Vietējās ziņas
Templis ir vissvētākā vieta uz Zemes
2018. gads mūsu ģimenei bija traģisks: jūnijā mans vīrs devās otrpus priekškaram. Zaudējums bija ļoti smags, pārāk ātrs un negaidīts. Kopīgās un personīgās ieceres palika nepiepildītas. Bet dzīve ir dzīve. Ticība Dievam un zināšanas, ko es saņēmu Baznīcā, manu sirdi piepildīja ar pazemību un cerību, kas balstās uz droša pamata, jo 2003. gadā mēs tikām saistīti uz mūžību Stokholmas Zviedrijas templī.
Pirmajās dienās pēc tam, kad mans vīrs atstāja šo Zemes dzīvi, es saņēmu drošu liecību, ka viņš ir dzīvs un ka viņš ir ar mani. Viens no priesterības nesējiem man teica, ka viņš, būdams tempļa darbinieks, jau ir iesācis tur savu darbu. Pēdējo reizi mēs ar vīru bijām kopā brīnišķīgajā Kijevas templī. Man bija spēcīga vēlme turp atgriezties, un es loloju grūti īstenojamu domu, ka tur satikšu savu mīļoto Vjačeslavu un sajutīšu viņa klātbūtni. Diemžēl es sapratu, ka mani sapņi bija pārāk nereāli: finansiālais stāvoklis bija sarežģīts, un ģimenes apstākļi bija nestabili.
Es nevienam, izņemot Dievam, nestāstīju par savu nodomu turp doties. Es sacīju lūgšanas, savā prātā apstaigāju templi un iztēlojos, kā apmeklēju sesijas un celestiālo istabu. Es katru dienu savā sirdī un prātā atsaucu atmiņā priesterības simbolus. Un pēkšņi negaidīta palīdzība nāca no nezināma sponsora. Kā viņš uzzināja par manu slepeno vēlmi? Es tajā skaidri saskatīju Dieva roku.
Mūsu tempļa braucienā 2019. gada novembrī es biju vienīgā Baznīcas locekle no Maskavas. Manā ceļā bija neticami daudz šķēršļu! Tomēr man izdevās laicīgi nokļūt līdz templim. Es ļoti vēlējos tur būt un kalpot tiem, kuri nevarēja iegūt savu ieejas biļeti uz mūžīgo dzīvi, kuri nevarēja tapt saistīti ar savu laulāto un saviem ģimenes locekļiem.
Kopš pirmās kalpošanas dienas templī es jutu sava vīra klātbūtni. Visās sesijās un celestiālajā istabā mēs bijām kopā. Manu sirdi piepildīja pateicība pret Debesu Tēvu un Jēzu Kristu par to, ka Viņi mani atveda uz Savu Baznīcu un svētī mani ar sirdsmieru grūtos brīžos. Kā es vēlos palīdzēt visiem cilvēkiem pārvarēt bēdas par tuvinieku zaudēšanu! Pastāvīgā mana vīra klātbūtnes sajūta manī radīja satraukumu: es pie sevis prātoju, ka noteikti kaut ko daru nepareizi. Kādu vakaru viesnīcā es sāku runāt ar savām Baznīcas māsām. Es atzinos: „Es īsti nezinu, vai es nelaižu savu vīru vaļā, vai viņš nelaiž mani vaļā, taču viņš pastāvīgi ir kopā ar mani.” Viena brīnišķīga māsa no Volgogradas atbildēja uz manu jautājumu: „Ko tu ar to domā „nelaiž vaļā”? Jūs abi kalpojat: tu — šajā priekškara pusē, bet viņš — otrā.” Kā man vajadzēja dzirdēt šos vārdus! Es devos uz Maskavu, taču mans vīrs palika kalpot templī.
Pēc atgriešanās no tempļa brauciena daudzas manas dzīves un garīgās problēmas, dēļ kurām es vairākkārt biju vērsusies pie Dieva, brīnumainā veidā un ļoti ātri atrisinājās. Es vēlreiz pārlasu savas divas mīļākās nodaļas no pravieša Hagaja grāmatas un šos vārdus: „Jūs gan sagaidījāt daudz, un redzi, iznāca maz, un, kad jūs to pārvedāt mājās, tad Es to tomēr izputināju. Kāpēc tā? jautā Tas Kungs Cebaots. Tāpēc, ka Mans nams stāv drupās un ikviens dzenas tikai pēc sava nama.” (Hagaja 1:9)
Dārgie brāļi un māsas! Tieksimies pēc iespējas doties uz templi, kas ir vissvētākā vieta uz Zemes. Tajā mēs saņemam mierinājumu, vadību un liecības, ko citur nevar iegūt. Krievijas svētie dedzīgi lūdz, lai viņu valstī drīzumā būtu templis, kas noteikti svētīs ne tikai Baznīcas locekļus, bet visu valsti.