Evaņģēlija liecība
Es vēlētos dalīties ar trīs svētām garīgajām pieredzēm, kas ir daļa no manas evaņģēlija liecības.
Pirmkārt, es zinu, ka Debesu Tēvs dzīvo un ka Viņš mīl mani. Vienu dienu es gavēju un savā gultā studēju Svētos Rakstus. Man blakus sēdēja mana sieva, kas arī studēja Svētos Rakstus. Pēkšķi skaidra balss man teica: „Es tevi mīlu.” Tajā brīdī es nobijos, jo nezināju, kas šos vārdus sacīja. Es piecēlos, apsēdos uz gultas un paskatījos apkārt, lai redzētu, vai mana sieva ir dzirdējusi šos vārdus. Viņa turpināja klusi lasīt Svētos Rakstus, un es sapratu, ka viņa nebija dzirdējusi šo balsi.
Pēc dažām sekundēm es atkal izdzirdēju balsi, un tā ļoti skaidri teica: „Es esmu tavs Tēvs, tu esi mans dēls, un es tevi mīlu.” Šajā brīdī es jutu, ka Debesu Tēvs atrodas ļoti tuvu — tā, it kā viņš atrastos gultas galā un runātu ar mani. Es spēju sajust Viņa mīlestību, un tas bija brīnumains notikums, kuru es nekad neaizmirsīšu. Caur šo un citām pieredzēm es zinu, ka Debesu Tēvs ir mans Tēvs, ka es esmu Viņa dēls un ka Viņš mani mīl. Šī pieredze un mana liecība daudzus gadus man ir devusi spēku un pašvērtības sajūtu.
Otrkārt, es zinu, ka Jēzus Kristus nomira par maniem un ikviena cilvēka grēkiem, kas ir dzīvojis vai jebkad dzīvos uz Zemes. Viņš ir mans Glābējs. Pirms daudziem gadiem es atkal gavēju un tiku Gara aizrauts. Savā prātā es redzēju Glābēju Ģetzemanes dārzā, noliekušos pāri akmenim un lūdzamies. Es sapratu, ka šajā brīdī Viņš izpērk pasaules grēkus. Vērojot Viņu, es sapratu, ka Viņš cieta un maksāja arī par maniem grēkiem — par katru no tiem. Es sapratu arī to, ka Jēzus Kristus mani toreiz pazina, tāpat kā tagad. Tā kā es uz Glābēju skatījos no malas, es redzēju tikai Viņa kreiso sānu. Kad es skatījos, kā Viņš cieš, Viņš pagrieza Savu galvu uz sāniem un paskatījās tieši uz mani. Man bija kauns, un es novērsu skatienu. Es esmu tik pateicīgs par īstenoto Izpirkšanu — par iespēju saņemt grēku piedošanu. Es zinu, ka Jēzus Kristus nomira par mani.
„Lūk, es saku jums, kad Viņa dvēsele tiks ziedota par grēku, Viņš redzēs Savus pēcnācējus. Un tagad, ko jūs sakāt? Kas būs Viņa pēcnācēji?
Lūk, es saku jums, ka tas, kas uzklausījis praviešu vārdus, jā, visus svētos praviešus, kas ir pravietojuši par Tā Kunga atnākšanu — es saku jums, ka visi tie, kas ir uzklausījuši viņu vārdus un ticējuši, ka Tas Kungs atpestīs Savu tautu, un raudzījušies pēc tās dienas savu grēku piedošanai, es saku jums, ka tie ir Viņa pēcnācēji jeb tie ir Dieva valstības mantinieki.” (Mosijas 15:10–11)
Un, visbeidzot, es zinu, ka esmu noslēdzis derības ar Debesu Tēvu pirms nākšanas uz Zemes — garu pasaulē. Gavēņa laikā — gavēšana nes lielas svētības — es atkal savā prātā redzēju, kā stāvu virs Zemes un skatos uz to no augšas. Mans Debesu Tēvs atradās no manis pa labi, sēdēdams Savā tronī. Viņš nerunāja, jo nebija nekādas vajadzības. Viņam nebija nekādas vajadzības runāt, jo es varēju Viņu lieliski saprast. Viņš tikai smaidīja, un man bija prieks atrasties Viņa klātbūtnē. Es pilnībā sapratu, ko Viņš no manis vēlējās. Mana vienīgā vēlme bija līdzināties Viņam un darīt to darbu, ko Viņš dara — īstenot cilvēka nemirstību un mūžīgo dzīvi (Mozus 1:39). Skatoties lejup uz Zemi, es redzēju lielu tumsības miglu. Es arī sapratu, ka tā ir biezāka tur, kur ir daudz cilvēku, piemēram, pilsētās, un ne tik bieza, kur ir mazāk cilvēku, piemēram, kalnos vai laukos. Tad es teicu Debesu Tēvam: „Es iešu lejā un palīdzēšu cilvēkiem, kas ir tumsībā, lai viņi atrastu ceļu uz gaismu!” No šīs pieredzes es saprotu, ka esmu noslēdzis derību pildīt misionāru darbu un ka droši vien lielākā daļa cilvēku ir noslēguši līdzīgas derības.
Es esmu ļoti pateicīgs par savu liecību. Es zinu, ka evaņģēlijs ir patiess, ka Debesu Tēvs mūs mīl un ka Glābējs nomira par mūsu grēkiem.