„Pravietis vedina mūs pie Jēzus Kristus”, Liahona, 2024. g. sept.
Pravietis vedina mūs pie Jēzus Kristus
Pravietis zina ceļu, jo viņš pazīst Jēzu Kristu, kurš ir „ceļš, patiesība un dzīvība” (Jāņa 14:6).
Seeking the One (Meklējot to vienu), Liza Lemona Svindla, pavairot aizliegts
Kādudien es pusdienoju Baznīcas administrācijas ēkas kafejnīcā kopā ar trim saviem kolēģiem — Septiņdesmitajiem. Kamēr mēs ēdām, pie mūsu galda ar savu zupas šķīvi pienāca prezidents Rasels M. Nelsons un pavaicāja: „Vai es drīkstu jums pievienoties?”
„Protams, prezident!” mēs visi atbildējām. Kurš gan nevēlētos pusdienot kopā ar pravieti?!
Kamēr mēs ēdām, prezidents Nelsons stāstīja par savu pieredzi daudzās valstīs, ko bija apmeklējis, un runāja par cilvēkiem, kuri ir viņu iedvesmojuši. Viņš bija tik laipns, gudrs un augstsirdīgs!
Kad mēs beidzām pusdienot, es pagriezos pret prezidentu Nelsonu un teicu: „Prezident, es nezinu, vai man tuvākajā laikā vairs izdosies sēdēt ar jums pie viena galda. Taču šovakar, kad tikšos ar savu sievu un bērniem, es pastāstīšu viņiem, ka pusdienoju kopā ar pravieti. Es zinu, ka viņi man jautās: „Ko viņš tev lika mums pateikt?” Prezident, ko jūs gribētu, lai es pasaku savai sievai un bērniem?”
Prezidents Nelsons brīdi noraudzījās manī. Es tik ļoti vēlējos dzirdēt, kas viņam bija sakāms! „Man tev ir sakāmi tikai divi vārdi,” viņš teica. „Pasaki savai ģimenei, ka es teicu: „Ievērojiet baušļus.””
Mēs visi esam dzirdējuši šo prezidenta Nelsona padomu, taču tobrīd es sajutu personīgu, spēcīgu liecību par to, ka prezidents Nelsons tik tiešām ir pravietis. Es viņam pateicos un vēlāk, tanī pašā dienā, pastāstīju par notikušo savai ģimenei. Mūsu bērni vēlāk izgatavoja uzlīmes ar uzrakstu „Ievēro baušļus” un uzlīmēja tās uz ledusskapja un spoguļiem, lai atgādinātu mums par prezidenta Nelsona vārdiem.
Kopš tā laika es esmu prātojis par prezidenta Nelsona padomu. Ievērojot baušļus, mēs izrādām Debesu Tēvam un Glābējam savu mīlestību. Mēs tuvināmies Viņiem un paliekam Viņu mīlestībā. (Skat. Jāņa 14:21; 15:10.)
Šī pieredze sarunā ar pravieti ir apliecinājusi man būtisko un garīgi nozīmīgo patiesību. Sākumskolā mēs dziedam: „Pravietim seko! Viņš zina ceļu.” Viņš tiešām zina ceļu! Pravietis zina ceļu, jo viņš pazīst Glābēju, kurš ir „ceļš, patiesība un dzīvība” (Jāņa 14:6). Sekojot pravietim, mēs tiekam vedināti pie Jēzus Kristus.
Praviešu svētā loma
Tas Kungs ir piešķīris sendienu un mūsdienu praviešiem nozīmīgu un svētu lomu. Svētajos Rakstos mēs lasām, ka „Dievs Tas Kungs pavisam noteikti neko nedara, kamēr nav atklājis Savu noslēpumu praviešiem, Saviem kalpiem” (skat. Amosa 3:7, atsauce a PDS Bībeles izdevumā angļu valodā).
Ecēhiēla grāmatā mēs varam mācīties vairāk par to, kas tiek prasīts no praviešiem. Tas Kungs teica pravietim Ecēhiēlam: „Tevi … Es esmu izredzējis par sargu Israēla namam, lai tu, ja tu saņemsi kādu vārdu no Manas mutes, tos brīdini Manā Vārdā.” (Ecēhiēla 33:7.)
Praviešiem, līdzīgi kā sargiem sargtornī, ir īpašas pilnvaras būt par Tā Kunga runasvīriem un paziņot to, ko Viņš tiem ir atklājis. Tas Kungs pieprasa, lai Viņa pravieši būtu ticīgi, godīgi un bezbailīgi vīri.
Samuēls, lamanietis, Dana Bēra ilustrācija
Piemēram, Samuēls, lamanietis, izrādīja savu pilnīgo uzticību Jēzum Kristum, stāvot uz sienas un paziņojot nefijiešiem to, uz ko Tas Kungs viņu sirdī bija pamudinājis (skat. Helamana 13:4).
„Un lūk, Tā Kunga eņģelis ir pasludinājis to man,” Samuēls teica, „un viņš atnesa prieka vēstis manai dvēselei. Un lūk, es tiku sūtīts pie jums, lai paziņotu to arī jums, lai jums būtu prieka vēstis; bet lūk, jūs negribat mani pieņemt.” (Helamana 13:7.)
Man šķiet, tas ir apbrīnojami, ka Samuēls tik droši liecināja par patiesību — pat tad, kad nefijieši „meta ar akmeņiem tam … [un] šāva bultas uz viņu, kad tas stāvēja uz sienas” (Helamana 16:2). To pašu drosmi mēs redzam arī mūsdienu praviešos, gaišreģos un atklājējos.
Pasaules padarīšana par labāku vietu
Pirms neilga laiciņa es kādā staba konferencē Nešvilā, Tenesī štatā, ASV, satiku kādu pāri. Sieva visu mūžu bija bijusi Baznīcas locekle. Viņas vīrs nebija Baznīcas loceklis.
Kad viņi pienāca pie manis, vīrs teica: „Es esmu gatavs kristībām.”
Es priecājos to dzirdēt! Es viņam jautāju: „Kas ir mainījies?”
Viņš man pateica: „Kad dzirdēju prezidenta Nelsona vēstījumu vispārējā konferencē, tas mani ļoti aizkustināja. Tobrīd es sapratu, ka viņš ir pravietis. Es ieguvu liecību, un tagad esmu gatavs kristībām.”
Es pazīstu arī kādu sievieti no Keipkrasta Ganā, kura nejauši pieslēdzās vispārējai konferencei. Viņa nekad nebija dzirdējusi par Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcu, taču viņu ļoti piesaistīja tas, ko viņa redzēja un dzirdēja no praviešiem, gaišreģiem un atklājējiem. Pēc tam viņa meklēja Baznīcu. Viņa atrada dievnamu un satika misionārus. Galu galā viņa tika kristīta. Nesen viņa man atsūtīja savas fotogrāfijas pie tempļa, kur saņēma savu endaumentu.
Šie abi gadījumi parāda to, cik iedarbīgs ir pravieša vēstījums pasaulei! Ja visi uzklausītu viņa vēstījumu, pasaule būtu tik mierpilna. Mēs visi pievērstos pašam svarīgākajam, tostarp attiecību veidošanai ar Debesu Tēvu un Viņa Dēlu Jēzu Kristu, kā arī stipru, mūžīgu ģimeņu veidošanai. Mēs arī kļūtu tik krietni, cik tas katram iespējams, jo mēs ievērotu abus augstākos baušļus: mīlēt Dievu un mīlēt savu tuvāko (skat. Mateja 22:37–39). Mēs izveidotu Ciānu — sabiedrību, kurā valda mīlestība, taisnīgums un saskaņa, kurā atspoguļojas māceklības gars (skat. Mācības un Derību 82:14).
Kad mēs sekojam pravietim, mēs varam būt pārliecināti, ka darām to, ko Dievs vēlas, jo pravietis seko Jēzum Kristum un palīdz mums sekot Viņam. Pateicoties Jēzum Kristum, viss šajā dzīvē iegūst jēgu. „Mēs varam just prieku neatkarīgi no tā, kas notiek — vai nenotiek — mūsu dzīvē.” Sekojot pravietim, mēs tik tiešām varam padarīt šo pasauli par labāku vietu.
Apsolīto svētību rašana
Kad svētie tika padzīti no Kērtlandes Ohaio štatā, Augstākais prezidijs uzticēja Oliveram Greindžeram pārdot svēto īpašumus un nokārtot Baznīcas parādus. Olivers, būdams vienkāršs cilvēks, kurš pārciestā sala dēļ bija kļuvis gandrīz akls, uzņēmās šo sarežģīto uzdevumu, jo pravietis Džozefs Smits un citi vadītāji bija viņam to lūguši. Olivers panesa daudz grūtību, un Tas Kungs augstu vērtēja viņa upuri un pūliņus.
„Es atceros Savu kalpu Oliveru Greindžeru,” Tas Kungs paziņoja. „Lūk, patiesi Es saku viņam, ka viņa vārds būs svētā piemiņā no paaudzes uz paaudzi mūžīgi mūžos. …
… Un, kad viņš krīt, viņam būs atkal celties, jo viņa upuris būs svētāks Man nekā viņa [pienesums].” (Mācības un Derību 117:12–13.)
Olivers un viņa sieva Lidija atbalstīja pravieti, un Tas Kungs atzina, ka Olivers ir darījis labāko, ko spēj, pat ja viņam ne vienmēr bija izdevies gūt panākumus. Tas Kungs uzsvēra to, ka viņa centieni ir vērtīgāki par viņa sasniegumiem.
Es neatceros, ka, būdams misionārs vai pat vēl tagad, būtu daudz dzirdējis par Oliveru Greindžeru, taču viņa vārds ir pieminēts Svētajos Rakstos, jo viņš paklausīja pravieša norādījumiem un saņēma apsolītās svētības, — viņa vārds ir ticis paturēts svētā piemiņā. No Olivera Grendžera mēs mācamies: lai gan norādījumi nāk no dievišķa avota (caur praviešiem), tas negarantē mums gludu, no grūtībām atbrīvotu ceļu, taču apsolījumi ir nešaubīgi (skat. Almas 37:17).
Kāda būtu mūsu dzīve bez praviešiem? Mūsdienu pravietis un Baznīcas prezidents kalpo par tiešu saziņas kanālu starp Dievu un Viņa ļaudīm un ir vienīgais cilvēks uz Zemes, kurš saņem atklāsmes, lai vadītu visu Baznīcu. Viņš arī nodrošina nerimstošu atklāsmi no Dieva, lai palīdzētu mums pārvarēt mūslaiku izaicinājumus. Uzklausot pravieša padomu, mēs varam rast mieru, prieku un virzienu mūsu dzīvē, cenšoties arvien vairāk līdzināties Jēzum Kristum. (Skat. Mācības un Derību 21:4–6.)
Kaut mēs sirsnīgi pieņemtu mūsdienu praviešu mācības un uzlūkotu viņu piemēru, zinot, ka viņi ir darbarīki Dieva rokās, kas vedina mūs iemantot mūžīgās svētības! Es mīlu viņus un lūdzu par viņiem. Es esmu pateicīgs par savām zināšanām, ka viņi ir iedvesmoti un palīdz vedināt mūs un mūsu ģimenes pie mūsu Glābēja Jēzus Kristus.