„Atvieglinājuma rašana mūsu derību attiecībās ar Dievu”, Liahona, 2024. g. sept.
Atvieglinājuma rašana mūsu derību attiecībās ar Dievu
Jēzus Kristus ir tīrās mīlestības, dziedināšanas, laimes un atvieglinājuma avots.
Fragments no gleznas He Comes Again to Rule and Reign (Viņš atgriezīsies, lai vadītu un valdītu), Marija R. Sauera
Manu prātu un sirdi jau kādu laiku ir nodarbinājis jautājums par atvieglinājuma rašanu caur mūsu derību attiecībām ar Dievu. Tā Kunga pravietis ir mācījis un mudinājis mūs mācīties par derībām, tempļiem un priesterības spēku, tādēļ es esmu pētījusi, iemīļojusi un baudījusi atjaunojošās, patiesās mācības, kas ir ietvertas derībās.
Derībās mums ir paredzēts izveidot iespaidīgu partnerību ar To Kungu. Viņš vēlas būt kopā ar mums mūsu raizēs un mūsu lēmumos. Mums nav jāiet cauri dzīves izaicinājumiem, bēdām, nedrošībai un sirdssāpēm vienatnē. Viņš būs mums līdzās. Viņš ir teicis: „Es jūs neatstāšu bāreņus, bet nākšu pie jums.” (Jāņa 14:18.)
Prezidents Rasels M. Nelsons aprakstīja Dieva raksturu un Viņa lielo mīlestību pret mums, mācot, ka „derību ceļa pamatbūtība ir mūsu attiecības ar Dievu”. Viņš teica: „Kad mēs noslēdzam derību ar Dievu, mūsu attiecības ar Viņu kļūst daudz ciešākas nekā pirms tam. Tagad mēs esam sasaistīti kopā. Pateicoties mūsu derībai ar Dievu, Viņš nekad nepagurs savos centienos mums palīdzēt, un mēs nekad neizsmelsim Viņa žēlastības pilno pacietību pret mums. Katram no mums ir īpaša vieta Dieva sirdī. Viņš uz mums liek lielas cerības.”
Mans ievērojamākais miera avots
Tā kā es vēl joprojām esmu neprecēta māsa, šīm mīlošajām un žēlastīgajām derību attiecībām ar manu Debesu Tēvu un Glābēju ir iespaidīga vieta manā dzīvē, un tās ir bijušas un ir mans ievērojamākais atvieglinājuma un miera avots. Lai kāds būtu mūsu ģimenes stāvoklis vai izcelsme, Tas Kungs vēlas, lai mēs izveidotu ar Viņu iespaidīgu partnerību — lai mēs ar Viņu būtu kā „viens” (3. Nefija 19:23) „visā, ko [mēs] dar[ām]” (Almas 37:37). Ja mēs piesaucam To Kungu, lūdzot pēc atbalsta, un ļaujam, „lai visa [mūsu] sirds mīlestība būtu [pievērsta Viņam] mūžīgi” (Almas 37:36), mūsu dzīvi var piepildīt šī skaistā, derībās balstītā saikne.
Caur Jēzu Kristu mēs varam gūt atvieglinājumu dzīves izaicinājumu pārvarēšanai vienatnē.
Mums visiem ir kādas raizes un vajadzības, kurās mēs varam justies vieni. Viņam rūp mūsu raizes — lai cik tās būtu lielas vai mazas. Es esmu izjutusi vajadzību pēc Viņa palīdzības, satraucoties par šķietami nebūtiskām lietām, piemēram, par allaž klātesošo „draugu”, kas tiek dēvēts par „mājas remontu”. Tā kā man nav dzīvesbiedra, ar kuru apspriesties, es varu justies viena raizēs par pareizo darbuzņēmēju, taisnīgu samaksu, laika atraušanu darbam, lai būtu mājās, kā arī par būšanu labai savu finanšu un mājas pārvaldniecei. Nesen es guvu uzvaru — manas garāžas durvis tika salabotas! Tas Kungs uzklausīja manas raizes. Un, lai arī, salīdzinot ar mūžības grandiozo vērienu, tas nebija nekas liels, Viņš atbildēja uz manu lūgšanu. Kā? Pateicoties laipnam kaimiņam, Gara palīdzībai un videoklipam YouTube vietnē, es tiku svētīta ar zināšanām par to, kas būtu jādara, lai salabotu durvis.
Ja jau Tas Kungs ir tik vērīgs pret nelielām vajadzībām, padomājiet, cik liela ir Viņa vēlme svētīt un atbalstīt mūs smagākās sirds un dvēseles problēmās, kuru skaits nav mazs: vardarbība; atkarība; sarežģījumi ģimenes attiecībās; zaudējumi un vilšanās brīži; ilgstošas garīgās un fiziskās veselības problēmas; finansiālās grūtības; pastāvīgas raizes, esot vecākiem; pastāvīgas raizes, aprūpējot savus vecākus; grūtības ar personīgo ticību; grūtības ar bērnu vai laulāto, kurš izvēlas nedzīvot pēc evaņģēlija.
Savas dzīves satraukuma un nespēka brīžos es esmu ārkārtīgi paļāvusies uz savām derību attiecībām ar Dievu un cieši turējusies pie tām. Tā kā es esmu paļāvusies uz Viņa mīlošo gādību un darījusi visu iespējamo, lai veltītu savu dzīvi Viņam, Viņš ir nodrošinājis man atvieglinājumu caur Savu priesterības spēku un bijis mans Apgādnieks manās garīgajās un laicīgajās vajadzībās. Viņš ir nodrošinājis man atvieglinājumu no bailēm, atvieglinājumu no nedrošības, atvieglinājumu no lepnības, atvieglinājumu no grēka, atvieglinājumu no vientulības, atvieglinājumu no bēdām.
Prezidents Nelsons skaidri un pārliecinoši māca, ka „ievērojot derības ar Dievu, atalgojumā tiek saņemts debesu spēks — spēks, kas stiprina mūs, lai mēs daudz veiksmīgāk spētu izturēt savus pārbaudījumus, kārdinājumus un sirdssāpes”.
Caur Jēzu Kristu mēs varam gūt atvieglinājumu dzīves izaicinājumu pārvarēšanai vienatnē.
Māsa Jī ar divām māsām Mikronēzijā, kuras audzina vecāku pamestus bērnus.
Māsas „uz jūras salām”
Prātojot par svētībām, ko sniedz mūsu derību saikne ar Dievu, man prātā nāk norīkojums, kurā devos, lai apciemotu Āzijas ziemeļu reģionu.
Man bija tas gods aizceļot uz mazajām Čūkas pavalsts salām Mikronēzijā, kas atrodas aptuveni 2400 kilometru uz dienvidaustrumiem no Japānas. Divas māsas no Veno salas Čūkas pavalstī ir veltījušas savu dzīvi tam, lai audzinātu vecāku pamestus bērnus. Šīs abas māsas sajuta, ka būtu svarīgi audzināt šos bērnus evaņģēlijā. Viena no šīm māsām ir neprecēta un veic pilnlaika darbu, strādājot par skolas psiholoģi.
Es dalījos ar viņām prezidenta Nelsona vēstījumā Baznīcas māsām, kurā viņš saka, ka jūs, māsas, esat mīlētas, nepieciešamas un vērtīgas.
Šī skaistā, neprecētā māsa, kura audzina savu radinieku meitas un dēlus, izplūda asarās, sakot, ka pēdējā laikā nav jutusies vērtīga; viņa bija jutusies aizmirsta. Taču viņa liecināja, ka ir sajutusi Dieva mīlestību un gādību par viņu pravieša teiktajā, ka viņa tik tiešām ir „vērtīga”; viņa zināja, ka tā ir patiesība. Viņa sajuta Dieva dziedinošo mīlestību; viņa sajuta atvieglinājumu.
Tas Kungs ir teicis: „Vai jūs nezināt, ka Es, Tas Kungs, jūsu Dievs, esmu radījis visus cilvēkus, un ka Es atceros tos, kas ir uz jūras salām?” (2. Nefija 29:7.)
Debesu Tēvs un Glābējs pazīst šīs māsas. Viņas nav vienas. Tāpat kā ikviens no mums mūsu pārbaudījumos un grūtībās. Tas Kungs sūtīja mani aptuveni 13 700 km garā ceļojumā ar lidmašīnu, vilcienu, automašīnu un laivu, lai es sniegtu Dieva mīlestību un atvieglinājumu „tam vienam” uz jūras salām. Un tāpat Viņš atradīs arī ikvienu no mums uz mūsu personīgajām salām, kur mēs varam justies vieni ar savām raizēm un nastām, ko nesam savās sirdīs. Viņš ir klātesošs un gatavs mūs svētīt, vadīt un mierināt.
„Es varu atnākt pie tevis”
Prezidents Gordons B. Hinklijs (1910–2008) reiz aprakstīja pieredzi, kurā bija dalījusies kāda šķīrusies „māte, kurai tolaik bija septiņi bērni vecumā no 7 līdz 16 gadiem. Viņa teica, ka kādu vakaru bija devusies pāri ielai, lai kaut ko aiznestu kaimiņienei.” Viņš atcerējās šos, viņas teiktos, vārdus:
„Kad es pagriezos, lai dotos atpakaļ uz mājām, es ieraudzīju gaismu savas mājas logos. Es dzirdēju atbalsojamies to, ko mani bērni bija teikuši, kad vēl pirms dažām minūtēm biju gājusi ārā pa durvīm. Viņi teica: „Mammu, kas mums būs vakariņās?” „Vai tu vari aizvest mani uz bibliotēku?” „Man šovakar vajag dabūt zīmēšanas papīru.” Būdama nogurusi, es paraudzījos uz šo māju un redzēju gaismu katrā tās istabā. Es domāju par visiem bērniem, kuri mājās gaidīja mani, lai es nāktu un apmierinātu viņu vajadzības. Mana nasta šķita smagāka, nekā es spēju panest.
Es atceros, ka caur asarām raudzījos debesīs un teicu: „Dārgais Tēvs, es vienkārši šovakar vairs nevaru. Es esmu pārāk nogurusi. Es nespēju tikt ar to galā. Es nespēju doties mājās un parūpēties par visiem šiem bērniem viena pati. Vai es varētu ierasties pie Tevis un palikt pie Tevis tikai vienu nakti? …”
Lai gan es nedzirdēju atbildes vārdus burtiski, es tos saklausīju savā prātā. Atbilde bija šāda: „Nē, bērniņ, tu nevari tagad nākt pie Manis. … Taču Es varu atnākt pie tevis.”
„Es varu atnākt pie tevis.” Viņš atnāca pie viņas, un Viņš atnāks arī pie katra no mums — gluži kā Pestītājs atnāca pie sievietes, kura aizvadīja sava mūža dienas, smagi strādājot pie akas (skat. Jāņa 4:3–42). Viņš viņu iedrošināja, mācīja, pasludināja viņai to, ka Viņš ir Mesija, un mīlēja viņu brīdī, kad viņa, iespējams, vairs nemīlēja pati sevi. Jēzus Kristus ir gatavs sniegt atvieglinājumu sievietei pie akas, jaunajai septiņu bērnu mātei un katram no mums. Es liecinu, ka mēs varam saņemt atvieglinājumu caur mūsu derību saikni ar mīlošo Dievu.
Varbūt arī jūs, tāpat kā es, esat lūgušies pēc palīdzības, lai nepaliktu vieni dažos no savas dzīves emocionāli, fiziski un garīgi smagākajiem periodiem. Šie intensīvie izaugsmes periodi ir atstājuši mūsu dvēselēs to, ko es dēvēju par „garīgajām strijām”. Taču es liecinu, ka Viņš ir nesis mani un Viņš nesīs arī jūs. Viņš ir iezīmējis jūs Savu roku plaukstās (skat. Jesajas 49:16; 1. Nefija 21:16). Viņš ir bijis līdzās, kad jūs esat tiekušies „būt taisnīgi tumsā”. Viņš nav pametis mani, un Viņš nepametīs arī jūs. Par to es viņu mīlēšu mūžīgi.
Dārgās māsas un brāļi, tīrās mīlestības, dziedināšanas, laimes un atvieglinājuma avots ir ticis rasts Jēzū Kristū. Es liecinu, ka Jēzus Kristus ir atvieglinājums.
Viņš vēlas gādāt par jums, svētīt jūs un piedot jums. Viņš ieradās tieši šādā nolūkā — lai sniegtu jums tik ļoti nepieciešamo atvieglinājumu, pēc kā jūs tiecaties. Viņš ir pasaules Pestītājs, un es liecinu, ka Viņš dzīvo un ka Viņš jūs mīl.
No 2023. gada 3. maija uzrunas Brigama Janga universitātes sieviešu konferencē.