Ticības portreti

Radīšanas garīgais iespaids

Stīvens Sībls no Oregonas štata, ASV

Manā skatījumā Jēzus Kristus īstenotā Izpirkšana ieguva dziļāku nozīmi, kad es veidoju skulptūras stāstam par Ābrahāmu un Īzāku.

Kristīnas Smitas fotogrāfijas

Glezniecība un tēlniecība ir tas, kā es izrādu savu atzinību par šo skaisto Zemi. Manā skatījumā māksla sākas ar Radīšanas garīgo iespaidu.

„Derības bērns”

Kad kāds draugs aizgāja pensijā un gatavojās pārcelties, es viņam izveidoju skulptūru ar nosaukumu The Covenant Child (Derības bērns). Tajā bija atainots Ābrahāms, kurš tur rokās mazulīti Īzāku. Kopš tā laika es esmu izveidojis vairākas skulptūru sērijas, atainojot Ābrahāmu un Īzāku. Tie ir mani iemīļotākie darbi, no kuriem daļa ir mani ievērojamākie.

Stīvena Sībla iecienītākās skulptūras ir tās, kurās ir atainots Ābrahāms un Īzāks. Tās atgādina viņam par Tēva mīlestību pret Savu vienpiedzimušo Dēlu. Pēdējā pa labi ir viņa skulptūra ar nosaukumu Derības bērns.

Visiespaidīgākā man šķiet tā, kurā Ābrahāms māca savu dēlu no vīstokļiem. Ābrahāms ir sažņaudzis savu augšstilbu un skatās augšup ar sāpinātu sejas izteiksmi, saņēmis Tā Kunga pamudinājumu — upurēt savu vienīgo dēlu. Īzāks apskauj Ābrahāmu, bet nevar saprast, kāpēc viņa tēvs neatsaucas.

Šajā brāļa Sīla skulptūrā ar nosaukumu Take Thy Son, Thine Only Son (Ņem savu dēlu, savu vienīgo dēlu) Ābrahāms tiek Tā Kunga pamudināts — upurēt savu dēlu Īzāku.

Kādā citā skulptūrā, kas vēl ir tapšanas stadijā, ir redzams, kā viņi abi ceļ altāri. Īzāks jautā, kur ir pienesamais upuris, un Ābrahāms atbild, ka Tas Kungs to sagādās. Iepriekšējā skulptūrā Ābrahāms ierauga krūmājos saķērušos aunu, un viņam tiek pateikts, ka viņam vairs nav jāupurē savs dēls. Ābrahāms apskauj Īzāku, cieši piespiežot to klāt. (Skat. 1. Mozus 22:1–13.)

Ābrahāms apskauj Īzāku šajā brāļa Sībla skulptūrā ar nosaukumu After the Test (Pēc pārbaudījuma).

Šī stāsta vērtība ir tajā, ka tas kalpo par atveidu jeb simbolu Dieva Dēla upurim. Mūsu Tēvs Debesīs, kurš mīl Savu vienpiedzimušo Dēlu, izvēlējās upurēt Viņu, pēdējā brīdī nepasaudzējot. Kā teicis elders Nīls A. Maksvels (1926–2004) no Divpadsmit apustuļu kvoruma: „Golgātas krūmājos nebija tāda auna, ar ko pasaudzēt Viņu — šo Ābrahāma un Īzāka draugu.” („O, Divine Redeemer”, Ensign, 1981. g. nov., 8. lpp.)

Tā vietā Tēvs ļāva Savam izraudzītajam Dēlam (skat. Mozus 4:2) veikt Izpirkšanu mūsu labā, lai mēs visi varētu atgriezties mājās un atkal dzīvot kopā ar Viņiem, ja vien mēs to vēlamies un dzīvojam tā, lai būtu šīs svētības cienīgi (skat. Jāņa 3:16–17).

Mana pieredze apliecina, ka Dievs iesaistās mūsu dzīvē. Mēs esam, lai mēs „gūtu prieku” (2. Nefija 2:25), taču pieredzi mēs gūstam caur savām ciešanām. Tikpat droši, kā tas, ka notiek labas lietas, ir arī tas, ka pastāv „pretstats visās lietās” (2. Nefija 2:11). Tomēr Dievs ir mums līdzās, un mēs varam pārvarēt visu, ko mums vajag pārvarēt, — lai arī kas mūs gaidītu. Mēs atskārtīsim, ka spējam izturēt savus pārbaudījumus, turpinot censties mīlēt, kalpot un kļūt žēlsirdīgāki — tādi, kā mūsu Glābējs.

Es esmu pateicīgs par evaņģēliju, savu ģimeni un visiem skaistajiem cilvēkiem Baznīcā. Lai arī kur mēs ar sievu Ketlīnu būtu devušies, kalpojot misijās daudzviet pasaulē, mēs esam satikuši svētos, kuri mīl cits citu, kalpo citiem, svētī citus un ziedojas cits cita labā. Debesu Tēvs mūs mīl, un mēs esam Viņa bērni. Nav nekā svarīgāka par uzticību Viņam un Viņa Dēlam, kuri tik uzticīgi palīdz mums.

Lai arī kur brālis Sībls ar sievu Ketlīnu būtu devušies, kalpojot misijās daudzviet pasaulē, viņi ir satikuši pēdējo dienu svētos, „kuri mīl cits citu, kalpo citiem, svētī citus un ziedojas cits cita labā”.