Kunga sniegtā sagatavošanās? Atbilde ir acīmredzama — jā! Iedomājieties, kas būtu noticis, ja jaredieši atteiktos no Glābēja piedāvātās sagatavošanās un būtu paļāvušies vienīgi uz savu pašu spēku. Vai viņi būtu šķērsojuši okeānu? Tas bija neiespējami bez Dieva palīdzības! Bet tas neizslēdza smago darbu no viņu puses. „Un Tas Kungs sacīja: Ejiet, strādājiet un būvējiet baržas” (Etera 2:16); un, lai atrisinātu apgaismojuma problēmu, Jareda brālim vajadzēja kāpt kalnā, kausēt akmeņus, nest tos uz kalna virsotni un piesaukt To Kungu” (Etera 3:1).
Kāpēc vecākiem un vadītājiem vajadzētu turpināt iedrošināt, uzstāt un mudināt jauniešus piedalīties semināra un institūta nodarbībās? Iemesls ir tāds, ka tas ir rīks, ko Tas Kungs ir sagatavojis, lai jaunieši tiktu sagatavoti mūsu dienās.
Prezidents Boids K. Pekers reiz teica: „Baznīcas vēsturē nav labāka piemēra pravietiskai cilvēku sagatavošanai, kā semināra un institūta programmu aizsākšana. Sākotnēji šīs programmas tika izveidotas, kad tās bija jaukas, bet nebija kritiski nepieciešamas. Viņām tika dots laiks uzplaukt un izaugt par balstu Baznīcai. Šobrīd tās kļūst par Dieva sūtītām programmām, kas palīdz glābt mūsdienu Israēlu visgrūtākajā stundā. Mēs esam ielenkti. Mūsu jaunieši ir izmisīgās briesmās. Šīs ir pēdējās dienas, kuras paredzēja pravieši senajos laikos.”
Mums ir iespēja palīdzēt bērniem sagatavoties „tai stundai, kad nāks visgrūtākie pārbaudījumi”. Kā to paveikt? Elders Ričards G. Skots mācīja: „Dienišķā Dieva vārda baudīšana ir svarīgāka par gulēšanu, skolu, darbu, televīzijas šoviem, videospēlēm vai sociālajiem medijiem. Jums var nākties pārkārtot savas prioritātes, lai rastu laiku Dieva vārda studēšanai. Ja tas tā ir, dariet to!” (Liahona, 2014. g. novembris.) Vecāku un vadītāju loma ir palīdzēt jauniešiem izvirzīt pareizās prioritātes, atvēlot laiku ikdienas semināra nodarbībām. Es zinu, ka tas ir Tā Kunga darbs un Viņš jūs iedvesmos šajā darbā.
Mēs zinām, cik grūti bija prezidentam Nelsonam, kad viņš tika norīkots likt Baznīcas pamatus Austrumeiropā. Māsa Djū aprakstīja to šādiem vārdiem: „Kad vēlāk viņam vaicāja par to, kādu konkrētu mācību viņš patiesībā ir guvis no sava norīkojuma — atvērt Austrumeiropas valstis evaņģēlija sludināšanai, ņemot vērā daudzos ierobežojumus, pieticīgo aizsākumu, nenotikušās sanāksmes, kāpumus un kritumus, elders Nelsons vienkārši atbildēja: „Tam Kungam patīk, kad tiek pieliktas pūles. Viņš varēja pateikt Mozum: „Es Tevi sagaidīšu pusceļā.” Taču Mozum bija jākāpj visu ceļu līdz Sinaja kalna virsotnei. Viņš pieprasīja pūles no Mozus un Jozuas, no Džozefa Smita un visiem pārējiem turpmākajiem Baznīcas prezidentiem… Vai esat gatavi paveikt patiesi grūtu darbu? Tiklīdz jūs parādīsiet, ka esat gatavi paveikt savu daļu, Viņš jums palīdzēs.””
Kas ar mums īstenībā notiek, kad mēs paļaujamies uz To Kungu un sekojam Viņa kalpu balsij? Par to ir daudz stāstu Svētajos Rakstos. Viens no šādiem stāstiem ir par Naamana dziedināšanu, kad viņš „ienira septiņas reizes, kā Dieva vīrs to bija sacījis, tad viņa miesa kļuva tik vesela kā maza bērna miesa” (2. Ķēniņu 5:14). Dziedināšanas ceļš bija sagatavots, taču bija nepieciešams to izvēlēties un rīkoties saskaņā ar šiem vārdiem.
Čads Vebs, Reliģijas semināru un institūtu administrators, sniedza šādu komentāru: „Mēs dzīvojam laikā, kad daudzi jaunieši un jaunie neprecētie pieaugušie cieš no neatrisinātām problēmām un ir apjukuši daudzo pasaules balsu dēļ. Lai tiktu cauri šim troksnim, mums ir jāsaprot patiesā doktrīna.” Kāda semināra studente, ejot cauri šim troksnim un izpildot neapmeklētas nodarbības uzdevumu, guva brīnišķīgu, patiesā doktrīnā balstītu pieredzi. Kad viņa uz ielas sastapa kādu vecāka gadagājuma kundzi ar spieķi, viņa atcerējās kādu principu no semināra stundas par to, ka ir nepieciešams ieklausīties Svētā Gara pamudinājumos, kad kādam ir nepieciešama palīdzība. Par spīti tam, ka šī studente steidzās, viņa tomēr palīdzēja vientuļajai, vecajai kundzei nopirkt pārtiku. Viņa arī pavadīja viņu līdz mājām un iedeva savu telefona numuru gadījumā, ja viņai būs nepieciešama palīdzība. Kad es pārdomāju šo stāstu, es prātoju par to, cik svētīti ir šīs meitenes vecāki, kuri palīdz savai meitai noteikt prioritātes starp viņas daudzajām aktivitātēm un nodarbībām un iedrošina viņu piedalīties semināra nodarbībās. Kādu brīnišķīgu sagatavošanos mūsu dārgie jaunieši var saņemt no Tā Kunga, ja viņi kopā ar saviem vienaudžiem piedalās semināra nodarbībās un gūst nepieciešamās pieredzes ceļā uz mūžīgo dzīvi!